Blogs
30.08.2017

Viss iet uz galu

Komentē
1

Nejauši uzdūros vārdu savienojumam, kas uzreiz iepatikās: "apokaliptiskais populisms". Konkrētajam tekstam nepievērsīšos, jo vairāk tāpēc, ka tas veltīts ASV iekšpolitikai, par kuru, šķiet, ekspertiem nekā principiāli jauna nav ko teikt jau labu laiku.

Vārdu savienojama pirmajai sadaļai piemēru netrūkst. "Eiropa iet bojā", "Rietumi notirgos mūs Krievijai" utt. Savukārt ar "populismu" es saprotu problēmu un iespējamo risinājumu vienkāršotu aprakstu.

Kā piemēru te var minēt tēzi "Eiropa iet bojā", kurai nereti tiek piekabināts apgalvojums, ka Austrumeiropas šā brīža politiskie režīmi ir teju vai vienīgie, kas to saprot un pretdarbojas. Konstrukcija par Austrumeiropu kā "īsto Eiropu" ir populistiska kaut vai tādēļ, ka t.s. Višegradas grupas valstu (Polija, Ungārija, Čehija, Slovākija) vienotība ir diezgan nosacīta. Ar to, ka šo valstu politiskie līderi un ievērojama daļa sabiedrības līdzīgi uztver imigrācijas problēmu, nepietiek, ja būtiski atšķiras, piemēram, attieksme pret pašreizējo politisko režīmu Krievijā.

Apokaliptiskais populisms novērojams visdažādākajās sfērās. Klimata izmaiņu radītie riski ir reāli (tiesa, akadēmiskajā vidē turpinās korektas diskusijas par iemesliem un apmēriem, piemēram, šeit), savukārt populisms ir apgalvot, ka jau tuvākajā nākotnē kā pretlīdzeklis izmantojama atteikšanās no fosilajiem energoresursiem. Mākslīgā intelekta un robotikas attīstībā ir daudz sarežģītu jautājumu, t.sk. nepatīkamu, bet tas nenozīmē, ka risinājums ir kaut kas tik primitīvs (jo neko fundamentāli nemaina) kā šīs jomas aplikšana ar papildu nodokļiem. Apokaliptisks populisms ir, no vienas puses, kā par nenovēršamību runāt par depopulāciju (Latvijas gadījums) un, no otras puses, atteikties piemērot infrastruktūru mazākas populācijas situācijai.

Apokaliptiskas noskaņas vai vismaz pamatīgs pesimisms par gaidāmo ir klātesošs dažādos laikmetos un kultūrās, līdz ar to būtiskāks ir jautājums, kā šādu noskaņu nesēji uz tām reaģē. Nedaudz vulgarizēti lietojot senākus laikus kā skatuvi reakcijām – tu vari nožēlot grēkus, vairāk domāt par savas dzīves jēgu, un tu vari atrast vainīgo gaidāmajam, un doties šo vainīgo pārmācīt. Pieņemu, ka laika gaitā pirmās reakcijas vietā parādījās citi problēmas konceptualizācijas veidi, tomēr runa vienalga ir par to, vai, saskaroties ar bīstamību, indivīds, rupji sakot, sapsihojas vai ne.

Apokaliptisko populistu (t.sk. Latvijā) domāšanas veidā, starp citu, ir kāda amizanta iekšēja pretruna. Kā jau apokaliptisku noskaņu nesējiem piestāv, pretinieks un briesmas ir kaut kas globāls, ārkārtīgi spēcīgs. Vienlaikus risinājumi vairumā gadījumā tiek piedāvāti tādi, kas it kā ļauj no šī globālā un visvarenā paslēpties, norobežoties.

Man personīgi labāk saprotama ir cita, arī dažādos laikos un kontekstos fiksējama reakcija. Domāju, ka cilvēces vēsturē nav trūcis situāciju – epidēmijas, kari, totalitāri režīmi u.c. –, kad laika biedriem ir bijis pamats teikt, ka "cilvēce sajukusi prātā", "Dievs soda" vai citādi (kāds nu kuram temperaments un priekšstati). Pat ja 21. gadsimta izaicinājumi objektīvi ir sarežģītāki nekā agrāk, nedomāju, ka iepriekšējās "rokas nolaižas" reizēs cilvēki uztvēra notiekošo remdenāk nekā mēs. Un tomēr kāds, par spīti tam, centās ārstēt ar to, kas pie rokas, kāds cits mēģināja izdomāt jaunas ārstniecības metodes, vēl kāds centās paglābt kultūras vērtības (nezinot, vai tās būs vajadzīgas) vai neļaut bailēm aptumšot saprātu.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1