Rubrika: Lasītāju blogi
Govs un kultūra
13. martā, plkst. 6:34
Raugoties skaitļos
Viena no lietām, kas mani pēdējā laikā nodarbina dažādos profesionālos un galīgi amatieriskos kontekstos, ir saistīta ar kultūras un uzņēmējdarbības attiecībām. Mēs visu laiku runājam par amatpersonu ētiku, par partijām, to korporatīvajām saitēm un tamlīdzīgām lietām. Tās ir ļoti svarīgas lietas, kurām nekādi nedrīkst atmest ar roku. Taču pat visgodīgākā valsts pārvalde nekādus diženus darbus nepaveiks, ja paši indivīdi nebūs gatavi iesaistīties sava materiālā stāvokļa uzlabošanā – ražot, izgudrot, investēt, pārdot, konkurēt, eksportēt un tirgoties. Citiem vārdiem, Latvijai ir nepieciešama kapitālistiska vidusšķira ar savu vidusšķiras apziņu – nevis „darbaļaužu” masa, kura nemitīgi alkst pēc valsts iesaistīšanās viņu ekonomisko problēmu risināšanā. Šī Latvijā ir problēma, kura mums neļauj mums cerēt ne uz kādu pēkšņu uzplaukumu, lai cik mēs efektīvi netiktu vaļā no visiem valsts nozadzējiem, bērnu slimnīcas apzadzējiem, politizētiem atkritumu apsaimniekotājiem un otkatu prasītājiem.
Tas ir punkts, kurā savijas kultūra un ekonomika, un šo sazobi ir jau pētījuši daži sociologi – pašlaik prātā ir Tālis Tīsenkopfs un Aija Lulle. Taču ko par to saka teorija? Kādēļ kopumā cilvēki visbiežāk neiesaistās uzņēmējdarbībā un tā vietā, lai riskētu un dzertu šampanieti, labprātāk paliek izdzīvošanas līmenī? Turklāt tie nav jautājumi tikai sociologiem un ekonomistiem – tas ir jautājums arī t.s. kultūras cilvēkiem. Oldoss Hakslijs savulaik ļoti jauki izteicās par visu tautību inteliģentu slimību, kuri gan labprāt saņem savu summiņu reizi mēnesī savā bankas kontā, taču maz interesējas par to, kā tā īsti rodas. Viņš to (šķiet, tas bija „And after many a summer”) salīdzināja ar cilvēku, kurš labprāt iegādājas pasterizētu pienu pudelēs, bet riebumā novēršas no reālas govs, kāda tā ir – netīras, nesmukas, galīgi neestētiskas un dumjas.
Cik noprotu, teorija šeit apgalvo divas lietas. Vispirms, cilvēkus attur no savu uzņēmumu veidošanas un saimnieciskās iniciatīvas izrādīšanas bailes saskarties ar politiskās varas iejaukšanos – es te riskēšu, ieguldīšu, un tad atnāks „partijai un valdībai” pietuvinātais pilsonis X un man visu atņems. Tādas bažas ir visai bieži saprotamas, turklāt tās bieži ir ļoti pamatotas – nu, padomāsim kaut vai par Krieviju vai Tuvajiem Austrumiem. Otrs iemesls teic, ka cilvēki baidās ne tik daudz no politiskās varas, cik no savu līdzcilvēku attieksmes – sak’, ko nu tu tur centies izcelties, labāk sēdi, kā mēs visi, tādā pašpietiekamā, kolektīvistiskā trūkumā. Kurš no šiem kulturālajiem faktoriem visvairāk bremzē uzņēmējdarbības attīstību Latvijā? Kāda loma tajā ir medijiem, kas reproducē priekšstatu par biznesa un politikas saaugšanu valstī? Kā vidējais latvietis vispār uztver cita cilvēka ekonomisko veiksmi? Uz ko tiek virzīta izglītība augstskolās – uz inovativitāti vai uz spēju kaut ko atražot tāpat, kā atražo citi (sk. pašlaik notiekošo diskusiju par plaģiātismu? Šos jautājumus par ekonomiskās veiksmes kulturālajām saknēm socioloģija pasaulē ir ļoti nopietni analizējusi – pēc Makša Vēbera protestantisma tēzes nekas nav apstājies, bet gan, gluži pretēji, virzījies uz priekšu. Tādēļ iespējams, ka pamatīgāk papētīt ļaužu attieksmes pret uzņēmējdarbību būtu krietni auglīgi šajā situācijā, kad – patīk mums tas vai nē – Latvijas tautsaimniecības priekšā ir ārkārtīgi smags laikmets.
Lai nebūtu tukšvārdīgs – mazliet vielas spekulācijām un interpretācijām. No tā, kā cilvēki atbild uz jautājumu "Cik grūti jums būtu sākt uzņēmējdarbību?" (2007. gads, SKDS, TAP vajadzībām veikta aptauja, es te ļoti labprāt ievietotu tabulu, ja serveris man to ļautu darīt) mēs redzam sekojošo:
- Kopumā gandrīz 70% cilvēku saka, ka sākt savu uzņēmējdarbību būtu vai nu neiespējami, vai tas sagādātu lielas grūtības.
- Jaunatne neko daudz vairāk par citām vecuma grupām neuzticās savām spējām sākt savu uzņēmējdarbību. Lai gan to noteikti var norakstīt arī uz pieredzes trūkumu, tomēr arī runāt par to, ka jaunajai paaudzei pie mums ir ekonomiska „uguns acīs”, nav īsti pamatoti.
- Nepilsoņi ir krietni inertāki par pilsoņiem.
- Izglītības līmenim tomēr ir nozīme – ļaudis ar augstāku izglītību augstāk vērtē savas iespējas sākt uzņēmējdarbību.
Komentāri (7)
Esmeralda un es
6. martā, plkst. 6:25
Šodien nāca klajā kāda brita uzņēmēja nicīgie izteikumi par to, ka Latvijā, lūk, ciešot no katastrofāla izdomas trūkuma. Nu, kas gan varētu būt vēl aplamāk. Šodien nācās par to lieku reizi pārliecināties. Manā pastkastītē ir pasācis pienākt vietējās izcelsmes „spams”, kurā uzticību rosinošā, konfidenciālā formā tiek piedāvāts iegādāties preces un pakalpojumus. Šeit viens paraugs, tā teikt, ievērtēšanai (iksu vietā ir īsta adrese un telefons, es netaisos reklamēt kaut kādu šaraškinu kantorīti).
Sveiki ijabs!
Rekur uzlauzu erotiskaas masaazhas salona maajaslapu un atradu patstaaviigo klientu infu, sorry,
nekaadi vaardi un uzvaardi tur protams nebija, bet arii choini √ tur bija patstaaviigo klientu, kuriem
baigaas atlaides, paroles. Bija visaadas, bet viniem ir arii viena universaalaa √ ESMERALDA, kas jaapasaka
tai chiksei, kas pienem klientus. Nu tad tur pa leeto var pie labaam veceneem iet maseeties.
Paskaties saitaa www.laXXXXX bildes pats. Labais, ibio.
Vai zvani tur pa taisno 2XXXXXX
Lai iekarotu uzticību, ir vēlams, 1.) rakstīt bez diakritiskajām zīmēm un greizā latviešu valodā (patstāvīgie klienti), 2.) izmantot dažnedažādu pusaudžu slengu (chiksas, infa, choini), kā arī 3.) nelielās devās krievu matu (labais, ibio), kurš, kā zināms, zināmās aprindās vieš īpašu uzticību. Taču kaut kā tas viss tomēr nekādas erotiskas noskaņas manī neradīja – īpaši tādēļ, ka tiek piedāvāts iet masēties pie vecenēm. Paldies, nē.
Lai nu ko, slavenais hakeris Neo no ceturtās atmodas armijas savu ir panācis. Ļaudis ir tik apsēsti ar „uzlaušanu” un „infu”, ka tā jau sāk parādīties arī šādā „spamā”. VIDa mājaslapa ar patriciešu milzīgajām algām jau tāds nieks vien ir; ja var uzlauzt kādu šādu pakalpojumu. Vispār jau nu šīs mēstules ir kļuvušas par stihisku nelaimi, no kuras nevar izkulties sausām kājām. Filtri agri vai vēlu zaudē efektivitāti, turpretī mainīt adresi būtu ļoti grūti. Nu, varbūt kāds izdomas bagāts latvis varētu izdomāt kaut ko jaunu šajā jomā.
Komentāri (6)
Piebilde iepriekšējam: Molotovs par latviešiem
28. februārī, plkst. 23:54
Iepriekšējā ierakstā (sk. zemāk) es mazliet komentēju kāda politiķa un domātāja likteni demokrātiskās Latvijas politiskās kultūras kontekstā. Šeit, savukārt, es tam pievienoju dažus izteikumus par latviešiem, kurus ir paudis Vjačeslavs Molotovs – arī sava veida latviešu pazinējs, kaut arī šodien Latvijā biežāk pieminēts Hitlera – Staļina pakta sakarā. Konteksts šeit ir 1930. gadu lielais terors, avots: Čujeva grāmata "140 sarunas ar Molotovu." Рудзутак – он же ни в чем себя не признал! Расстреляли. Член Политбюро. Я думаю, что он не был сознательным участником, но либеральствовал с этой братией и считал, что все это чепуха, все это мелочи. А простить нельзя было. Он не понимал опасности этого. Он до определенного времени был неплохой товарищ. Довольно умный человек, безусловно. Своего рода нелатышская гибкость у него была. Латыши в среднем не то что медленно думают, а немного упрощенно. Выдающихся мыслителей у нас в партии не было среди латышей. А он отличался известной гибкостью мысли, этим выделялся, поэтому и попал в Политбюро.Бывший каторжанин, четыре года на каторге был. Как большевик попал на каторгу. Видимо, в Латвии попал. Заслуженный человек.
Komentāri (11)
Konservi, Niedra un domāšana
28. februārī, plkst. 23:26
Reizēm tiek teikts, ka Latvijā neesot „īstu” liberāļu, sociālistu un konservatīvo. Es savulaik jau esmu kaut kur izteicies par šās problēmas iemesliem. Tā nav tikai etniski nacionālo jautājumu dominante politikā, kas noved pie šāda ideoloģiska vakuuma. Tas drīzāk ir visaptveroša, kultūrā sakņota nepatika pret konceptuālu domāšanu un analīzi. Latvijas politikā būtu pilnībā iespējams iztikt bez „liberālisma” vai „sociālisma” – galu galā, tie ir tikai vārdi, kuru nozīme mainās atkarībā no valodspēles, kā mēdza teikt Vitgenšteins. Taču ir grūti iztikt bez jebkādas principiālas analīzes un vispārējiem spriedumiem par sabiedrības attīstības principiem. To mēs redzam izmisīgajos mēģinājumos formulēt kādu jaunu „mērķi” un „vīziju” sabiedrības vienošanai. Izrādās, ka konceptuāla domāšana lielākajai daļai mūsu lēmumu pieņēmēju ir kaut kas pilnīgi jauns un neierasts, kaut kas tāds, kas „normālos” nekrīzes apstākļos ir pilnīgi nevajadzīgs un lieks. Tādēļ arī šie vīziju meklējumi izskatās vai nu bezgala naivi un ideālistiski, vai arīdzan ārkārtīgi pašsaprotami pēc principa „mums labāk būt veseliem un bagātiem, nekā nabagiem un slimiem.” Igoram Šuvajevam gan laikam ir bijusi rūgta taisnība, kad viņš jau ilgāku laiku ir runājis par Latvijas lēmumu pieņēmēju nespēju domāt vispārīgās kategorijās.
