Kārlis Brilovs, "Geiserika uzbrukums Romai", 1835
 
Domas
31.10.2016

"Zelta laikmets" kā domāšanas inertuma izpausme

Komentē
2

Vienkāršošana, kas tiek lietota politiskajā retorikā, aprakstot problēmas, iespējams, nozīmē cenšanos noslēpt nespēju problēmas risināt.

Raimonds Vējonis, aizvadītajā nedēļā atklājot 11. gadskārtējo Rīgas konferenci, paziņoja: "Pēdējo desmit gadu laikā pasaule ir kļuvusi daudz bīstamāka. [..] Mēs vairs nedzīvojam drošā, ērtā, sakārtotā pasaulē, kuru, mūsuprāt, bijām sasnieguši līdz ar komunistiskā režīma krišanu."

Jāņem vērā, ka tēzi par "nepieredzēti bīstamāku situāciju" nelieto tikai Latvijas Valsts prezidenta posteni ieņemošais cilvēks, tā ir plaši izplatīta, līdz ar to mans komentārs nav Vējoņa izteikuma analīze un kritika. Lakoniski izsakoties, šis populārais apgalvojums par vēl it kā neseno "zelta laikmetu" ir blēņas.

Sākotnēji gan tēze liekas pat pašsaprotama – Krievija, Ziemeļkoreja, nekontrolēta imigrācija, terorisms u.c. neapšaubāmas problēmas blīvi caurvij informatīvo lauku, mudinot sacīt – tik traki sen nav bijis. Vai tiešām?

Ņemot vērā, ka man šķiet liekulīgi runāt no "vispārcilvēcisko vērtību" pozīcijām, neaizraušos ar detalizāciju, tikai nofiksēšu, ka interpretēt, piemēram, aizvadītā gadsimta pēdējo desmitgadi kā "drošu" ir nedaudz uzpūtīgi, ja atceras, cik daudzi tūkstoši cilvēku šajā pašā periodā gājuši bojā vardarbīgā nāvē ārpus Eiropas. Bet lai nu būtu – paliksim Eiropas rāmjos.

Man nav skaidrs, kā par "drošu" var saukt pasauli, t.sk. Eiropu, kurā pastāv masu iznīcināšanas līdzekļi. Jo indivīdam ir pilnīgi vienalga, vai kāds deģenerāts "nospiež pogu" vai arī notiek tehniska kļūme, traģiska nejaušība utt. No šī viedokļa mēs nedzīvojām "drošā pasaulē" arī tad, kad attiecības ar Krieviju un ASV bija gandrīz vai draudzīgas.

Man nav arī skaidrs, kā par "ērtām" var saukt desmitgades, kurās ekoloģisko problēmu nebija mazāk, kurās zara zāģēšana, pašiem uz šī zara sēžot, notika tikpat intensīvi vai varbūt pat aizrautīgāk, jo salīdzinoši vājāka bija absurdās situācijas apzināšanās. Tam, ko mēs šobrīd interpretējam kā "nepieredzēti sarežģītu" situāciju – imigrācija, terorisms, populisma uzplūdi utt. –, saknes rodamas iztēlotajā "drošajā un sakārtotajā" pagātnē, kas savukārt anulē šādus cukurotus pagātnes apzīmējumus.

Vēstures interpretēšana, akcentējot veiksmes un piemirstot neveiksmes, raksturīga ne tikai politiķiem un ne tikai mūsdienām, līdz ar to pati vēstures retušēšana vēl nebūtu tā lielākā problēma. (P.S. Būdams skeptisks pret konspiroloģiju, nedomāju, ka stress par tagadni un nākotni tiktu veicināts ar kādu apzinātu vēlmi padarīt cilvēkus vieglāk manipulējamus.) Manuprāt, būtiskāka ir problēmu atlase, aprakstot "lielos izaicinājumus" nākotnē. Kas mums faktiski tiek apgalvots? Ja Krievija kļūtu prognozējamāka un ne tik agresīva, ja izdotos tikt galā ar islāma radikāļiem un "lielo tautu staigāšanu", kā arī to pustrako Ziemeļkorejā, tad varētu atviegloti uzelpot.

Lūgums saprast pareizi: ja viss iepriekš minētais notiktu, es būtu ļoti priecīgs. Tomēr ķeza tāda, ka problēmu ir krietni vairāk un, rupji sakot, pastāv risks tāpat iebraukt auzās – ar Putinu vai bez viņa, ar ISIS vai bez tā utt.

