Raksti
05.12.2012

Žanra krīze

Komentē
0

Kur bij', kur ne, pēdējās nedēļas laikā daži eksperti ir pauduši bažas par to, ka latviskajai kultūrtelpai draud iznīcība – līdz ar krīzi esot būtiski samazinājies oriģinālliteratūras darbu skaits, un tas patiesi vieš bažas. Taču lielākajai inteliģentās latviešu publikas daļai, kura taču, kā zināms, katru rītu lasa avīzes un skatās visas jaunās izrādes, tomēr ir paslīdējis garām kāds cits latviskās kultūrtelpas notikums. Tas no šās kultūrtelpas visticamāk padzīs veselu daiļrades žanru – turklāt ietekmīgu, naudīgu un diezgan iemīļotu. Runa ir par politiskajām reklāmām un jauno "Priekšvēlēšanu aģitācijas likumu", saskaņā ar kuru 30 dienas pirms vēlēšanām nebūs atļauta nekāda reklāma elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Ardievu, Ingrīda Ūdre baltā zirgā, ardievu, zemenes ar putukrējumu, ardievu, apņēmīgās sejas! Mēs jūs paturēsim gaišā piemiņā.

Taisnības labad jāteic, ka jaunais likums pilnībā neizdeldē aģitāciju televīzijā. Pirmkārt, partijas varēs uz nebēdu izvērsties līdz 30 dienu termiņam, otrkārt, tām tiks piešķirts četrreiz pa piecām minūtēm bezmaksas raidlaiks sabiedriskajā televīzijā un radio. Taču bijušo vērienu tas vairs nepiedzīvos nekad. Runājot par likumdevēja motīviem šāda likuma pieņemšanā, tie visumā ir skaidri. Galveno lomu šeit spēlē "nie wieder" mentalitāte, kura atceras televīzijas reklāmu plūdus 2002. un 2006. gadā, kad Tautas partija aģitācijai tērēja miljonus šā vārda tiešā, nevis pārnestā nozīmē. Galvenie šodienas likuma autori tobrīd skaitījās "nevalstiskie" un "opozicionārie", kuri apzvērēja sev darīt visu šādas prakses novēršanai. Administratīvā resursa ierobežošana arīdzan tiek ierobežota diezgan praktisku apstākļu dēļ: "Tas tev, draugs Nil". Tomēr, lai kāds arī nebūtu rezultāts, nav iemesla kritizēt likumdevēja nolūkus – tie ir saprotami un labi. Skaidrs, ka nauda līdz šim ir bijusi pārāk viegli konvertējama vēlētāju balsīs, un, lai gan šai tendencei jau iepriekš bija tendence mazināties arī bez visiem likumiem (sk. "Par labu Latviju" piemēru), tā kopumā nav nekas labs.

Cits jautājums par jaunā likuma ieviešanas sagaidāmajām sekām. Par tām būtu vērts paprātot – jo vairāk tādēļ, ka pēc likuma pieņemšanas nevienu vairs nevar vainot izdabāšanā oligarhiem un citiem "sliktajiem". Tātad mums 30 dienas pirms jebkurām vēlēšanām nebūs televīzijas reklāmu. Kā tagad aģitēsim? Vispirms, rīkosim akcijas un tikšanās, izmantosim vides reklāmu un drukātus izdales materiālus, izvērsīsimies internetā un sociālajos tīklos. Ļoti labi – jo tuvāk cilvēkam, jo labāk. Partijām turklāt būs papildu iemesls uzņemt jaunus biedrus. Kā nekā, aģitācija ir masu pasākums, un tam vajadzīgi cilvēki – atšķirībā no reklāmas rullīšiem, kuriem vajag tikai naudu. Turklāt lielu naudu! Atceros kādu pazīstamu politiķi, kurš pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām man raudāja uz pleca par to, ka viena pusminūtes rullīša translēšana prime time izmaksājot 7000 latu – tur tiešām vajag spēcīgu aizmuguri, nav vārdam vietas... Tagad turpretī viss ies kā pa diegu – ļaudis konstruktīvi diskutēs, naudas koferi partijām nevajadzēs, un pat attālāku lauku iedzīvotājiem būs iespēja savā tautas namā ieraudzīt dzīvu Solvitu, Valdi vai Nikolaju.

Ticēsim un cerēsim, ka tieši tā arī būs. Kā saka: kamēr neizmēģināsi, neuzzināsi. Tomēr ir vismaz daži jautājumi, par kuriem paprātot pirms gaidāmās taisnīguma uzvaras. Vispirms, ir skaidrs, ka tieši televīzija ir politiski visietekmīgākais medijs – gan salīdzinot ar drukāto presi, gan internetu. Tas var patikt vai nepatikt, bet ļaudis lielu vairumu informācijas šodien arvien vairāk iegūst ar kustīgām bildītēm, nevis rakstīta teksta starpniecību. Nemaz nesauksim palīgā Maršalu Maklūenu – pietiek paraudzīties uz mūsdienu studentiem: tiem arvien grūtāk piespiesties izlasīt kaut ko sarežģītāku par "Hariju Poteru", taču nav problēmu noskatīties kādu video planšetdatorā. No šā ietekmīgā medija tagad ir jāizņem privātas politiskas iniciatīvas – acīmredzot cerībā, ka ļaudis atkal atgriezīsies pie rakstītā teksta. Lai nu tā būtu – cerēsim, ka to pilsoņu īpatsvars, kuri tā vietā vispār zaudēs jebkuru saikni ar politiku, būs neliels iepretim tiem ieguvumiem, kurus nesīs gaidāmās reformas. Būsim godīgi – politiskās reklāmas daļēji piespiedu kārtā noskatās daudz, daudz vairāk ļaužu, nekā skatās jebkuru televīzijas "diskusiju raidījumu". Tieši tādēļ jau arī televīzijas reklāmas ir jāapkaro, ka tās ir krietni iedarbīgākas par drukāto presi un citiem medijiem.

