Rubrika: Lasītāju blogi
Zvēri sev un zvēri visiem!
24. jūlijā, plkst. 20:01
Komentāri (4)
Valsts iestādes
28. maijā, plkst. 18:13
Kāds ir prezidenta tālruņa numurs sēžu telpā, kabinetā, dzīvoklī un vasarnīcā? Un kāda ir ministru prezidenta adjutanta mājas adrese?
Komentāri (16)
Dzimtu ienaids
26. maijā, plkst. 19:12
No divu ienaidnieku dzimtu klēpjiem
Zem nelaimīgas zvaigznes mīlētāji dzimst,
To skumjais, nolemtības pilnais liktenis
Ar nāvi līdzi aprok seno ienaidu.
Viljams Šekspīrs. Romeo un Džuljeta. Raimonda Auškāpa tulkojums
“Biju [esošajam LU rektoram] Mārcim Auziņam vienīgā konkurente uz rektora amatu, domāju, ka viņš to nav aizmirsis un varbūt tagad tāpēc tik ļoti «mīl» mūsu ģimeni,» portālā «Apollo» publicētā rakstā “Kūle atklāj, kādēļ Auziņš tik ļoti «mīl» viņas ģimeni” saka Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe, profesore, filozofijas doktore un plaģiātisma skandālā iesaistītā profesora Riharda Kūļa dzīvesbiedre Maija Kūle.
Šis atklājums, tā teikt, jaunā, sistēmiskā gaismā ļauj paraudzīties uz tā dēvēto “plaģiātisma skandālu”, uz Auziņa nepielaišanu/pielaišanu valsts noslēpumiem, Riharda Kūļa sūdzēšanu tiesā un, iespējams, uz daudzām citām, šobrīd vēl īsti pat neapjaustām lietām un, kā mēdz teikt, procesiem.
No profesores Kūles sacītā izriet, ka Auziņa attieksme pret Kūļu ģimeni veidojusies brīdī, kad gan viņš, gan Maija Kūle pretendēja iesēsties universitātes rektora krēslā.
Iesēdās gan Auziņš, bet rūgtums, tā teikt palika, tāpēc Auziņš, jau būdams rektora amatā, turpina visādi spaidīt un vajāt Kūļu ģimeni. Un Kūļu ģimenei ir pamats cīnīties ar Auziņu ģimeni.
Skaidrs, ka nekāds izlīgums, piedošana vai aizmiršana te nav iespējami, un cīņa turpināsies no paaudzes paaudzē, arī starp Kūļu un Auziņu mazbērniem un mazmazbērniem, daudzu gadsimtu garumā, tā īsti vairs pat neatminoties, ar ko viss sācies, un kurš tur kādā krēslā reiz iesēdies.
Nav cita stāsta, skumjāka par šo.
Komentāri (27)
Zivtiņas un puķītes
26. maijā, plkst. 11:00
Varat to dēvēt par gramatikas fašismu vai kādos nebūt citos neglītos vārdos, taču ir atsevišķas vārdu formas un pieturzīmes, kas man uzdzen riebuma tirpas. Piemēram, izsaukuma zīme! Ja vien vispār saņemos to lietot, arī pēc tam, kad liktenīgais datora tastatūras taustiņš jau nospiests vai ķeksis un punkts ar pildspalvu uzvilkts, es brīdi saminstinos un pakavējos šaubās - vai nu bija vērts. Teikumus, kas izšķīst nebūtībā, noslēdzoties ar dziļdomīgi daudznozīmīgu daudzpunkti, es vienkārši nicinu.
Deminutīvi vispār ir īpašs stāsts, un to bārstīšana pa labi pa kreisi būtu jāaizliedz ar likumu.
Atceros, pirms kāda laika pat no tik nopietnas iestādes kā VUGD tika izplatīti paziņojumi presei, kuros tika ziņotas nopietnas un bieži vien baisas lietas, taču ziņojumu autors/autore zaudēja jebkādu nopietnību, savaldību un neitralitāti, kolīdz kas baiss bija atgadījies ar bērniem, kas šādos brīžos pārtapa “bērniņos”...
Tad vēl visi tie ēdiena gatavošanas meistari, kas no televizora ekrāniem bāžas virsū ar deminutīviem “sālīšiem”, “pipariņiem”, “lociņiem” un “dillītēm” - gatavās šausmas!
Arī pie Saktas puķu tirdziņa es allaž izjūtu grūti paciešamu kaunu un vēlmi pēc iespējas ātrāk bēgt, ko kājas nes.
Iemesls ir pavisam vienkāršs - kaut kādas “kolektīvas zināšanas” iespaidā pārdevēju prātos radusies pārliecība, ka ikviens cilvēks, kas viņu acu priekšā ir kaut nedaudz palēninājis savu gaitu, būtu jāuzrunā. Un jāuzrunā ne jau šā tā, bet ar tādām frāzēm kā: “Lūdzu, lūdzu! Rozītes varbūt? Varbūt tulpītes? Buķetītes?”
Vienīgā reakcija uz šādām uzrunām ir tūlītēja vēlme bēgt.
Bet es negribu nedz buķetītes, nedz tulpītes, nedz rozītes, nedz vainadziņus vai strausiņus. Es gribu to, ko es gribu! Un bez deminutīviņiem, lūdzu! Diemžēl ne vienmēr to ir iespējams atrast, bet ne jau par to ir stāsts.
Tāpat arī, piemēram, Ragciema zivju tirdziņā (atvainojos par deminutīvu). Tu ej garām tai zivju letei, un visu laiku tevi uzrunā ar tādām frāzēm, it kā tu būtu puskurls idiots (tas no Čapeka, ja nu kas). Nu, nevajag man vēl pirms jelkādas izvēles izdarīšanas uzzināt, ka “zutītis” ir kūpināts vēl šorīt no rīta, bet, palūk, tā tur “zivtiņa” - vispār noķerta pirms kaut kāda acumirkļa. Ja nu mani šāda informācija interesēs, gan jau paprasīšu (protams, paturot prātā, ka visas zivis būs ķertas un kūpinātas nupat no rīta).
Jā, starp citu - brīnums, ka deminutīvs kā ierocis vēl nav izmantots nevienas partijas priekšvēlēšanu kampaņā.
Komentāri (21)
Par kratīšanu
18. maijā, plkst. 8:44
Nagla, tomāts vai plūmīte - godīgi sakot, mani ne pārāk interesē, kāda persona vai personu grupa slēpjas aiz Neo segvārda.
Interesanta visā šajā epopejā man šķiet vienīgi “kratīšanas” tēma. Kādreiz būdams čakls burlakromānu un spiegu literatūras lasītājs, bet tagad padzirdējis ziņas par jaunākajām policijas darba metodēm, ļāvos dažādām fantāzijām, iedomām un mulsinošiem jautājumiem.
