Ir reizes, kad ir grūti pieķerties pie spalvas pat cilvēkam, kuram rakstiska izteiksme ir gluži tikpat organiska – vai neorganiska – kā mutiska. Kad ikdienas dzīves ritējumā ielaužas tik masveidīga un momentāna līdzcilvēku nāve kā 21. novembra vakarā Zolitūdē, vārdi kopumā šķiet lieki. Arī tradicionālās frāzes par atbildību, "lai tas vairs neatkārtotos", šķiet nākam no kādas citas realitātes – no tās, kurā birokrāti rīko pārbaudes, politiķi zvejo balsis un žurnālisti – moralizē.
Turpretī Zolitūdes notikumā mums ir darīšana ar kaut ko pirmatnēji cilvēcisku – ar cilvēka dzīves neizbēgamo galīgumu, ar dzīvības trauslumu, ar nāves klajo nejaušumu un banalitāti. Dzīves galīgums – tas nenozīmē tikai to, ka beigu beigās mēs visi neizbēgami mirsim. Tas, iespējams, nozīmē arī principiālu nespēju atbildēt jautājumus, kurus mums šoreiz tik klaji, publiski un nenovēršami uzdod Zolitūdes nelaime. Varbūt tieši šo jautājumu neatbildamības dēļ mums ir tik svarīgi izpildīt noteiktus rituālus – nolikt svecītes, izsludināt sēras un kopīgi ar draugiem pašausmināties par notikušo.
Ja pieturētos pie galēju materiālistu pozīcijas, visos šajos rituālos parādītos kāds nepārprotams paradokss. Proti – visi šie rituāli ir pilnībā vienaldzīgi tieši to galvenajām personām, proti, bojāgājušajiem cilvēkiem. Tie ir svarīgi dzīvajiem – tieši kā dzīvajiem. Tieši šis paradokss tad arī noved mūs principiāli neatbildamajiem jautājumiem. Vispirms – mēs nekad neuzzināsim, vai savās sērās sērojam par aizgājušajiem vai tomēr paši par savām sērām, par savu tālāko dzīvi, kurai kāda tuva cilvēka aiziešana laupīs līdzsvaru. Mums nav dots veids, kā precīzi nošķirt vienu no otra: mēs sērojot skumstam pēc cita cilvēka un vienlaikus pēc sevis šā cilvēka atspulgā. Tieši tas arī padara būtisku zaudējumu tik nepanesamu. Ļoti "individuālistiskais", "racionālais" un "pašpietiekamais" cilvēks, kādu cenšas konstruēt mūsdienu liberālās demokrātijas, patiesībā izrādās ar vissīkākajiem tīmekļiem saistīts ar citu cilvēku dzīvēm – kuras ir galīgas un pakļautas liktenim ar visām tās skrūvēm, jumta dārziem un būvkompānijām.
Otrkārt, Nīče savulaik tika teicis, ka ikviens īsts prieks grib mūžības. Taču šķiet, ka arī īstas sēras grib to pašu. Paies laiks, un Zolitūdes traģēdija aizmirsīsies – ļoti viegli un ātri plašai publikai, ļoti lēni un sāpīgi bojāgājušo tuviniekiem. Un tieši to taču mēs vēlam šiem cilvēkiem – tikt pāri, vai ne tā? Taču tieši tur jau slēpjas minētais paradokss – šodienas sēras nevēlas, lai tām tiktu pāri. Sāpes pēc fundamentāla zaudējuma neparedz sagriezta pirksta scenāriju – pasāpēs, pasāpēs un pāries. Tās drīzāk gribētu līdzināties zobu sāpēm, kuras pašas no sevis nepāriet. Ja mierināsiet kādu sērojošu tuvinieku ar vārdiem "tas pāries", viņš būs pamatoti sašutis par to, ka nesaprotat viņa zaudējumu. Un tomēr sāpes visbiežāk pāriet kā sagrieztais pirksts – ar milzīgām mokām un ciešanām, un tomēr. Turklāt tieši to mēs slavējam kā veselīgu attieksmi pret nāvi un zaudējumu. Šī "veselīgā" attieksme tad ir tā, kas ļauj no jauna ienākt dzīvē ierastajam troksnim – ar būvvaldi un Tviteri, peļņas kalkulēšanu un publisku zīmēšanos.
Treškārt, šāda traģēdija ir pārbaudes akmens mūsu līdzcietībai. Arī te mēs nekad neuzzināsim, cik daudz mūsu līdzjūtībā ir intereses par citu cilvēku jūtām,un cik – no pašiem noslēptas apmierinātības, ka šajā situācijā tikai līdz-ciešam, nevis patiešām ciešam šā cilvēka bēdas to skarbajā, galīgi neromantiskajā tiešumā un brutalitātē. Turklāt līdzcietība patiesībā ir viltīga. Tā uzdodas par augsti morālu izjūtu, bet vienlaikus bieži pazemo tās objektu – jo īpaši tad, kad pēdējais ir zaudējis kaut ko fundamentālu, kaut ko ļoti, ļoti svarīgu. Tā laikam ir lielākā sirds gudrība, kuru apgūt ne katram ir dots – būt līdzcietīgam un palīdzēt nepazemojot.
Šie jautājumi patiesībā nav atbildami. Turklāt, paceļot tos no pieredzes konkrētības abstraktas diskusijas līmenī, tie zaudē lielāko daļu sava dziļuma. Tie šķiet iebūvēti pašos cilvēciskuma pamatos un veido savdabīgu teoloģisku indeksu visai cilvēka realitātei. Šādu prātam grūti aptveramu nelaimju skartie ikreiz no jauna uzdod sev jautājumus: vai šī patiešām ir īstā dzīve? Vai man tuvais cilvēks, kurš pats par sevi bija pasaule un bez kura mana pasaule zaudē jēgu, patiešām var tik vienkārši aiziet bojā kādu nolaidīgu celtnieku vainas dēļ? Vai varbūt tomēr beigās var izrādīties, ka lietas ir iekārtotas pavisam citādāk? Ir taču jābūt galēji naivam, lai uzticētu visu cilvēciskās realitātes telpu pārvaldīt tai dabaszinātniskajai pasaules ainai, kurā Zoļika "Maksima" sagruva pēc visiem fizikas likumiem. Tas ir jautājums, uz kuru atbildi nesniegs banālais ateisms: redzēt taču var tikai redzamo; bet kā redzēt to, kas nevar būt redzams?
Turklāt, nenoliegsim, šādi rakstīt un filozofēt, publiski kašķēties un apvainoties, meklēt un atrast vainīgos – tas viss ir mūsu, dzīvo privilēģija, sava veida īpašas VIP priekšrocības tiem, kas vēl nav pievienojušies cilvēces vairākumam. Turklāt nevis visu dzīvo privilēģija, bet tikai to, kuriem nav personiskas iesaistes notikušajā nelaimē un emocionāla šoka. Varbūt tādēļ šīs privilēģijas būtu jāizmanto atbildīgi – paturot prātā, ka beigu beigās, t.i., pēc mums katram neizbēgamajām beigām viss var izrādīties pavisam citādāk.
8