Par Vijas Blūzmas izrādi "Mazais princis" Latvijas Leļļu teātrī
Septembrī Latvijas Leļļu teātra Mazajā zālē notika netipiska pirmizrāde – tajā nebija nevienas lelles. Teātra galvenās režisores Vijas Blūzmas iestudējumā uz skatuves tapusi izrāde "Mazais princis" diviem aktieriem un smilšu galdam. Šādā tehnikā teātrī iepriekš spēlēts oriģinālmateriāls krievu trupas izrādē "Smilšu pasakas", un jaunās izrādes mērķis ir arī latviešu trupas repertuāru paplašināt un dažādot "ar vizuāli jaunu spēles veidu". Pa skatuves dēļiem un caur projektoru rādīto smilšu galdu darbojas aktieri Anrijs Sirmais un Dace Vītola, kuri pārmaiņus virza stāstu ar balsi, mainīgo zīmējumu uz galda un ķermeni kustībā. Zīmēšanas procesu pavada dziesminieces Ilzes Gruntes oriģinālmūzikas ieraksts.
Jāatzīst, ka es devos uz izrādi cerībā starp mainīgu smilšu bildi ieraudzīt arī preses relīzē solīto smilšu animāciju, taču tās tur nebija. Izrādē "Mazais princis" redzamie zīmējumi top skatītāja acu priekšā un turpat arī izzūd – interesanta un jauka tehnika, taču ne smilšu animācija, ar ko tomēr ierasts saprast tādu smilšu attēlu, kur parādās vismaz kadru pa kadram filmēti gabali. Šī ir zīmējumu izrāde, līdzīgi kā citas pēdējā laikā pieejamās, piemēram, Vara Klausītāja "Vilks", tikai Leļļu teātrī tā risināta smilšu tehnikā.
Smilšu izrādi ar animāciju vieno tas, ka mākslinieks izdomā stilu, tēlus un kompozīcijas, bet aktieriem ar roku kustībām ir jānonāk līdz attēliem – līdzīgi kā animatoriem animācijas filmā; šīs izrādes māksliniece ir Anita Znutiņa-Šēve. Aktieru smalkais darbs ar smilšu zīmējumu un roku ēnām šajā izrādē patiešām ir iespaidīgs, tomēr ne visi attēli ir vienlīdz veiksmīgi vai iederīgi. Jēriņš ar neveiklu degunu un lapsa ar šķību purniņu kontrastē ar smalko veidu, kā tiek vilkts prinča sejas profils. Un problēma tiešām nav zīmējumu precizitāte, kas vēl varētu uzlaboties, izrādei iespēlējoties, bet varētu arī palikt, kāda ir. Problemātiskāki šķiet attēli, kuros jaušama pretruna stilā. Zīmējums bez skaidras motivācijas mainās starp reālismu, tādu kā karikatūru un abstrakciju un dažkārt raisa aizdomas, ka attēli ērtības labad paņemti no citiem darbiem. Teiksim, Sanktpēterburgas Dzīvās animācijas teātra iestudējumā "Mazais princis", kura treileri iespējams noskatīties vietnē "Youtube", redzam tos pašus tēlus – rasojoša plakne, lai parādītu asaras, vai dzērājs, kas sēž pudelē, protams, nav oriģinālākās metaforas pasaulē, bet izmantojums tajā pašā stāsta vietā vieš aizdomas, ka bildes nav tapušas, māksliniekam ļaujoties teksta iespaidam, bet ir vienkārši pārņemtas. Arī citās vietās attēli šķiet salasīti pēc principa "ko viegli un glīti uzzīmēt", nevis "kas iederas un ir autentisks", brīžiem atgādinot gan ainas ungāru mākslinieka Ferenca Cako filmās, gan ukraiņu talantu šovā popularitāti guvušās Ksenijas Simonovas darbus. Antuāna de Sent-Ekziperī "Mazais princis" ir darbs, kas aizkustina lasītāju ar šķietamu naivumu, tāpēc šķiet, ka arī zīmējuma iespējas uz gaismas galda būtu visai plašas – ja vien pieņemtu, ka šī ir rotaļa, nevis talantu šovs.
Iestudējuma "Mazais princis" galvenais spēks ir abi aktieri. Izrādes sākumā viņi pret uzzīmēto ir ļoti saudzīgi un rūpīgi pierauga, lai strauji neaizslaucītu bildes, jo īpaši sejas. Ar laiku piesardzība mazinās, bet šķiet, ka arī bērni pieņem noteikumus un to, ka Mazais princis reizēm pazūd, bet atkal parādīsies vēlāk. Anrijs Sirmais, iesākot spēli, sarunājas ar publiku, un var manīt, ka bērni ļoti labprāt mazliet pastāsta par sevi un ļoti personiski iejūtas notikumos. Arī īpašības, ko aktieris ar balsi piešķir Daces Vītolas zīmētajiem tēliem, izpelnās bagātīgus smieklus. Visatsaucīgāk gan bērni reaģē uz Sirmā kritienu, kas viņus sasmīdina tik ļoti, ka aktieris krīt vēlreiz. Plānoti vai pēc publikas pieprasījuma?
Anrija Sirmā un Daces Vītolas aktierspēle izrādē saglabā cilvēcību, kas skatuvei pielāgotajā tekstā šķiet atkāpusies par labu didaktikai. Piemēram, tekstā, kas veltīts otrā plāna tēliem. Lai gan priekšnesums ir sirsnīgi atraktīvs, no materiāla ik pa brīdim izzveļas nīgrs vecišķums. Karalis, baņķieris un dzērājs tiek kariķēti ar tādu izsmējību, kā pieaugušie smejas par pieaugušajiem, caur nievām atsedzot paša bezspēcību. Mazais princis tuksnesī ir vientuļš, jo visi apkārt ir slikti – planēta Zeme pilna ar baņķieriem, dzērājiem un karaļiem (turklāt, kā mums diemžēl nākas uzzināt, visi no tiem pat neskaitās, "jo daļa ir nēģeru karaļi"). Dzīvi, draudzību un mīlestību apliecinošie teikumi neizskan īpaši pārliecinoši, bet frāze "nekad nevar būt drošs" pie katras pieminēšanas tiek atkārtota divreiz.
Izrādes noslēgumā uz ekrāna tiek parādīti de Sent-Ekziperī zīmējumi, kas vēl vairāk atšķiras no iepriekš redzētā. Nevaru būt droša, bet nojaušu, ka pietiekami daudz uztveres elastības bērniem prasa variēšana jau starp divām paralēlām zīmju sistēmām – aktieru ķermeņiem un smilšu zīmējumiem, kas arī ir gana dažādi. Jaunie attēli rāda jau redzētos tēlus, tikai tagad pēkšņi vēl citādākā veidā uzzīmētus. Kāpēc? Šie kadri nesniedz jaunu informāciju stāstam, bet savā ziņā pat izdara tam lāča pakalpojumu – pačukst, ka vispār šo stāstu varētu arī izstāstīt ar krāsainām bildītēm.
Ja izrādes veidotāji šajā brīdī ir gribējuši ielikt kaut ko jaunu un pārsteidzošu, tad man būtu tāds bezkaunīgs ierosinājums – ielikt mazu ainiņu solītās smilšu animācijas.
0