Ceturtdienās es novecoju ātrāk. Varbūt tāpēc, ka ceturtdienas bija zivju dienas gan skolā, gan bērnudārzā. Un zivju ēdieni man riebās. Klīniski riebās, līdz vemšanai. Bērnības trauma, kas atstājusi graujošu ietekmi uz visu atlikušo mūžu. Kaut gan – patiesībā mans mūžs ir beidzies. Tāpēc novecošanas ātrumam vairs nav būtiskas nozīmes. Dzīve ir beigusies jau kādu laiku atpakaļ. Jo – kad tavas reproduktīvās kapacitātes ir galā, tu no dabas viedokļa esi līķis. Staigājošs mironis, zombijs. Dzīvo cilvēku problēmas tevi vairs neuztrauc. Vari skatīties uz pasauli it kā no Aizspogulijas puses. Sievietes smarža tev ir vienaldzīga. Pornofilmas šķiet muļķīgas un bezjēdzīgas. Uz pasākumiem vai vietām, kur pulcējas pretējais dzimums, tu sāc skatīties kā uz kaut ko bezgala garlaicīgu un absurdu. Tu saproti to, ko visu mūžu ietiepīgi biji atteicies saprast, – viņa ir kā spēļu automāts: kamēr monētu neiemetīsi, lampiņa nemirgos. Un, tieši tāpat kā pie spēļu automātiem, tu vari tikai zaudēt. Apspēlēt automātu nav iespējams. Tas ir ieprogrammēts stabili un droši. Ikmēneša cikla režīmā. Labi, reizēm jau izdodas to sistēmu uzkārt.
Viens mans paziņa mūžam daudzināja – sargieties, dāmas un jaunkundzes, no vēdera dobuma iekaisumiem. Nav labi, ja svešas olbaltumvielas ievazā ķermenī nelāgu infekciju, kas dezorganizē vielmaiņu. Aptur regulāros, pierastos procesus un no pavisam mazas gļotu piciņas lēnām izaug par nekontrolējamu agresīvu parazītu vēdera dobumā. Kuru sākumā vēl var uzveikt ar ķīmiju, bet pēcāk tikai ar grebšanu izgrebt laukā no miesas. Ja arī to savlaicīgi neizdara... Tad vilciens aizgājis, balle beigta un vakars uz ezera. Figūra sabojāta, krūtis nozelētas, seja rūpju un bezmiega nakšu izkropļota un norakstīta. Tad ardievu, jaunība, izglītība, karjera. Esiet sveicinātas, skumjas, depresija, cīņa par uzturlīdzekļiem un pabalstiem. Tāpēc labāk lai viss notiek 2. kanālā, blakus telpā, šokolādes cehā vai kā nu katrs to vietu tēlaini apsaukā. Tā būs drošāk, kaut sākumā, protams, acis lēks no orbītām ārā sāpju dēļ. Bet tas nekas – pasāpēs, pāries. Galu galā var iedzert analgīnu. Ne jau par velti šis vārds ir saliktenis, kas sastāv no latīņu anal un grieķu gyne. Tātad palīgs sievietēm netiklās darbībās. Lietot var droši, tas nekas, ka rūgts. Ne par velti klasiķi teikuši, ka ne tikai analgīns rūgts, bet dzīve kopumā. Labi, štrunts par to sistēmas uzkāršanu. No vienas puses, kaut ko jau aiz sevis vajadzētu atstāt. No otras – ko gan tas īsti mainītu?
Kādreiz veiksmīga diena nozīmēja iespēju paēst pusdienas kopā ar glītu meiteni. Izdzert pa glāzei ne pārāk dārga un ne pārāk garšīga vīna, pakult tukšus salmus par mākslu, kultūru un globālo sasilšanu. Atvadoties dzirdēt, kā viņa ar skatienu apsola iespēju viņu kārtīgi izvālēt. Ja vien nākamo reizi tiekoties nebūsi par slinku sabīdīt pasēdēšanu pie kamīna sveču gaismā. Toreiz labi pavadītas dienas apziņa ļāva patīksmināties par savu esību šajā vienkāršajā pasaulē. Toties tagad tu saproti, ka Kusturica nekaunīgi dakšo gan saviem skatītājiem, gan tautai kopumā. Dzīve nav brīnums. Labākajā gadījumā tā ir spermatozoīdu skriešanās sacīkstes prezervatīvā. Bet ieprogrammētais spēļu automāts darbojas. Ar tādu pašu nemainīgumu, kā saule un mēness riņķo ap zemi. Var lūgties, var lādēties, bet sistēma nav ietekmējama. Tāpat kā ir ziemas un vasaras saulgrieži, tā ir sarkanās dienas un auglīgās dienas. Met iekšā monētiņu un rausti kloķi. Līdz saproti, ka viss notiekošais ir lēts, muļķīgs balagāns. Kaut kādi muļķīgi kumēdiņi sifilitiskā Stretfordas Viļa stilā, kurus gan visi nez kāpēc apjūsmo un cildina sarežģītām sejas izteiksmēm un pārgudriem tekstiem.
