Dzejoļi no krājuma "Izplesti spārni", 1920
DZELZCEĻA VILCIENS NAKTĪ
Klausies, liec pie zemes ausi!
Vai tu troksni nenojausi:
Šņācam, elšam, smagi stenam,
Tuvāk nākam dobju dūņu,
It kā pulkus pekles suņu
Savu medījumu dzenam?
Spēks tur brāžas nesavaldāms,
Visus šķēršļus kopā maldams,
Ceļā visu zemē mīdams!
Dzelzis griež pret dzelzīm zobus,
Tērauds tēraudam rauj robus,
Gaisu karstos tvaikos tīdams.
Sarkankvēlas ugunsdedzes,
Divas acis redz bez redzes,
Draudot draud tās naktij pretī!
Niknās zvērās viņas zvēro,
Visu tumsas spēku mēro
It kā nāves starumeti.
Pakaļ viņam ugunsstrāvā,
Karstā izplūstošā lavā
Gāžas dzirkste|ainas virpas;
Tumsu pāršķeļ pēkšņa gaisma,
Telpā mieru pārņem baisma,
Visai naktij pārskrej tirpas ...
Klausies, klausies! dzelžu dārdi —
Tie ir nākamības vārdi!
Nemitošā, dobjā duna,
Vienmuļīgais trokšņa situms
Tavā sirdī skan kā ritums,
Tā ir tava dvēsles runa.
Klau! skan svilpiens, griezīgs spiedziens,
Gaviles un uzvarkliedziens,
Modinādams tavās ausīs:
Tā tu arī, tā tu arī
Savas važas salauzt vari,
Tā ir tev reiz diena ausīs!
SIGNĀLA UGUŅI
Mums acīs mirdz signāla uguņi
Kā spīdums raganu kalnā nakti,
Nu liekat vien priekšā mums stipru vakti!
Nu nākat ar grožiem, mūs grožojat!
Vai pērkoni dzelžus likt mutē sev ļausies?
Vai negaiss kamanām priekšā kļausies?
Nu sitat vien plūdus ar pātagām,
Kas kūso šņācoša spēka pilni,
Nu ķerat ar saujām devīto vilni!
VĒTRAS LAIKMETĀ
Mēs dzīvojām vētras laikmetā,
Mēs aizšalcām sajūsmas plūdumā
Pār tagadni tāli pāri.
Kā ziedonis slacina uzplūdā
Priekš visa gada āri.
Mums dvēsele karstās sajūtās
It kā uz oglēm zvērojās
Priekš visa ārkārtēja,
Kā liesma degot ilgojās
Pēc uzpūtoša vēja.
Kā draudošs negaisa mākonis
Guļ, jumtam virsū uzgulis,
Bij mūsu dusēšana —
Laiks gultu mums bij taisījis
Zem paša vētras zvana!
Lai arī kā vētra mēs aizšalcām,
Lai arī kā plūdi mēs pārskrējām,
Mēs nesām veselas dzimtas,
Ne vienu vien dzīvi mēs dzīvojām,
Mēs dzīvojām reizē simtas!
CIK TĀLU TIKI?
Nu saki — kur jaunam
Pamatu liki?
Līdz kurai zvaigznei,
Cik tālu tiki?
Teic, kurā jūrā
Enkuri meti!
Vai gāji, kā pērkons
Vējam iet pretī?
Vai slēpi to dzelmi,
Kas neaizsala,
Kad ledainās važās
Sals visu kala?
Vai krūtis tev spēka
Briedumā rūga
Kā lepnam zirgam,
Kas necieš jūga?
Kas, nometis nastu,
Projām skrēja,
Ka putekļi pakaļ
Vien noputēja, —
Jeb vai, kopš pasaules
Klonu mīdi,
Kā migla tik vienmēr
Gar kalnu līdi?
Un, vienmēr kāvies
Ar baigiem un biediem,
Bij bail pat no puķu
Sarkaniem ziediem?
Gan tiesa — visspilgtākie
Ziedi tiek lauzti,
Bet zini — tie arī
Tiek vainagā spraustil
Nu saki — kur jaunam
Pamatu liki?
Līdz kurai zvaigznei,
Cik tālu tiki?