Taču ne vienmēr tas tā ir bijis – Latvijā ir bijuši ļaudis, kuri tomēr savā politiskajā darbībā ir izmantojuši prātu un spriestspēju. Šoreiz daži vārdi par konservatismu: mūsdienu Latvijā būt „nacionāli konservatīvam” nozīmē apmēram: „kā ir, tā ir labi, un nemaz nemēģiniet aizskart mūsu privilēģijas”. Līdzīgi, kā vecajā anekdotē par Vasiliju Ivanoviču, šie ļautiņi droši vien dzīvo pārliecībā, ka būt konservatīvam nozīmē iestāties pret konservu zagšanu. Nez, vai kāds no mūsu „nacionāli konservatīvajiem” politikas piestrēbējiem ir kaut reizi mūžā dzirdējuši par Bērku, Demetru, Oukšotu, vai mūsdienu „neokoniem”. Taču skaidrs, ka arī Latvijas politisko ideju vēsturē ir kāds visnotaļ konservatīvs politikas teorētiķis un praktiķis, kuru saprātīgi konservatīvie šodien izvēlētos par savu patronu. Tas ir Andrievs Niedra. Es negribētu šeit izteikties par viņa daudzkārt apspriesto personību. Ir labi, ka viņa lomai Latvijas vēsturē ir veltīta lieliska, niansēta monogrāfija, proti, Āra Puriņa „Andrievs Niedra: četri gadi un viss mūžs”. Vienlaikus viņa darbus (piem., kaut vai „Tautas nodevēja atmiņas”) derētu palasīt ikkatram, kurš sauc sevi par konservatīvu – Niedra ir bijis šodienas Latvijai nepierasta domājoša konservatora figūra. Vispirms, viņa opozīcija visāda veida sociālistiem ir visai pamatīgi argumentēta – šīs kreisās ideoloģijas ir nivelējošas, tās sola tādas lietas, kuras pašas nespēj pildīt. Otrkārt, viņš atklāti saka, ka šķiru cīņas apstākļos „pilsonībai” ir muļķīgi nemobilizēties un necīnīties pretī boļševikiem kā šķirai – tā vietā, lai nez kādēļ turētos pie abstraktiem vispārējā labuma un vispārēju vēlēšanu tiesību principiem. Valstij ir jāizaug cīņas rezultātā no šķiru kompromisa, nevis no kādas vispārējas pilsoniski republikāniskas „vienotības” vai „kopējās gribas” – darba devējam nekad nebūs tās pašas intereses, kas darba ņēmējam. Treškārt, agrākās varas institūcijas – piemēram, vācbaltu muižniecība – nav jāiznīcina, nepadomājot, kas un kā īstenos to veiktās funkcijas nākotnē. Visbeidzot, stingrs reālisms starptautiskajās attiecībās – iedomāties, ka lielvaru intereses mazās, taču ģeopolitiski nozīmīgās valstīs mēdz būt nesavtīgas, ir galējs naivums.
Šīm lietām var piekrist, var arī nepiekrist un par tām strīdēties. Taču šeit mums ir darīšana ar domājošu politiķi, kuram ir uzskati, argumentācija un praktiskā pieredze šo uzskatu attiecināšanai uz realitāti. Tāds, lūk, šodienai neraksturīgs tipāžs. Tas, kādēļ Niedra tik veiksmīgi tika „atšūts” no jaundibinātās Latvijas politikas, arī ir interesants jautājums – neesmu tajā tik pamatīgi iedziļinājies, taču man ir skaidrs, ka ne jau tikai 1905. gads, alternatīvā pagaidu valdība un sadarbība ar landesvēru tur bija pie vainas. Patstāvīgi spriedumi un "tautas nodevēja" statuss pie mums nereti ir gājis roku rokā.
Komentāri (1)
Atmiņas simetrija
26. februārī, plkst. 18:12
Kolēģis Viktors Makarovs portālā politika.lv ir publicējis rakstu par Zatlera vizīti Maskavā 9. maijā, lielākoties tās kontekstu Krievijas – Latvijas attiecībās. Daudz kam šajā rakstā ir vērts piekrist. Man gan nerodas iespaids, ka Krievija kaut kādā nozīmē „vēl joprojām meklē savu vēsturisko identitāti”. Man liekas, ka tā diezgan lielā mērā to ir jau atradusi līdz ar PSRS himnas atjaunošanu un atgriešanos pie Brežņeva laikā iesāktās uzvaras un „veterānu” glorifikācijas visos līmeņos, kārtējo „varoņu” heroizāciju asā pretstatā Rietumu stāstam par cilvēktiesību prioritāti. Arī tas, ka Zatlera vizīte uzlabos viedokli par Latviju Krievijas sabiedrībā, ir drusku diskutējami – tas būs lielā mērā atkarīgs no tā, kādā mērcē (un vai vispār) šo vizīti atspoguļos Kremļa kontrolētie mediji, vispirmām kārtām, televīzija. Arī par to, vai Zatleram noteikti ir jābrauc 9. maijā, varētu būt dažādi viedokļi. Iekšpolitiski viņam tas neko īpaši daudz nedos: varbūt īslaicīgas krievvalodīgo simpātijas, bet arī krietni vairāk iemesla ultranacionālistiem viņu apvainot promaskaviskumā. Taču Zatleram jau nav rudenī jāiet uz vēlēšanām, otrais termiņš viņam tāpat nespīd – varbūt, ka patiesi ir vērts aizbraukt patusēt, apliecinot, ka mēs, lai arī kādi, tomēr esam kaimiņi.
OK, šos tīri politiskos jautājumus mēs varētu pārrunāt ar Viktoru arī bez satori lasītāju iesaistīšanas. Es drīzāk gribētu padomāt par dažām lietām, kuras ir nozīmīgas ilgstošākā kolektīvās atmiņas kontekstā.
Vispirms, mūsu valsts oficiālā pozīcija teic, ka mēs uzskatām fašistisko un staļinisko režīmu par vienlīdz noziedzīgiem. Es domāju, ka šī pozīcija ir pilnīgi pamatota un pareiza. OK, režīmi bija atšķirīgi. Ir taisnība, ka rasisms tomēr kaut kādā līmenī ir pretīgāka ideoloģija par šķietami humānistisko komunismu, kurš vismaz principā pieļauj cilvēku vienlīdzību. Ir taisnība, ka komunistisko režīmu tomēr lielā mērā iznīcināja paši komunisti, saprazdami, ka „tā tālāk dzīvot nevar” – atšķirībā no nacistiem, kas turējās līdz pēdējam. Taču cilvēkam, kurš tiek nošauts vai necilvēcīgi mocīts, ir vienalga, vai to dara āriešu rases pārākuma vai šķiru cīņas vārdā – tādēļ tie ir pilnīgi līdzvērtīgi noziegumi.
Vienlaikus, es neesmu pārliecināts, ka pie mums liela sabiedrības daļa ir gatava atzīt šo principiālo identitāti abos virzienos – proti, ka ne tikai staļinisms ir pielīdznāms nacismam, bet arī nacisms staļinismam. Tālu no tā. To mēs vērojam nepārtraukti – gan attiecībā uz leģionāru jautājumu, gan izteikti negribīgo holokausta apstrādi, gan citiem gadījumiem. Es nedomāju šeit kādu audzināt – vēsturiskā atmiņa nav nekāds māla klucis, kuru var locīt un veidot pēc sirds patikas. Skaidrs, ka Krievijā ir problēmas ar pagātni; taču, piedošanu, arī mums tādas ir – un, ja mēs to noliedzam, mēs ne ar ko neesam labāki par Kremļa propagandistiem. Šajā nozīmē parādīt savu stingro turēšanos pie režīmu identitātes nebūt nav slikti – varbūt pat, prezidentam piedaloties 9. maija svinībās Maskavā. Tas var prasīt zobu sakošanu; tas var būt pretrunā ar ievērojamas daļas Latvijas iedzīvotāju vēsturiskā taisnīguma izpratni, kuri ir krietni vairāk un nesenāk cietuši no Staļina. Taču, ja reiz mēs iestājamies par identitāti, tad arī pieturēsimies pie tā konsekventi. Līdz šim šī konsekvence ir, piedošanu, klibojusi – un tas nenāk par labu Latvijai. Mēs varam prasīt un mums ir neatlaidīgi jāprasa, lai Rietumeiropa atzīst mūsu vēstures stāstu, kura centrā ir neatkarības zaudēšana un gulags. Bet to būs grūti izdarīt, ja paši vienlaikus neatzīsim viņu stāstu, kura centrā ir Aušvice.
Otrkārt, tas, ka vēsturiskā atmiņa lielā mērā ir sociāla konstrukcija un reizēm tiek politiski inženierēta, vēl nenozīmē, ka pret citu cilvēku vēsturisko atmiņu vajadzētu izturēties ar necieņu. Ir skaidrs, ka stāsts par 9. maiju kā zināmu PSRS kolektīvās identitātes atskaites punktu ir noteikta laika produkts. Tas ir t.s. stagnācijas jeb Brežņeva laiks, kad to sāka glorificēt un svinēt (pats Staļins, starp citu, nebija nekāds 9. maija un „veterānu” fans). Vienlaikus daudziem Krievijā un arī Latvijā šīs tradīcijas joprojām ir nozīmīgas. Vairumam latviešu tās nekad tādas nav bijušas, un ļoti pamatotu iemeslu dēļ tādas nekad nekļūs. Taču uzstāt, ka cilvēki, kas svin 9. maiju, vienlaikus glorificē staļinismu, represijas un Latvijas okupāciju, ir mazliet demagoģiski. Mēs visi labi zinām, ka kolektīvā atmiņa nav uzbūvēta loģiski un konsekventi: daudzi pie mums augstu vērtē Ulmani, labi zinot, ka minētais kungs bez šāviena padevās komunistiem un vēl parakstīja visus viņam priekšā liktos papīrus. Nav vajadzīgs pakļauties citu stāstījumam un pieņemt to kā savējo. Ir vajadzīgs saprast, ka citiem cilvēkiem dažādu vēsturisku nejaušību rezultātā uz daudzām lietām ir atšķirīgs skats, kura veidošanās iemeslus viņi paši daudzkārt neapzinās un diez vai ir vainojami.
Man šķiet, ka šāda perspektīva mums varētu pavērt mazliet demokrātiskāku un rietumnieciskāku skatu uz vēsturi par Krievijā valdošo un kultivēto. Tā būtu kvalitatīvi labāka, nevis vienkārši „+” un „-„ zīmju nomainīšana tam pašam melnbaltajam skatījumam. Taču par to, kas notiek Krievijā, jebkuras ilūzijas ir liekas. Ņikita Mihalkovs, kurš manā skatījumā ir viens no dižākajiem šodien dzīvajiem kinorežisoriem, taisoties prezentēt savas saldi rūgtās staļinisma sāgas „Saules nogurdinātie” otro daļu. Pirmā (1994) bija patiesi skaista. Otrā arī droši vien būs skaista – diemžēl, jo te laikam būs runa par represētā divīzijas komandiera Kotova atgriešanos un pašaizliedzīgo piedalīšanos „cilvēces glābšanā” Lielajā Tēvijas karā. Droši vien, būs arī kaut kas par Staļinu kā "labu menedžeri" un cara autoritātes nepieciešamību...
