Ar bērniem
06.12.2017

Viss, kas dzīvē

Komentē
1

Par dzejas gadagrāmatu bērniem "Garā pupa", "Ascendum", 2017

Cēli saukļi, kas darbos neiemiesoti un vien patētiskas domas potenciāla veidolā paliek uz papīra, diemžēl mēdz raksturot daudzus labas gribas projektus. Svarīga un uz garīgi, estētiski, erudīti pilnvērtīgu attīstību orientēta ir "Ascendum" projekta "Garā pupa" devīze – "es augu dienu augu" –, kas skaidri raksturo arī projekta darbus, to skaitā arī jaunākā, 2017. gada dzejas gadagrāmata bērniem ar identisku nosaukumu: "Garā pupa". Nebeidzama augšana zināšanās, izjūtās, fantāzijā un pašapziņā sagaida katru potenciālo grāmatas lasītāju, jo grāmatas kvalitatīvi daudzveidīgais un interesantais saturs uzrunā ne tikai bērnus un pusaudžus.

Dažādām gaumēm un dažādām dzīves situācijām, no nacionālā mantojuma, dabas skaistuma, klusu apceru dzejoļiem līdz dzīves sarežģītībai, sapņu varenajai pasaulei, necerētiem brīnumiem, šausmu dzejoļiem, jauki huligāniskām valodas spēlēm, dažādu kultūru krāšņumam, mammas un tēta cilvēciskajām dzīves dienām un nedienām, 21. gadsimta dzīves īstenībai ar daudziem skrārienjutīgiem ekrāniem un vatsapa elpu pakausī un daudziem bērniem ar divām dzimtajām valodām un omi Latvijā, kuras teikto viņi ne vienmēr saprot.

Grāmatas pirmā nodaļa "Jaunums" subjektīvi piesaista visvairāk, jo tiešā veidā rada sajūtu, ka autori gādīgi ir domājuši ne tikai par to, lai būtu jautri palasīt skanīgus pantiņus, bet arī par savu lasītāju dvēseli. Dzejoļos, kuros apspēlēta mūsdienu sadzīves un bērna ikdienas problemātika, pavīd kaut kas vairāk, kāda nerakstīta sapratne un solidarizēšanās gan ar tik dažādajiem Latvijas bērniem, gan viņu domām, vēlmēm, bēdām, pārdzīvojumiem un sapņiem, arī šo bērnu vecākiem un vecvecākiem – veidu, kā viņi savukārt cenšas dzīvot iespējami labāko dzīvi.

Daudzas lasītājas noteikti atpazīs visu varošās un "ideālās" mammas tēla aprises Ineses Paklones dzejolī "Mamma var vairāk": "Kad mamma dara ko vienu, / viņa dara ko vēl. / Un tā cauru dienu. // Mēs ar tēti gan ne. / Mēs tikai ko vienu." (36. lpp.) vai Zanes Brūveres-Kvēpas dzejolī: "Mana mamma ir uztura piramīda. / Ar pareizu ēšanu visus dīda. / Vēl tērpusies rīta halātā, / Viņa vaicā, vai apēdu salātus. // [..] Mamma ir uztura piramīda. / Ēdiens ir veiksmes pamats. / Bet, ja nepalīdz apelsīns, – / Mammai ir vīns." (23. lpp.). Vai atpazīs mammu, kas cilvēciski cīnās (p)ar savu pašapziņu un viena var pabūt tikai dušā, kur skumjas aizskalo smaržīgās putas: "šeit esmu kino aktrise / šeit superzvaigzne esmu / neviens uz mani neskatās / un nesauc mani resnu // [..] pa durvīm laužas pasaule / un man tai jāpaklausa / es drīz pa māju staigāšu / pavisam klusa sausa" (Kārlis Vērdiņš, "Māmiņas dziesma dušā", 51. lpp.).

Vecvecāku tēmai ir līdzīgas variācijas – cilvēcisko tēlu, personību dažādība, kas izriet no dzīves, tā Rutas Štelmaheres dzejolis "Vecmāmiņa" rāda lauku vecmāmiņu, kas "aiz lilijām un ķeizarkroņiem logos / sēž viņa klusiņām un ada garas domas" / un zāļu lietošanas instrukcijas pēta / caur rūti paskatās, vai neiet kāds gar sētu" (47. lpp.), bet Annas Rancānes omītei mazbērni dzīvo ārpus Latvijas un beznosacījuma mīlestībā tomēr iezogas kāda verbālās saprašanās barjera: "Omītes valodu saprot / Pat Dieviņš un kaimiņu suns, / Tikai man pašam tā jocīgi / Mēlē iemetas puns." (40. lpp.)

