Pagājušo piektdien Satversmes preambulai veltītās konferences noslēgumā iniciatīvas autors, ES Tiesas tiesnesis Egils Levits izteicās par nepieciešamību latviešiem pamest postkoloniālos sindromus un beidzot redzēt sevi kā normālu Eiropas nāciju. Viņš nevarēja pateikt pareizāk. Nemitīgie mazvērtības sindromi un nespēja pašiem par sevi atbildēt, skaudīga naida pilna glūnēšana uz citiem, kas vienmēr ir vainojami mūsu problēmās, – tas tiešām ir smags koloniālisma mantojums. Taču, neraugoties uz optimistisko cerību kādreiz tikt no šādas mentalitātes vaļā, kura mūs noteikti vieno ar Levitu, tas nebūs tik viegli, kā gribētos. Lai ilustrētu savu domu, es šeit pastāstīšu par divām šķietami nesaistītām lietām, kuras pēdējo mēnešu laikā ir kļuvušas aktuālas Latvijas sabiedrībā. Abas divas mums šo to spēj pastāstīt par koloniālismu, provinciālismu un patriotisma trūkumu mūsdienu Latvijas sabiedrībā. Pirmajai ir darīšana ar vēlēšanām, otrajai – ar zinātni un doktorantiem.
Vispirms – visi mēs būsim ievērojuši, ka Latvijā jau ir sākusies gatavošanās Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Līdzās tur jau strādājošiem cilvēkiem sevi ir pieteikusi virkne pirmā līmeņa politiķu, kuri turpmākos piecus gadus gribētu pavadīt Briselē. Un kāds gan tur brīnums. Tieši Eiropas Parlaments ir īstā vieta, kur patriotisms tiešām atmaksājas – tādēļ ir vērts pacensties. Saeimas deputāta alga, redz, ir ar noteiktu koeficientu (3.2) piesaistīta vidējai algai valstī, un tagad tā ir aptuveni 1400 Ls pirms nodokļu nomaksas. Turklāt visādi papildu labumi šodien ir stipri vien apgriezti. Turklāt tos pašu Saeimas deputātus katru mēnesi sabiedriskā doma vēl kaut kā mēģina kaunināt – skat, kā noēdušies. Būsiet taču ievērojuši katru mēnesi "skandalozo ziņu": "Saeimas deputātiem algās šomēnes izmaksāti 110 000 latu." Patiesi, nav grūti saprast, ka, strādājot šādos apstākļos, ļoti gribas pārsēsties uz Briseles gravy train. "Centrā" deputāta pamatalga ir vairāk nekā 1500 % Latvijas vidējās algas; kopā ar visām pārējām izmaksām (birojs, ceļojumi, slavenais bezmaksas frizieris utt.) tas sasniedz aptuveni 20 – 25 000 EUR mēnesī. Īsi sakot, lieliska exit stratēģija Latvijas ļoti patriotiskajai politiskajai elitei. Vienu ļoti patriotisku partiju Latvijā jau gandrīz aizlaida pa burbuli tās redzamāko biedru pārcelšanās uz Briseles maļinu (TB/LNNK 2004. gadā). Tagad to pašu triku grasās izpildīt arī citi – ieskaitot arī vienu ļoti patriotisku un populāru valdības ministru, kuram pēc ilgām mocībām provincē arī gribas beidzot iegremdēt snuķi centra silē. Turklāt katram gadījumam atgādināšu: tā ir tā pati valdība, kuru tā uztrauc latviešu izceļošana un kura visiem spēkiem stāsta, ka Latvija ir labākā vieta, kur dzīvot.
Vēl dažus noderīgus piemērus par patriotismu, koloniālismu un provinciālismu mums piegādā akadēmiskā joma. Kā zināms, šis ir pēdējais mācību gads, kad Latvijā tiek realizēts Eiropas Sociālā fonda projekts "Atbalsts doktora studijām", kura ietvaros bariņš jaunu un vairs ne tik jaunu zinātnieku ir saņēmuši doktorantūras stipendijas. Aptuveni 700 lati no nodokļiem brīvas naudas mēnesī pie mums ir ļāvuši daudziem pētīt, diskutēt un rakstīt – t.sk. arī tās starptautiski recenzētās publikācijas, kuras mums it kā ļoti vajag. Tagad, pēc četriem zaļiem gadiem, šis prieks ir cauri – un Latvijā aizstāvēto doktora darbu skaits tuvākajos gados būtiski kritīsies, atkal atgriežoties iepriekšējā, t.i., nekādā līmenī. Nu nevar doktora darbu uzrakstīt, paralēli strādājot vairākos pilnas slodzes darbos – ko Latvijā parasti prasa elementāra izdzīvošana. Savukārt tie, kas var atļauties paši finansēt savas doktora studijas, diez vai darīs to Latvijā. Īsi sakot, skaidrs – ja ES par šo latviešu zinātnieku ataudzi nemaksās, kurš tad to darīs? Ļoti patriotiskā Latvijas valdība? Nepalieciet smieklīgi.
Taču ne jau par ES stipendiju izbeigšanos ir stāsts (uzreiz atrunāšu, ka es pats aizstāvējos ilgi pirms šo grantu parādīšanās, līdz ar to man nav nekādas personiskas intereses, tik vien, ka drusku sāp par valsti). Varbūt patiesi ir labāk, ja tādu nav – pretējā gadījumā tās tikai kropļo Latvijas kopējo ainu. Atceros, aptuveni 2010. gadā es nejauši satiku kādu kompetentu, starptautiski pazīstamu un doktorantiem bagātu vēstures profesoru, kurš skaidri noformulēja savu viedokli šo stipendiju jautājumā. Kaut kā mazliet skumji, kad profesors algā saņem mazāk, nekā paša doktoranti no izdzīvošanai domātās ES stipendijas. Nav jau tā, ka skauž. Vienkārši ir grūti noformulēt attiecības situācijā, kad doktorants no ES vēlības saņem vairāk par profesoru, kuram Latvijas valsts (izliekas, ka) maksā algu. Kā šo doktorantu motivēt? Teikt viņam: ja tu kā jaunais Dr. cītīgi strādāsi, pētīsi un publicēsies indeksētos izdevumos, tad varēsi strādāt par algu, kas ir trīsreiz mazāka par tavu tagadējo ES stipendiju? Taču tieši tas arī šodien notiek. Tādēļ tiešām būs labāk, ja tuvākā gada laikā viss atkal atgriezīsies vecajās sliedēs un visiem beidzot kļūs skaidra elementāra lieta. Proti, ja par to nemaksā impēriskais centrs, patriotiskajai un lepnajai Latvijai nekāda zinātne nav vajadzīga.
Protams, katram no mums ir atšķirīga uztvere. Dažiem, domājot par koloniālismu Latvijā, vispirms gara acu priekšā nostājas Pārdaugavas piemineklis un Vladimirs Lindermans. Taču man nez kādēļ liekas, ka, domājot par latviešu postkoloniālās mentalitātes impotenci, īsredzību un nenovīdību, mums varbūt vajadzētu mazāk klausīties radikāļu ideoloģizētā muldēšanā, bet vairāk paraudzīties uz to, kas notiek realitātē. Un tur mūs nekādi patīkamie skati nesagaida.
0