Vienā jaukā dienā es nospļāvos un atmetu visam ar roku. Pēdējā kalendāra mēneša laikā saulgrieži bija nepārtraukti. Vispirms vienai draudzenei, tad otrai. Un tad vēl tai jaunajai, smukajai skolotājai, ar kuru biju tikai nesen iepazinies. Viena precēta mīļākā pat pamanījās iekombinēt divus viena mēneša laikā – figūru izvietojums, kurš gadās tikpat reti kā piecas piektdienas vienā mēnesī. Tas viss bija demoralizējoši un nogurdinoši... Atgādināja tās pašas traģiskās ceturtdienas ar zivju kotletēm. Vai arī citas bērnības un pubertātes gadu stulbības. Sencis, kad piemāvās, vienmēr interesējās par manu privāto dzīvi. Turklāt vienmēr dāsni dalīja padomus. Neceri, ka kāda tevi mīlēs vai kaut ko darīs tavā labā. Visi tā naivi domā un cer... Mīlēs tās iespējas, kas būs saistītas ar tevi. Kā tik iespējas būs izsmeltas, tevi izmetīs kā izlietotu gumiju. Dzīve, dēls, nav kartupeļu lauks, kur vislielākā cūka vairāk izrok, – patiesībā ir vēl daudz, daudz riebīgāk. Dzīve ir kā Rumbulas tirgus, kur vieni cenšas pārdot zagtus auto, bet citi tos mēģina nopirkt par viltotiem dolāriem. Atceries, ko Padegs teica – sievietes galvenās īpašības ir trulums un vienaldzība. Viņas interesē tikai biezāks maks un resnāks puļķis. Viss pārējais ir tikai tukši vārdi, vēja ķeršana, kā tas gudrais, vecais jūdu ķēniņš sacījis. Padegs bija gejs? Nu, dēls, atceries, ebreji un geji ir divas cilvēku kategorijas, kuru viedokļos der ieklausīties... Gan vieni, gan otri domā ar galvu, nevis ar pakaļu. Tiec no tās zoss vaļā, kamēr vēl nav atnākusi ar lielu vēderu un vēl lielākām prasībām. Tu redzēsi, kā viņa tevi piečakarēs. Jo labāk tu pret viņu izturēsies, jo pamatīgāk piečakarēs. Jo pret citiem labi izturas tikai muļķi, kuri nesaprot, ka par sevi jādomā, un mīkstuļi, kuri neprot sevi aizstāvēt. Ne vienus, ne otrus neviens neņem par pilnu. Nedomā, ka kaut ko varēsi viņai ieskaidrot, – sāpes un bailes ir tas, ko cilvēki saprot, ne jau loģiskie argumenti vai cēla rīcība. Vienīgais, ko viņa tev par prieku būs gatava izdarīt, būs šad un tad notēlot orgasmu. Un arī to pašu sūdīgi... Vari man ticēt – es trīs reizes esmu bijis precējies... un ar katru reizi bija sliktāk. Tava māte vispār bija frigida histēriķe. Man ar viņu nekad normāls sekss nav bijis. Kāpēc es ar viņu precējos? Eh, biju tāds pats muļķis kā tu tagad. Biju sacerējies visādas nereālas lietas... Kad romantiski pekstiņi galvā un pavasara nespēks rokās, tad jau viegli auzās iebraukt. Kāds pavasara nespēks? Nu, tas ir tad, kad, pat ar abām rokām spiežot, nevari uz leju nolocīt. Jaunībā bieži gadās, vai ne, ha, ha, ha...
Lai veco mutes bajāru pakaitinātu, sarunāju, ka tieši viņš mani aizvedīs uz slimnīcu. Protams, būtu varējis paņemt taksi vai aizbraukt pats. Bet gribējās vēl pa ceļam pēdējo reizi parunāties kā vecim ar veci. Ja godīgi, arī galīgo lēmumu pieņemt nebija viegli. Viņam gan tur lielu nopelnu nebija. Kaut gan, kā to ņem. Varbūt bija, bet netiešā veidā. Brauciena laikā viņš vēl paspēja izstāstīt par to, ka pie viņa tagad regulāri nākot kāda smuka dakterīte – gan asinsspiedienu mērot, gan pamasējot... Pa ceļam sanāca aizķeršanās. Uz tās šosejas puses, kura veda Rīgas virzienā, stāvēja pamatīgi sadauzīts žigulis. Bija notikusi frontāla sadursme ar mersedesu, kurš bija kāda nezināma iemesla dēļ iebraucis pretējā kustības joslā. Mersedess, kā jau lielāks un pamatīgāks auto, bija cietis krietni mazāk. Ap mersedesu dīdījās pamatīgs tēvainis ādas jakā ar pārsistu degunu un zilumiem uz sejas, kurš jēli lamājās un gānījās par "suka-urod", kurš neredz, kur brauc. Un negriež ceļu normāliem večiem. Saņurcītajā žigulī sēdēja mazs, palēks vīrelis, kurš stiklainām acīm blenza tālumā. Nekādas dzīvības zīmes viņš neizrādīja. Atceries, dēls, visdārgākā izklaides forma ir būt nabagam, tēvs noteica. Ielāgo, nav šķiru cīņas. Ir tikai šķirbu cīņa. Visi cīnās par iespēju tikt pie bankomāta šķirbas. Lai varētu nopirkt lielāku pudeli, jaudīgāku auto vai govi ar lielāku tesmeni. Jā, piensaimniecība, šķiet bija pēdējais, ko mēs apspriedām, pirms izkāpu slimnīcas pagalmā.