# vai man kā uzticīgam valsts pilsonim ir pienākums nakts vidū savā mājvietā atbildēt uz kaut kādu iestāžu darbinieku jautājumiem, ja ir liegta advokāta klātbūtne?
# vai man kā uzticīgam valsts pilsonim būtu pienākums paciest kratīšanu savā mājoklī bez liecinieku klātbūtnes?
# vai man kā uzticīgam valsts pilsonim būtu jātic, ka viss kratītāju atrastais patiesi ir atradies manā mājoklī?
# un ja bez liecinieku klātbūtnes atrastais un uz policiju aiznestais ir bijis, teiksim, dators vai “zibatmiņas”, vai man kā uzticīgam valsts pilsonim būtu jātic, ka šajās ierīcēs esošā informācija patiešām būs tā pati, par kuru vēlāk, iespējams, man tiks izvirzītas kaut kādas apsūdzības? Runājot līdzībās - ja kratīšanas laikā no dzīvokļa tiek aiznesta neatvērta aptieciņa, bet pēcāk tajā atrastas vielas vai nelegāli iegādāti recepšu medikamenti, kurš tur tos ielicis?
# vai man vienam šķiet, ka būt uzticīgam valsts pilsonim var izrādīties ārkārtīgi riskants pasākums?
Komentāri (7)
Ārzemnieku biļetes
7. maijā, plkst. 8:35
Krīzē jau gandrīz tāpat kā karā - atļauti visvisādi ikdienā varbūt neatļauti radoši risinājumi, kas ļauj glābt ādu vai sarūpēt iztiku. Varbūt atceraties, 90. gadu sākumā, kad arī nevienam nedz te, nedz citur diez ko labi negāja, radošu risinājumu meistari izrādījās lietuvieši.
Nekādu lēto aviosabiedrību vēl nebija, un bezmaz vai vienīgais ceļš, pa kuru nokļūt ārzemēs, - ar tām, protams, saprotot rietumvalstis, sākot ar Poliju un beidzot ar Spāniju, - bija caur Lietuvu ar auto. Kaut kad tad arī lietuvieši ieviesa “tīrā gaisa nodokli”, proti, iekasēja naudiņu par ikvienu cauri viņu valstij izbraukušu automašīnu. Nebūt ne peļams bija arī paņēmiens ar ceļazīmi “Neapstājoties tālāk braukt aizliegts” (balts ripulis ar sarkanu malu, pa vidu horizontāla melna desiņa un kaut kāds uzraksts - vai nu tur “muita”, vai “policija” un “stop”). Šādu zīmi robežsargi parasti ne pārāk pamanāmā vietā uz neliela trijkājīša novietoja, piemēram, kādus simts metrus no paša robežkontroles punkta. Braucēji pie tās apstājās, brīdi pastāvēja un rāvās uz priekšu, un tajā brīdī varēja krist amatpersonas zizlis, sākās pārrunas un tika iekasētas soda naudas. Jo ceļu satiksmes noteikumos taču ir skaidri pateikts, ka pie šādas zīmes braukt drīkst uzsākt vienīgi tad, kad ir dota atļauja.
Krieviem arī izdomas netrūkst. Nav ne jausmas, kā tas tur ir tagad, bet vēl ne pārāk sen gandrīz visos muzejos, izstāžu zālēs, koncertu zālēs vai operās biļešu cenas vietējiem bija ievērojami mazākas, nekā ārzemniekiem. Spilgti atmiņā palicis gadījums Lielajā teātrī. Biju tur nonācis kopā ar dažādu valstu žurnālistiem, biļetes paši nemaz nebijām pirkuši, tās gādāja kaut kāda pasākuma rīkotāji krievi. Pie biļešu kontroles sākās brēkšana, jo mums bija “vietējo” biļetes. Protams, lai kaut kas tāds darbotos, valstī vai pilsētā vispār jābūt kaut kam tādam, lai tie nabaga kāšamie ārzemnieki turp brauktu.
Par šo atcerējos, vakar, kad izlasīju, ka mūsu Saeima noraidījusi grozījumus Izglītības likumā, kas ļautu ārzemniekiem Latvijā, kā bija teikts ziņās, “studēt krievu valodā”. Tālāk gan tika citēti paši grozījumi, kuros bija teikts: “svešvalodās drīkst īstenot studiju programmas, kuras ārvalstu studējošie apgūst Latvijā, un studiju programmas, kuras tiek īstenotas ārvalstu programmu un starpvalstu līgumos paredzētās sadarbības ietvaros.” Šķiet, ka galvenais noraidīšanas iemesls tomēr būs bijis fakts, ka grozījumus bija ierosinājusi frakcija Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā. Un labi vien ir. Lai tie studenti no Pakistānas, Irānas, Ķīnas vai kurienes tur labāk vispirms iemācās latviešu valodu, un tikai tad brauc te mācīties. Un arī visi tie igauņu, franču, vācu vai krievu mācībspēki lai jau sāk gatavoties valodas eksāmenam.
Starp citu, es brīnos, ka bez visādām radošām idejām par jaunu nodokļu ieviešanu vai līdzšinējo nodokļu paaugstināšanu vēl nevienam nav ienākusi prātā pavisam vienkārša ideja - ieviest nepilsoņu nodokli. Latvijā taču ir krīze.
Komentāri (5)
Tamborētais cālis un citi
5. maijā, plkst. 7:42
Arguments, ka gleznā, grāmatā, kinofilmā vai teātra izrādē viss ir bijis “kā īstenībā”, pieaugušo pasaulē netiek ņemts vērā pārāk nopietni. Labākajā gadījumā šāds vērtējums tiek uztverts kā triviāla vai neprofesionāla “tautas” spriedelēšana - nu, tādā pašā garā kā spriedums par Aijas Zariņas gleznu, ka “mans bērns jau nu varētu labāk” vai par Alvja Hermaņa “Garo dzīvi”, ka tur nu gan viss bijis “pa īstam”.
Cita lieta, ja par mākslas darbu kaut kādā ziņā var teikt, ka tas bijis patiess, ar to saprotot kaut ko burtiskai līdzībai jeb atbilstībai pāri stāvošu, vai to, ka māksliniekam ir izdevies “būt patiesam”, lai ko tas arī nozīmētu.
Taču interesanti, ka bērnu uztverē arguments “kā dzīvē” vai “kā īstenībā” vēl ir derīgs. Lai gan arī tur tas nebūt nenozīmē, ka būtiska ir vienkārši viena priekšmeta vai parādības maksimāla atbilstība citam.
