Foto no Kandilas Baločas konta sociālajos tīklos
 
Viedokļi
25.07.2016

"Vispārzināmās lietas"

Komentē
2

Pakistānas sociālo tīklu zvaigzne Kandila Baloča, kurai bija 25 gadi, tika nogalināta savas ģimenes mājā Multanas pilsētā Pundžabas apgabalā. Nožņaugtās meitenes brālis lepojas ar veikto “goda slepkavību”. Tā 2016. gada jūlijā mums ziņo mediji.

Ja mēs kādas etniskas, reliģiskas vai sociālas grupas praksi apzīmējam kā "civilizētā pasaulē nepieņemamu", tad mums jātiek galā arī ar jautājumu, kādas ir tiesības liegt citam kaut ko tādu, kas ir šī cita dzīves un identitātes būtiska sastāvdaļa?

"Nepieņemamo" prakšu klāsts ir bagātīgs – sākot no pavisam noraidāmajām t.s. goda slepkavībām, beidzot ar laulību slēgšanu, nākamā vīra un sievas viedokli neko daudz neprasot, pilnam skaistumam kāds no laulātajiem nereti ir – Rietumu izpratnē – nepilngadīgs. Šajā pašā klāstā ir atšķirīgas interpretācijas sievietes lomai sabiedrībā un vēl, un vēl.

Kāda ir mūsu rīcība, saskaroties ar šādām praksēm? Te, protams, jānošķir – vai šādas prakses īsteno grupa, kas dzīvo "starp mums", vai arī grupa, kas dzīvo "kaut kur" Āzijā vai Āfrikā?

Pirmā situācija it kā ir vienkāršāka. Ja jūs, cienītie, dzīvojat starp mums, mūsu regulējumu un tradīciju vidē, nebūs te nekādas, piemēram, sieviešu apgraizīšanas. Lai gan, pieļauju, ka dedzīgāki "daudzveidības" atbalstītāji teiks – kamēr prakse paliek konkrētās kopienas iekšpusē, sabiedrībai nav jāiejaucas.

Otra situācija ir sarežģītāka. No "barbarismiem" citur var distancēties, ar nožēlu konstatējot, ka ļaudis "citur" vēl nav pietiekami "civilizēti", un ko te padarīsi. Tomēr pārliecība par mūsu pareizo izpratni tiek tik intensīvi uzturēta, ka it kā nedrīkst "barbarismus" ignorēt. Te situāciju vēl vairāk sarežģī tas, ka jau pastāv dažnedažādi pret "barbarismiem" vērsti starptautiski regulējumi, tikai tie "citur" tiek ignorēti.

Īsi sakot, ja esam konsekventi, tad visa šī jautājumu gūzma ir ne tik daudz par "viņiem", cik par "mums pašiem" – kas ir mūsu vērtības, cik pamatotas ir to pretenzijas uz universālu raksturu utt.?

Pirms turpinu, nepieciešamas dažas piezīmes.

Kādas svešas prakses (t.i., nav runa par estētisko priekšstatu atšķirībām) nosaukšana par "barbarisku" cilvēci pavada, šķiet, kopš seno ēģiptiešu laikiem. Atliek palasīt Eiropas ceļotāju piezīmes par Krieviju 16.–17. gs., ķīniešu un japāņu izteikumus par eiropiešiem vēl pirms abu teritoriju nonākšanas Rietumu ietekmē utt. Citiem vārdiem sakot, cilvēce arvien bijusi tik daudzveidīga, ka bijis iemesls par kaut ko šausmināties.

Rietumi paši ir kultivējuši "mežoņu" citādību. Sākot ar Ruso "cēlo mežoni", beidzot ar noteiktas 20. gadsimta Rietumu publikas jūsmošanu par "civilizācijas neskarto" ļaužu "autentiskumu", "patiesumu" utt. Pat ja runa bija par izdomājumiem un vēlamā uzdošanu par esošo. (Man ļoti patīk stāsts no Pasaules izstādes Parīzē 1900. gadā. Francija, cenšoties izpatikt publikas gaumei, eksponē it kā kanaku "mežoņus", kuri dienu no dienas sēž un ar instrumentiem, kas darināti no krama, slīpē akmens vāles; patiesībā tie ir speciāli apmācīti koloniālās varas zemākā ranga ierēdņi, kas, lai gan būdami kanaki, nekad to nebija iepriekš darījuši...)