Katram cilvēkam pazīstamas sadzīves dramatisms ģimenes attiecībās un pārdzīvojumi, kas skar katru bērnu, rādīti Ilmāra Šlāpina dzejolī "es nemāku pastāstīt mammai, ka mīlu / un tāpēc tā vairāk mīl brāli / bet aizvakar viņa uzsprāga gaisā / jo tētis, lūk, izbēra sāli" (44. lpp.). Ne mazāk zināmas ir katra cilvēka attiecības ar sabiedrību un viņa loma šajās attiecībās, uzvedības modeļos, kuros kā Kārļa Vērdiņa dzejolī "Bučas" Astrīdas acīm labestīgā ironijā tēloti pieaugušo socializēšanās rituāli mājas viesībās: "tā kā tētis bučo viesus / pirms tiem stīvām kājām / kāpj gar sienām turēdamies / prom uz savām mājām // tā kā tētis bučo mammu / tad kad svētki beidzas / un pār tukšām čipšu pakām / abi gulēt steidzas // [..] ja kāds viesis nenobučots / aizies no mums projām / būs tam oma nelaimīga / novakars būs bojāts // garu noskumušu seju / aizies tas gar paksi / kurš gan bučos to uz ielas / tramvajā vai taksī?" (51. lpp.) Grāmatas dzejoļi daudzviet netieši stāsta par to, ka neizbēgami savi noteikumi un likumi sabiedrībā pastāv mums visiem, bet ne vienmēr šie noteikumi jāuztver nopietni un reizēm iespējams tos (ne)ievērot, ļaujoties mīļai aušībai vai fantāzijai – to noteikti apliecinās šī grāmata, fantāzijas robežas ir nebeidzamas.

Tehnoloģiju pārsātinājuma draudzīgā morāle atbalsojas Sandras Vensko dzejoļos "Drons ir mans draugs" un "Zoodārza apmeklējums", ļaujot lasītājam izsecināt, cik labi, par spīti fantāziju bezrobežām, just brīvību ir ar īstu putniņu uz pleca.

Novembra patriotisko noskaņu iespaidā uzmanību saista arī Ilmāra Šlāpina dzejolis "Valsts ir darbības vārds", kurā iekodētas pamatpatiesību ģeniālais vienkāršums, ļoti būtiski apjēgstams katram Latvijas cilvēkam: "valsts nav karogs vai ģerbonis / nedz arī baznīcu zvani / valsts nav ne premjers, ne prezidents / bet kaut kas starp tevi un mani // valsts nozīmē – kādreiz mēs kļūsim / par to, kas mēs gribētu būt / un vēl valsts ir tas, ko tu atdod / lai tad varētu kaut ko gūt" (45. lpp.).

Filozofiski apcerīgu noskaņu un skumju apzināšanos izstaro pašas krājuma sastādītājas un redaktores Ineses Zanderes poētiskais dzejolis "Pilnmēness": "Mēnesim zvaigžņu asaras bira, / zūdot starp mākoņu vāliem. / Es dzīvoju kopā ar mammu uz zemes, / mans tētis ir ļoti tālu. // Kad skumstu / es esmu Mēness meitiņa. / Viņš atnāk pie sava bērna, / atrod mani caur ābeles zariem, / un tagad man naktī ir ēna." (54. lpp.) Turpretī cits šīs autores veltījuma skaitāmpants "Jaunums nav ļaunums" ir jauka nodeva ālēšanās nebēdnībai ar seno skaitāmpantu "Jānis Rainis – galvā spainis" jeb variāciju par tēmu "latviešu literāti".

Nodaļā "Mantojums", veltītai tautasdziesmām, Kristīne Kārkle-Kalniņa sirsnīgi ieintriģē ar savu personīgo folkloras pieredzi un vienkāršu tautasdziesmu poētikas koda skaidrojumu, autore jūt, ka salīdzinājumā ar citām dziesmām folklorā ir "vairāk radošas brīvības" un drošības, jo nav viena īstā un pareizā veida, kā izpildīt tautasdziesmas. Caur šeit pierakstītajām dainām, kuras pati Kristīne "redz kā bildes", ir iespēja sajust piederību savai zemei un just savu vietu, sūtību šajā pasaulē, kur tā ir paredzēta mums katram.

Apjomīgajā dzejas vēstures nodaļā "Atgādinājums" ir lasāmas daudzas baudāmas un ļoti uzrunājošas esences ar Alberta Kronenberga, Jāzepa Osmaņa, Andra Vējāna, Valda Grenkova, Vitauta Ļūdēna, Andra Zauera, Pētera Brūvera, Artura Gobas, Vladmira Novikova dzejas poētikai raksturīgo, pievilcīgā, cilvēcīgā veidā pastāstot arī par pašu dzejnieku personībām, pievienojot klāt arī viņu spilgtākos dzejoļus. Ļoti zīmīga un plaši vispārināma fundamenta doma ir Ineses Zanderes teiktais Pētera Brūvera "vizītkartē" (108. lpp.): "Dzeja nav nedz pareizas dzīves pamācība, nedz saldi meli par labo un skaisto, dzejā atrodas vārds visam, kas ir dzīvē."