Ar Aristoteļa aprakstīto iztēles ainu kopēšanas tieksmi tam varētu būt tikpat liela saistība kā ar spēju vai prasmi vienoties pašam ar sevi un ar citiem par spēles noteikumiem, kā arī ar ticamību un nosacītību.
Labs šīs spējas piemērs, manuprāt, ir visai izplatītais uzskats (esmu pārliecinājies, ka nebūt neesmu bijis vienīgais bērns ar šādu uzskatu), ka “leļļu” animācijas filmas jeb multfilmas pārsvarā nekam neder, bet skatāmas ir vienīgi “zīmētās” (arī ne visas, tomēr galvenokārt tieši tās).
Ar ko gan visai nosacīti uzzīmēti bērni vai dzīvnieki ir “īstāki” par, teiksim, no dzeltenas dzijas tamborētu cāli, ir visai grūti pateikt, taču “īstums” kaut kādā šī vārda izpratnē pilnīgi noteikti bija viens no iemesliem par labu šādai izvēlei.
Vai arī, piemēram, “Ezītis miglā”. Atceros bērnības aizrautību un sajūsmu par to, ka šajā noslēpumainajā filmiņā “viss ir kā īstenībā”. Tagad, to noskatoties, ir skaidrs, ka nav gan. Nu, labi - zirgs un vēl šis tas varbūt, bet pats dadzim līdzīgais ezītis vai, piemēram, lācītis?
Par šo nesen aizdomājos, pievērsdams uzmanību kādam visai izplatītam bērnu rotaļu paņēmienam.
Vienalga, vai runa būtu par spēlēšanu mājās, veikalos vai dakteros, vai, teiksim, par kariņu, - itin viss var sākties ar pavisam vienkāršiem vārdiem: “Es būtu...”
Piemēram: “Es tagad būtu pārdevējs, bet tu - pircējs”. Vai arī: “Es būtu mamma, bet tu - tētis.” Interesanti, ka parasti netiek sacīts: “Es tagad esmu...”
Jau pašā apgalvojumā ir ietverta vienīgi jābūtība un apzināšanās, ka īstenībā jau es neesmu nekāds pārdevējs, pircējs, mamma vai tētis, taču pietiek vien skaļi izteikt šādu vienošanos, un pasaule pārvēršas. Pa īstam.
Komentāri (6)
Šī valsts, šī zeme, šī tauta
4. maijā, plkst. 10:04
"70% Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju neplāno svinēt 4.maiju, Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu, liecina pētījumu kompānijas "TNS Latvia" un telekompānijas LNT aptauja, vēsta BNS."
Kaut gan teiciens un attieksme, ka “es nemīlu šo valsti, bet mīlu šo zemi” ir kļuvuši bezmaz vai par tādu pašu folkloru kā vienkārši apzīmējums “šī valsts” vai akla “kad” jaukšana ar “ka”, manuprāt, būtu aplami to vienkārši uzskatīt par valodisku vaļību vai kaut kādas esošās lietu dabas raksturojumu, jo liela mērā tieši šāds noskaņojums valsti, ar to saprotot visus tās pilsoņus, arī ir ievedis tur, kur nu mēs te patlaban, neatkarības atjaunošanas 20 gadu jubilejas dienā, drūmi un uz visiem apvainojušies sēžam.
Šī noskaņojuma pamatā ir maldīgs pieņēmums, ka valsts neesam vienlīdz es, tu vai mans kaimiņš, bet gan, ka valsts ir vienīgi politiķi. Un kādi ir tie politiķi, tas jau visiem tāpat skaidrs - viņi ir korumpēti, stulbi, zaglīgi, jā, pat resni.
Tad nu vienīgais, kas vēl varētu visu vērst par labu, būtu kaut kādas “jaunās paaudzes” politiķu gājums, izredzēts vadonis vai kaut kas vēl tikpat radikāli atšķirīgs.
Par to, ka šāds domu gājiens ir maldīgs, liecina ikreizējie vēlēšanu rezultāti - vienu reizi varbūt var uzķerties uz banāniem, solījumiem apkarot korupciju vai darīt vēl kaut ko nebijušu, bet nākamajā reizē viss tāpat atkal varēs sākties no gala.
Šo nelaimju pamatā ir pieņēmums, ka valsts varētu būt tik laba, ar labumu saprotot (ja vien var ticēt sabiedriskās domas aptaujām) galvenokārt materiālu labklājību, sociālo drošību un tamlīdzīgas praktiskas lietas, cik “labi” (godīgi, nekorumpēti, pieticīgi, ticīgi u.tml.) būs tās politiķi.
Un te nu mēs esam - tātad valsts ir tikai tās politiķi, bet mēs pārējie varam vai nu tikai noraudzīties un kurnēt, vai laiku pa laikam aizstaigāt līdz vēlēšanu iecirknim un likt likmes kā tādā zirgu skriešanās totalizatorā.
Ja man būtu jānosauc vēl kāda valsts, par kuras pastāvēšanas galveno priekšnoteikumu tās pilsoņi uzskatītu tās vai citas politiskās partijas nonākšanu pie varas vai atkārtotu neievēlēšanu, Eiropā, šķiet, kaut ko tādu atrast būtu visai grūti.
Pirms 20 gadiem Augstākās padomes sēdē tika nobalsots par neatkarības atjaunošanu. Tas bija labs sākums. Vienīgi žēl, ka pa šo laiku tā arī nav izdevies rast pārliecību, ka mūsu valsts var droši pastāvēt un tās pilsoņi dzīvot kaut cik jēdzīgas dzīves, neatkarīgi no tā, kura partija katrā konkrētā laika sprīdī ir tikusi pie varas.
Lai gan ir vēl viena recepte - atrast valsti, kuru nebūtu jākaunas mīlēt, un visu zemi atdāvināt tai.
Komentāri (11)
Plāna galdiņa urbšana
29. aprīlī, plkst. 18:43
Arnis Balčus tracina publiku, savā blogā rakstīdams, ka Kultūras ministrijas slēgšana uz laiku, vai varbūt pat pavisam, kultūras jomai nāktu tikai par labu. Lai vai kā, ir pilnīgi skaidrs, ka tāpēc vien kultūra, - sākot ar galda kultūru un beidzot ar dziesmu svētkiem, koru kariem un Kanta tulkojumiem, - diezin vai pārstātu Latvijā pastāvēt.
Par ko līdzīgu, gan ne saistībā ar kultūru un Kultūras ministriju, aizdomājos manīdams kuslos mēģinājumus krīzes apstākļos samazināt Latvijā čakli iekopto ministriju saimniecību.