Galvenais ieguvējs no šā visa, protams, būs dažādi ne-elektroniskie mediji, avīzes, vides reklāmas, uz kurām gulsies galvenais kampaņošanas smagums. Saturieties, rīdzinieki – nākamgad maijā jums no katra pakša pretim vērsies Ušakovs vai Ēlerte. Taču arī šeit – lai nu tā būtu. Televīzijas ļaudis jau ir papelnījušies, tagad lai papelnās pārējie. Šāda pieeja ir pat sociāli taisnīgāka – diezgan daudzu ļaužu īpašumā taču ir kāds brandmūris vai autobuss, bet cik ir to, kam pieder televīzijas kanāls? Tomēr būsim godīgi: runājot par priekšvēlēšanu reklāmu gaidāmā gavēņa apstākļos, galvenās bažas ir ne tik daudz par oficiālās reklāmas izvietojumu, cik par dažādu veidu slēpto reklāmu – par tām dažādajām "noplūdēm", ar kurām zem žurnālistikas maskas jau izsenis nodarbojas virkne Latvijas mediju. Ņemot vērā, cik uztrenēta uz dažādiem īstiem un sagudrotiem interešu konfliktiem ir Latvijas publika (vismaz latviski runājošā), katram kompromatam liktenīgo 30 dienu laikā būs zelta vērtība. Līdz šim mēs šādas "noplūdes" esam baudījuši komplektā ar milzīgu reklāmu plūsmu. Kā strādā "noplūdes" vienas pašas – par to mums būs iespēja pārliecināties jau drīz. Katrā gadījumā ieguvējs būs jebkura partija, kurai jau iepriekš ir savs lojālais drukātais medijs, kurš strādā ar attiecīgās partijas elektorātu ilgtermiņā un pie nepieciešamības var uzpūst jebkuru no pirksta izzīstu baumu līdz valsts nodevības līmenim. Šāds medijs ir droša ķīla nākotnei, un tādas partijas ceļš uz varu visdrīzāk būs rozēm kaisīts. Savukārt tiem, kuriem tāda pagaidām nav, ir vēlams ar tādu savlaicīgi apgādāties. Tas vispirms ir ieteicams jaunpienācējiem politikā – skaidrs, ka pēc jaunā likuma pieņemšanas ar naudu startam politikā vien nepietiks. Ir nepieciešams savs neformālais atbalsts drukāto mediju vidē, kurš strādātu partijas interesēs jau ilgi pirms 30 dienu termiņa. Šī tad arī ir atbilde jautājumam, vai jaunā sistēma ierobežo politisku jaunpienācēju intereses. Jā, ierobežo, un labi vien ir, ka ierobežo. Vai tad mums vajag partijas, kurām ne tikai nav naudas, bet nav pat morāla atbalsta kāda preses izdevuma redakcijā? Vai tiešām jūs ticat, ka tāda partija spētu labi pārvaldīt valsti? Katrā gadījumā tādam resursam, kā partijām lojālie mediji, nekādu pārmetumu nav. Likums vienīgi atrunā, ka 60 dienas pirms vēlēšanām tajā nedrīkst parādīties neviens deputātu kandidāts vai vēlēšanās kandidējošas partijas biedrs. Savukārt slēptā reklāma likuma izpratnē ir vienīgi "priekšvēlēšanu aģitācija, par kuru saņemta samaksa un kuras apmaksātājs (atlīdzības devējs) pretēji šā likuma noteikumiem nav norādīts." Taču reālajā dzīvē, kā zināms, atlīdzība ir tāda stiepjama lieta un ietver arī tīri morālu gandarījumu – ja esi palīdzējis labam cilvēkam, piemēram.

Cienījamā Lolita Čigāne, viena no jaunā likuma autorēm, ir izteikusies par savu veikumu sekojoši: "Līdz ar jaunajiem nosacījumiem priekšvēlēšanu aģitācijā Latvija līdzīgi Zviedrijai, Norvēģijai, Šveicei, Vācijai un Lielbritānijai, ir atzinusi, ka politiskās TV reklāmas pēc būtības nav piemērotas, lai saturīgi runātu par politiku". Cik var noprast, tad saturiskās diskusijas ir tās, par kurām runā likuma 10.1 pants: "Saeimas, Eiropas Parlamenta vai pašvaldību vēlēšanu gados Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome sabiedriskā pasūtījuma ietvaros papildus valsts nodrošinātajam bezmaksas raidlaikam plāno finansējumu priekšvēlēšanu raidījumu veidošanai sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un komerciālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu televīzijas programmās."  Priekšvēlēšanu reklāmas, pēc Čigānes kundzes domām, esot sliktas to "emocionālā iespaida" dēļ, turpretī diskusijas acīmredzot būs ļoti racionālas, gudras un informētas. Nu ko, gaidīsim un cerēsim uz to labāko – kā minimums, uz to, lai varētu iztikt bez leģendārā televizora ar mašīnas logu tīrītājiem pie ekrāna. Mūsu pašmāju zviedriem, norvēģiem un šveiciešiem ir sava specifika, kā nekā.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0