Iedomāsimies, ka jūs vēlaties pārvietoties ar automašīnu. Lieki teikt, ka šādā gadījumā jums nāksies iegūt automašīnas vadītāja tiesības, kas apliecina prasmi vadīt automašīnu un to, ka jūs zināt satiksmes noteikumus. Bez šīm iemaņām jūs apdraudētu gan citus satiksmes dalībniekus, gan paši sevi. Tomēr vadītāja apliecības iegūšana prasa zināmus resursus – tas nozīmē, ka nāksies šķirties no noteiktas naudas summas, tērēt laiku satiksmes noteikumu un braukšanas nodarbībām un vēl arī mācīties patstāvīgi. Bet laika jums, protams, ir maz – jūs strādājat pilnas slodzes darbu, kas prasa gandrīz visus spēkus, un vēl jau arī ir citas, daudz patīkamākas lietas, ko darīt brīvajā laikā. Bet satiksmes noteikumu apgūšana jums – līdzīgi kā daudziem citiem – nešķiet īpaši aizraujošs laika pavadīšanas veids. Bet tagad iedomāsimies, ka jums piesakās cilvēki, kas var palīdzēt tikt pie vajadzīgās apliecības, aiztaupot jums aprakstītās pūles. Pieņemsim, ka nepieciešamos eksāmenus jūsu vietā var nolikt kāds cits. Jā, mēs zinām, ka kas tāds dažādu iemeslu dēļ ir turpat vai praktiski neiespējams, bet tas šobrīd nav svarīgi. Ko jūs teiktu?
Kaut ko līdzīgu daži uzņēmīgi cilvēki piedāvā izglītības jomā. Noteikti daudziem skolēniem, studentiem, skolotājiem un universitāšu mācībspēkiem ir labi zināms interneta resurss "Atlants.lv" [1], kur par noteiktu samaksu var iegādāties dažādu veidu darbus (esejas, prezentācijas, referātus, diplomdarbus) par visai plašu tēmu klāstu. Piedāvāto materiālu cena ir salīdzinoši zema. Piemēram, neliela apjoma eseja par Džoisa romānu "Uliss" (uz šo brīdi vispieprasītākais materiāls šajā vietnē) ir pieejams par nieka 4,39 EUR. Bet bakalaura darbs par tēmu "Baiļu konstrukcija filmās "Zāģis" un "Paranormālās parādības"" – par 19,55 EUR. Kāds varētu teikt – lēti. Īpaši, ja salīdzina ar laiku un pūlēm, kas vienam otram ir nepieciešamas, lai radītu līdzīga apjoma darbu paša spēkiem. Tomēr, no otras puses – tā kā pasniedzēji rēķinās, ka iesniegtais darbs var tikt iegādāts no šī avota, kas – lai gan par maksu – tomēr ir pieejams ikvienam, tad pastāv liela iespējamība tikt pieķertam plaģiātismā ar visām no tā izrietošajām sekām. Turklāt jārēķinās ar iespēju, ka "Atlantā.lv" pirktais darbs jau reiz ir iesniegts kādā no Latvijas universitātēm, bet tas līdz ar pretplaģiātisma sistēmas ieviešanu astoņās valsts universitātēs risku tikt pieķertam tikai palielina. [2]
Tomēr ir ļaudis, kas var izlīdzēt tiem, kas šādu risku uzņemties nevēlas. Internetā ir iespējams sameklēt gan privātpersonas, gan kompānijas, kas piedāvā studentiem uzrakstīt oriģinālus darbus, t.i., darbus, kuri ir radīti īpaši konkrētajam studentam par viņam nepieciešamo tēmu. Tiesa, bieži pakalpojums tiek reklamēts nedaudz piesardzīgāk. Piemēram, lapas "Oriģināldarbi" [3] veidotāji piedāvā "profesionālu tehnisko atbalstu" un sola palīdzēt "izstrādāt zinātniskos darbus gandrīz visās nozarēs un jomās". Līdzīgi arī uzņēmums "Akademika.lv" – saistībā ar kura darbību pavisam nesen sociālajos