Raksturīgas, manuprāt, šajos pašos krīzes apstākļos bija ziņas no Izglītības un zinātnes ministrijas. Brīdī, kad sākās runas par tās vai citas ministrijas darbinieku skaita samazināšanu, pievienošanu kādai citai ministrijai vai pat likvidēšanu, izrādījās, ka rit vērā ņemams, neatliekams darbs, tieši šeit un tagad nepieciešams ieviest pamatskološanos no sešu gadu vecuma, un šī iemesla dēļ tad nu atkal ir jāpiestrādā pie skolu mācību programmām, darba pilnas rokas u.tml.
Man nudien nav skaidrs, kāpēc ir dzīves jomas - teiksim, privātpersonu mājsaimniecības, - kurās, grozies kā gribi, vēlmju saskaņošana ar iespējām ir viens no izdzīvošanas priekšnoteikumiem, bet turpat līdzās ir arī tādas, kurās valda priekšstats, ka visdažādākās vēlmes, indeves un iedomas būtu īstenojamas par katru cenu un neatkarīgi no reālajām iespējām un pat vajadzībām.
Visu ministriju jau varbūt uzreiz var arī ciet neklapēt, taču man ir aizdomas, ka itin labi varētu iztikt bez tās šī “valsts aparāta” daļas, kas ar ministriju grāmatvedībām ir saistīta varbūt vienīgi brīdī, kad jāsaņem ikmēneša atalgojums. Pati grāmatvedība jau varētu palikt - kādam jau tie gali kopā jāsavelk. Bet plānus, jaunu politiku izstrādi, programmu rakstīšanu un velns viņu zina, ko vēl, varētu taču uz kādu brīdi atlikt. Jo kaut kādi plāni, politikas un programmas pa 20 neatkarīgas valsts pastāvēšanas gadiem jau ir gatavi, vai tad ne?
Komentāri (7)
Diktāts, atstāstījums un sacerējums
28. aprīlī, plkst. 9:09
Vakar iznāca piedalīties kādā sarunā par izglītību. Skaidrs, ka par izglītību, tāpat kā par veselību, kaut kas sakāms ir ikvienam, jo ikviens kādreiz ir gājis skolā un ikvienam ir rumpis. Kā jau šādās sarunās par izglītību tagad ierasts, viss sākās ar atzinumu, ka izglītībā Latvijā kaut kas vai pat ļoti daudz kas nav gluži tā, kā vajadzētu. Nē, taisnību sakot, tas pat netika apspriests, bet gan pieņemts par dotu.
Tāpat taču zināms, ka bērni iet skolās, kaut ko tur mācās, špiko, bet neko nezina, studenti apmeklē augstskolas, reizēm klausās lekcijas, pērk vai noraksta kursa darbus un eksāmenu biļetes, un tāpat neko beigu galā nedz zina, nedz prot u.tml. Tātad vainīga, kā parasti mēdz teikt, ir sistēma. Vai Izglītības un zinātnes ministrija.
Nu, lūk, un viens no šīs sarunas dalībniekiem pēkšņi ieteicās, ka ir tikai viena metode, kā var kaut ko iemācīt. Piespiest vajag, viņš sacīja. Mācīties ir jāpiespiež, jo neviens no brīva prāta tāpat vien mācīties nesāks.
Jāpiebilst, ka šo sarunu ierosināja ne tik daudz izglītības sistēmas stāvoklis, cik ik pa laikam dzirdamās runas par “radošumu” itin visās jomās.
Kāds izskatās radošums izglītībā, var uzzināt, ielūkojoties skolu mācību grāmatās vai aplūkojot tādus izgudrojumus kā darba burtnīcas un darba lapas.
Katrā ziņā pēc šīs sarunas nostiprinājās mana pārliecība, ka visi centieni kopš 90. gadu vidus izgudrot arvien jaunas un arvien radošākas metodes, kā iemācīt ģeometriju, fiziku, latviešu gramatiku vai ķīmiju, ir priekš kaķiem, un visradošākais varētu izrādīties pavisam vienkāršs paņēmiens - izmantot to, kas ir labi zināms un jau sen pārbaudīts. Nē, es nebūt nedomāju tupēšanu uz zirņiem vai sišanu pa pirkstiem.
Iesākumam varētu pietikt ar mazumiņu, nu kaut vai ar diktātu, atstāstījumu un sacerējumu rakstīšanas atdzīvināšanu (labi, glītrakstīšanu varētu no jauna ieviest drusku vēlāk - nevar jau visu tā vienā rāvienā un uzreiz). Kāpēc rakstīšanu, klausīšanos vai domas ietērpšanu vārdos jāmēģina iemācīt ar radošu mānīšanos, ja pie rokas ir tik vienkārši un iedarbīgi paņēmieni?
Droši vien tāpēc, ka nav viegli. Reizēm mēdz būt pat ļoti grūti - gan skolēniem, gan skolotājiem, par vecākiem nemaz nerunājot. Un laikam grūtības ir pats galvenais bubulis, ko cenšas iznīdēt viss šis radošums.
Jā, biju piemirsis un nupat tikai atcerējos. Beidzot pamatskolu bija jāraksta sacerējums. Iespējamās tēmas bija zināmas, taču kuras no tām būs īstās, mēs uzzinājām vienīgi tad, kad jau sēdējām pie lielajā sporta zālē atstatus izstumdītajiem galdiem. Tas bija sacerējums latviešu literatūrā. Citātu izmantošana bija obligāts priekšnoteikums, taču grāmatas vai pierakstus izmantot bija aizliegts. Citātiem bija jābūt galvās. Brīnumainā kārtā sacerējumi tika uzrakstīti, un visi esam sveiki un veseli vēl šobaltdien.
Komentāri (13)
Atrasts talkā
24. aprīlī, plkst. 17:03
Mūsu talka sākās jau vakar, turklāt nevis mežā, uz lauka vai pļavā, bet pagrabā. Atrasts tika daudz nekam nederīga un daudz laba.
Viens no atradumiem bija Ļeņina grāmatiņa ar mūždien aktuālo nosaukumu “Draudošā katastrofa un kā pret to cīnīties.”
“Dzelzceļa transports neticami deorganizēts un dezorganizējas arvien vairāk. Dzelzceļa kustība apstāsies. [..] Nepieredzētu apmēru katastrofa un bads draud nenovēršami. Par to jau visās avīzēs runāts neskaitāmas reizes. [..] Visi to saka. Visi to atzīst. Visi to nolēmuši. Un nekas netiek darīts,” Vladimirs Iļjics raksta grāmatas pirmajā nodaļā “Bads tuvojas.”
Vēl atradām īstu poligrāfijas brīnumu - 1940. gadā Tbilisi izdotu un pa nezināmiem ceļiem līdz Rīgai nonākušu lielformāta reprodukciju albumu “Irāņu stājglezniecība”, kas, kā noprotams, izdots par godu irāņu glezniecības izstādei Ermitāžā.