Ar klusu plakšķi sēklinieki iekrita baltā metāla bļodā. Ķirurgs nolika skalpeli – nu ir laiks aizšūt tukšo maisiņu. Sakopt un dezinficēt griezumu vietu, lai banāla sepse nenobeidz klientu. Piesteidzās operāciju māsa – čakla un mudīga kā bitīte. Sejā tai bija redzamas pirmās alkoholisma pazīmes. Droši vien pāris abortu, izjukusi laulība un citas sadzīviskas neveiksmes. Nu jau vairs, visticamāk, viņu nedrāž neviens. Kaut jākļus meklē ar izmisīgu apņēmību un sludinājumiem internetā... Ko padarīsi – sieviešu kolektīvs, viegli pieejami apreibinoši līdzekļi, ja vēl kāds smuks ķirurgs vai muskuļots sanitārs gadās pa vidu... Lokālā narkoze ļāva ne tikai nejust sāpes, bet arī sekot darbojošos personu rosībai, sejas izteiksmēm un ķermeņa valodai. Bet ārsts tikmēr turpat opzāles stūrī domīgi uzvilka dūmu. Laikam jau visu procedūras laiku neveiksmīgi centies saprast notiekošā jēgu. Tievie pirksti ar smēķi nervozi trīsēja. Ko tur lai saka – dīvaina haltūra šoreiz bija gadījusies. Kaut gan īstam profam ne vienmēr nauda ir galvenais. Manīju, ka seja ķirurgam kopta, skatiens arī tāds apgarots. Varbūt gejs un tam bagāts mīļākais, satikts starptautiskā mediķu kongresā. Nu būs, par ko patrīt mēli ar savu gultas draugu, paspriedelēt par cilvēku dīvainībām... Kaut gan – kāds nu tur gejs... Visprastākais zilais. Pat ne zilais – astēnisks pidars, kurš šancē kā miesnieks... Rīgas vai Lionas? Eh, kāda gan starpība. Par vēlu spriedelēt un komentēt. Galvenais, ka tagad beidzot miers mājās. Vēl pāris dienu slimnīcā un sāksies jauna, brīva dzīve. Ietaupīsies milzums laika, vārdu un naudas. Apkārt vairs nespietos beibes silikonainiem pupiem un gļotainām dzimumspraugām. Tādas, kurām vēlme un cerība uztankot savas dzemdes ar viņa spermu, lai pēcāk rakstītu invoisus mūža garumā. Nebūs vairs vajadzīgi visi tie stulbie pagarinātāji – konvertējamie merši, kāpās ietupinātās mājas, pat ne tizli pulksteņi ceturtdaļcitrona cenā. Un vispār tagad vairs neesmu no Marsa... Veneras kaprīzes turpmāk man būs turpat, kur hemoroīdi un spalīši, – tobiš pie pakaļas. Varēšu kaitināt mazgadīgas bļeckas un pārgatavojušās pākstis ar ķircinošiem tekstiem... No sērijas – mini, mini, mīkliņu, saldā sirsniņa, kas tas ir? Spalvains kā lācis, nav lācis. Mitrs kā varde, nav varde. Smaržo pēc zivs, nav zivs. Nezini? Tāds gudrs sievišķis un nezina? Redzi, tas ir kaķēns. Jā, tavs kaķēns. Tavs pussy cat. Vai vienkārši pussy. Petit chat, kā franči saka. Izrunā ptī šā. No tā it kā (pēc dažām līdzskaņu mijām) arī esot radies attiecīgais krievu vārds... Un nav ko uzmest lūpu un sarkt. Kāds esmu, tāds esmu. Tagad esmu... varbūt agrāk biju citāds. Kad testosterons spieda uz nerviem un neļāva skatīties uz pasauli relaksēti. Tagad esmu miris. Augšāmcelties neplānoju. Vien ziņkāri pavērot, kā lietas pasaulē attīstīsies. Vai nu tā būs, ka neko neizgudros. Neko, kas optimizētu sugas turpināšanas procesu un ļautu ietaupīt laiku, līdzekļus un nervus... Venit, creator spiritus.
2