Komentāri (7)
Personības un institūcijas
19. februārī, plkst. 1:39
Vakar kādā Krievijas politologu kompānijā dzirdēju sekojošu joku par pašreizējo „varu dalīšanu” Krievijā: „Kremlī toni nosaka divi grupējumi – Putina un Medvedjeva. Un Medvedjevs vēl nav izlēmis, kuram no tiem pieslieties.” Tas ir tāds diezgan skumjš joks, kas apliecina labi zināmo faktu, ka formāli it kā ietekmīgā Krievijas prezidenta institūcija ir zaudējusi jebkādu ietekmi, jo no tās ir aizgājis Vladimirs Putins. Medvedjevs jau gan cenšas runāt bargā balsī, un startē ar visādām dīvainām idejām (piemēram, ka Krievijā vajagot pāriet uz četrām laika joslām, un alu alkoholisma apkarošanas vārdā varēs tirgot tikai 0.33 litru stikla pudelītēs, nevis arī Latvijā populārajās „kraukšķošajās” divlitru pudelēs – varat iedomāties, ko tas nozīmē?). Taču reālā ietekme no „prezidenta” ir aizplūdusi pie „premjerministra”, kura personība joprojām ir vienīgais stabilais lielums Krievijas politiskajā dzīvē.
Latvijā ir cilvēki, kuri Krievijas lietās orientējas krietni labāk par mani, un es šeit negrasos spīdēt ar zināšanām vai uzmesties par ekspertu. Tas, kas mani nodarbina, ir klasisks sociālo zinātņu nošķīrums starp institūcijām un personībām. Feodālā sabiedrībā politika bija balstīta uz personisku lojalitāti, piem., konkrētam feodālajam kungam, kura bija noteikta zināmu parašu tiesību ietvaros. Tur, protams, nebija nekādas demokrātijas – ja tu biji piedzimis par hercogu, tad lai cik dumjš un nespējīgs tu nebūtu, tavu vietu nekādi nevarēja ieņemt kaut kāds zemnieks vai tirgotājs. Taču visai šai dinastiju būšanai bija arī pozitīvā puse. Ja tu sastrādāji kaut kādas cūcības, tad tas atsaucās ne tikai uz tevi, bet visu tavu dzimtu un dinastiju. Tas ir stāsts par cietumnieku dilemmu, kur varbūt vienā spēles gājienā spēlētājam ir izdevīgi krāpties, bet tad, ja spēle tiek atkārtota, viņam tomēr ir izdevīgāk sadarboties. Galu galā, dinastijai ir bezgalīgs laika horizonts - tā vismaz tīri teorētiski vajadzētu būt.
Modernajā rietumu sabiedrībā vara turpretī ir balstīta institūcijās – proti, bezpersoniskos ilgtermiņā iedibinātos cilvēku rīcības modeļos, kur vara pienākas nevis kādai konkrētai personai, bet gan amatam. Tas ļauj izvairīties no (lieliem) satricinājumiem personību nomaiņas gadījumā, kā arī ļauj iedibināt visiem vienādus spēles noteikumus. Piemēram, ja gribi būt prezidents un izmantot viņam atvēlēto administratīvo resursu, tad, lūdzu, vispirms uzvari vēlēšanās sacensībā ar citiem kandidātiem.
Postpadomju oligarhijas (mūsējai, protams, mēroga ziņā nav nekāda salīdzinājuma ar Austrumu kaimiņu) turpretī ir sava veida hibrīdi. No vienas puses, it kā te darbojas institūcijas, parlamenti, vēlēšanas, partijas utt. Taču, no otras puses, tā visa ir tikai fasāde – īstā vara grozās ap personībām, kurām ir plaša klientūra, administratīvā ietekme, padevīgi uzņēmēji, paklausīgi drošībnieki, prasme raustīt visādas mazas un lielas sviras u.tml.. Politiski ietekmīgākās figūras var arī nebūt pašos augstākajos amatos, vai pat vispār nebūt nekādos amatos. Ar personīgu lojalitāti šeit pietiek un pietiks ilgam laikam arī nākotnē. Vismaz tikmēr, kamēr sabiedrībā nav radies pieprasījums pēc spēles noteikumu ievērošanas no politiskās elites puses. Šodien šāds pieprasījums ir visai zems.
Es noteikti nepiederu pie tiem ļaudīm, kuriem daudzējāda ekonomiska, kulturāla, sociāla utt. - sadarbība ar Krieviju liktos kaut kas neiedomājams vai pretējs latviešu tautas interesēm. Nebūt ne, tās būtu pat ļoti vēlamas. Taču man ir stingras aizdomas, ka vienam otram Lužkova ielūdzējam un Maskavā braucējam patīk ne jau tikai Krievijas nafta, gāze un eksporta iespējas. Daudziem „Austrumu robežas atvērējiem” pie mums liekas visai tuva arī šodienas Krievijas politiskā kultūra, kurai nav nekā kopīga ar eiropeisku demokrātiju, kur visu nosaka personiski kontakti, blats un administratīvais resurss, kur cilvēks, kuram šādu kontaktu nav, ir vienkārši mēsls un beztiesisks lopiņš, par kuru pat nav vērts runāt, kur nu vēl rēķināties. Šāds te Krievijas „imports”, mums, paldies, nav vajadzīgs.
Savukārt, kas attiecas uz Krievijas sīko liberāli demokrātisko kopienu, tad šo ļaužu priekšā ir vērts noņemt cepures. Ne tikai tādēļ, ka viņiem tur dzīvot un strādāt ir vēl daudz, daudz grūtāk, nekā latvju zemē. Vispirmām kārtām tādēļ, ka viņiem pietiek drosmes atklāti atzīt faktu, ka viņu valsts nav vis demokrātija ar dažiem sīkiem un pārejošiem defektiem, bet gan sui generis politisks režīms, kurš jau tīri sistēmiski strādā ļoti šauras un galēji ciniskas grupas interesēs.
Komentāri (6)
Iziešana no pelfāzes
11. februārī, plkst. 6:49
Entonijam Bērdžesam ir romāns „The Wanting Seed”, tā ir tāda kā antiutopija, Hakslija „Brašās jaunās pasaules” garā, tikai krietni politnekorektāka un nežēlīgāka. Šis romāns manā skatījumā varbūt nav starp pašiem labākajiem Bērdžesa darbiem. Tāds varētu nebūt arī populārais „Mehāniskais apelsīns”, kuru gan šarmantu padara nadsat valodas lietojums. Man dikti patīk viņa „Mistera Enderbija” sērija, Malajas triloģija, romāns „Doktors ir slims”, kā arī muzikāli ironiskais sacerējums ar netulkojamo nosaukumu „Mozart and the Wolf Gang”.
Tomēr tieši „The Wanting Seed” tiek izvirzīta savdabīga cilvēces politiskās vēstures teorija. Vēsture ir cikliska: tajā nepārtraukti atkārtojas pelfāze un gusfāze. Protams, ka šādas cikliskas politiskās vēstures teorijas bija jau Platonam, Aristotelim, un daudziem citiem, taču šī Bērdžesa versija ir tēlaināka un mazāk smaržo pēc naftalīna. Pelfāze (pēc Pelagija, askēta, kurš noliedza pirmdzimto grēku) ir fāze, kurā valda vispārēja ticība cilvēka labajai iedabai un viņa spējām tikumiski pilnveidoties. Tas pakāpeniski ved pie vispārēja haosa, beigu beigās – pie augoša terora, cilvēka brīvību ierobežošanas, varas autoritātes un nežēlības nostiprināšanās. Tādējādi aizsākas gusfāze (pēc Augustīna, Hiponas bīskapa), kurš uzskata cilvēku par grēcīgu, neuzticamu, sodāmu un uzraugāmu būtni, kura dzīvo tikumiski tikai tad, ja tiek kārtīgi iebiedēta. Gusfāzes laikā valdītājiem pakāpeniski sāk pielēkt, ka varbūt nemaz nav tik traki, ka varbūt nav vērts būt tik nežēlīgiem. Un tā tas atkal pakāpeniski atgriežas pie pelfāzes, un tā joprojām, un tā bez gala.
Tas, protams, nav nedz īsti „akadēmiski”, nedz „politoloģiski”, taču aizdomājoties par šodienas vispārējo atmosfēru mūsu daudz cietušajā dzimtenē, neviļus rodas priekšstats par kādu iziešanu no pelfāzes. Jautājums vienīgi būtu, kāda tad īsti izskatīsies nākamā gusfāze...
Komentāri (2)
Cena un kvalitāte
6. februārī, plkst. 2:17
Es šodien izlasīju sekojošu viedu izteicienu:
Rūgtums par slikto kvalitāti saglabājas vēl ilgi pēc tam, kad prieks par zemo cenu ir pazudis.
Ko jūs par to domājiet? Vai tajā ir kāds patiesības grauds?
Komentāri (15)
Imkorāns
4. februārī, plkst. 3:22
Šajās dienās par labu daļu jautrības un diskusiju ir parūpējies Imants Kalniņš, paziņojot, ka teju teju grasās iznākt latviski viņa tulkotais Korāns. To, ka Kalniņš ir cilvēks ar plašām interesēm, daudz maz zināja visi. To, ka viņš ir kļuvis tuvs islāmam, gan lielais vairums nenojauta. Vispirms – Korānam kā tādam noteikti nav nekādas vainas, un tie, kas šā tulkojuma dēļ vien sāk stāstīt par Kalniņa islāmismu, nav taisnība. Lai jau cilvēks pašizglītojas. Es gan esmu piesardzīgs par to, cik kvalitatīvs varētu būt tāds tulkojums no franču un angļu valodām. Jebkurš tulkojums ir interpretācija, to mums savulaik mācīja attiecībā uz sengrieķu tekstiem. Ar arābu tekstiem varētu būt vēl krietni trakāk – līdz ar to grāmata visdrīzāk ir Kalniņa interpretācija par angļu un franču Korāna interpretācijām. Turklāt, cik esmu runājis ar musulmaņiem, viņiem Korāna lasīšana ir īpaša prakse, kas ir rūpīgi jāmācās un jāstudē – lasītājam ir jāsaprot, ko viņš lasa. Tā nav vienkārši grāmata, kuru var paņemt no plaukta un aiz gara laika sākt tulkot. Es nesaku, ka Kalniņš tā dara. Es saku, ka Korāna tulkošana nav Dena Brauna tulkošana. Būtu interesanti dzirdēt, ko par to visu saka mūsu LU orientālisti, kuri taču arī galu galā mācās arābu valodu. Tāpat neesmu lietas kursā, vai Korānam pasaulē ir kaut kāda Bībeles biedrībai līdzīga institūcija, kura izvērtē kvalitāti un pasaka, vai tas patiešām ir Korāns vai nav. Ja tāda būtu, tad būtu iespējams izvērtēt šo ražojumu.