medijos sacēlās tik liela ažiotāža, ka uz to reaģēt bija spiestas Izglītības un Tieslietu ministrijas, [4] – apgalvo, ka sniedz "akadēmiskās konsultācijas dažādu akadēmisko darbu oriģinālizveidē". Termins "akadēmiskās konsultācijas" izklausās pieklājīgi, tomēr, pārlūkojot piedāvāto pakalpojumu aprakstu, kļūst skaidrs, ka tas ir tikai eifēmisms. Kompānija piedāvā radīt individuālām "vajadzībām un nosacījumiem atbilstošu akadēmiskā darba paraugu, kuram nebūs līdzīga, jo tas tiks sagatavots Tev individuāli, izslēdzot plaģiāta iespēju vai darbu dublēšanos". Tāpat tiek solīta anonimitāte, bet kā īpašs bonuss klientam tiek piedāvāta "bezmaksas plaģiātisma atskaite". Un tas viss tiek pasniegts ar atbruņojošo saukli: "Aizmirsti par uztraukumu, bezmiegu un gaisā izkūpējušu laiku – mēs palīdzēsim uzrakstīt tev svarīgo." Te nu ikvienam ir ļauts minēt, kāpēc, piemēram, akadēmiskas konsultācijas ir jāsniedz anonīmi, turklāt par samaksu, ja ikviens pasniedzējs savā konsultāciju laikā to sniegs klātienē un par velti. Vai – kāpēc par naudu ir jāiegādājas "akadēmiska darba paraugs", ja ikviens kādā no Latvijas augstskolās aizstāvētajiem diplomdarbiem ir par baltu velti pieejams universitāšu bibliotēkās? Un, ja reiz kādam ir vajadzīgs paraugs, kamdēļ tik ļoti jāuzsver, ka darbs izies plaģiātisma pārbaudi?
Lai gūtu nedaudz labāku priekšstatu par šo rūpalu, "Satori.lv" vērsās pie minētajiem uzņēmumiem ar lūgumu izstrādāt maģistra darbu literatūrzinātnē. "Akademika.lv" pārstāvji saziņā bija diezgan piesardzīgi. Uz sākotnējo vēstuli anonīma "Akademika.lv" komanda atbildēja, ka "mūsu konsultanti var sniegt palīdzību arī iesākta vai neaizstāvēta studiju darba izstrādē, tai skaitā maģistra darba izstrādē". Pēc mājaslapā redzamā cenrāža iznāk, ka šāda pasūtījuma izpilde izmaksā 450 EUR, piedāvājot pabeigt darbu neticami ātri – tikai divās nedēļās. Uz jautājumu, vai uzņēmumam ir pietiekami kompetenti speciālisti literatūrzinātnē, "Akademika.lv" pārstāvis telefonsarunā atbildēja, ka viņi piesaistot "visatbilstošākos speciālistus", tomēr piebilda, ka esot gan jārēķinās ar to, ka daži autori atsakoties rakstīt maģistra vai bakalaura darbus un piekrītot palīdzēt tikai atsevišķās darba izstrādes stadijās. Nedaudz vaļsirdīgāka bija "Oriģināldarbi" pārstāve, kura stādījās priekšā kā Kristīne. 75 lapaspušu apjoma maģistra darbu šajā vietnē piedāvā uzrakstīt par 990 EUR. Maksājumu varot sadalīt trijās daļās. Pirms darba rakstīšanas uzsākšanas tiekot sastādīts plāns, kas tad tiek saskaņots ar darba vadītāju. Pēc tam arī varot sākties darba izstrāde, kas tiek veikta pa daļām, katru daļu saskaņojot ar darba vadītāju un ieviešot tekstā vadītāja un klienta ieteikumus. Minētajā cenā gan neietilpst aizstāvības runas un prezentācijas sagatavošana – katrs no šiem pakalpojumiem izmaksā vēl papildu 35 EUR. Tāpat kā "Akademika.lv", arī "Oriģināldarbi" sola, ka uzrakstītais darbs būs oriģināls un tā izstrādē piedalīsies "speciālisti attiecīgajā nozarē". Tiesa, arī šajā gadījumā rakstītāja