Ežēns Delakruā, "Brīvība uz barikādēm", 1830
 
Politika
17.07.2017

Zem sveša karoga

Komentē
0

Pilsoņu politisko aktivitāti nereti bremzē nevēlēšanās, lai to saviem mērķiem izmanto t.s. profesionālie politiķi. Ja kā piemēru lietojam aizvadītās nedēļas notikumus, jautājumu varētu formulēt šādi: ko darīt cilvēkiem, kuri vēlas piedalīties publiskā protestā pret t.s. Rīdzenes sarunām, bet neuzskata sevi par protesta akciju rīkotāju – konkrētu politisko partiju – atbalstītājiem?

Iespējams, ar saturiski līdzīgu situāciju daudzi no mums ir saskārušies agrāk, saskaras tagad un saskarsies turpmāk, turklāt jautājumam papildsvaru dod – piemēram, Rīdzenes sarunu gadījumā – publiskajā telpā izskanošie komentāri, ka konkrētas politiskās grupas protestus izmanto kā iesildīšanos Saeimas vēlēšanām salīdzinoši drīzā nākotnē. Mēs gribam būt pilsoniski aktīvi, bet nevēlamies būt manipulējami.

Pirms tālākām pārdomām ērtības labad nošķeļam situācijas, kad uz politisko aktivitāti, kuras saturs mums liekas svarīgs, aicina politiska grupa, kas subjektīvi ir pavisam netīkama. Šī netīkamība izvēli atvieglo – nepiedalos!

Sarežģītāka ir situācija, kad pasākumā piedalās, organizē, saka runas utt. grupas, kas tik spēcīgas emocijas nebūt neizraisa, bet to deklarētajam mēs īsti neuzticamies vai vismaz negrasāmies tās atbalstīt, piemēram, vēlēšanās. Un tad pilsonim rodas visnotaļ saprotams jautājums, vai ar savu līdzdalību viņš neveido "kori" minētajām grupām.

Vairāki apsvērumi tomēr vedina uz iedrošinošiem secinājumiem.

Skaidrs, ka politiskās grupas cenšas manipulēt – tāda ir politika – ar pilsonisko aktivitāti, lai vairotu iespaidu par savu ietekmi un nozīmi. Tās var piesaukt akcijas dalībnieku skaitu, parakstu skaitu kā konkrēti "savu". Tas var būt kaitinoši, bet: ja grupa pati ir tik ļoti sapinusies vēlamā uzdošanā par esošo, tad galu galā tai pašai var būt nepatīkami pārsteigumi pēc vēlēšanu iecirkņu slēgšanas, uzzinot reālo atbalstītāju daudzumu.

Ideālu sabiedroto nav. Ja mēs katrs prātā pārcilājām arī tās partijas veikumu, par kuru balsojam, diez vai būs tā, ka tas mūs apmierinās teju vai simtprocentīgi. Pieļauju, ka atbalstošais novērtējums drīzāk būs 50–70 procentu robežās. Ja tā, tad – lai gan saprotu, ka tas ir slikts mierinājums, – būtu naivi prasīt lielāku viedokļu sakrišanu gadījumos, kad runa ir par partijām, par kurām nebalsojam.

Kopumā pilsoniski aktīvās (vai puslīdz aktīvās...) sabiedrības daļas attiecības ar politiku ir visnotaļ interesantas. Ja kāds personāžs – aktīvists – sāk reljefāk iezīmēties, seko aizdomīga dūkoņa "laikam politikā iet sataisījies...". Personāžs – aktīvists – savukārt mētājas ar rokām un dievojas, ka nekad to nedarīs. Šis ir vēl viens aspekts bloga ieraksta tēmai: mēs gribam ietekmēt politiku un vienlaikus distancēties no tās. Es neironizēju, jo pašam jau ar' šāds modelis patīk, tomēr jāatzīst, ka pārliecīga aizraušanās ar stila tīrību var galu galā kaitēt pilsoniskajiem aktīvistiem, ja, piemēram, dabas aizstāvji sāk vairīties piesaistīt politisko atbalstu tikai tādēļ, lai, dievs nedod, šis atbalsts nemestu uz viņiem ēnu.

Vienlaikus tas, ka vispār šāda tēma – kā izvairīties no tā, ka ar pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem manipulē, – pastāv, liecina, ka dažādu iemeslu dēļ aktīvistu tīklojumi Latvijā joprojām ir vāji. Ja pilsoniskās grupas ir pietiekami spēcīgas – kā jestrāku piemēru minēsim katoļu organizācijas Polijā –, tām mazāk jākreņķējas par to, ka politiķi tās izmanto. Te jāprecizē, ka pilsoniskās grupas, kas vērstas uz kultūras, labdarības aktivitātēm Latvijā, ir visnotaļ (manuprāt) pieredzējušas un efektīvas, līdz ar to runa ir par tām aktivitātēm, kuras cenšas ietekmēt politiskās varas dienaskārtību. Dažādu iemeslu dēļ (tā ir atsevišķa tēma) primāri uz politisko tematiku orientēto nevalstisko grupu mums ir nepārprotami nedaudz ("Providus", fonds "Dots", Vēlēšanu reformu biedrība, kā arī t.s. nepilsoņu tiesību grupas, vēl dažas), līdz ar to pilsoniskā politiskā aktivitāte galvenokārt notiek kā atsevišķas, neregulāras epizodes (dalība piketos, parakstīšanās utt.). Un nav jābrīnās, ka indivīds bez struktūras "aizmugurē" nejūtas komfortabli, saskaroties ar it kā situatīvo partneri – politisko partiju.

Grūti spriest, vai šajā ziņā kaut kas var mainīties: visticamāk, ne, t.i., uz politisko darbību orientētu strukturētu grupu skaits nepalielināsies. Savukārt tas nozīmē, ka indivīdi laiku pa laikam saskarsies ar jautājumu, vai viņiem svarīga mērķa vārdā ir iespējams, tēlaini izsakoties, pastāvēt zem sveša karoga. Manuprāt, sekojot līdzi, lai politiķu centieni manipulēt ar aktīvistiem nekļūst pārāk bezkaunīgi, tas ir iespējams.

 

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!