Attēlā – Pasaules gals
 
Komentārs
11.04.2016

Vilks aitās

Komentē
1

Ziņu virsraksti dažkārt šķiet vairāk ievērības cienīgi nekā to izklāsts. Piemēram, šāds aizvadītajā nedēļā – "Valsts prezidents Jūrmalas rezidencē šodien uzņems viesi" ("Apollo", 6. aprīlis). Burvīgi.

Un ir tādi virsraksti, kurus izgaršot nepadodas, jo patiesībā smiekli nenāk. "Lietuvas piekrastē, iespējams, izsēdināti Krievijas diversanti" ("Apollo", "Delfi" u.c., 7. aprīlis). Izlasām vēlreiz. Tātad nevis atkal kāda Krievijas kara lidmašīna vai kuģis "pietuvojies" Latvijas vai Lietuvas, vai Igaunijas robežai, bet gan diversanti. Vārds ar nepārprotamu jēgu. Nevis aizdzērušies kaimiņvalsts burātāji vai zvejnieki, nevis pat kaut kādi provokāciju izraisīt griboši "aktīvisti – civilisti", bet gan diversanti.

Teorētiski ziņai vajadzētu būt "teksta tiešraidē", absolūtā prioritātē, "karstai", "sarkanai", velns zina, kādai vēl. Nē. Ziņa, kas it kā vēsta par neslēptu Krievijas agresiju pret Baltiju, pakāpeniski aizslīd aiz vēsts, ka Venecuēla, taupot elektrību, pāriet uz četru dienu darba nedēļu un uz "Vienotības" līdera posteni kandidēšot Piebalgs un Smiltēns.

Situācijas absurdumu pastiprina tas, ka masu mediji šajā gadījumā nav skarbi parotaļājušies ar virsrakstu vien. Ziņā ir atsauces uz Lietuvas premjeru un citām amatpersonām. Tiesa, nav skaidrs, kad diversantu mēģinājums izsēsties ir noticis: liekas loģiski, ka ne jau 1940. gadā un arī ne 1992. gadā. Tātad vienalga lieta nopietna. Un kā ar Latviju? Gaidām augstāko amatpersonu vēršanos pie tautas ar skaidrojumiem un mierinājuma vārdiem. Nesagaidām.

Kādus secinājums izdara gluži adekvāts, apokaliptiski nenoskaņots informācijas patērētājs?

Pirmais variants ir piefiksēt, ka pats diversantu izsēdināšanas mēģinājums ir bijis (vienalga, šogad vai agrāk), un uzdot sev loģisku jautājumu: "Nez, kā būs nākamajā reizē?" Seko dažādas tālākās rīcības versijas.

Otrais. Akcents tiek likts uz to, ka amatpersonas atsakās sniegt sīkāku informāciju. "Mums tāpat nestāsta patiesību. Un nestāstīs arī X stundā." Tālākā rīcība – kvalitatīvi radniecīga ar pirmo variantu.

Un trešais. Secināt, ka mediji kaut ko ir saputrojuši vai pārspīlējuši, dzenoties pēc sensācijas. "Vai tad pirmā reize?"

Konkrētajā "Jodkrantes desanta" gadījumā, starp citu, žurnālistu vaina ir relatīva – Lietuvas mediji taču nevarēja ignorēt pašu premjera teikto, Latvijas (piemēram, LTV) centās – tiesa, nesekmīgi – saprast izskanējušā jēgu. Drīzāk var runāt par manipulāciju ar medijiem.

Un tomēr šis ir kārtējais piemērs plašākai tendencei informācijas plūsmu veidošanā vispār, globāli.

Kāpēc pasaulē, to skaitā Rietumos, ir tik daudz skepticisma attiecībā uz aicinājumiem jēdzīgāk rīkoties ar resursiem un vidi? "Jūs (mediji, mediju citētie eksperti) taču pirms divdesmit gadiem teicāt, ka nafta beigsies tuvāko desmit gadu laikā. Pēc tam jūs teicāt, ka beigsies nākamo desmit gadu laikā. Un nekas nebeidzas!" Respektīvi, ievērojama daļa mūsdienu mediju patērētāju vairs netic brīdinājumiem un prognozēm. Cits piemērs ir saistīts ar pamatīgu jucekli cilvēku priekšstatos pašiem par sevi. Bet ko gan jūs gribat? Ja, simboliski izsakoties, janvārī skaļi izskan vēsts – "zinātnieki atklājuši", ka veselībai ļoti palīdz puspudele sarkanvīna dienā, – savukārt martā citi "zinātnieki atklāj", ka šāda prakse ir nāvējoša. Pilsonis secina – uz rekomendācijām paļauties nav vērts. Maijā parādīsies vēl citas. Janvārī izskan, ka esot atklāts "neuzticības gēns", martā "muzikālas apdāvinātības gēns", savukārt maijā – ka tas viss ir pilnīgas blēņas. Pilsonis sāk vīpsnāt par jebkādu ziņu, kurā iekļauts lietvārds "gēns".