identitāte atklāta netiek un par šīs personas akadēmisko kompetenci klients pārliecināties nevar. Telefonsarunā bažas par darba kvalitāti Kristīne mēģina kliedēt, atsaucoties uz uzņēmuma reputāciju, kas savus pakalpojumus sniedz vismaz sešus gadus. Uz jautājumu, vai par pakalpojumu tiks slēgts līgums, Kristīne atbildēja noraidoši, paskaidrojot, ka pakalpojums, kuru viņi sniedz, īsti legāls neesot. "Oriģināldarbu" mājaslapā ir publicētas klientu atsauksmes, kas laikam jau domātas nopietni, t.i., lai potenciālajiem klientiem radītu pārliecību par pakalpojuma kvalitāti un radītu sajūtu, ka šāds bizness būtībā ne ar ko neatšķiras no jebkuras citas nodarbes, ar kuru cilvēki sev pelna dienišķo maizi. Grūti gan pateikt, vai atsauksmes patiešām ir atsūtījuši ar pasūtījuma izpildi apmierinātie klienti, vai tomēr tās ir safabricējuši lapas veidotāji. Bet jebkurā gadījumā tās lieliski ilustrē gan pakalpojuma sniedzēju, gan potenciālo pasūtītāju izpratni par pakalpojuma dabu. Piemēram, atsauksmē ar aizkustinošo parakstu "Dmitrijs un ģimene" mēs lasām: "Paldies par vislabāko darba izveides pakalpojumu, kādu jebkad pasniedzēji bija saņēmuši bakalaura darbiem par enerģijas ražošanu un ūdens apstrādi. Uz recenzenta jautājumiem jūs atbildējāt nekavējoties un profesionāli, strādājāt ātri un spējāt tikt galā ar ļoti specifiskiem uzdevumiem. Paldies!" Bet "Terēze un kursa biedri", neslēpjot sajūsmu, raksta: "Jūsu gatavība un spēja piegādāt izpildīto darbu ļoti saspringtos termiņos, kā arī pieejamība un pozitīvā attieksme jūs padara par ļoti uzticamu partneri studentiem. Mēs pat sākam brīnīties, kā līdz šim iztikām bez jums!"
Nav šaubu, ka abu minēto firmu sniegtie pakalpojumi ir krietni izsmalcinātāki par "Atlants.lv" piedāvātajiem. Ja jūsu diplomdarbu uzraksta kāds cits, turklāt darba rakstīšanas gaitā koriģējot to atbilstoši jūsu darba vadītāja norādījumiem, tad iespēja tikt pieķertam krietni samazinās. Tiesa, tas gan neatceļ faktu, ka šāda rīcība joprojām ir krāpšanās, bet iesniegtais darbs ir plaģiāts. Tas joprojām ir darbs, kura autors jūs neesat, lai gan par tādu uzdodaties. Šķiet, cilvēki, kas apšauba, vai šajā gadījumā var runāt par plaģiātismu, jauc plaģiātismu ar autortiesību neievērošanu. Daudzos gadījumos abi šie pārkāpumi var sakrist – ja es bez autora ziņas viņa darbu uzdodu par savu, tad es esmu vainojams gan plaģiātismā, gan autortiesību pārkāpumā. Mūsu apspriestajā gadījumā darba autors labprātīgi atsakās no savām autortiesībām, tomēr tas tāpēc neatceļ faktu, ka, nododot šādu darbu, jūs esat vainojams plaģiātismā. Tomēr pat tad, ja kādam šķiet, ka plaģiātisma jēdziens uz šo gadījumu nav attiecināms, tad tik un tā nav pamata šaubīties, ka šāda darba iesniegšana ir krāpšanās, kas pēc būtības neatšķiras, piemēram, no norakstīšanas eksāmenā. Līdzīgi kā eksāmena nolūks ir novērtēt studenta zināšanas kādā priekšmetā, tā arī diplomdarba mērķis ir pārliecināties par studenta prasmēm patstāvīgi pētīt, analizēt, argumentēt un izklāstīt sava pētījuma