Grāmatas teksta daļa iespiesta uz avīžu papīram līdzīga paslikta plāna papīra, savukārt gleznu reprodukcijas līmētas uz bieza, grumbuļaina papīra lapām, kas katra ar šauru plānāka papīra strēmeli ielīmēta iesējumā. Taču fascinējoša, protams, ir ne vien grāmatas uzbūve, bet arī pašas reprodukcijas.
Komentāri (5)
Multimediju diski
24. aprīlī, plkst. 11:55
Biju iegājis elektropreču veikalā un pieversu uzmanību stiklotam plauktam, kurā pārdošanai bija izliktas dažādas elektronisko grāmatu lasīšanas ierīces - cita par citu neglītākas, nu gluži kā mobilie tālruņi vai veci kalkulatori. Drusku samulsināja tikai krievu valodā pieejamās reklāmas lapiņas, kurās bija teikts, ka bibliotēka var būt vislabākā dāvana. Skaidrs jau, ka latviešu valodā nekādu tādu lapiņu nemaz nevar būt, jo vismaz pagaidām jau nav arī nekādas bibliotēkas. Taču ne jau par to ir stāsts.
Aplūkodams izliktās ierīces, atcerējos kādu citu... formātu, jo nekāds labāks apzīmējums nenāk prātā.
Tagad jau gandrīz aizmirsts, taču deviņdesmito gadu vidū tas šķita ārkārtīgi progresīvs, pilns neibijušu iespēju un, jā - arī mūžīgs. Runa ir par “multimediju diskiem”, ar to saprotot visparastākos un nu jau varbūt vienīgi pavisam nelielu failu ierakstīšanai vai mūzikas kompaktdisku pārrakstīšanai derīgos CD-ROM diskus, kuros, ieguldot milzu piepūli un vēl lielāku izdomu, tika veidots... jā, atkal ir grūti pat nosaukt, kas tad tas bija, kas šādā formātā tika veidots un tiražēts.
Labs un atšķirībā no daudziem citiem šī žanra produktiem (atceros, bija kaut kādi laikmetīgās mākslas un feminisma hibrīdi u.tml.), manuprāt, vēl arvien aizraujošs piemērs bija Pītera Geibriela disks “Eve” - kaut kas pa vidu starp datorspēli, laikmetīgās mākslas katalogu, ekoloģisku manifestu un dokumentālo filmu. Atceros, Pītera Geibriela un veselas mākslinieku un programmētāju brigādes izfantazētajā pasaulē kādreiz varēju kvernēt stundām ilgi, kolekcionēdams zem akmeņiem un gliemežvākiem paslēptus dziesmu fragmentus un meklēdams ceļu pretī arvien jaunām ainavām, kuru izskats mainījās atkarībā tavas veiksmes un vērīguma.
Protams, šādu disku veidošana bija ārkārtīgi laikietilpīgs un dārgs pasākums, un drīz vien visu pasauli līdz nepazīšanai pārvērta DVD, internets un kaut vai nu jau tik ierasta tehnoloģija kā Flash animācija.
Nesen to Geibriela disku atkal uzmeklēju. Jocīgi, bet vēl arvien tas šķita aizraujošs.
Komentāri (0)
Kapitāla haltūra
22. aprīlī, plkst. 12:50
Šonedēļ iepriecināts izlasīju, ka Zvaigznes ABC apgādā izdots Kārļa Marksa “Kapitāls”. Iepriecināts biju ne jau tāpēc, ka sevi jebkad būtu pieskaitījis marksistiem, bet gan tāpēc, ka jau labu laiku iepriekš biju iedomājis par jauna “Kapitāla” latviešu izdevuma noderīgumu. Sākoties ekonomiskajai krīzei, pamanīju, ka šur tur citās valstīs ar skubu tiek drukāti jauni “Kapitāla” izdevumi - ja jau par ekonomiskiem jautājumiem runā visi, kas pagadās, sākot ar vulkanologiem un beidzot ar sētniekiem, turklāt ikvienam ir kaut kāds pareizas rīcības plāns vai citējama autoritāte, citējamo vai par aplamniekiem uzskatāmo klasiķu tekstiem jābūt pa rokai.
Taču brīdī, kad pie “Kapitāla” izdevuma beidzot tiku, piedzīvoju vilšanos. Vispirms jau tracinošs ir grāmatas noformējums - kā jau Latvijā ierasts, tas ir paliels ķieģelis cietos vākos. Labi, arī cieti vāki var būt glīti, bet Marksam ticis noformējums, kādu, šķiet, varētu pagatavot vienīgi mākslinieciskiem mēŗkiem izmantojot programmu Microsoft Word ar tajā iebūvētajiem izteiksmes līdzekļiem.
Tas gan vēl ir nieks, salīdzinot ar grāmatas saturu. Izrādās, 90. gadi ir atgriezušies ne vien modē laupīt un slepkavot, bet arī grāmatniecībā. Apgāds ir izvēlējies jau sen pārbaudītu veiksmes formulu - 90. gadu sākumā šādi tika ražotas gan trimdā iznākušu grāmatu Latvijas versijas, gan pirmskara izdevumu atkārtoti iespiedumi.
Jo šis nav nekāds jauns “Kapitāla” izdevums. Tas ir 1973. gadā iznākušās grāmatas faksimils - jā, jā, teksts nav ieskanēts un ar teksta atpazīšanas programmu pārvērsts pārlasāmā, rediģējamā un labojamā versijā, bet vienkārši nodrukāts tāds pats kā vecajā izdevumā. Līdz ar to presei izplatītajā informācijā minētais, ka grāmatā saglabātas oriģinālizdevuma teksta “īpatnības”, nav īsti taisnība - precīzā kopijā jau nav iespējams neko nedz saglabāt, nedz izmainīt.
“Šis “Kapitāla” pirmā sējuma izdevums ir tulkojums no ceturtā vācu izdevuma, kas nāca klajā 1890. gadā Engelsa redakcijā. Tāpat kā 1932. g. krievu izdevumam par pamatu ņemts I. Skvorcova-Stepanova rediģētais tulkojums”, teikts grāmatas ievadā, kas laikam jau tāpat kā viss grāmatas teksts arī latviešu valodā ticis tulkots no krievu valodas.
Es zinu, šāda apjoma darbu tulkošana ir laikietilpīgs un grūts darbs, taču ja nu akurāt gribējās no jauna izdot “Kapitālu”, varbūt tomēr to būtu bijis iespējams izdarīt ar metodēm, kas tik tieši neatgādina par kapitāla sākotnējo uzkrāšanu. Un gan jau kādam no dažiem Latvijas marksistiem būtu bijis pa spēkam uzrakstīt priekš vai pēcvārdu, iezīmējot Marksa lasīšanas un saprašanas ieradumus arī pēc 1973. gada.