Taču mani vairāk nodarbina cits stāsts. Kalniņš ir padomju laika latviešu neatkarīgā roka absolūta zvaigzne, ļoti „kreiss” un pašapzinīgs mākslinieks, kurš savulaik ne vienam vien bija Dieva vietā. Tā laika ikonas bija gari mati, dzeršana, aizliegtas rietumu literatūras lasīšana un mūzikas klausīšanās – īsi sakot, viss, kas nepatika komunistu režīmam. Tagad šī diženā un nenoliedzami talantīgā ikona ir kļuvusi galēji labēja un konservatīva, lai neteiktu – reakcionāra un antidemokrātiska. Tas nav nekas īpaši oriģināls – daudzi no komunistu laika disidentiem ir kļuvuši tādi paši. Paskatieties uz to pašu Vāclavu Havelu, kurš gan varbūt ir cita līmeņa personība, taču ideja ir tāda pati: komunistu laika demokrāts - disidents, nokļuvis praktiskajā politikā, kļūst galēji labējs un konservatīvs. Islāms, savukārt, pēc savas būtības ir tuvs galēji konservatīvai pasaules izpratnei. Tas ir skaidri orientēts uz autoritāti un hierarhiju, pret modernismu un individuālismu. Tas daudz lielākā mērā ir piemērots mūsdienu Eiropas konservatoru vajadzībām, nekā atsevišķas kristietības versijas, kuras ir pietiekoši liberalizējušās. Par spīti visām ar islāmu saistītajām kolīzijām, terorismu, Irānas draudiem utt. liela daļa Eiropas tradicionālistisko katoļu (to, kas plašā pulkā spieto ap Pāvestu, visādi Butiljonem līdzīgi ļaudis) viennozīmīgi uzskata islāmu par savu sabiedroto, nevis par ienaidnieku. Es zinu, ko runāju, savulaik pārpratuma kārtā biju nonācis uz vienu Eiroparlamenta galēji labējā gala politiķu tikšanos Vīnē. Līdz ar to Kalniņa interese par islāmu nav nekas nedabisks vai nesaprotams.
Komentāri (17)
Protestantiskā ētika un demagoģijas gars
31. janvārī, plkst. 23:47
Kāds bargs Tautas partijas kungs šonedēļ televīzijā tika izteicies, ka „vieglās dzīves” tīkotāji un Latvijas kredītņēmēji esot vainīgi pie krīzes un plīsušā burbuļa. Es negribu komentēt nedz pašu kungu, nedz viņa lomu Latvijas politikā. Es gribētu tikai īsi pakomentēt šo tēzi, un tad lai nu lasītāji paši lemj, vai mums šeit ir darīšana ar kādu faktisku apgalvojumu, vai ar kārtējo puspatiesību runāšanu un miglas pūšanu pirms vēlēšanām.
No vienas puses, ir taisnība, ka kapitālisms paredz taupīgu, racionālu ieņēmumu – izdevumu kalkulāciju, atteikšanos no tūlītēja patēriņa, riska izvērtēšanu un ilgtermiņa perspektīvu. To mums mācīja jau Vēbers, kura skatījumā tieši kalkulējošais, individuālistiskais un zemei pietuvinātais protestants ir stāvējis kūmās modernajam kapitālismam. Varētu cerēt, ka arī šodienas Latvijā kā vismaz nomināli protestantiskā zemē kaut kas no šā ētosa ir saglabājies. Ticu un ceru, ka tas tā tiešām ir. Taču ir kāds „bet”. Visas bagātākās mūsdienu (nevis 17. gadsimta, kā Vēberam) sabiedrības šodien dzīvo lielā mērā uz parāda: arī visveiksmīgāko industriālo valstu vidējais pilsonis ir parādos līdz ausīm. Turklāt nevienam nešķiet, ka tas pats par sevi ir kaut kas ārkārtīgi slikts – tā ir sava veida recepte: „ja gribi būt bagāts, dzīvo uz parāda”. Protams, tam ir arī otra puse: lai dzīvotu uz parāda, ir jādomā un jāzina, kā parādus atdot, ir daudz maz jāzina, kā naudu taisīt, un būt gatavam to darīt. Taču sludināšana, ka parādu taisīšana pati par sevi ir kaut kāds nāves grēks, ir pilnīgas aplamības – parādu taisīšana savā ziņā ir veiksmes formula. Protams, postkomunistiskajās sabiedrībās dzīvokļa vai mašīnas iegāde uz kredīta ir kaut kas pilnīgi jauns. Tādēļ zināmā sabiedrības daļā ir vērojams zināms konservatisms pret kredītu ņemšanu (līdzīgi, kā „augļošana” tika uzskatīta par netikumisku nodarbi viduslaikos). Šo konservatismu var mēģināt mobilizēt politiskiem līdzekļiem – skat’, sliktie kredītņēmēji ir noveduši valsti bankrota priekšā. Taču tas ir ļoti negodīgs gājiens: raudzīties, lai privātais sektors nepārslogo sevi ar parādiem ir valsts uzdevums, tāpat valsts uzdevums ir vērsties pret dažāda veida burbuļiem un spekulāciju – ar nodokļiem un nodevām. To var neapjēgt; var arī izlikties, ka nesaprot. Taču tā ir ļoti amorāla rīcība nolūkā apjāt vēlētājus.
Turklāt lai nu kurš nu te par to „vieglo dzīvi” runātu... Ir ļoti jauki sēdēt ar milzīgu naudu bankā, grandioziem īpašumiem un neskaitāmiem politiski protežētiem rent-seeking projektiem, vienlaikus lamājot cilvēkus, kuri nez kādēļ ir izdomājuši pārvākties no vienistabas dzīvokļa hruščovkā uz kādu mazliet plašāku mājokli kādā jaunā ciematā vai jaunbūvē, vai varbūt pirmo reizi mūžā nopirkt jaunu (nevis vienkārši citu) mašīnu. Šiem cilvēkiem, protams, pašlaik nepietiek ar kredītu atdošanas problēmām un banku prasībām. Viņiem vēl ir vajadzīgi moralizējoši miljonāri televīzijā, kuri šiem māca, ka viņiem esot pārāk lielas vēlmes un prasības pret dzīvi. Labāk patiesi būtu, ja šādas runas būtu vienīgi priekšvēlēšanu triks – tad to vēl varētu saprast. Ja minētais bargais kungs tiešām tā domā, tad viņa politisko mērķu piepildījums Latvijā visdrīzāk novedīs pie māla bļodiņām, koka karotēm un vispārējas depresijas.
Komentāri (7)
Nenoteiktais artikuls
30. janvārī, plkst. 17:46
Neilgi pēc tam, kad 1989. gadā Irānas augstākais garīgais līderis Ajatolla Homeini pasludināja fatwā Salmanam Rušdi, formāli viņu nolādot, kāda irāņu kinostudija esot uzņēmusi propagandas filmu par šo gadījumu. Kādam aktierim šajā filmā nācās atveidot Salmanu Rušdi un atbilstoši lomai teikt arī kādas zaimojošas frāzes par pravieti Muhamedu. Tad lūk, Irānas fundamentālistu pūlis pēc tam esot prasījis izdot šo aktieri publiskai nolinčošanai – sak’, īstajam Rušdi klāt netiekam, tad vismaz nozūmēsim šito.
Kaut kas līdzīgs, cik saprotu, ir noticis Latvijā saistībā ar Ilutas Dalbiņas un Ineses Lāčaunieces jauno latviešu valodas mācību grāmatu, kurā, lūk, skolniekiem ir pastāstīts, ka sarunvalodā pie mums funkcionē arī krievu „mats”. Ārprāts, ārprāts, kā tā var, kā gan zinātnieks var rakstīt tādus vārdus! Es nezinu, par ko šie „Latvijas avīzes” aizvainotie ļaudis patiesībā domā – vai tad tiešām, ja mācību grāmatā tiks tikai pieminēti vārdi, kuros runā liela daļa latviešu publikas, kaut kas tiks nodarīts latviešu valodai. Nē: labāk kā glavļita laikos visu aizliegt, izdzēst, nogriezt, apspiest, izravēt ar saknēm, izdedzināt – uzbūvēt sev mazu politizētu pasaulīti, kurai nav nekā kopīga ar realitāti. Te patiesi nāk prātā Klāva Sedlenieka polemiskā tēze, ka no Brīvības pieminekļa to brīvības vārdu tomēr vajadzētu ņemt ārā. Tas tiešām dažkārt šķiet pilnīgi lieks Latvijas politiskajai kultūrai un dzīves uztverei.
No otras puses, arī man šķiet dīvains krievu lamuvārdu lietojums mūsdienu jaunatnes leksikā. Tur būtu ko teikt sociolingvistiem: kā ir iespējams, ka ievērojama mūsdienu latviešu jauniešu daļa, kura turklāt krievu valodu skolā tikpat kā neapgūst, ir pasākusi tādos apjomos lietot krievu matu? Turklāt runa nav par tā vai cita vārda lietojumu sašutuma, izbrīna vai izmisuma mirklī. Es esmu pārliecināts, ka inteliģentam cilvēkam pie nepieciešamības ir jāspēj arī rupji nolamāties. Mans nelaiķa tēvs daudzināja teicienu, ka rupji lamāties drīkst tikai cilvēki ar augstāko izglītību – man liekas, tajā ir kaut kāda dziļa patiesība. Taču lielai daļai jaunatnes krievu mats ir pilnīga valodas normalitāte – „b**” jau ir kļuvis par kaut ko līdzīgu artikulam, bez kura nav iespējams normāli parunāt ar vienaudžiem. Tas liekas patiesi riebīgi. No kurienes tas nāk? Nezinu, ko saka zinātnieki, taču varu izteikt dažus pieņēmumus. Vispirms, tā noteikti nav mediju ietekme – Krievijas mediji šādus lamuvārdus lieto krietni mazāk par amerikāņu analogiem. Otrkārt, tā nav arī krievu vienaudžu ietekme, jo abas valodiskās kopienas tomēr Latvijā ir nošķirtas arī jauniešu vidū (lai gan tās daudzviet tuvinās). Paliek viens skaidrojums: latviešu jaunatne šos vārdus apgūst no saviem pašu latviešu vecākiem, draugiem un tuviniekiem. Arī tiem, kas kāro visu aizliegt un lasa „Latvijas avīzi”..
Komentāri (22)
Vienvirziena laulības
28. janvārī, plkst. 5:40
Latvijas katoļu baznīcas galva kardināls Jānis Pujats portālam TVNET ir no jauna paudis savu attieksmi pret dažādām sociālām parādībām, t.sk, viendzimuma laulībām. Uzreiz teikšu, ka negrasos šeit ar viņu polemizēt – tā būtu spēle vienos vārtos. Baznīckungu apsmiešana vispār ir ļoti nepateicīgs uzdevums – no vienas puses, kā sekulārs racionālists tu varētu vēlēties viņus kaut kā pārliecināt ar racionāliem, kritiskiem argumentiem, ka viņiem nav taisnība. Taču tad tu vienā mirklī saproti, ka viņu profesijas patoss un būtība slēpjas tieši tajā apstāklī, ka viņi nav „racionāli” tavā nozīmē, dzīvo pavisam citā koordinātu sistēmā un paši ar to lepojas. Līdz ar to visa tava daiļrunība ir izšķiesta velti.