Zināma distancēšanās no masu mediju ģenerētās informācijas nereti ir pat veselīga. Tomēr ikvienas sabiedrības dzīvē var būt situācijas (pandēmija, militārs vai patiešām ass iekšpolitisks konflikts utt.), kad ir noderīgi, ja ir noteikta struktūra, informatīvs lauks, kuram sabiedrības vairākums kaut cik uzticas.

Pretējā gadījumā sabiedrība var piedzīvot folklorā aprakstīto situāciju "vilks aitās!". (Tiem, kuri piemirsuši, – ciema iedzīvotājiem tā pieriebās gana "jociņi", kurš, kliegdams "vilks aitās!", meta darbu pie malas un skrēja sist vilku, ka brīdī, kad vilks patiešām uzbruka ganāmpulkam, gana sauciens tika ignorēts.)

Līdz ar to, manuprāt, uz informācijas banalizāciju, relativizāciju nevar reaģēt tikai ar līksmu "bet es tāpat avīzes nelasu!" ("televīziju neskatos" utt.).

Tātad jautājums ir, kā mums – ne tikai medijiem, bet arī t.s. ekspertu korpusam, politiķiem u.c. spēlētājiem – izdodas tik veiksmīgi sapurgāt informāciju?

Viens no acīmredzamiem cēloņiem ir formāta ierobežojumi. Ja informācija ir jāsaspiež dažās minūtēs vai 2000 zīmēs, skaidrs, ka nekāda konteksta nebūs. Savukārt, ja tas viss būtu – piemēram, raksturojot, kāpēc jaunā "sensācija" ir pretrunā ar iepriekšējo, vai argumentējot, kāpēc par "sensāciju" tik maz droši var ko pateikt, – pieļauju, ka uzticamības pakāpe auditorijā būtu lielāka.

Neesmu gatavs izvirzīt versijas par to, kāpēc šāds formāts ir izveidojies. Kaut vai tādēļ, ka tas nozīmētu neauglīgu strīdu par "vistu un olu" (vai tāds tas izveidojies tāpēc, ka to prasa publika un informācijas ģenerētāji pieskaņojas, vai otrādi).

Nereti kā iemesls tiek minēta nepieciešamība informatīvā trokšņa apstākļos piesaistīt auditorijas uzmanību. No tā izrietot pārspīlējumi, steiga utt. Nevar noliegt šī faktora esamību, tomēr, manuprāt, to nevajadzētu arī pārspīlēt – daudz kas ir atkarīgs no tā, kā konkrētais informācijas ģenerētājs pats sevi pozicionē. Ja tas sevi konstruē kā analītiskas, kontekstuālas informācijas platformu, tad lietotājs arī negaidīs te "skaļus virsrakstus". No šī viedokļa jēdzīgāk būtu, ja platformas precīzāk pozicionētos. Sava vieta ir abām pieejām, savukārt visnelāgāk ir tad, ja tās tiek sapludinātas.

Sava nozīme ir arī tam, ka mediju platformas tiecas segt visu tematisko lauku. Rezultātā kādas "zvaigznes" kārtējās izpausmes instagramā sadzīvo ar pusslēptu reklāmrakstu par labākiem dzīvokļa apzaļumošanas veidiem un ar ziņu par jaunumiem patvēruma meklētāju politikā. Pat ja pēdējā ir izstrādāta kvalitatīvi, "kompānija", kādā tā atrodas, neveicina atšķirīgu informācijas lietotāja attieksmi pret šo ziņu.

Lai kā arī būtu, jautājums par publikas uzticēšanās līmeni nav tikai mediju kā biznesa interešu jautājums. Atkārtošos, bet ir situācijas, kad paļauties uz medijiem ir būtiski arī sabiedrībai kopumā.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1