Kādas prakses pastāvēšana it kā vispārpieņemtas prasības līmenī nenozīmē, ka tā tiek arī īstenota. Ņemot vērā Turcijā notiekošo, te šķiet vietā piesaukt Nobela prēmijas laureāta literatūrā Omāra Pamuka romānu "Dīvainības manā prātā" (2014), kas veltīts vairāku dzimtu vēsturei. Ja īsi – dažas varones sāpīgi ievaino savas dzimtas vīriešu jūtas, veidojot savu personīgo dzīvi tā, kā viņas uzskata par nepieciešamu. Tomēr, atvainojos par banalitāti, laiks dziedē visas brūces, un "noziegums" tiek piedots un akceptēts.

Citiem vārdiem sakot, prakses/tradīcija nav akmenī iekalta tikai tāpēc, ka prakses uzturētāju kopiena deklarē, ka "vispār tā ir pieņemts". Tiesa, no šādas formālās attieksmes vieglāk nekļūst tiem kopienas locekļiem, kuru gadījumā tradīcija tomēr tiek īstenota pilnvērtīgi.

Rietumu izpratnē nepieņemamu prakšu saglabāšanos vai pat uzplaukumu var ietekmēt negaidīti faktori. Piemēram, kurš varēja iedomāties, ka medicīnas tehnoloģiju attīstība, kas ļauj noteikt vēl mātes miesās esoša bērna dzimumu, palīdzēs atsevišķu Indijas un Ķīnas iedzīvotāju priekšstatam, ka zēni ir vērtīgāki par meitenēm, novedot pie tik absurdi motivētiem abortiem?

Atgriežos pie jautājuma par attieksmi pret "nepieņemamām praksēm". No labējā liberāļa viedokļa it kā problēmām nevajadzētu būt, jo vienīgais atskaites punkts ir tas, vai praksē/rituālā iesaistītie to dara brīvprātīgi. Ja viss notiek pie, kā agrāk teica, skaidras saprašanas, kādas man ir tiesības kaut ko noniecināt vai aicināt aizliegt? Jo vairāk tāpēc, ka gan jau starp mūsu "normālajām" praksēm netrūkst tādu, kas savukārt citiem liekas pilnīgi nepieņemamas.

Problēma ir tā, ka faktiski nav iespējams korekti fiksēt, cik tiešām brīvprātīga ir šī brīvprātība. Kopienas, dzimtas utt. spiediens (visdažādākajās formās, arī apelējot pie tā, ka rituāls ir būtiska identitātes sastāvdaļa) ir tik liels, ka indivīds sev iegalvo – viņš rituālā piedalās pilnīgi brīvprātīgi.

Attiecīgi šīs problēmas dēļ vismaz pirmajā gadījumā (prakses īsteno kopienas "starp mums"), manuprāt, ir pieļaujama pārējās sabiedrības iejaukšanās. Kaut vai tāpēc, ka šajā situācijā iejaukšanās vispār ir iespējama (atšķirībā no otras situācijas, kad prakse tiek īstenota "citur").

Tomēr divas piezīmes. Pirms ar pilnu sparu vērsties pret kādas "nepieņemamas" tradīcijas izpausmēm, vērts pārbaudīt, vai rituāls nav kļuvis formāls. Piemēram, vairākās romu kopienās Krievijā saderināšanās rituālā joprojām figurē līgavas "pirkšana". Tiesa, praksē speciāli šim mērķim domātais zelts caur citām darbībām tajā pašā rituālā atgriežas pie "maksātājiem" (par šo tēmu, piemēram, šeit). Var teikt, ka tas vienalga ir pazemojoši sievietei, tomēr reakcijai uz īstu un ritualizētu pirkšanu/pārdošanu vajadzētu atšķirties. Un vēl – ja mēs vēlamies kaut kādas prakses aizliegt tādēļ, ka, pēc mūsu domām, iesaistītās puses nesaprot, ko dara, tad mums ir jāmāk atbildēt uz dažiem kašķīgiem jautājumiem. Piemēram, kāpēc Rietumu liberāļi uzskata, ka narkotiku lietošanas vai eitanāzijas gadījumā cilvēks ar sevi var darīt, ko grib, savukārt citos gadījumos mēs viņa deklarētajai autonomijai neuzticamies?