rezultātus. Ja darbu jūsu vietā ir rakstījis kāds cits, tad jūs esat maldinājis diplomdarba vērtētājus, liekot noprast, ka jums piemīt prasmes un zināšanas, kas jums patiesībā nepiemīt. Turklāt, lai arī pieķert šādus krāpšanas gadījumus ir salīdzinoši grūti, tas nenozīmē, ka students ne ar ko neriskē. Pirmkārt, protams, arī tad, ja darbs tiek rakstīts pakāpeniski, ievērojot vadītāja norādes, tad tajos gadījumos, ja darba vadītājs patiešām cieši sadarbojas ar studentu, noslēpt savu nekompetenci studentam ir turpat vai neiespējami. Ja students nepārzina, piemēram, aplūkojamā autora darbus un sekundāro literatūru, tad to pamanīt nav nemaz tik grūti. Otrkārt, kādas ir garantijas, ka saņemtais darbs būs kvalitatīvs? Es labprāt apskatītu, piemēram, "Akademika.lv" darboņu sarakstītu maģistra darbu par tēmu "Substances jēdziens Aristoteļa "Metafizikas" VII grāmatā", tomēr es nevaru atļauties iztērēt tādu naudas summu šādai izklaidei. [5] "Akademika.lv" apgalvojums, ka darba izstrādi veiks "pieredzējuši nozares profesionāļi" ne īpaši labi iet kopā ar turpat mājaslapā ievietoto aicinājumu studentiem, "kuri spēj diennakts laikā izstudēt desmitiem grāmatu", pievienoties "profesionālu akadēmisko darbu autoru" pulkam un nebūt nevieš pārliecību par darba kvalitāti. [6] Nekādas garantijas neuzņemas arī "Oriģināldarbi". Bet – ko darīt, ja par lielu naudu iegādātais darbs izrādās brāķis? Šeit var minēt trešo riska faktoru – students, kurš tiek pie diplomdarba, šādā veidā pakļauj sevi šantāžas riskam. Ja darba kvalitāte ir neapmierinoša, jums nav iespēju kādai institūcijai iesniegt sūdzību, toties izpildītājs, ja viņam ir zināma jūsu identitāte, var informēt jūsu mācību iestādi ar visām no tā izrietošajām sekām. Šī informācija var arī krietni ietekmēt jūsu karjeru. Ja kļūsiet par publisku personu, piemēram, politiķi, tad šādas informācijas parādīšanās kādā brīdī var maksāt jums gan diplomu, gan amatu.
Nevajadzētu maldināt sevi ar domu, ka šāda veida pakalpojumi ir kaut kādā veidā specifiski saistīti ar Latvijas izglītības sistēmu. Drīzāk būtu jābrīnās, ka šī parādība ir tik vēlu pievērsusi sev plašākas sabiedrības uzmanību. Piemēram, Lietuvā plašas diskusijas par šo plaģiātisma paveidu bez panākumiem ilgst jau vismaz četrus gadus. Citur pasaulē šāda veida uzņēmumi, kurus dēvē par "papīrfabrikām" (paper mill) vai "eseju fabrikām" (essay mill) jau pastāv vismaz kopš pagājušā gadsimta vidus. Universitātes jau sen ar to rēķinās un attiecīgi izskaidro šādas rīcības statusu arī studentiem. [7] Savas darbības sākumā tās bija vietas, kur studenti varēja atnākt un vai nu nopirkt jau uzrakstītu referātu vai kādu citu rakstu darbu, vai arī par krietni lielāku summu pasūtīt darbu par vajadzīgo tēmu. Pirmsinterneta laikos šādas kompānijas parasti atradās kampusa teritorijās. Tomēr līdz ar interneta parādīšanos bizness ieguva jaunus apgriezienus, jo klients pie preces varēja tikt, neizejot no istabas, bet pakalpojuma sniedzējs varēja atrasties faktiski jebkurā pasaules malā.
