Par dejas izrādi "Turku kafija" Ģertrūdes ielas teātrī (ĢIT), horeogrāfs – Branko Potočans (Slovēnija)
2016. gada 11. jūnijā laikapstākļi Rīgā līdzinājās gandrīz vai stihiskai vētrai, tādēļ izklaides programma iekštelpās šai sestdienai bija izcili piemērota. Radās sajūta, ka uzgaidāmajā telpā sanākušie cilvēki jau zina, ka ieradušies skatīties kaut ko labu. Daļai, iespējams, tā bija atkalredzēšanās ar Potočana darbu, taču esmu droša, ka lielākoties skatītāju rindas pildīja ierastā deju kompānijas "Ārā" vai ĢIT auditorija, kas jau nojauta, kāda līmeņa sniegumu piedzīvos.
Horeogrāfa Branko Potočana veidotā izrāde "Turku kafija" ir ļoti īpašs notikums, kuru būtu bijis vērts izcelt ārpus festivāla "Laiks dejot" programmas. Nebūt nenoniecinot festivāla saturu un kvalitāti, šķiet, ka Potočana viesošanās Rīgā ir kaut kas vairāk nekā ārzemju viesmākslinieka performance. Branko Potočans reiz jau viesojās Rīgā, veidojot izrādi "Mannersache" (vācu val. "Vīru lietas"), kas toreiz pieteica mākslinieku kā spēcīgu, vīrišķīgu, humora un izdomas pilnu horeogrāfu, kurš lieliski prot stāstīt stāstu caur spilgtiem tēliem, deju un mūziku. Tas notika pirms septiņiem gadiem, un tolaik Potočana viesošanās Rīgā iezīmēja arī ĢIT darbības aizsākumus. ĢIT skatuve vienmēr ir bijusi atvērta laikmetīgajai dejai, tādējādi veicinot arvien jaunu izrāžu tapšanu. Šie septiņi gadi kopš Potočana pirmās izrādes Rīgā parāda arī attīstības lēcienu laikmetīgajā dejā Latvijā – LKA absolvējuši divi spēcīgi horeogrāfu kursi, kuri bagātinājuši laikmetīgās dejas ainu, dibināts žurnāls "Dance.lv", kas sekmējis publisku domapmaiņu un padziļinātu dejas pētniecību, kā arī laikmetīgā deja iekļauta starp ikgadējās teātra balvas "Spēlmaņu nakts" kategorijām. Branko Potočana atgriešanās Rīgā ir vēl viens zīmīgs notikums, kas liek atskatīties uz lielo lēcienu laikmetīgās dejas attīstībā pēdējo septiņu gadu laikā.
Stāstu par pašu "Turku kafiju" var sākt šādi – plašs dejas laukums, melnums, kafijas tase, skatītāji ieņēmuši sēdvietas otrpus ierastajai skatītāju zonai. No labierīcībām iznāk mūziķis, un caur atvērtu logu zālē pa vienam ierāpjas vīri. Aiziet! Sākas stāsts par "Turku kafiju", ko pats autors raksturo šādi: "Dzīve ir kā turku kafija – tā ir garda, tai ir jēga un pamats. Lai kas notiktu, man vienmēr ir jāatbild uz jautājumiem: kas es esmu? No kurienes es nāku? Kur es eju? It's a long way, baby. Let's find it out!" Potočans izrādes tēmu raksturojis precīzi: izrāde ir par dzīvi, par sadursmēm starp cilvēkiem, dzimumiem, indivīdiem, rasēm, kolektīviem, grupējumiem, un galu galā izrāde ir par meklēšanu un atrašanu – sevis atrašanu. Izrādes tēmu spilgti iezīmē viena no pirmajām epizodēm. Dejotāji sastājušies vienā līnijā, ar skatu pret auditoriju. Tie stāv cieši cits citam blakus. Visi jauni, stipri, līdzīgām, sportiski brīvām drēbēm, vieglu dzīves nogurumu acīs. Viņi stāv un skatās pretī savām bailēm. Viņos redzama iekšēja mutuļošana, kas grasās iet pāri malām, un tad tas notiek – viens no viņiem izlaužas ārpus ierastās līnijas, taču ātri tiek ievilkts atpakaļ: ar varu, ar spēku, atpakaļ pie normālajiem. Otrs izlēcējs pamet līniju, arī viņu ierauj atpakaļ kārtībā. Un tā sākas stāsts par normālību, par atšķirīgo, par pieņemšanu, par izstumšanu, par drosmi, par gļēvumu, par līdzjūtību un mīlestību. Stāsts par attiecībām, par draudzību un nodevību. Par sevis meklējumiem, īstumu un iemācītu piederību neīstajam.