Komentāri (20)
Dzērve telšu pilsētiņā
13. aprīlī, plkst. 11:46
Vakar atkal pievērsu uzmanību pie Ministru padomes uzceltajai telšu pilsētiņai. Viss izskatījās tīrs un sakopts, plākāti un pa ziemu uzkrājušās drazas novāktas, vārdu sakot - sakārtota vide.
Šķiet, neviens vairs īsti neatminas, pret ko vai par ko bija šis protests. Jo taisnību sakot, nekādu protestu jau arī tur vairs īsti nevar samanīt. Paies vēl kāds brīdis un, pavei, - varbūt pat redzēsim telšu iemītniekus pļaujam mauriņu starp bulvāra kokiem, uzslaukām kājceliņu vai aizvācam nolūzušos liepu zarus. Tāda absolūtas normalitātes sajūta. Jo ir taču tikai normāli, ka Rīga ir pilsēta, kur ilgu laiku bija aizliegts sēdēt zālājos (nu, labi, priekšvēlēšanu pavasara skurbumā šī kārtība atkal mainīta), toties kurš katrs jebkurā pilsētas vietā - vai tas būtu bulvāra vidus starp pareizticīgo katedrāli un Ministru kabinetu, vai bijusī Ļeņina pieminekļa vieta, stacijas laukums, Vērmanes parks vai Daugavas krastmala iepretī prezidenta pilij, - var uzcelt telti vai telšu pilsētiņu.
Es zinu, man tūliņ iebildīs, ka vajag tikai pamēģināt, un tad tikai es redzēšu. Bet tur jau tā lieta! Viss, ko es vēlētos, būtu kaut neliela konsekvence, jo es nudien nesaprotu, kāpēc šis protests jau kļuvis tik ļoti ieredzēts, ka neviens to vispār nepamana vai izliekas nemanām, bet jebkurš cits solis pa labi vai pa kreisi iepriekš neprognozētas un nereglamentētas rīcības virzienā tiek uztverts kā potenciāla kara pieteikums.
Bet tos protestētājus man patiešam ir žēl. Tad jau labāk nudien būtu ar savu pilsētiņu ik dienas pārvietojušies uz citu vietu, kaut vai tā sagādājot saviem pretiniekiem rūpes un raizes. Jo citādi nudien pienāks diena, kad teltīm varēs pieskrūvēt adresu plāksnītes.
Komentāri (48)
Pagaidu meņģele
11. aprīlī, plkst. 20:38
Sestdien avīzē "Diena" bija publicēts šausmu gabals “Lauki. Norakstīt vai attīstīt?” Tajā, kā piemēru izmantojot viena - Ogres novada Meņģeles pagasta - dramatisko demogrāfisko, ekonomisko un sociālo stāvokli, bija mēģināts spriest par Latvijas lauku nākotni vispār. Šaubu nav - nākotne iezīmējas visai neskaidra, lai neteiktu - drūma. Ja pirms 20 gadiem ik gadus dzima vidēji 20 bērnu, tagad dzimst labi ja divi, bērnudārzā bērnu skaits sarucis no 80 līdz 20, uz 50 pagasta darbavietām konkurē 450 darbspējīgo, Rīga ir tikai 100 kilometru attālumā, bet satiksmes nekādas nav u.tml.
Līdzās tukšām un bezjēdzīgām politiķu frāzēm (“plānota investīciju politika”, “biznesa ievilināšana laukos”) tur bija publicētas visvisādas vīzijas un fantāzijas, ko darīt, lai šo visu kaut kā nebūt satīrītu un vērstu par labu. Jo tādu un vēl drūmāku Meņģeļu jau Latvijā ir bez sava gala.
Viens no “vidēja īstermiņa” (to neizdomāju es - šāds kalambūrs arī bija tajā publikācijā un man šķita amizants) risinājumiem vietējiem iedzīvotājiem līdz šim šķitusi braukšana prom. Nu, kaut vai uz Īriju vai kur nebūt citur. Kā nesen TV izteicās dažādi uz ielas nejauši aptaujāti ļaudis, viņi vislabprātāk brauktu uz zemi, kur kādreiz bijuši vai par kuru dzirdējuši, ka tur ir labi un skaisti. Lai nu tā būtu.
Šīs Īrijas braukšanas sakarībā atcerējos kādu stāstu. Bija aizbraukusi kāda ģimene, kopā ar vēl kādiem - kopā cilvēkiem septiņiem - noīrējuši mazu dzīvoklīti un sākuši strādāt melnām mutēm. Nav jau tā, ka ļoti pelnījuši. Darbs bijis smags, štruntīgi atalgots un daudzas stundas ik dienas. Neko jēdzīgu iekrāt vai sūtīt uz mājām arī nav sanācis. Taču valdījis noskaņojums, ka viss šis iekārtojums jau nav uz ilgu laiku - tas ir tikai tāds “pagaidu risinājums”, līdz brīdim, kad varēs braukt mājās. Bet tikmēr, tikmēr jumts virs galvas ir, ikdienas paikai pietiek, un vēl var arī polšu nopirkt, ko vakarā izklaides pēc kopīgi izdzert. Īrijā, nevis kaut kur Meņģelē.
Nezinu, vai tādi aprēķini maz iespējami, taču šis stāsts izraisīja zināmas pārdomas. Ja septiņi, vai cik nu tur, dažādos mājokļos dzīvojoši cilvēki samestos kopā tepat Latvijā, būtu ar mieru dzīvot apšaubāmā komfortā un komunālā dzīvokļa režīmā zem viena jumta, būtu ar mieru strādāt pa divpadsmit stundām dienā, pretī saņemot tikai tik, cik nepieciešams šī viena mitekļa īrei, ēšanai un polšam, plus vēl kolektīvai aizbraukšanai vecā mikroautobusā līdz 40-50 kilometru attālajai darba vietai (nemaz neierēķinot pirms tam maksāto par darbā iekārtošanu un lidmašīnas biļeti, lai gan tās jau tagad neko nemaksā) - varbūt nemaz nebūtu bijis jēgas kulties uz to Īriju? Tāpat tas jau būtu tikai pagaidu risinājums.
Komentāri (12)
Par desām un citroniem
7. aprīlī, plkst. 10:02
Reiz jau te stāstīju par manas mammas ceļojumu pie Zviedrijā dzīvojušā papa un dāvanā aizvesto cietžāvēto desu. Šodien, izlasījis Ivara Ījaba piedzīvojumu ar trimdas latviešiem, atcerējos vēl kādu atgadījumu.