VECĀ PASAULE
Mums vecā pasaule bij jānoārda,
Mums jāizskauž bij mošķi, rāpļi, glūņas,
Bij jāmēž pūžņi, jāplēš nostu sūnas,
Ar spridzekļiem bij klintis jāsaspārda.
Nu lielais līķis deg uz uguns zārda,
Un vējš jau pelnus gaisos nes kā dūnas.
Jauns darbs nu sākas: pētīt burvju rūnas
Un atkal burt pēc jauna dzīves vārda.
Nu nākamība dota jūsu rokās,
Jums vairīt, lai vairs neiet ačagārni
Un lai viss negulst atkal vecās krokās.
Jums spožo sauli netumšo vairs sārni,
Zem jūsu kājām pūķis samīts lokās,
Un jums pa nakti izauguši spārni.
NĀKOŠĀM AUDZĒM
Mēs pārcietuši visas pusnakts šausmas,
Nu sākas jūsu maigā rīta vakts,
Un bailēs pavadīta vētras nakts
Tiek vainagota sārtas rīta ausmas.
Cik dārgu asņu kārās zemes lakts,
Par to vairs saules bērniem nebūs jausmas,
Iz tālēm atlidos tik sēras pausmas
Pa dziesmām vien zem viegla ritma takts.
Laiks pēdas dzēš — bet pirmveids palicis,
Un dzīves koks gan atkal uzplaucis,
Bet jaunās lapas saista pērnais stibens.
Pat jūru nes uz pleciem drūmais dibens,
Kam pāri viļņo smaidošs līmenis,
Un laipnās gaismas bargais tēvs bij — zibens.
BALTĀ TAUTA
Dreb sirsniņa
Man skumju skauta
Kā balta bārkstiņa
Pie zīda auta. —
Tauta, mana baltā tauta,
Nav viena vien bārkstiņa,
Kas nostu rauta
No tava auta! —
Ak, kā viņas vijās!
Kā maigi mijās
Dzijiņas dzijās:
Vienā zīda glaudumā,
Sviedru un asaru žaudumā
Tiem, kas rauda,
Kas vienmēr cieš un rauda, —
Kā vienojās šķiedra ar šķiedru —
Kā biedrs ar biedru:
Viena mērķa spraudumā,
Priecas paudumā
Lielajā nākotnes kopu audumā!
Tauta, mana baltā tauta!
Kas ņēma tev zīd autu?
Kas ārdīja audumu?
Kas pārrautās dzijas staipa?
Zīdauts saplosīts!
Smiltīs samīdīts,
Pilns brūnu asiņu,
Traips pie traipa — —
Dreb sirsniņa
Man skumju skauta
Kā balta bārkstiņa,
Kas nostu rauta
No tava auta,
Tauta, mana baltā tauta!
SVECĪTE VĒJĀ
Vai te vēl šaubas, kam uzvara?
Kurš kuru veiks ar lielāku spēju? —
Maza svecītes liesmiņa cīnās ar vēju,
Kas to loka un rausta, un plivina. —
Tu vājā, vārīgā liesmiņa,
Tev bija iepriekš jāzina:
Ikviens tavs staru loceklīts
Tiks vēja vilku zemē rīts,
Tiks tumsas tīģeru saplosīts —
Ko nāci iz istabas laukā?
Iz siltas istabas naktī un aukā,
Tu varēji mierīgi degt savā taukā:
Zelta galviņu klanīdama,
Miera dzīvīti dzīvodama.
«Es nācu kaut brīdi izstarot gaismā
Šai bezgala naktī, šai bezgala baismā,
Lai ceļnieks bez spēka nepakristu,
Lai pēdējā ticība neizdzistu.»
Spējš grūdiens — un aizbēdza dvēsele...
Nē! briesmīgā vara, vēl nē! vēl nē!
Jau noēsts un sakusis ķermeņa svars,
Vēl cīnās un šaudās pats gaismas gars!
Tad pēdējā agonija
Un galviņa līkst — un uzveikts bija...
Nē!
Vēl par agru gavilē,
Tu melnā, briesmīgā nakts,
Vēl baltās gaismas līķa vakts,
Deg sarkanā dakts. —
0