Blogs
02.10.2017

Zinātne "iet tautā"

Komentē
1

Šis teksts tapis kā pārdomas pēc novērojumiem Zinātnieku naktī 29. septembrī, apmeklējot trīs Latvijas Universitātes struktūrvienības (LU Dabas māju, LU galveno ēku un LU Filozofijas un socioloģijas institūtu).

Pirmais secinājums – vismaz pagaidām LU nepārkāpj robežu, aiz kuras saprotamā vēlme ieinteresēt plašāku sabiedrību sāk balansēt uz zināšanu un zinātnisko pētījumu procesa vulgarizēšanas sliekšņa. Lai gan mani nedaudz tracina tēze, ka teju visam (zinātnei, reliģijai, kultūrai) ir jābūt "atraktīvam", tas, ka pa galveno ēku klīda jauna būtne ar "eņģeļa spārniem", lai aicinātu publiku iepazīties ar Teoloģijas fakultātes piedāvāto, likās gaumes robežās. Un kādēļ gan nevilināt apmeklētājus ar iespēju izjaukt mobilo tālruni vai uz paša pleciem (tiešā nozīmē) pārbaudīt pētnieka kalnos ekipējuma svaru? Neteikšu, ka mani sajūsmina tas, ka filozofiem jāķeras pie tādām mārketinga (?) metodēm kā aicinājums uz sarunu par tēmu "kāpēc Rietumu civilizācija vēl nav sagruvusi?", bet lai nu būtu.

Jāuzsver, ka mana piesardzīgā attieksme pret "atraktivitāti" neizriet no kaut kādiem snobiskiem apsvērumiem. "Atraktivitāte" neizbēgami nozīmē zināmu vienkāršošanas līmeni. Tas nebūtu nekas bīstams, tomēr problēma ir tā, ka vienkāršošana ir viens no pseidozinātnes iecienītākajiem instrumentiem. Līdz ar to var gadīties, ka, pašiem negribot, zinātnes "atraktivitātes" veicinātāji sabiedrībā veido viltus zinātnes apgalvojumiem atvērtāku domāšanu.

Otrais secinājums – ja par uzņēmēju pusi skaidrība ir (akadēmiķi cenšas būt interesanti), būtu ļoti svarīgi saprast, ko no šīs ciemošanās sagaida viesi. Ko viņi grib uzzināt, kādi ir viņu priekšstati par namatēvu?

Skaidrs, ka atsevišķas sarunas ir nereprezentatīvas, tomēr daži modeļi nojaušami. Skolas ārpus Rīgas – pedagogi ved (jau atkārtoti) audzēkņus uz Zinātnieku nakti, acīmredzot, uzskatot, ka tas ir viņu kā pedagogu pienākums un misija. Apsveicami. Gados jauni cilvēki no Rīgas – vēlme "nesēdēt piektdienas vakarā mājās" un "nesēdēt" ar zināmu saturu. Arī labi. Plus – salīdzināt savu priekšstatu par studēšanai izvēlēto jomu ar "realitāti". Diez vai šādi pasākumi (Zinātnieku nakts) sniedz adekvātu priekšstatu par to, kādas būs studijas, tomēr lai nu būtu. Un, protams, vecāku vēlme paplašināt savu ķiparu redzesloku ar kaut ko "izglītojošu". Jauki. Tātad skaidrs, ka auditorija ļoti dažāda, tādēļ nekāds vienots koncepts, kā runāt par zinātni, šādā situācijā nav iespējams.

Tomēr arī tik raiba bāze ļauj, manuprāt, izteikt dažas rekomendācijas.

Tātad ir ciemiņi, kuri mēģina saskaņot savus jautājumus ar piedāvātajām tēmām. Piemēram, viens pāris iztaujā studentus, kuri aicina izmēģināt, kādas ir palēkšanās uz vietas izraisītās, nezinātniski izsakoties, svārstības. Pāris studentiem jautā, cik ilgtermiņā droši ir būvēt savrupmāju tur, kur nu viņi to ieplānojuši. Kādu kungu mazāk interesē piedāvājums pārbaudīt savu acu mēru, toties viņš grib noskaidrot kaut ko par "mājas ass" noteikšanu. Tie ir ciemiņi, kuri ir atnākuši satikt ekspertus "praktiskos jautājumos", kuri nenodarbojas ar "nesaprotamām lietām".

Un tad ir ciemiņi, kuri atnākuši satikt pētniekus, lai parunātos par zinātni vispār. Tipisks piemērs bija Vjačeslavs Kaščejevs, kas bija atnācis ar bērniem un "ārpus darba pienākumiem", tomēr strauji saskārās ar citu apmeklētāju jautājumiem par tēmām, kuras neatradās Dabas mājas dienaskārtībā. Manuprāt, ja mēs nevēlamies nostiprināt prasību sabiedriskajā domā, ka zinātnes darbam ir jābūt ar sabiedrības vairākumam labi saprotamu "praktisku pielietojumu", ja mēs toties vēlamies, lai veidotos izpratne par zināšanu kā tādu vērtību, šis otrais modelis – sarunas ar zinātniekiem "par visu" – ir visnotaļ atbalstāms.

Formulēšu domu citādi. Vienmēr būs viedoklis, ka zinātnieki "apmierina savu zinātkāri par nodokļu maksātāju naudu", un zinātnieki jutīs nepieciešamību taisnoties, apgalvot, ka tas tā nav. Normāla situācija. Problēma, manuprāt, ir tā, ka trūkst vispārējas izpratnes par dažādu nozaru pētniecisko procesu mijiedarbību un, ja tā var teikt, nobīdi laikā. Tas, ka "kaut kas" gada, divu gadu laikā nekļūst par pamatu jaunam medikamentam vai jaudīgākai iekārtai, nenozīmē, ka šis "kaut kas" nevar būt impulss citā segmentā strādājošiem pētniekiem un – man tas šķiet vēl svarīgāk – ka šis "kaut kas" neveicina labāku izpratni par kopējo.

Jāpiezīmē, ka ar pacietīgu darbu šāda dziļāka izpratne ir panākama. Purvi (precīzāk, mitrāji) tradicionāli asociējas ar kaut ko bīstamu, nepatīkamu, lieku. Tomēr speciālistiem Latvijā pēdējo gadu laikā ir izdevies šo priekšstatu mainīt, tādēļ nebija arī pārsteigums, ka Dabas mājas mitrājiem veltītajā telpā Zinātnieku nakts laikā netrūka viesu.

Visbeidzot – būtu ļoti noderīgi, ja sociālās zinātnes vairāk pievērstos tam, kas notiek sabiedrības un zinātnes, sabiedrības un zinātniski korekta domāšanas veida attiecībās, ja tā var teikt, starplaikos starp Zinātnieku naktīm.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1