Tas, kas mani mazliet mulsina visā šajā stāstā par dzimumattiecību „dabiskumu” utt. ir tas, cik ļoti tāda augsti garīga institūcija „ne no šīs pasaules”, kā katoļu baznīca, ir apsēsta ar represīvu cilvēku dzimtas reprodukcijas uzspiešanu. Kas gan cits ir šis baznīckunga satraukums par „nedabiskajām” viendzimuma laulībām, ar kurām, lūk, pasaule aiziešot bojā (kas, ja kas, no socioloģijas viedokļa ir pilnīgas blēņas – visvairāk atklāto geju pāru ir Amerikā, taču šī zeme cieš no krietni mazākām demogrāfiskām problēmām, kā konservatīvā Eiropa, un atražojas daudz veiksmīgāk). Kaut kā drusku dīvaini sanāk – skaidrs, ka Bībele aicina „augļoties un vairoties un piepildīt šo zemi”. Taču diezi vai šā priekšraksta īstenošana kristietības skatījumā ir Baznīcas pienākums – tad jau saprātīgāk būtu aicināt arī pašus priesterus iesaistīties šā svētā pienākuma veikšanā. Es domāju, ka Baznīca būtu godīgāka, ja pamatotu savu konservatīvo nostāju pret homoseksualitāti ar atsauci uz noteiktu Svēto rakstu interpretāciju. Tieši tiem taču vajadzētu būt pēdējai autoritātei kristīgajā dzīvē, vai ne tā? Līdzko Baznīca sāk spriedelēt par demogrāfiju un iedzīvotāju pašreprodukciju, tā parasti iebrauc auzās. Mūsdienu pasaulē nevienam nav izdevies pierādīt nedz homoseksualitātes negatīvo iespaidu uz sabiedrības pašatražošanos, nedz to, ka Baznīcai būtu kādas pilnvaras vai kompetence šādas problēmas risināt.
Protams, ka visa šī diskusija pēdējā instancē nonāk pie mēģinājumiem definēt laulību. Tas, protams, ir morāles teorijas jautājums, ar kuru šeit nebūtu jānodarbojas. Taču mazliet skumji paliek, kad tās institūcijas vadītāji, kurai it kā vajadzētu sludināt, ka „Dievs ir mīlestība”, tā vietā pieņem par laulības būtību tikai un vienīgi bērnu ražošanu, bez kuras nekāda laulība nav iespējama. Turklāt šie ļaudis gribot arī iegūt pilnvaras sākt skolā obligātā kārtā mācīt, kas ir ģimene. Skumji, un, es atļaušos apgalvot, arī diezgan tumsonīgi.
Komentāri (24)
Rokas nost no histērijas
24. janvārī, plkst. 22:10
Nu jau pagājušas kādas 40 stundas, kopš esmu pabeidzis grūtu un nogurdinošu darbu – proti, nogādājis savas divmetrīgās miesas Amerikā, kur tām arī kādu laiku būs jāpaliek. Kaut kā pats biju pamanījies izvēlēties tādu lidojumu, kurš ilga ap 18 stundām un nogādāja mani galapunktā ap pusnakti pēc šejienes laika. Es augstu vērtēju iespēju uzturēt saikni ar Latviju šā ¼ satori emuāra veidolā un turpināšu to izmantot iepriekšējā režīmā. Vienlaikus es tomēr domāju rakstīt par Latviju, ne par Ameriku. Lieta tā, ka pagaidām nepazīstu šo zemi tik labi, lai izteiktu par to kādus vispārinošus spriedumus, turklāt Latvijā visādu ceļojumu apskatnieku jau pietiek bez manis. Zināmu nospiedumu jau noteikti uzliks fiziskā prombūtne, taču var gadīties arī, ka šis defekts pārvērtīsies par efektu.
Starp citu, viens no ceļojumu apskatniekiem, Lato Lapsa, pēdējās dienās ir no jauna ieguvis plašu publicitāti savas gaidāmās grāmatas „Va(i)ras virtuve” dēļ. Es nezinu, par ko tajā būs runa, taču dažus pieņēmumus varētu izteikt gan. Visdrīzāk tur būs runa par kādiem līdzekļu pārtēriņiem un luksusu „uz kroņa rēķina”, kuru prezidente būs atļāvusies amatā esot. Tonis droši vien būs kritisks, pat nievājošs – Lapsa, par spīti saviem daudzajiem talantiem reizēm krīt tādā galējā egalitārismā, uzrunājot mūsu publikas skaudīgāko daļu. Sak’, kā tā var būt, ka Vairai ir, bet man nav? Šī nav pirmā ķengu grāmata par VVF. Nezinu, cik daudzi to ir ievērojuši, taču jau dažus gadus atpakaļ kāds ultranacionāls skribents un izbijis Zīgerista privātsekretārs vārdā Dr. Māris Ruks izdeva grāmatu par „Patieso Vairu Vīķi-Freibergu”, kura, lūk, esot vienlaikus prokrieviska un proamerikāniska neliete, čekiste, masone utt., un tas viss bez kāda pamatojuma un tādā „Cīņas” ievadrakstu stilā. Lapsas grāmata tāda nebūs: viņš ir krietni inteliģentāks un viltīgāks.
Vienlaikus skaidrs, ka tie VVF aizstāvji, kuri rīko biedrības un piketus ar saukli „rokas nost no mūzu prezidentes” patiesībā dara aplamības. Ar šādām akcijām viņi tikai vairo Lapsas grāmatas auditoriju, radot iespaidu, ka VVF patiešām ir ko slēpt. Šīs akcijas mazliet atgādina Lamberga aizstāvju aktivitātes tiesas ēkās, un Imantam Freibergam drīzāk vajadzētu nomierināties un izturēties pret to visu filozofiski. Turklāt varētu padomāt, ka Lapsas grāmatas kādam līdz šim ir ļoti kaitējušas: „Kas ir Lembergs?” visi sen jau ir aizmirsuši, „Kampējs” nu nekādā veidā neietekmē Šķēles uzrāvienu TP reitingos, Karginu šodien nodarbina viss kas cits, izņemot Lapsas grāmatas. Par ko tāds sašutums? Plaša publika pie mums šādas grāmatas nelasa, savukārt grāmatu lasītāji jau nu paši kaut kā spēs atsijāt graudus no pelavām – ja vien grāmatā neatklājas kaut kas ļoti šokējošs, par ko es dikti, dikti šaubos. Turklāt grāmatu lasītāju tomēr varētu arī darīt uzmanīgu fakts, ka grāmata parādās tieši šobrīd, kad VVF pilnīgi šizīgā veidā ir pasācis publiski pulgot mūsu mazais draugs no Ventspils. Citiem vārdiem: mieru, tikai mieru.
Komentāri (20)
Frizieris un dzīvespasaule
21. janvārī, plkst. 23:05
Man šad un tad iznāk runāt ar studentiem par Hābermāsu, proti, par viņa „dzīvespasaules kolonializācijas” tēzi. Tā teic, ka modernajā pasaulē par spīti dažādiem tehnoloģiskiem un citiem sasniegumiem ir apdraudēta tā joma, kurā cilvēki sazinās dabiskajā valodā, mēģinot vienoties par lietām noteiktā valodas un kultūras horizontā. Šis horizonts tad arī ir tā „dzīvespasaule”, kuru pēc klasiķa domām šodien apdraud tirgus ekonomika un valsts birokrātija. Tās abas darbojas ar nevalodiskiem medijiem, proti, naudu un administratīvo varu, turklāt tām piemīt tendence jaukties iekšā un kolonializēt tās dzīves sfēras, kurās līdz šim valdīja valodiska saskarsme.
Nu re, tagad varu atklāt savu profesionālo kretīnismu. Lieta tā, ka es šodien biju pie friziera. Tagad frizētavās blakus spogulim ir novietoti tādi mazi monitoriņi, kuri klientam procedūras laikā rāda visādas lietas, kuras vairākums šodien pieņem par „stilīgām” – rotaslietas, privātmāju dizains, smalku salonu drēbes, īsi sakot, viss tas, ko viedais Ostaps Benders savulaik sauca par „воображение идиота”. Tas viss, protams, ar uzmācīgi lielu reklāmas daļu. Tā arī ir dzīvespasaules kolonizācija, taču kādas? Acīmredzot tās, kuras ietvaros laiku friziera krēslā bija pieņemts pavadīt sarunās ar meistaru. Neveiklā klusuma un grūti atrodamo tēmu problēma ir veiksmīgi atrisināta: klients blenž televizoriņā, neuzbāžas frizierim ar jautājumiem, nedz arī gaida, ka frizieris uzrunās viņu. Taču kaut kas cilvēcisks ir gājis zudumā.
Es atceros savu bērnību, kad kopā ar savu vectētiņu leģionāru gāju uz publisko pirti Siguldā. Šeit bija frizieris, pats absolūts plikpauris, pie kura ļoti labprāt gāja mans vectētiņš. Mani gan māte īsti negribēja laist pie šā cienījamā meistara, jo viņš parasti mana gadagājuma puišeļiem nogrieza tādu „hitlerjūgenda” frizūru, kura jau robežojās ar plikpaurību. Turpretī mans vectētiņš bija citās domās. Viņam šis frizieris bija liela morāla autoritāte. Kopā ar citiem rindā gaidītājiem tika pārrunātas sava laika aktualitātes, un „meistaram” ex officio bieži piederēja pēdējais vārds. Viņš virtuozi pārvaldīja „miera laika” bārdas nazi (šādi priekšmeti man joprojām iedveš dziļu bijību). Cilvēks, kurš pabeidza matu griešanas un bārdas skūšanas procedūru (starp citu, vai šodien vispār vēl kāds dzen bārdu pie „bārddziņa”?), protams, samaksāja par vizīti, turklāt ar krietnu dzeramnaudas daļu. Taču ne jau naudā šeit bija lieta – šādās reizēs cilvēks pildīja kādu augstāku pienākumu un iznāca no pirts frizētavas savā veidā apskaidrots, ieguvis harmoniju ar sevi un pasauli. Tagad šāda „dzīvespasaule” ir kolonizēta ar mazu televizoriņu. Labi, lai būtu tā.
Komentāri (18)
Apgāztās laivas identitāte
17. janvārī, plkst. 23:50
Šodien man nācās braukt uz Rīgas lidostu – ne pašam lidot, bet pavadīt kādu tuvu cilvēku. Turp braucot, man bija tas prieks pabraukt garām SAAB auto rindai, kura, apspraudīta ar karodziņiem „Save SAAB” protestēja pret šā autoražotāja paredzamo galu. Tas rosināja divējas pārdomas.
No vienas puses, SAAB ir interesants fenomens autobūves vēsturē. Tas īsti nav īsti „širpotreba” produkts, bet orientēts uz noteiktu braucēju tipu. No otras puses, tas nav arī tāds fancy car tips, kā Mini vai kas tamlīdzīgs, kurus pērk tikai špocīgā izskata dēļ. SAAB, ja nemaldos, sākotnēji bija lidmašīnu rūpnīca, kura automašīnas ražoja tikai tā, savam priekam. Tagad laikam lietas ir pavisam skarbas. Cilvēkus, kas šodien masveidā nepērk SAAB, var saprast. Tāds īsts „veco laiku” SAAB fanāts ar biezu maku nebūs priecīgs, ka jaunie modeļi vairs neizskatās pēc apgāztas laivas, bet ir visai līdzīgi meinstrīmam. Turpretī jaunos pievilināt šodien ir grūti – konkurence milzīga, tālo austrumu autiņi paliek arvien kvalitatīvāki, turklāt SAAB milzīgie motori (cik zinu, visi ar turbīnām!) apskrienas diezgan sālīti benzīna dēļ. SAAB pluss, protams, tradicionāli ir bijusi drošība. Ir dzirdēts stāsts par kādu vecu SAAB, kurš uz jumta bija šļūcis no Baložu kalna un pat logus nebija izsitis. Taču tas tomēr ir pārlieku sālīts prieks, jo vairāk tādēļ, ka īsti laika garam līdzi šī marka neturēja. Arī prasīt tai kaut kādu valdības izpirkumu atvērtā Eiropas Savienībā man šķiet nekorekti – lai man piedod visi šās dienas brauciena dalībnieki.