Pirms kāda laika, viesojoties ārzemēs mītošu latviešu mājā, sākās gremdēšanās atmiņās. Mājastēvs dzimteni bija sācis apciemot vēl padomju laikā, īpaši neliekoties ne zinis par daudzu citu trimdas latviešu kultivēto norobežošanās politiku - ja jau Latvija bija okupēta, turp labāk nebraukt/tur brauc tikai “komūnisti” u.tml. Kā jau daždien no ārzemēm iebraukušam tautietim, viņam te viesmīlīgi bija vērušās vietējo inteliģences pārstāvju mājokļu durvis, notika viesošanās un saviesīga dzīve. Protams, ārzemju viesim priekšā tika celts labākais, ko nu padomju apstākļos varēja sarūpēt. Un vēl šobaltdien viņš nespēj valdīt smieklus, atceroties, ar kādu nopietnību kāds ievērojams zinātņu vīrs bija paziņojis, ka viņiem mājās esot citrons. Un iedomājieties - citrons kā nez kāds dārgums par godu viesim ticis sagriezts, un plānās šķēlītes pa vienai liktas pie tējas.
Jāsaka gan, ka es šajā stāstā neko īpaši smieklīgu nesaskatu. Vēl jo mazāk es samanu iespēju no šī citrona izspiest kaut jelkādus vispārinājumus par “padomju cilvēka” sadzīves ieradumiem.
Jo ir vēl kāds gadījums. Un te nu mēs atgriežamies pie tā paša mammas ceļojuma. Tā jau nemaz nebija, ka visi trimdas latvieši no padomju latviešiem būtu bēguši kā velni no vējluktura. Arī tur notika ciemošanās un saviesīgas sarunas. Mana mamma un papa māsa tika ieaicinātas uz vakariņām. Bez visa cita uz galda bija šķīvītis ne ta ar šķēlītēs sagrieztu desu, ne ta ar šķiņķi. Katrā ziņā ar kaut ko sagrieztu.
Atgriezusies mājās, mamma vēl ilgi ar izbrīnu pieminēja, ka šķēlīšu uz šķīvja bijis tieši tik, cik pie galda sēdošo vakariņotāju. Un atceroties to laiku padomju svētku un svinību galdu klāšanas tradīcijas, to var tīri labi saprast. Latvieši, pat būdami padomju latvieši, ar kaut kādu apbrīnojamu pašaizliedzību allaž centās, lai būtu labi daudz, garšīgi un viss pats pats labākais - šim nolūkam varēja ziedot pat sūri grūti sadabūto, droši vien ilgi taupīto vienīgo citronu. Tādi, lūk, divi stāsti par sagrieztiem produktiem.
Komentāri (17)
Mizantropa piezīmes I
29. martā, plkst. 8:12
Parasti vienmēr ceru, ka mākslas darbs būs aizkustinoša un uzrunājoša izdošanās - iesāktā grāmata būs tik laba, ka nepaliks ielasīta tikai līdz pirmajai trešdaļai vai pusei, koncerts vai mūzikas ieraksts būs tāds, ka to gribēsies noklausīties līdz galam, bet aizmigt nenāks ne prātā, teātra izrādē nebūs kauns pašam no sevis, par filmu vispār būs skumji, ka tai pienākušas beigas, bet izstādē nebūs žēl no pārmērīgi lēnas gaitas nogurušo kāju. Bieži vien ir tā, ka šāda cerība mani nepamet pat tad, ja iepriekš jau esmu paguvis iepazīties ar labāk zinošu kritiķu vērtējumiem un ekspertu slēdzieniem. Es eju uz to filmu, izrādi vai koncertu, atveru grāmatu un nodomāju - bet ja nu tomēr? Ko tur liegties, arī vēlēšanās ir bijis līdzīgi. Nav jau bijis tā, ka gribētos ievēlēt pēdējos draņķus, muļķus vai kretīnus. Vienmēr ir licies, ka varbūt šoreiz, ka varbūt beidzot, ka vajadzētu taču vienreiz...
Reizēm man teikts, ka esmu snobs, tāpat esmu lamāts ar dažādiem citiem apzīmētājiem - man pārmests cinisms, negatīvisms, postmodernisms un droši vien vēl daudz kas cits. Nē, draugi, es esmu mizantrops. Tajā pavisam vienkāršajā nozīmē, kā šo, ja tā var sacīt, cilvēcisko stāvokli aprakstīja, šķiet, vēl Platons. Proti, mizantropija dzimst brīdī, kad tava paļaušanās, cerība vai uzticēšanās vienā acumirklī sabrūk kā kāršu namiņš un tu piedzīvo vilšanos. Iesāktā grāmata izrādās bezjēdzīgs un slikti uzrakstīts štrunts, koncerts ir neizturams, teātra izrāde - viens vienīgs pazemojums, bet filma - bezkaunīga krāpšana. Un ievēlētie politiķi - nu, tie vispār...
Šodienas “Dienā” rubrikā “Dara un iedvesmo” (!) publicēts raksts “Pelnīs, fotografējot cilvēku auras”. Tajā lasāms: “Ekonomiski grūtajā laikā cilvēkiem ir vēlme vairāk uzzināt par sevi, izzināt savus fiziskos un garīgos spēkus, tāpat mēģināt izprast, kas notiek neredzamajā pasaulē,” pārliecināta Ilze Svētiņa. Viņas ideja – fotografēt cilvēku auru – pietiekami interesanta šķita arī Saldus reģiona Nodarbinātības valsts aģentūras pārstāvjiem, un Ilzes projekts ieguva atbalstu individuālas komercdarbības uzsākšanai – šomēnes radīts auras foto salons Avilon. No Latvijā 250 iesniegtajiem projektiem pērn atbalstīti 80, darbības uzsākšanai piešķirti 4000 latu.”
Individuāla komercdarbība, uz kādu tiek mudināti bez darba palikušie, droši vien nav nekas peļams, taču vienīgais, uz ko mani iedvesmo šādas un līdzīgas ziņas (pirms kāda laika kā līdzīga veiksme tika tiražēts stāsts par meiteni, kas šī paša projekta ietvaros mazpilsētā atvērusi foto salonu), ir kārtējā mizantropijas lēkme. Man nav ne jausmas, pēc kādiem - lietderības? eksotisma? ekscentrisma? - kritērijiem Nodarbinātības valsts aģentūrā tiek izvērtēti individuālās komercdarbības projekti, taču ja jau der auru fotografēšana, ierosinu turpmāk atbalstīt arī mirušo balsu ierakstu salonus, zīlēšanas būdas un teltis, kurās tiek izrādīta sieviete ar zivs asti vai bārdu.
