Ar bērniem
02.06.2017

Zēni arī raud

Komentē
0

Par Pola Beorna un Silēnas Edgāras grāmatu "14 – 14", "Jāņa Rozes apgāds", 2017

Jauniešu romāns "14 – 14" ir franču rakstnieku Pola Beorna un Silēnas Edgāras pirmais kopdarbs, tāpat kā šīs rindas ir mākslas zinātnieces Aigas Dzalbes un skolnieces Elizabetes Dzalbes pirmā kopā rakstītā recenzija. Dubultautorība allaž ir mulsinoša, tomēr jau daudzkārt ir pieredzēts, ka divu pamīšus runājošu autoru domas organiski saķeras kopā un veido vienu viedokli, kas mēdz būt veiksmīgs precedents gadījumos, kad lieta grozās ap dzimumu vai paaudžu ziņā atšķirīgām sabiedrības grupām. Aiga nāk no 20. gadsimta otrās puses, bet Elizabete – no 21. gadsimta sākuma. Pilnīgi iespējams, ka mēs romānā, kura galvenie varoņi ir 13 gadus veci zēni, neieklausāmies kādās būtiskās niansēs, jo ne pieaugusī Aiga, ne četrpadsmitgadīgā Elizabete nekad nav bijušas un nekad nebūs trīspadsmitgadīgi zēni, tomēr mums abām ar viņiem ir bijušas darīšanas.

Galvenais, par ko mēs gribam runāt, ir stāsts, tomēr Aigai, kā vienmēr, liekas svarīgāk sākt ar vāku. Vāks grāmatai ir uzkrītoši jauks, romantisks – baltos ciparus "14 – 14" un autoru vārdu burtus, zem kuriem attēlota balta dūja ar tīstokli uz muguras, piesēdusi uz zilas "vintage" pastkastītes pirmajā vākā un abos spārnos pacēlusies virs dzeltenas pastkastītes aizmugures vākā, ieskauj tādi kā zvaigžņu putekļu vāli: mīksti, brūni kunkuļi ar gaišzilām maliņām. Grāmatas māksliniekam Mārtiņam Zutim ir izdevies radīt trāpīgu vizuālo tēlu tekstam, turklāt ļoti pievilcīgu un baudāmu tēlu. To ir būtiski atzīmēt, jo fantāzijas un fantastikas jauniešu literatūrai Latvijā bieži mēdz būt visai kičīgs noformējums, kas necik neveicina, tikai noplicina lasītāju estētisko izaugsmi. Šīs grāmatas dizains pieder labākajam, kas attiecīgā žanra grāmatu plauktos Latvijā līdz šim redzēts. Mums gan ir tīri laba pieredze arī saistībā ar Artūra Bērziņa dažu latviešu jauno autoru fantāzijas romānu noformējumiem apgādā "Zvaigzne ABC".

Romāna "14 – 14" ideja ir fantastiski vienkārša – zēni nejauši atrod kanālu, kas ļauj izmainīt vēsturi un izglābt kādu ģimeni no drošas bojāejas Pirmā pasaules kara gaļasmašīnā. Šis kanāls izrādās retro medijs – pasts. Pie māju sienām Francijas mazpilsētā 2014. gadā un 1914. gadā kā uz burvja mājienu parādās jaunas pastkastītes, tās izmanto zēni, kuriem ir slinkums kātot līdz pasta centrālei, ko savukārt izmanto aizdomīgā večiņa, kas romāna pirmajās lappusēs, apmierināti nopūšoties, paceļ Adriēna nomesto meitenei domāto puķu pušķi pēc nenotikuša randiņa kapsētā.

Mēs abas – Aiga un Elizabete – izrādījāmies vienisprātis, ka grāmatas veiksme kopumā ir tās reizē spilgtā un maigā emocionalitāte, kā arī reālistiski atainotās ikdienas situācijas un, protams, cerība, ka vismaz daži no galvenajiem varoņiem un viņu radiniekiem ir pelnījuši izdzīvot. Tomēr dažkārt mūsu domas dalījās.

Elizabete: šis stāsts ir aizraujošs un neparasts. Romānā ļoti labi parādīta gan mūsdienu pusaudžu, gan 1914. gada Francijas iedzīvotāju dzīve. Atšķirībā no citām grāmatām, šeit liela loma ir piešķirta emocijām, sajūtām – zēni raud – , bet tas nebūt netraucē spraigā sižeta risinājumam, tikai piešķir izjustāku emociju gammu. Iesaku grāmatu izlasīt arī vecākiem – iespējams, viņi tad labāk spēs izprast savus pusaugu bērnus. Un meitenēm būtu vērts izlasīt, lai labāk izprastu zēnus. Es pirmo reizi lasīju grāmatu, kurā ir aptvertas šīs paralēlās pasaules ar 100 gadu starpību. Tas radīja sajūtu par dzīvu fantāziju, tomēr ar zināmu patiesību, jo Pirmais pasaules karš notika un dzīve pirmskara Francijā, ļoti iespējams, bija tieši tāda. Lasot nekļuva garlaicīgi, jo Adriēna un Adriana sižeta līnijas bija sabalansētas – nekā nebija ne par par daudz, ne par maz.