Taču ne jau par mašīnām ir stāsts. Visai apjomīgais SAAB’istu brauciens nejauši iekrita vienā nedēļā ar 13. janvāra neesošajiem protestiem. Tas nozīmē: cilvēki ir gan gatavi mobilizēties, bet ne jau šādu tādu iemeslu dēļ. SAAB braucēju solidaritāte ir visai saprotama – tā ir patērētāju solidaritāte. Tie ir augstākās vidusšķiras ļaudis, kuriem nav jākaunās par saviem ienākumiem un kuri ir gatavi sanākt kopā ar tādiem pašiem, lai „ponta pēc” paaģitētu par augšējā gala autorūpnīcu. Šī identitāte ir pilnīgi nepolitiska, tā ir balstīta privātā labklājībā un noteiktā izpratnē par stilīgām mašīnām. Identitāte „SAAB braucējs” šodien Latvijā ir daudz pievilcīgāka par identitāti „Latvijas valdības apčakarētais”. Taču kādēļ? Acīmredzot tādēļ, ka mūsu apziņā luksusa patēriņš joprojām ir cieši saistīts ar morāliem nopelniem pēc principa: „Ja es esmu bagāts, tad es esmu tāds, jo esmu gudrākais un apķērīgākais. Ja tu esi nabags, tad tādēļ, ka esi neuzņēmīgs muļķis un nejēga.” Tādēļ ļaudis ir gatavi apvienoties ar tiem, kuri pelna vismaz tikpat, cik viņi paši un var atļauties (lielos vilcienos) ne sliktāku automašīnu. Taču viņi nav gatavi iestāties par tiem, kuri cieš no valdības patvaļas. No tās pie mums taču cieš tikai neveiksminieki, „lūzeri”. „Gudrie” savukārt vienmēr atradīs, kā šo valdību apjāt, vai pat paši ierausīsies krēslos, kuros var jāt citus un vēl braukt smukā mašīnā.
Komentāri (5)
Sansara ir nirvāna: 13. janvāris
14. janvārī, plkst. 13:35
Es domāju, ka ikvienam cilvēkam reizi pa reizei rodas nojausma, ka pārdzīvotā situācija ir pārlieku daudznozīmīga un paradoksāli poētiska, lai būtu pilnībā reāla. Reizēm ikdienas dzīves rituma kaleidoskopā uzlec kombinācija, kura vienā acumirklī ļauj saskatīt realitātes paradoksālo iedabu visā pilnībā – un lieku reizi pārliecināties, ka realitāte ir ilūzija. Citiem vārdiem: mūsu prastā ikdienas kāršu kava reizēm sakrīt tādā kombinācijā, ka jebkurš Fellīni simbolisms vienkārši nobāl.
Tieši šāda sajūta mani pārņēma vakar, kad ap 19 vakarā nācu mājās no Vecrīgas, garām nu jau bijušajai VFF uz Vērmaņdārza pusi. Baidīdamies no masu protestiem un grautiņiem, mūsu mīļotā Iekšlietu ministrija bija piedzinusi pilnu Rīgas centru ar dažādu krāsu drošības spēkiem, parasto, ceļu un drošības policiju, utt. Nekas līdzīgs grautiņiem pat ne negrasījās sākties. Taču viens otrs bargs kārtības sargs tādēļ negribēja palikt mierīgs un sabiedrībai nevajadzīgs. Pretim apgabaltiesai, starp Tērbatas ielas stūra kiosku un Saktas puķu tirgu viens tāds bija novietojis savu trafarēto automobili. Tā kā novēršamo nekārtību nebija, šis kungs kavēja sev laiku pa sava „mentmobīļa” skaļruņiem skaļi uzraugot gājēju pāreju, tramdot tos kājāmgājējus, kuri gāja pāri Tērbatas ielai no Merķeļa ielas puses uz apgabaltiesas trolejbusa pieturu. Kad es gāju garām, viņš tur bargā varas pārstāvja balsī „trusināja” kādu desmitgadīgu zēnu, kurš acīmredzot bija pārgājis pie sarkanās: „Vai gaismu neredzi? Kā jāiet pāri? Panāc šurp!” Turklāt šis likuma un kārtības pīlārs neizkāpa no mašīnas – ārā taču ir auksts, bet bļaustījās pa tiem pašiem skaļruņiem, pa kuriem viņi apsauc autovadītājus, kad garām brauc kāds Zaltera eskorts vai kas tamlīdzīgs. Viņš uzskatīja par iespējamu klaigāt pa visu ielu ar saviem pamācošajiem tekstiem par satiksmes noteikumiem – gluži kā Čaplina nemirstīgajā filmā „Lielais diktators”, kur Tomainijas diktators Hilters pamatā sazinās ar pilsoņiem pa ielas skaļruņu translāciju. Nezinu, kā beidzās saskarsme ar zēnu – man tas bija īsts ‘satori’ mirklis. Apvienojumā ar bieži daudzinātajiem, bet tā arī nenotikušajiem protestiem tas daudz ko liecina par indivīda un autoritātes attiecībām.
Es šeit negribu runāt par mūsu policiju, bet tikai par šo mirkļa pieredzi. Man patīk policisti kā tādi, es domāju, ka vairumā gadījumu viņi veic sabiedrībai derīgu darbu. Tas gan noteikti neattiecas uz tiem, kuri vakar ņēma ciet nabaga Gaiķēnu – es domāju, ka policistam pirms stāšanās amatā vajadzētu iemācīt arī runāt ar cilvēkiem, ne tikai uzlikt viņiem roku dzelžus un iegrūst „melnajā bertā”.
Komentāri (8)
Svītrainītis un bufetes veida liberālisms
12. janvārī, plkst. 23:40
Ja nu ir kāda grāmata, kuras dēļ es nožēloju, ka nepārvaldu franču valodu un nevaru to iztulkot, tad tā ir Alekša de Tokvila „Demokrātija Amerikā”. Tas ir viens lielisks paraugs, ka par politiku ir iespējams rakstīt ļoti saistoši, ar pamatīgu kultūras un filosofijas arsenālu aiz muguras, turklāt izteikti labā un bagātā valodā. Francija par spīti visiem saviem trūkumiem laikam joprojām ir zeme, kur (atšķirībā no Vācijas) sociālie zinātnieki nevar kļūt slaveni ar darbiem, kas sarakstīti samocītā, garlaicīgā un neveiklā valodā.
Tokvila 1830.-35. gadā sarakstītais darbs par demokrātiju Amerikā joprojām piedāvā daudz interesantu atziņu par modernās, kapitālistiskās demokrātijas saules un ēnas pusēm – neskatoties uz to, ka nav aiz kalniem 200 gadu kopš tā sarakstīšanas. Viena no lietām, par ko viņš izvērsti raksta, ir demokrātijai raksturīgā nepatika pret ekscentriskumu – īpaši pie politiķiem. Aristokrātiskais politiķis bija izcilība gan savos tikumos, gan netikumos. Viņam varbūt piemita izcilas spējas, bet arī izcila izvirtība un netikumi. Demokrātiskais politiķis turpretī ir mērens: ļaužu vairākums grib balsot par tādiem pašiem, kā viņi, proti, par viduvējībām. Tādēļ demokrātija ir naidīga pret ekscentriskumu; tā ir nivelējoša – ja gribi iepatikties vairākumam, pieskaņojies tam. Aristokrāts drīkstēja nerēķināties ar to, ko par viņu padomās „plašās darbaļaužu masas” – un reizēm politikā tā milzīga priekšrocība, ja tev nav bez apstājas jāskaidro savi lēmumi lielajam pūlim, kurš galu beigās tāpat no tiem nekā nesapratīs! Demokrātiskam politiķim tas nav pieļaujams. Viņam ir jāpieskaņo sava uzvedība tam pašam nelaimīgajam vidējam pilsonim, mediānas balsotājam – pretējā gadījumā ar viņu kā ar politiķi ir cauri.
Te nu es atkal nonāku pie šodienas Latvijas diskusijām – konkrēti, par mūsu finanšu ministra ādas uzvalku. Vispirms, es neko glaimojošu nedomāju par Repši. Es viņu personiski nepazīstu, un par viņa darbību dažādos amatos varētu pateikt daudz visādu riebeklību. Otrkārt, mani galīgi nepārsteidz tas, ka „vidējam latvietim” šāds uzvalks liekas pārlieku ekscentrisks un nepieņemams – tas tikai apliecina Tokvila pieņēmumu par konformiskā vairākuma nepatiku pret ekscentriskumu. Taču man galīgi nav saprotams, kādēļ cilvēki, kuri citās sfērās uzskata sevi par individuālisma un brīvības aizstāvjiem, pēkšņi ir metušies mācīt Repši par to, kā viņam vajadzētu ģērbties. Es šeit nesaukšu uzvārdus, taču man patiesi kļūst mazliet dīvaini ap dūšu, kad ļaudis, kuri ir gatavi ar degsmi uz lūpām iestāties par seksuālo minoritāšu tiesībām vai par sieviešu ordināciju, vistiešākajā veidā jaucas tajā indivīda brīvības sfērā, kuru paši tā aizsargā. Lai ko no tīri estētiskā skatu punkta teiktu par Repšes ādas uzvalku, tomēr tas, ko cilvēks velk mugurā, ir viņa paša darīšana. Savukārt tie, kas to vēlas apšaubīt no „morālā vairākuma” pozīcijām, lielos vilcienos tomēr nonāk tajā pašā konservatoru nometnē, kurā pie mums jau stāv kaku metēji no LPP elektorāta aprindām. Mēs, protams, varam iekārtot sabiedrības dzīvi pēc ļoti dažādiem principiem. Taču indivīda brīvība ir indivīda brīvība, un to nevar paņemt „bufetes veidā”, pa daļām – redz, es te tā aizstāvu geju līdztiesību un sieviešu ordināciju, bet vienlaikus uzskatu par iespējamu galēji konservatīvi moralizēt par citu cilvēku apģērba izvēli. Kaut kādai konsekvencei taču būtu jābūt, vai ne?
Jau iepriekš paredzot dažus iebildumus:
· Kāds varētu teikt, ka tā nav pierasts ģērbties politiķim. OK, bet tad Repše ir jāsoda ar tīri politiskām sankcijām – par viņu un JL nebalsojot, nevis ar paceltu pirkstu moralizējot un mācot viņam labās manieres, paši savas izpratnes robežās, protams. Repši šādā uzvalkā neviens par „savu čomu” neturēs, un saskaņā ar Tokvila principu elektorāta simpātijas viņš neizpelnīsies sava ekscentriskuma dēļ – bet, piedošanu, tā ir viņa, nevis mūsu problēma.