Protams, nav iebildumu pret to, ka mūsu nosacīto Rietumu gudrie un varenie vēlas atrisināt viņu pašu nosauktās problēmas – nebūsim, tā teikt, nepateicīgi. Un tomēr interesanti, kādēļ tieši šīs problēmas tiek nosauktas, savukārt citas – ne mazāk būtiskas – netiek?

Mans pieņēmums, kuru es nevaru pierādīt: nosauktās problēmas gudrajiem un varenajiem liekas (cits jautājums, pamatoti vai ne) vismaz saprotamas un ar pamatīgu vaigu piepūšanu atrisināmas. Savukārt tās citas ne, tādēļ labāk par šīm problēmām daudz nepļurkstēt un, vēlams, mazāk arī mocīt par tām galvu.

Kas ir šīs "citas" problēmas? Vispirms jāsaka, ka man jau arī risinājumu nav. Slavoja Žižeka situācija, kurš kritiski izsakās par saviem draugiem, t.s. kreisajiem liberāļiem, un vienlaikus deklarē, ka ar pašreizējiem kapitālisma modeļiem arī nav "aršana".

Tātad piemērs "citām", politiskās retorikas noklusētajām problēmām. Tehnoloģiskā attīstība, kas gan dod papildu iespējas (neteikšu gan, ka vienmēr ārkārtīgi nepieciešamas...), gan padara mūsu dzīvi vieglāk sagraujamu. Un nevajag teikt, ka šī problēma un ar kodolieročiem bruņots diktators ir nesalīdzināmas lietas. Tas, ka kodolkara šausmas mums pašiem liekas saprotamākas (lai gan arī tā ir tikai muldēšana), nenozīmē, ka viena "advancēta" sabiedrība vērienīga un prasmīga kiberuzbrukuma rezultātā izskatīsies daudz pievilcīgāk. Jo būs ne tikai (atvainojos, tā teikt, protams, nedrīkst...) metro iesprostoti cilvēki, bet uzsprāgusi t.s. stratēģiski svarīgā infrastruktūra, enerģētisko ieskaitot. Man nav ne mazāko šaubu par terorisma problēmas būtiskumu un sarežģītības līmeni, tomēr tas, ka mēs patiesībā, par spīti pašu deklarētajam, nespējam palēlināt apkārtējās pasaules ekoloģisko pārveidi, man neliekas mazāk bīstami. Iztiksim bez jociņiem par ātru vai lēnu nāvi, paša vai pēcnācēju eksistences sacūkošanu, paļaušanos uz nejaušību utt. Kā var mazināt ekonomiski motivētu "tautu staigāšanu", ja vienlaikus globāli turpinās cilvēku zombēšana, potējot, ka izdevusies ir tā dzīve, kurā materiālā komforta līmenis kaut cik atbilst Reklāmas solītajam? Kā var mazināt terorisma efektivitāti, vienlaikus visiem spēkiem attīstot arvien miniatūrākus un efektīvākus, arvien pieejamākus slaktēšanas instrumentus? Kā var mazināt populismu un ksenofobiju, vienlaikus pilnās burās tehnoloģiski attīstot komunikatīvo vidi tā, ka tā segmentējas un ļauj dzirdēt un redzēt tieši to, ko tu gribi, nevis atšķirīgo, vidi, kas veicina narcisismu?

Konkrētajā tekstā būtiskais ir nevis kārtējo apokaliptisko ainu zīmēšana, cik tas, ka, šķiet, gudrajiem un varenajiem nav atbildes uz šādiem jautājumiem. Un atbildes nav tāpēc, ka tā prasītu pavisam cita konteksta domāšanu – vienkāršāk ir apgalvot, ka vienīgie "drošas un ērtas pasaules" apdraudētāji ir... neatkārtošos. Turklāt skarbākais ir tas, ka šī galvas slēpšana smiltīs ir ērta mums visiem, šādā kontekstā arī elites lamāšana ir ērtuma meklēšana un izpausme.

Mums pašiem ir izdevīgi priekšplānā izbīdīt "politisko" kā problēmu cēloni. Politiskais šajā gadījumā ir "cits", "viņš", "ne-es": Putins, Terorists, Robežpārkāpējs un vēl daudzi dažādi tēli. No "politiskā" vieglāk distancēties, uztvert to kā ārēju apdraudējumu. Vai var uztvert kā apdraudējumu pats sevi? Ļoti grūti. Jātiek galā ar "viņu", un būs labi. Atkal būs "droša, ērta un sakārtota pasaule".

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2