Aiga: Man gan tieši pirms "14 – 14" lasīšanas Elizabetes vecākais brālis iedeva izlasīt Toma Kreicberga romānu "Lopu ekspresis", tāpēc pati ideja romānu veidot kā tiltu starp gadsimtiem nešķita necik pārsteidzoša. Atcerēsimies kaut vai Vudija Alena filmu "Parīze" vai Leonīda Gaidaja "Ivans Vasiļjevičs maina profesiju", vai Pāvela Arsenova 80. gadu padomju bērnu iemīļoto "Viešņu no nākotnes", vai mūsdienās populāros seriālus "Reiz sensenos laikos" un "Bibliotekāri", kuru pamatauditorija arī ir tīneidžeri. Tomēr šī franču grāmata radīja svaigu un patīkamu iespaidu, jo ir uzrakstīta vienkāršā valodā un apraksta situācijas tā, ka pat nejaušs lasītājs, kurš nemaz netaisās identificēties ar tēliem, tomēr jūtas klātesošs. Varētu pat teikt, ka vienīgais nereālais objekts šajā fantāzijas romānā ir pastkastīte. Vēl es īsti nenoticēju, ka puiši vēstulēs savas domas mēdz paust tik literāri gludi, jo vismaz sarunās parasti neko no tā nevar manīt.

Elizabete: Valodas ziņā grāmatā bija vērojams iespaidīgs vārdu krājums, brīžam mute palika vaļā no valodas bagātības. Bet, jāatzīst, tā nebija pilnībā ritmiska, droši vien tādēļ, ka ir tulkots no franču valodas, vai arī tāpēc, ka autori ir divi. Man patika puišu reakcija, lasot un rakstot pirmās vēstules, piemēram, tāda kā komentārs: "Zliukš tev pa zobiem, lielībniek!"

Aiga: Mani savukārt īpaši interesēja 1914. gada zēna reakcija uz 100 gadus jaunākā zēna stilu: ""Esam kopā" – Adrianam nedzirdēts izteiciens, bet viņš nojauš, ka runa ir par sirdslietām. [..] mammai "baigi piestāv"? Nu tad uz veselību... Nē, nu kas par vīzdeguni! Viņa valoda ir neglīta, rokraksts nevīžīgs..." (36. lpp.) vai Adriēna ierosinājums apmainīties ar telefoniem vai e-pasta adresēm, kas nabaga Adrianam izklausījās vienkārši murgaini. Nebijis pastmarku ar Žorža Braka gleznu reprodukcijām un savulaik nepopulārā, pret karu aģitējošā politiķa, pacifista Žana Žoresa vārdā nosauktās ielas mūsdienu Lānā, ne zēni no grāmatas, ne lasītāji droši vien nevarētu noticēt situācijai. Bet aptiekas aplaupīšana un antibiotiku sūtīšana uz 1914. gadu nudien bija aizraujoša.

Elizabete: Lai gan grāmata ir visnotaļ lieliska, pieminēšu arī to, kas nepatika, – beigas man likās šķebīgi saldas. Iespējams, autori, rakstot šo kā bērnu un pusaudžu grāmatu, nevēlējās mūs pārbiedēt utt. Bet tas ir lieki, jo mūsdienās nāve literatūrā, īpaši fantāzijas un fantastikas stāstos, nav nekas svešs. Vēl nepārliecinoši man likās, ka Adriēna klasē visi jau 13 gados ir kopā ar kādu. Manā klasē un skolā tādi pārīši ir bijuši tikai daži un īslaicīgi. Protams, citur var būt citādāk. Bet es pieņemu, ka Silēna Edgāra un Pols Beorns vēlējās uzsvērt šo kraso 100 gadu starpību – 1914. gadā trīspadsmitgadnieks Adrians jau bildināja meiteni, kamēr 2014. gadā Adriēns tikai vēlējās uzsākt draudzību ar Marionu.

Aiga: Man arī beigas likās pārāk pasakainas. Es, zināms, neiebilstu, ka visi dzīvo ilgi un laimīgi, bet šajā romānā tīri ticamībai pietrūka jelkāda upura. Par vecumiem runājot, es varu tikai atgādināt, ka saskaņā ar rakstiem, piemēram, Žanna d'Arka savas dzīves kaismīgāko kauju brīžus pieredzēja 17 gadu vecumā, bet Jaunavai Marijai bija tikai 12 gadi, kad viņa tika saderināta ar Jāzepu. Dažādās kultūrās pret bērnu pieaugšanu izturas atšķirīgi, tomēr fakts, ka Rietumu sabiedrība noveco, nenozīmē, ka bērni pieaug lēnāk, – tas drīzāk atkarīgs no audzināšanas un ģenētikas. Tomēr arī šādas pārdomas romāns raisīja līdzās pārdomām par to, cik negaidīti parasts maigas dabas puika var izrādīties varonis, vienkārši rīkojoties saskaņā ar sirdsapziņu.

Elizabete: Nekādas dziļās atziņas jau grāmata nesniedza, ja nu vienīgi par draudzību – draugam nav nemaz tik svarīgi vienmēr būt fiziski blakus, draudzībā galvenais ir uzticība un atbalsts. Tomēr es uzzināju daudz par Franciju, franču skolu sistēmu, kā arī par vēsturi un sadzīvi – kā cilvēki pagājušā gadsimta sākumā dzīvoja un cīnījās ar slimībām bez mūsdienās pieejamajām zālēm. Grāmata mani ieinteresēja par Pirmo pasaules karu, un šīs nelielās, bet specifiskās zināšanas par Korbenī ciemu, kas tika noslaucīts no zemes virsmas, iespējams, kādreiz noderēs vēstures stundās skolā. Iedomājos, ka šis romāns kādu var iedvesmot sākt rakstīt un sūtīt vēstules.

Rezumējot mēs abas vienā balsī sakām, ka šī ir viena no pašām labākajām grāmatām, kas pēdējos gados sarakstīta pusaudžiem (un izdota latviski). Tajā izjusti, patiesi un aizraujoši ir atainotas divu laikmetu, divu pasauļu emocijas. Nav šaubu, ka romāns "14 – 14" pelnīti ir saņēmis daudzās cienījamās balvas Francijā.

 

 

Elizabete Dzalbe, Aiga Dzalbe

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0