Komentāri (13)
Dogmatiska jūsmošana kā ņirgāšanās forma
25. martā, plkst. 15:35
Pēdējās nedēļas laikā esmu uzzinājis daudz jauna:
# man piemīt pārcilvēcisks intelekts un apbrīnojama atmiņas spēja (varu pačukstēt: noslēpums ir zīmulis un balta papīra lapa - tas palīdz paturēt prātā pāris teikumus),
# esmu izraisījis neiedomājamu agresivitātes (arī stulbuma un ļaunprātības) eskalāciju, kuras mērķis, kā tagad, gan ar nelielu novēlošanos uzzināju, iespējams, esot iznīcināt “Latvijas filozofiju un garīgo vidi (..) un noslaucīt Latvijas pēdējās racionalitātes un intelekta paliekas”. Ja pareizi, saprotu, dažādas sazvērestības teorijas ir daļa no šī visu postošā stulbuma vilņa.
# man ir piemitusi apskaužama spēja ar mesmerizācijas, hipnozes vai kādiem citiem paņēmieniem pakļaut savai varai antropologu un ekonomiskās augstskolas profesoru Robertu Ķīli,
# ar šādām pašām burvju spējām man ir izdevies savaņģot ne vien dažus filozofijas fakultātes otrā kursa studentus, bet arī Latvijas Universitātes rektoru Mārci Auziņu.
# esmu “ņirgājies par Kantu”, piedalīdamies pasākumā, kurā neesmu ņēmis nekādu dalību (es gan teiktu, ka “ņirgāšanos par Kantu” drīzāk varētu saskatīt jūsmošanā par sazvērestību teorijām, tādējādi pazaudējot spēju kritiski domāt).
# Rihards Kūlis, strādājot pie saviem tulkojumiem, tomēr esot izmantojis Rolava manuskriptus, lai gan ne pie viena no šo tulkojumu publikācijām tas nav norādīts (fakts, ka Rolava vārds ir bijis piesaukts citās publikācijās, šo problēmu nekādi nepadara par nebijušu.).
# diskusijās par tulkojumu, zinātnisku vai jebkādu citu darbu kvalitāti un īpatnībām vēlams iesaistīt radiniekus.
Ledus iešana
22. martā, plkst. 10:11
Dažādi grāmatas formā izdoti kalendāri, šķiet, nu jau pilnībā nogrimuši aizmirstībā. Nu kuru gan tagad vairs var interesēt pērnā gada nogalē izdota un visa nākamā gada garumā lasāma grāmata, ja visdažādākā lasāmviela acu priekšā izbirst ik katru minūti.
Var jau būt, ka vainojamas vienīgi bērnības atmiņas - tolaik ar lielu interesi mēdzu aplūkot gan kaut kādā brīnumainā kārtā no 1922. gada saglabājušos Jelgavā ar sarkanu un melnu krāsu iespiestu kalendāru, gan vecus žurnāla “Dadzis” kalendārus (tās bija tādas neliela izmēra grāmatiņas cietos vākos), gan pusaudžiem paredzēto gadagrāmatu “Tavs kalendārs”. Šo grāmatu iekārtojums bija veidots pēc vienotiem un skaidri saprotamiem noteikumiem: vispirms “laika skaitīšanas” sadaļa ar lappusēm, kas veltītas kalendāram, pēcāk - raksti, bildes, vai, kā tas bija, 1922. gada grāmatiņā - lauksaimniecības un sadzīves ierīču reklāmas.
Šos kalendārus atcerējos pirms dažām dienām, kārtējo reizi pārlaidis skatu aizsalušajai Daugavai un pieķerdams sevi pie domas, ka nu jau pavisam drīz varētu būt sagaidāma ledus iešana.
Par šo noslēpumaino padarīšanu es savā mazpilsētā uzzināju tieši no kalendāra. Var jau būt, ka “ledus gāja” arī Gaujā pie Līgatnes. Kaut kas bija dzirdēts arī par pavasarī palu ūdeņu aiznestu pārceltuves prāmi. Taču nekas no tā visa nelīdzinājās tam, kā šis pasākums bija aprakstīts vienā no “Dadža kalendāra” numuriem. “Dadža kalendārs”, tāpat kā žurnāls “Dadzis”, protams, bija joku, t.i. - humora un satīras izdevums, un laikam jau joka pēc pie katra mēneša kalendāra tur bija arī lappusīte jeb rubrika “Pirms simts gadiem”. Tajā ik mēnesi bija atlasīts pa pārītim ziņu vai rakstu fragmentu no vecām avīzēm, un tieši šie rakstiņi, nevis tālākajās lappusēs publicētās humoreskas vai karikatūras, man šajās grāmatiņās patika visvairāk. Lūk, un vienā no šādām lappusēm bija ziņa par ledus iešanu Daugavā.
Tika ziņots, ka “pirms simts gadiem” ledus iešana Rīgā ir bijis patiešām sabiedrisks pasākums - upes malā parādīties par vajadzīgu uzskatījis vai viss pilsētas sabiedrības krējums, dāmas uzposušās jaunākajās pavasara modēs u.tml.
Nezinu, kaut kas šajā ainā simpātisks man šķiet vēl arvien. Vispirms jau tāpēc, ka atšķirībā no ikvieniem citiem svētkiem, ledus iešanu tā īsti prognozēt nespēj neviens - nedz nu jau nelaiķis, bet kādreiz regulāri TV ekrānos uz ledus iešanas laiku redzamais ledus garozas eksperts sinoptiķis Pastors, nedz tagadējā iekšlietu ministre. Tās nav nedz Lieldienas, nedz Valentīndiena, nedz kaut kāds iepriekš paredzams tirdziņš. Tas ir sarīkojums, kas dabas spēku iespaidā sākas brīdī, kad izkustas ledus.
Komentāri (3)
Bibliotēkā zog grāmatas
18. martā, plkst. 17:18
Ziņu par to, ka Ekonomikas policija "arestējusi" Ideju foruma E-bibliotēkas serverus, varētu uztvert kā amizantu joku, ja vien tas nenozīmētu, ka:
# ar līdzīgu pamatojumu ir iespējams "arestēt" arī jebkuru citu privātu bibliotēku, kuru tās īpašnieks uzskatījis par nepieciešamu padarīt publiski pieejamu.
# ar līdzīgu pamatojumu ir iespējams "arestēt" visus vecos un nodriskātos žurnālus ikviena ārsta uzgaidāmajā telpā, jo neviens lasītājs par žurnālu lasīšanu nemaksā nedz tā izdevējiem, nedz rakstu autoriem. Diespas', ja tur mētāsies arī kāda grāmata.
# ideja, ka bibliotēkas (neatkarīgi no tā, vai tā ir privāta vai valsts iestāde, fiziska vai elektroniska) lasītājs grāmatu iegūst savā īpašumā (nevis aizņemas vai patapina) var ienākt prātā vienīgi cilvēkiem, kas:
a) neizmanto bibliotēku pakalpojumus,
b) bibliotēkā grāmatas mēdz zagt.