· Kāds varbūt teiks, ka šis uzvalks nāk mums visiem par sliktu, jo grauj Latvijas valsts amatpersonu prestižu SVF acīs. Taču tas netur ūdeni, jo nav dzirdēts, ka Repšes ģērbšanās stils viņus kaut kā īpaši iespaidotu. Man šķiet, ka viņiem simtreiz vairāk krīt uz nerviem valdības nekonsekvence, nemitīgie politiskie kašķi un slēptās intereses. Šie ļaudis, kā jau no „buržuju zemēm” nākuši, visdrīzāk saprot, ka ģērbšanās stils tomēr ir cilvēka paša darīšana. Citiem vārdiem: ne jau SVF te ir problēma.
· Kāds teiks, ka Repše šādā veidā uzsver savu materiāli priviliģēto stāvokli – tāds uzvalciņš, īpaši pēc pasūtījuma, ne tuvu nav pa kabatai vidējam Latvijas strādājošajam. Finanšu ministrs jau nu varēja drusku mazāk izrādīt savu rocību, ņemot vērā, ka ikdienā darbojas ar visu mūsu izmisīgi trūkstošo naudu. Šis iebildums gan ir būtisks – taču te nu Repše nav nedz pirmais, nedz vislabāk zināmais piemērs. Laba daļa mūsu elites nejūt nekādas aiztures pret dārgiem statusa priekšmetiem – daudz netrūkst, lai kāds no viņiem beidzot pastaigātos par Rīgas centru ar leopardu zelta ķēdē (tas gan, redz, būtu pārāk ekscentriski, taču visādu sīku fetiša objektu, kā zelta mobilo telefonu un dārgu uzvalku viņiem ir kā spaļu, ticiet man). Atcerieties, kādā sirds skaidrībā un apbrīnā kāds TP ministrs nesen jūsmoja par sava maizes tēva Andra Šķēles pieticību – šis te pēdējais, lūk, braucot ar veselus deviņus (!) gadus vecu mašīnu. Tā ka Repše te ir tikai „viens no”, nevis kaut kāds izcils piemērs mīlestībai uz dārgiem statusa priekšmetiem. Citādi - atpakaļ pie pirmās iebildes.
Es domāju, ka ekscentriskums, indivīda brīvība un radošums ir laba lieta, tā cilvēkos ir jākopj un jāveicina – jo vairāk tās būs, jo labāk. Taču, protams, ir arī monētas otra puse – par ekscentriskumu noteiktās profesijās ir jāmaksā. Politika demokrātiskā sabiedrībā noteikti ir viena no tādām. Tā tad arī mācība no Tokvila.
Komentāri (19)
Jaunais gads un Kolakovskis
1. janvārī, plkst. 15:11
Vēloties apsveicināt Jūs jaunajā gadā, es gribēju ievietot emuārā vienu karikatūru. Tas pašlaik diemžēl nav iespējams, jo serveris man to neļauj darīt. Un tomēr gribētos Jums uzdāvināt kaut ko praktisku labam garastāvoklim - pieņemu, ka līdzīgi man esat noguruši no tradicionālajiem vēlējumiem pēc principa "labāk būt veselam un bagātam, nekā nabagam un slimam." Tādēļ es šeit piedāvāju vienu īsu Lešeka Kolakovska eseju. Ar to tad arī vēlu Jums visiem laimīgu jauno gadu, un ceru uz produktīvu sarakstīšanos un salasīšanos nākamajā
- Jūsu liberāli konservatīvi sociālistiskais (anti)komunists I. Ī.
Lešeks Kolakovskis
Kā būt konservatīvam liberālim sociālistam
Moto: “Paejiet uz priekšu, uz aizmuguri!” Apmēram tā varētu tulkot prasību, kuru es dzirdēju kādā Varšavas tramvajā. Es piedāvāju to kā lozungu kādai varenai Internacionālei, kura nekad nepastāvēs.
Konservatīvais uzskata, ka
- Cilvēka dzīvē nekad nav bijis un nekad nebūs tādu uzlabojumu, par kuriem netiktu maksāts ar zaudējumiem un ļaunumiem. Tādējādi, apsverot jebkuras reformas un uzlabojumus, ir jānovērtē to cena. Citiem vārdiem sakot: neskaitāmi ļaunumi ir savstarpēji savienojami (t.i., mēs varam tos ciest kopā un vienlaicīgi); turpretī daudzi labumi ierobežo vai atceļ viens otru, un tādēļ mēs nekad nespēsim tos baudīt vienlaikus. Sabiedrība, kurā nav nedz vienlīdzības, nedz brīvības, ir pilnībā iespējama; turpretī tāda sabiedriska kārtība, kura apvienotu pilnīgu vienlīdzību un brīvību nav. Tas pats attiecas uz plānošanas un autonomijas principu savienojamību, uz drošību un tehnoloģisko progresu. Īsi sakot: cilvēces vēsturei nav nekādu laimīgu beigu.
- Mēs nezinām, cik lielā mērā dažādas tradicionālas sociālās dzīves formas – ģimenes, rituāli, nācijas, reliģiskās kopienas – ir nepieciešamas, lai dzīve sabiedrībā būtu ciešama vai pat tikai iespējama. Nav nekāda pamata domāt, ka tad, ja mēs šīs formas iznīcināsim vai nolamāsim par iracionālām, mēs palielināsim laimes, miera, drošības vai miera iespējamību. Mums nav nekādu drošu zināšanu par to, kas notiks, ja tiks atcelta monogāmā ģimene, vai laiklaikos pieņemtais paradums apglabāt mirušos tiks aizstāts ar racionālu ķermeņu pārstrādi industriālām vajadzībām. Taču mums ir pilns pamats sagaidīt ļaunāko.
- Apgaismības idee fixe, ka skaudība, iedomība, alkatība un agresivitāte rodas no sociālo institūciju nepilnībām, un tās var tikt aizslaucītas prom, ja institūcijas tiek reformētas, ir ne tikai pilnīgi neticama un pretēja pieredzei, bet arī augstākā mērā bīstama. Kā tad visas šīs institūcijas varēja rasties, ja reiz tās ir tik pretējas cilvēka īstajai iedabai? Cerēt, ka mēs spēsim institucionalizēt brālību, mīlestību un altruismu, nozīmē veidot nepārprotamu despotisma projektu.
Liberālis uzskata, ka
- Senā ideja par to, ka valsts uzdevums ir gādāt par drošību, joprojām ir spēkā. Tā ir spēkā pat tad, ja “drošības” jēdziens tiek paplašināts tiktāl, lai iekļautu ne tikai personas un īpašuma aizsardzību ar likumiskiem līdzekļiem, bet arī dažādus apdrošināšanas pakalpojumus: cilvēkiem nav jāmirst badā, ja viņi ir zaudējuši darbu; nabadzīgajiem nav jāļauj nomirt medicīniskas aprūpes trūkuma dēļ; bērniem ir jābūt bezmaksas izglītībai – tās visas ir drošības sastāvdaļas. Tomēr drošību nedrīkst jaukt ar brīvību. Valsts garantē brīvību nevis ar savu rīcību un dažādu dzīves sfēru regulēšanu, bet gan ar nekā nedarīšanu. Drošība patiesībā var tikt paplašināta vienīgi uz brīvības rēķina. Jebkurā gadījumā padarīt cilvēkus laimīgus nav valsts uzdevums.
- Cilvēku kopienas apdraud ne tikai stagnācija, bet arī degradācija, ja tās organizē, neatstājot telpu indivīda iniciatīvai un izdomai. Ir iedomājama cilvēces kolektīva pašnāvība; taču nav iedomājama cilvēku dzīve pastāvīgā skudru pūznī, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mēs neesam skudras.
- Ir visnotaļ neticami, ka sabiedrībā, kurā ir likvidētas visas sāncensības formas, joprojām pastāvēs nepieciešamie stimuli radošumam un progresam. Vienlīdzības pieaugums nav pašmērķis, bet gan vienīgi līdzeklis. Citiem vārdiem: nav nekādas jēgas cīnīties par lielāku vienlīdzību, ja tās rezultāts ir vienīgi to indivīdu nolīdzināšana, kuriem klājas labāk, nevis nepriviliģēto indivīdu pacelšana augstākā līmenī. Absolūta vienlīdzība ir ideāls, kurš iznīcina pats sevi.
Sociālists uzskata, ka
1. Tās sabiedrības, kurās ražošanas sistēmas vienīgais regulators ir peļņas meklējumi, apdraud tikpat ļaunas un varbūt pat vēl ļaunākas katastrofas, nekā tās sabiedrības, kurās peļņas kāre ir pilnībā izdzēsta no ražošanu regulējošiem spēkiem. Ir daudz labu iemeslu, kādēļ ekonomiskās rīcības brīvībai ir jātiek ierobežotai drošības vārdā, un kādēļ naudai nav automātiski jārada vēl vairāk naudas. Tomēr brīvības ierobežošana ir jāsauc šajā vārdā – un nevis jādēvē par “augstāku brīvības formu”.
2. Ir absurdi un liekulīgi iedomāties, ka tikai tādēļ, ka perfekta sabiedrība bez konfliktiem nav iespējama, visas pastāvošās nevienlīdzības formas ir nenovēršamas un visi peļņas taisīšanas veidi – attaisnojami. Tas konservatīvais antropoloģiskais pesimisms, kurš vedina pie dīvainās pārliecības, ka progresīvais ienākumu nodoklis ir necilvēciska preteklība, ir noraidāms tāpat, kā tas vēsturiskais optimisms, kurā balstījās Gulaga arhipelāgs.
3. Tendencei pakļaut ekonomiku būtiskai sociālai kontrolei ir jātiek viecinātai, kaut arī par to maksātā cena ir birokrātijas pieaugums. Tomēr šādi kontroles mehānismi ir nodarbināmi tikai reprezentatīvās demokrātijas ietvaros.Tādēļ ir būtiski radīt tādas institūcijas, kuras darbotos pretēji tiem brīvības apdraudējumiem, kurus rada šie paši kontroles mehānismi.
Pēc manas saprašanas, šis regulatīvo ideju apkopojums nav iekšēji pretrunīgs. Un tādēļ ir iespējams būt konservatīvam liberālim sociālistam. Tas vienlaikus nozīmē apgalvot, ka šie trīs nošķirtie apzīmējumi vairs nav savstarpēji izslēdzoši.
Tulk. pēc: Leszek Kolakowski, Modernity on Endless Trial (University of Chicago, 1990).