Horeogrāfs burvīgi prot atraisīt emocijas skatītājā. Varas cīņas starp sabiedrības grupējumiem Potočans izvēlējies atklāt caur vīriešu un sieviešu attiecībām, kas skatītāju mudina identificēties un just līdzi. Izrādes sākumā vispirms parādās vīri kā ozoli, tad sieviešu rotaļīgās pēdas, turpinājumā vīriešu izrādīšanās un sieviešu valdzinošā izaicināšana. Rezultāts dramatisks – flirts un kaitināšana izvēršas pamatīgā jandāliņā, kur vīrieši brutāli izrīko, bīda un iegrūž sievietes sev vēlamajās sliedēs. Tas, protams, notiek dejiski, eleganti, ar humoru, ar patosu, ar pārspīlējumiem un provokāciju, taču konkrēti parādot, ka tie, kuriem ir vara, var atļauties visu, arī burtiski piespiest vājākos pie zemes. Skarbā un horeogrāfiski aizraujošā veidā skatītāji tika ievilkti atklātā izdzīvošanas spēlē – kurš stiprāks, kurš skaistāks, kurš atšķirīgāks, tas uzvarēs. Un uzvara tika apbalvota ar mīlestību – pieskārienu, pieņemšanu, ciešu apskāvienu, pacelšanu pāris metrus virs zemes. Turpretim zaudētājs cieta no vientulības.
Tikai izrādes noslēgumā sagaidīju ilgi gaidīto atvieglojumu, lietu salikšanu pa īstajām vietām, proti, beidzot izrādes varoņi apjauta, ka būt pašam ir labi un būt atšķirīgam arī nav nemaz tik traki. Nav svarīgi, ko domā normālie, jo es esmu patiess pret sevi un esmu gatavs ieskatīties savām bailēm acīs. Un tad, kad īsts būšu es pats, tad arī ap mani sapulcēsies bariņš īstu savējo. Tā arī beidzās izrāde – viss sakārtojās, dejas laukumu viņi pameta laimīgi un kopā, taču nebalstoties cits uz cita pleca.
Dažāda līmeņa cilvēcisko attiecību sadursmes ir visai iecienīta un pateicīga tēma laikmetīgajā dejā. Konflikts, mijiedarbība, atbalsts, cīņa, padošanās – tas ir ērts materiāls, kas ļauj pienācīgi atklāt laikmetīgās dejas tehniskās puses. Jāatzīst, ka tehniski izrāde bija ļoti izsmeļoša un piesātināta. Šķiet, tieši šie dejotāji šobrīd ir vieni no spēcīgākajiem Latvijā, un horeogrāfs šiem talantiem ļāvis mirdzēt absolūti. Dažbrīd aizdomājos, vai izrādes mērķis ir spilgti izstāstīts stāsts vai šoreiz drīzāk stāsts kalpo par iemeslu, lai atklātu, cik profesionāli spēcīgi ir dejotāji un pats horeogrāfs. Izrādes sākumā pat samulsu, cik sinhroni, iestudēti un iemācīti rit deja, taču, izrādei attīstoties, izteikti iezīmējās arī katra dejotāja iekšējais darbs, iekšējā cīņa, pieslēgšanās saturam, iedziļināšanās un uzticēšanās. Uzteicama ir horeogrāfa uzdrīkstēšanās vai atcerēšanās par grīdas līmeņa apspēlēšanu dejā. Šajā izrādē grīdas tehnikas izmantošana nebija retums, dejotāji, lai caur kustību stāstītu stāstu, spēlējās ar gravitāciju, pievilkšanos, atgrūšanos, smaguma centru maiņu, ārējiem un iekšējiem impulsiem. Vienmēr pievēršu uzmanību izrādes vēstījumam, jo laikmetīgās dejas izrāžu īpatnība ir tā, ka skatītājs, saliekot kopā izrādē piedzīvotās ainas, to veido pats. Šoreiz, manuprāt, horeogrāfa ziņa skatītājiem tika nodota diezgan precīzi, kas varētu būt simpātisks aspekts tiem, kuri ar laikmetīgo deju iepazīstas pirmo reizi vai ir atklājuši to tikai nesen.