Lai arī "papīrfabrikas" eksistē vairākus gadu desmitus, vienotas atbildes uz jautājumu, kā pret šo krāpšanās veidu cīnīties, nav. Ar pretplaģiātisma programmām šādus darbus izķert nevar, bet to darbību ierobežot arī ir grūti. Lielākā problēma šajā gadījumā ir tāda, ka pašas "papīrfabrikas" ar krāpšanu nenodarbojas. Ne jau viņi nodod referātu universitātē. To izdara students. Piemēram, "Akademika.lv" pārstāvis īpaši uzsvēra, ka viņi informējot studentus par to, ka darbs ir tikai paraugs, kas paredzēts katra paša lietošanai. Bet aizliegt cilvēkiem rakstīt jebkādus darbus un par naudu tos pārdot citiem nav pamata. Var, protams, apelēt pie tā, ka šie rakstu darbi tie tiek radīti ar nolūku, lai palīdzētu studentiem krāpties, tomēr arī tādā gadījumā varētu jautāt, ar ko tad šis gadījums atšķiras, piemēram, no izdevniecības "Zvaigzne ABC" izdotajiem "špikeriem" – grāmatām nelielā formātā, kas ir gluži kā piemērotas tam, lai tās varētu izmantot "špikošanai" eksāmenos. Jāpiezīmē, ka dažās ASV pavalstīs "papīrfabrikas" ir aizliegtas. Vai tas ir labākais risinājums, par to lai spriež juristi. Iemesls, kāpēc šāds risinājums var nesniegt vēlamo efektu, ir tāds, ka "papīrfabrikas" apies likumu, mainot sava pakalpojuma aprakstu. Jau minētā "Akademika.lv" nebeidz uzsvērt, ka tas, ko viņi piedāvā, ir akadēmiskas konsultācijas. Bet kāds pamats ir aizliegt šāda veida nodarbi?
Daudz svarīgāk, manuprāt, ir pievērsties pašas problēmas saknei, proti, jautājumam, kāpēc šāds pakalpojums pastāv. Lai gan neviens īsti nevar pateikt, cik daudz šādu darbu ir izmantoti, lai it kā sekmīgi pabeigtu studijas, tomēr piedāvājums liecina par pieprasījumu. Šķiet, ka uz šādu jautājumu vienkāršas atbildes nav. Nav tāda viena iemesla, kāpēc noteikts skaits studentu vēršas pie "papīrfabrikām". Visdrīzāk to nosaka vairāki savstarpēji saistīti faktori. Pirmkārt, iespējams, daudzos gadījumos kaut kas nav kārtībā ar studentu un pasniedzēju sadarbību, jo to, ka darbs ir tapis kādā "papīrfabrikā", visdrīzāk nepamanīt var tikai tad, ja darba vadītājs lāga neseko studenta darba tapšanai. Bet tam par iemeslu bieži vien var būt tas, ka pasniedzējam ir jātiek galā ar tik lielu darbu skaitu, ka pietiekami rūpīgi izsekot līdzi tam, ko students dara, nemaz nav iespējams.