Komentāri (6)
20 gadi postkomunisma
30. decembrī, plkst. 22:55
Tas gads, kas pašlaik skaita savas pēdējās stundiņas, ir bijis jubilejas gads, turklāt nevis formālas, bet uz pārdomām rosinošas jubilejas gads. Šogad visa civilizētā Eiropa svinēja 20 gadus kopš annus mirabilis, 1989. gada, kad Centrāleiropa pārsteidzoši ātri atbrīvojās no komunisma. Latvijā šī jubileja nav tik īpaši nozīmīga, jo mēs reāli tikām vaļā no komunisma tikai divus gadus vēlāk, pēc neveiksmīgā Maskavas puča. Šī jubileja patiesi iekrīt zīmīgā laikā. Es jau savulaik esmu rakstījis, ka, manuprāt, ar šodienas krīzi noslēdzas kāds periods Eiropas vēsturē, proti, postkomunisms. Līdz šim ar šo jēdzienu tika apzīmētas PSRS ietekmes zonā bijušajām valstīm kopīgās problēmas. Tas bija ērts instruments, lai skaidrotu salīdzinoši vājās un formālās demokrātijas, reģionā daudzviet plaukstošo korupciju, atdzimstošās ilgas pēc stingrās rokas, populismu utt. Tagad izrādās, ka šādu kopīgu pazīmju kļūst arvien mazāk. Līdz ar to apgalvot, ka, teiksim, Slovēnija vai Čehija pieder tam pašam „postkomunismam”, kā Latvija, ir diezgan problemātiski. Ir bijušās postkomunisma valstis, kuras periodu pēc aukstā kara beigām ir izmantojušas produktīvam darbam, efektīvu demokrātisku institūciju iedibināšanai un straujai modernizācijai. Taču ir arī bijušās postkomunisma valstis, kuras šo laiku ir tikai lolojušas revanšistiskus sapņus, meklējušas iekšējus un ārējus ienaidniekus, un galu beigās defektīvas demokrātijas ēnā nodevušas politisko varu dažādiem puskrimināliem ekonomiskiem grupējumiem, kuriem ir atklāti nospļauties par sabiedrisko interesi. Postkomunisms ir beidzies, un ne visi tā pārbaudījumus ir izturējuši.
Par to lieku reizi mēs varējām atcerēties, kad Latvijai gluži nemanot pagāja secen vēl viena liela annus mirabilis jubileja. Mēs tīri labi atceramies Berlīnes mūri, drusku arī Polijas „apaļā galda” sarunas, varbūt vēl arī Čehoslovākijas „samta revolūciju” un saukli „Havel na Hrad” (starp citu, ir diezgan dīvaini, ka Čehoslovākijas komunisma pēdējās dienas sauc par „samta”, t.i., nevardarbīgo revolūciju – tā patiesībā sākās visnotaļ vardarbīgi, kad viņu policijas specnazs publiski piekāva studentus demonstrantus).
Taču reti kurš ievēroja, ka 25. decembrī pagāja divdesmit gadi, kopš Rumānijā tika sodīts ar nāvi Nikolae Čaušesku. Tas ir viens ļoti interesants stāsts, kurš gan varbūt liksies saistošs tikai tiem, kurus (kā mani) pastiprināti interesē komunisma gals un tā mantojums Eiropā. Rumānija faktiski bija vienīgā valsts reģionā, kur komunisms patiesībā beidzās nevis ar masu „revolūciju”, bet gan ar valsts apvērsumu, kad pati komunistu nomenklatūra vienā brīdī izdomāja, ka nu būtu laiks tikt vaļā no autokrātiskā līdera, un viņu kopā ar sievu pēc īsa un nesakarīga televīzijā translēta „tiesas” procesa nošāva, lai iesēstos viņa paša vietā. Šim stāstam ir vairākas dimensijas: vispirms, Čaušesku bija 1960. gados nācis pie varas Rumānijā kā relatīvi liberāls un reformistisks komunists pēc īsteni staļiniskā partijas līdera Georgiu – Deža. Viņš bija lielisks piemērs tam, kā cilvēku samaitā vara. Viņam patika spēlēt neatkarīgu politiku, jo Rumānija bija visai liela un ietekmīga zeme padomju blokā. Starp citu, Čaušesku bija vienīgais no komunistu līderiem (izņemot Dienvidslāvijas Tito), kurš atklāti nosodīja PSRS iebrukumu Čehoslovākijā. Viņš dažādu, gk., ekonomisku apsvērumu dēļ meta acis uz rietumiem un brāļojās ar tādiem tēliem, kā Tečere (lai gan pēdējā to droši vien šodien neafišē). Taču beigu beigās viņš radīja Rumānijā visnotaļ pretīgu režīmu tās pilsoņiem – pat pēc komunistu standartiem. Runa nav par to, ka Rumānija Eiropā patiesi bija visai „totalitārākā” valsts (ja šis vārds vispār patiesi apzīmē kaut kādu politisku sistēmu, nevis vienkārši kaut kādu aukstā kara ideoloģisku klišeju, pretstatu amerikāņu „brīvībai un demokrātijai”): tur bija visai daudz terora, politisku slepkavību, slēgtu robežu utt. Vēl pretīgāks bija Čaušesku nacionālisms un koķetēšana ar pirmskara rumāņu labējo šovinistu mantojumu. Nevienam nav noslēpums, ka dažās Centrāleiropas valstīs vēlīnais komunisms tīri labi sadzīvoja ar nacionālismu, pēc principa: „nacionālisms kā komunisma augstākā pakāpe”. Rumānijā tas bija visai izteikti jūtams. Tas rosina plašākas pārdomas par komunisma un nacionālisma attiecībām: tie abi savā naidā pret cilvēktiesībām un demokrātiju mēdz būt ļoti labi sabiedrotie. To apliecina ne tikai Čaušesku piemērs, bet arī tas ātrums, ar kādu vecie „komuņagas” pēc PSRS konvertējās par galējiem nacionālistiem un etniskiem šovinistiem. Rumānija diemžēl šeit atkal ir labs piemērs. No Čaušesku personas viņi tika vaļā ļoti ātri (turklāt vēl atstādami viņa un sievas līķus vairākas dienas publiskai apskatei kādā Bukarestes stadionā). Taču Čaušesku mantojums izrādījās pietiekoši noturīgs: Rumānijā joprojām ir milzīgs atbalsts antisemītiskām, ksenofobiskām (galvenokārt, anti-ungāriskām) idejām. Un šī mentalitāte vienmēr iet roku rokā ar korupciju, valsts nozagšanu un politikas kriminalizāciju – ne velti rumāņus uzņēma ES ar novēlošanos.
Komentāri (13)
„Individuālistiskais dzīvesveids” un mēs
25. decembrī, plkst. 18:51
Latvijas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas arhībīskaps Jānis Vanags tādā kā Ziemsvētku noskaņā „Latvijas avīzē” pauž savu viedokli par krīzi un šodienas Eiropas garīgo situāciju. Dažas lietas Vanaga intervijā bija interesantas, un pārdomas - rosinošas. Šo garīdznieku daudzi mūsu līdzpilsoņi uzskata par garīgu autoritāti ex officio. Tādēļ Ziemsvētki kā kristīgi svētki noteikti nav īstais laiks, lai ar viņu polemizētu. Cik nu vispār Latvijā garīdznieki ir gatavi par kaut ko polemizēt – tas, protams, ir cits jautājums. Es domāju, ka baznīcas autoritātei Latvijā noteikti nāktu par labu, ja tā būtu mazliet atvērtāka, tā teikt, arī labvēlīgi noskaņotu sekulāru laju viedokļiem. Dialogs ar liberāli domājošo inteliģenci šeit principā būtu iespējams. Tikai vienai pusei būtu jāatsakās no karojoša ateisma un jāatzīst, ka baznīcai var būt nozīmīga integrējoša loma arī modernā demokrātiskā sabiedrībā, savukārt otrai pusei būtu jāpārstāj uzskatīt par cilvēkiem tikai kristiešus un iedomāties, ka viņu pārstāvētās vērtības var pastāvēt izolēti no citām sociālām norisēm.
Jāatzīst, ka Jānis Vanags savā situācijas novērtējumā ļoti adekvāti apraksta vienu šodienas rietumu dzīves dimensiju, taču aizmirst otru. Es pilnībā piekrītu Vanagam, ka šodienas Eiropā (un ne tuvu ne tikai Eiropā) personas ideāls „ir vajadzīga pašam sava nauda, daudz naudas. Tāds ideāls visu dzīvi orientē uz karjeru, uz pelnīšanu, par katru cenu, pat aizmirstot godu un citus pagrūžot malā.” Tā patiešām ir realitāte: galējs egoisms, materiālisms un patērniecība ir tā mentalitāte, kura mūsu Latvijas sabiedrībā ir iezīdusies krietni ātrāk par jebkādiem Eiropas demokrātijas un tiesiskuma ideāliem. Šī „me-first-society”, kur katrs katrs atsevišķais cilvēks arvien mazāku nozīmi piešķir savai iesaistei dažādās kopības formās – ģimenē, draugu lokā, draudzē, vietējā kopienā, arī nācijā – patiesi ir pārdomu vērts temats. Nekritiska izvēles iespēju glorificēšana, patēriņš kā dzīves pamatmotīvs, cilvēku savstarpējo attiecību instrumentalizācija, indivīda kļūšana par pašam savas dzīves racionālu ekspluatatoru, vai, kā teiktu Maksis Vēbers, par „bezdvēseles speciālistu un bezsirdīgu baudītāju” – tās visas ir lietas, par kurām patiesi ir vērts aizdomāties. Tās rosina pārdomas ne tādēļ, ka kāds te būtu noilgojies pēc kaut kādas izdomātas pagātnes paradīzes un primitīva komunālisma. Būtiskāk, ka šī te mentalitāte paver rietumu civilizācijas priekšā vēl nebijušas problēmas – no depopulācijas līdz vides problēmām, līdz globālās finanšu plūsmas raisītām sociālām katastrofām, līdz kultūras un izglītības galējai komercializācijai un instrumentalizācijai.
Taču lietai ir arī otra puse, kura Vanagam acīmredzot nešķiet gana nozīmīga, lai to pieminētu. Rietumu „individuālisms” nebūt tā a priori neparedz šo „absolūti pašpietiekamo” indivīdu, kurš pats sev ir vienīgais atskaites punkts. Rietumu apgaismība patiesībā saka ko citu. Cilvēks joprojām pieder savai kopienai ar tās kopīgo vērtību horizontu, taču viņš grib pats saprast, kādēļ viņš tai pieder, un pats izlemt par savu piederību ar savu, autonomu lēmumu, nevis kādas iepriekš dotas autoritātes rīkojuma dēļ. Modernajam rietumu indivīdam nepatīk, ja viņa vietā par viņa vērtībām grasās lemt kāds cits, šādi atņemot viņam autonoma lēmuma un kritiskas kontroles iespēju – vienalga, vai tā būtu baznīca, ģimene vai politiskā autoritāte. Šāds liberāls individuālisms nav pretrunā cilvēka piederības, sociālo saikņu un atkarības idejai – taču šai atkarībai ir jābūt reflektētai indivīda paša spriedumā, nevis pieņemtai „uz aklo”. Tas, ka šim individuālismam reizēm piemīt tendence deģenerēties par galēji materiālistisku egoismu, ir neapstrīdams fakts. Taču vainot visās nelaimēs rietumu individuālismu kā tādu nozīmē liet ārā bērnu kopā ar ūdeni, tas nu ir skaidrs.
Te nu atkal būtu vietā padomāt par luterisma mantojuma nozīmi šodienas Latvijā. Pēc manas saprašanas, šo akcentu uz indivīda ticību un viņa paša autoritāti Svēto rakstu lasījumā kristīgajā teoloģijā ienesa tieši Luters. Taču pie mums luteriskas baznīcas arhībīskaps atklāti sodās par individuālismu. Viņa izteikumus varētu mierīgi ielikt mutē Racingeram, tur tie iederētos daudz dabiskāk. Tādēļ atļaušos domāt, ka oficiālo luterāņu un katoļu tuvināšanās Latvijā nav nekāds izdomājums vai preses pīle, kā to cenšas iegalvot cienījamais garīdznieks.