Un ar šo bagātinošo grāmatas daļu izdevums ir vēl tikai pusē, jo seko ne mazāk saistošas, saturiski dažādotas turpmākās nodaļas "Atradums", "Pasaka", "Ceļojums" ar atdzejojumiem no rumāņu, igauņu, poļu, žemaišu, kastīliešu, zviedru valodas, "Spēle" un "Sākums" ar jauno autoru darbiem. Apjomīgā materiāla liela pievilcība ir tā tālredzīgais sakārtojums, kas ļauj izvairīties no nogurdinošiem tekstiem un ar interesi koncentrēties uz lasāmo; jāņem vērā, ka grāmata noteikti nav īsmūžīgs izdevums, bet ieguldījums katra bērna vai pamatskolēna personīgajā bibliotēkā – tā ir gan šķirstāma ar palasīšanu sev aktuālos, atsevišķos fragmentos, gan studējama, gan aizraujoši lasāma.

Bārbala Simsone, rakstot par šo grāmatu, atzīmējusi dzejas (ne)lietderīguma tēmu un vēsturisku salīdzinājumu no savas bērnības, kad "tolaik, astoņdesmitajos, liela daļa bērnu dzejnieku vēl centās savās rindās darīt tieši to: moralizēt, pamācīt, kaunināt. Audzināt vienvārdsakot – jau savlaikus jauno padomju pilsoni iemauktojot, apseglojot un ar maziem āmuriņiem smadzenēs iedzenot pareizās attieksmes modeļus [..] [1]". Un te no savas bērnības pieredzes, lai arī piedzīvotas Atmodas gadu agrīnajā posmā, jāsecina kaut kas līdzīgs, priecājoties par to, ka tendences līdz ar dzīves vērtībām – daudz atbildīgāku, cieņpilnāku un līdzvērtīgāku attieksmi pret bērna garīgo pasauli – ir mainījušās. To uzrāda arī gadagrāmata, kurā dzejo ne vien pazīstami dzejnieki, bet arī lasītāji, dažādu klašu skolnieki un skolnieces, un te, kā arī precīzi jau raksturojusi Simsone, "gribētos domāt, ka tie ir jau nobriedušu dzejnieku darbi". [2] Grūti izcelt vienu talantīgu jauno autori vai autoru atsevišķi, bet, lai ilustrētu kādu meistarīgu paraugu, minams, piemēram, Matīsa Pelša (6. klase) dzejolis "kaija tik balta kā jūra / jūrā balti vaļi peld / bet pie jūras tik balts / baltā kreklā tērpts / bērns / makšķerē" (211. lpp.) vai Timofeja Ivanova (3. klase) dzejolis: "Oskars skrien gar upi, / Tas ir mans skaistais suns. / Putni skaļi dzied un dzied, / Jo ir sācies pavasars. / Skaistie putni skaļi dzied, / Tik līksmi, cik vien var. / Mans Oskars arī dziedāt grib, / Bet viņš nav putns, viņš ir suns." (211. lpp.) Tāpat arī citos jauno autoru dzejoļos, kur vērojamas atšķirīgas, tēlaini apcerīgas noskaņas, piemēram, Laines Novickas (7. klase) dzejolī "Krēslas stundas": "Klusi un nemanāmi krēsla iestājas, / Tā iezogas pagalmā un istabā. / Viss, kas bij gaišs, nu ir tumšs, / Viss, kas bij redzams, nu izgaisis ir." (217. lpp.)

Katra cilvēka personība, viņa pieredze un garīgā, jūtu pasaule ir īpaša un atšķirīga, tādēļ ar piesardzību un apdomu jāizsaka vērtējums, ka šī grāmata ir noderīga "visiem", tomēr esmu pārliecināta, ka ļoti daudziem lasītājiem neatkarīgi no savas atbilstības kategorijai "bērni un jaunieši" šie dzejoļi (ar nevairīšanos no neērto tēmu loka un pretrunīgu emociju klātbūtnes) daudz labāk palīdzētu saprast sevi un pasauli – gandrīz vai mēlesmežģa cienīgā patiesībā: dzīvi teksti dzīviem cilvēkiem dzīvi spēj tikai iedzīvināt.

Iespējams, ja manā bērnībā būtu bijusi šāda dzejas grāmata, kurā autori ar mani runā tieši, godīgi un draudzīgi, es izaugtu par laimīgāku cilvēku. Kad kāda mana kolēģe vaicā par labiem dzejoļiem, kas bērnam noderētu skolā, es nedomājot pārsūtu viņai tekstus no "Garās pupas". Atbilde uz sūtījumu ir nepārprotama un pasaka visai daudz par šo grāmatu: "Tieši tas, ko meklējām!" viņa saka.

[1] Simsone, B. Dzejas gadagrāmatas bērniem "Garā pupa" recenzija. Man sapņos viss var būt. Kultūras Diena, 06.11.2017.

[2] Turpat.


Agija Ābiķe-Kondrāte

Agija Ābiķe-Kondrāte ir filoloģijas maģistre. Profesionālā pieredze un intereses saistītas ar Latvijas muzejiem. Valdzina glezniecība un lirika, mūža sapnis ir dzejas krājumu kolekcija. Mīļākā vārdšķi...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!