Kā vēl vienu faktoru var minēt attieksmi pret augstāko izglītību. Augstākā izglītība ir kļuvusi par preci, kas daudzos gadījumos palīdz nodrošināt noteiktu statusu un ienākumus. Līdzi tam, protams, arī nāk kārdinājums šo preci iegādāties par pēc iespējas mazāku cenu. To savukārt veicina citi būtiski faktori – daudzos gadījumos tas, ko studenti universitātēs apgūst, nav relevants viņu izvēlētajai profesijai. Pirmkārt, tas var būt tāpēc, ka augstskolas piedāvātā mācību programma ir novecojusi un nesniedz noteiktajā profesijā nepieciešamās zināšanas un iemaņas, otrkārt, tāpēc, ka daudzviet, lai strādātu noteiktā profesijā vai ieņemtu noteiktu amatu, pretendentiem tiek izvirzīta formāla prasība pēc augstākās izglītības. Līdz ar to vietā būtu jautāt, vai visos gadījumos, kur šobrīd tiek prasīts universitātes diploms, tas patiešām ir nepieciešams. Vai tā vietā nebūtu jāorientējas uz profesionālās izglītības attīstību – lai cilvēkiem dotu iespēju iegūt viņiem nepieciešamās prasmes un pie reizes arī atslogotu universitātes? Var saprast, kāpēc universitātes šādam solim piekristu nelabprāt, – jo tas samazinātu studentu skaitu. No otras puses, alternatīva ir universitāšu izsniegto diplomu prestiža arvien tālāka devalvācija, kurai savu artavu pieliek arī arvien aktīvākās "papīrfabrikas".
Ja universitātēm rūp viņu diplomu vērtība, tad tām būtu jārīkojas. Jādomā par mācību programmu uzlabošanu, iespējams, jādomā par citām zināšanu pārbaudes formām, jādomā, kā uzlabot studentu un darba vadītāju sadarbību, un, iespējams, no dažām programmām jāatsakās. Moralizēšana vien nepalīdzēs. Universitātes, izsniedzot studentam diplomu, garantē, ka students ir ieguvis attiecīgas zināšanas un prasmes. Tāpēc tas ir jautājums, kas vispirms ir jārisina pašām universitātēm. "Akademika.lv" pārstāvis Aivars Platonovs savā blogā apgalvo, ka viņa darbība (atcerēsimies, ka viņa uzņēmums sniedz tikai konsultācijas) ir jāuzlūko kā sava veida "protesta reakcija" ar nolūku uzlabot augstākās izglītības kvalitāti. [8] Šādas rūpes, protams, ir tikai apsveicamas, taču veids, kādā "Akademika.lv" un citas "papīrfabrikas" uzlabo izglītības kvalitāti, gan vairāk līdzinās veidam, kādā zagļi uzlabo mūsu durvju atslēgu un signalizācijas sistēmu kvalitāti.
[1] "Atlants.lv".
[2] Augstskolas sāk datorizētu cīņu ar plaģiātismu; problēmu saskata jau skolu izglītībā. (Lsm.lv)
[3] "Oriģināldarbi".
[4] Ina Druviete: Izglītības sistēmā plaģiātisms nav pieļaujams. (Izm.gov.lv)
Tieslietu ministrijas komentārs saistībā ar akadēmisko darbu pirkšanu. (Tm.gov.lv)
Sk. arī Varētu neatgūt "akademika.lv" ieguldītos ES līdzekļus. (Tvnet.lv)
Druviete aicinās izvērtēt portāla "akademika.lv" darbību. (Tvnet.lv)
[5] Par viena šādu eksperimentu un tā rezultātiem sk. "Essay mills -- a coarse lesson on cheating". (Latimes.com)
[6] Raksta tapšanas brīdī – pieņemu, reaģējot uz diskusijām publiskajā telpā, – šis sludinājums no "Akademika.lv" lapas gan ir pazudis. Tomēr interesenti to var aplūkot šeit.
[7] Sk., piemēram, College of Education, Illinois, sagatavoto materiālu par plaģiātismu un interneta "papīrfarbrikām".
[8] Aivars Platonovs, "Studenta jēga iet augstskolā".
1