Izrāde "Turku kafija" pierāda to, ka laikmetīgajai dejai īsti nav robežu: uz skatuves var parādīties skriešana un krišana, valsis un cīņas māksla, dziedāšana un rupja lamāšanās, pacēlieni un lidojumi, kritieni un ripošana, skaidri iestudētas etīdes un savdabīgi elpošanas vingrinājumi. Visneskaidrākais un spilgtākais bija brīdis, kad dejotāji pulcējās vienā zāles stūrī, no glaunām tasēm dzēra iedomātu turku kafiju un vēroja, kā viens no dejotājiem mērķtiecīgi pārvietojas no zāles priekšas uz aizmuguri, arvien kāpinot elpošanas intensitāti. Šis bija pilnīgi atrauts kadrs no iepriekš redzētā. Skatītāji sarosījās, blakus sēdošie pat sačukstējās, uztraukdamies, vai dejotājs nepaģībs. Interpretācijas par šo ainu noteikti ir gana individuālas, taču šī epizode vēlreiz pierādīja autora prasmi pārsteigt un iesaistīt skatītāju.
Dzīvā mūzika laikmetīgās dejas izrādē vienmēr piešķir īpašu noskaņu un kvalitāti. Arī pēc septiņiem gadiem Potočans atkal izvēlējies sadarboties ar mūziķi Jāni Burmeisteru, un tā noteikti bijusi viena no veiksmīgākajām izvēlēm. Izrādes sākumā Burmeisters ironiski izspēlēja ainu ar iznākšanu no mazmājiņas un kafijas malkošanu, kas iezīmēja, ka viņš nav tikai fona mūzikas spēlētājs, bet arī daļa no izrādes. Sajust dejotājus, attīstīt izrādes dinamiku, pielāgoties, kāpināt, izgaismot – to visu spēja viens cilvēks, absolūts skaņas meistars un pilntiesīgs izrādes varonis.
Pats Branko Potočans atklāja, ka turku kafijas dzeršanas tradīcija viņa dzimtajā pusē ir sena un spēcīga. Gandrīz katrā ģimenē šo dzērienu bauda vienā noteiktā veidā, un tā pagatavošanu mācās jau no mazotnes. Viens no tradīcijas elementiem ir dzēriena malkošana, sēžot uz zemes, kas autoram radījusi asociācijas ar dejotāju ieradumu vienmēr būt ciešā kontaktā ar zemi – vienmēr pulcēties un pavadīt laiku, sēžot uz zemes. Tā radies pirmais impulss šai izrādei – izrādei par dzīvi un cilvēkiem, kas ir mūžīgos sevis meklējumos.
Jācer, ka nākamā Branko Potočana viesošanās Rīgā neprasīs vēl septiņus gadus un drīzumā sagaidīsim ja ne pavisam jaunu sniegumu, tad vismaz atkārtotu "Turku kafijas" iekļaušanu Ģertrūdes ielas teātra repertuārā.
0