Lai kā arī būtu, pirmajā situācijā es bez lielas sajūsmas tomēr sliecos piekrist ierobežojumu/aizliegumu pastāvēšanai.

Kā jau minēju, daudz sarežģītāka ir situācija, kad "nepieņemamās prakses" tiek īstenotas ne mūsu, ja tā var teikt, jurisdikcijā. Ko te vispār var (un vai vajag) darīt?

Vispirms atkal – jāpārliecinās, vai mūsu svēto sašutumu izraisījušās prakses patiešām ir tādas, kā esam sapratuši. Nesen lasīju kādu pētījumu par praksēm, kā kopienas loceklis var paaugstināt savu statusu, rīkojot īpašas dzīres. Tekstā pamanāms, ka dzīru rīkošana atsevišķās Pakistānas ziemeļrietumu reģiona etniskajās grupās saistīta arī ar citiem statusa elementiem, piemēram, to, cik cilvēku indivīds ir nogalinājis. Smalka gradācija, ziniet, – 18, 60 un tādā garā. Tomēr pieņemu, ka mūsdienās tomēr gradācijām atbilstošie apzīmējumi ir mainījuši savu reālo piepildījumu. Dzīru fenomens kā tāds man subjektīvi vienalga var likties... nu, jocīgs, tomēr atšķirība ir.

Otrkārt, ir jāsaprot, kāds faktoru kopums nosaka "nepieņemamās prakses" pastāvēšanu, lai nebūtu, kā saka, šaušana pa tukšo. Piemēram, t.s. goda slepkavības Pakistānā, kas notiek joprojām, vietējās islāma autoritātes, cik saprotu, vienprātīgi nosoda. Problēma ir tā, ka savukārt citas šariata prakses, piemēram, diyat (t.s. asinsnauda), qisas (līdzvērtīga atriebība, "acs pret aci") tiek atzītas un caur šo aplinkus ceļu vieglāka situācija kļūst arī nosodīto goda slepkavību veicējiem. Citiem vārdiem sakot, ja rietumnieks apelē pie "vietējiem", lai apturētu kādu, pēc rietumnieka domām, nepieņemamu praksi, tas jādara saturiski pilnvērtīgi.

Treškārt, tie "rietumnieki", kas vispār nostājušies uz "nepieņemamo prakšu" kaunināšanas takas, visvairāk var izdarīt, atbalstot līdzīgi domājošus "vietējos", nevis runājot no savas norobežotās kanceles. Un te nereti gadās nejēdzības. Slavojam Žižekam patīk stāstīt piemēru par kādu palestīniešu dziedātāju, kurš publiski konsekventi vēršas pret palestīniešu kopienu praksi, ko mēs sauktu par "patriarhālismu". Un kas notiek? Kreiso liberāļu auditorijas Rietumos regulāri šim cilvēkam pārmet – viņš nesaprotot, ka palestīnieši primāri esot cietēji, ka primāra ir cīņa par palestīniešu tiesībām ar Izraēlu, ka nedrīkst "durt mugurā" koloniālisma upuriem utt. Šis varbūt ir rets gadījums, tomēr pieļauju, ka lietas būtība nemainās – tieši "vietējie" ir un būs tie, kas vislabāk mācēs runāt ar savām kopienām. Rietumiem nevis pašapmierināti jādižojas ar savu "humānismu", lai tiem tiktu tas ļaunuma apkarotāju gods, bet gan jāatbalsta vietējās grupas, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ kādas prakses savās kopienās uzskata par nepieņemamām.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2