Komentārs
13.07.2015

Veterāna pārdomas

Komentē
6

Pēc tādas nedēļas nogales kā pagājusī komentāru autoram ir visai šaura tēmu izvēle. Grieķijas sakarā vēl nekas nav zināms, lai gan tur pulkstenis tikšķ arvien ātrāk. Savukārt, ja nerakstīsi par nedēļas nogales galveno notikumu, XI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, tevis rakstīto neviens lāga nelasīs. Tādēļ nu autoram, kā jau dažādu Dziesmusvētku dalībniekam ar 30 gadu stāžu, nāksies pievērsties otrajai tēmai. Galu galā, situācija ar masveidā ģībstošiem skolēniem nav nejaušība, un adekvāta reakcija uz to patiešām ir pašas Dziesmusvētku tradīcijas ilgtspējas jautājums.

Vispirms, kategoriski nepiekrītu tiem, kas zākājas par pašu tradīciju un piesauc "Ziemeļkoreju", kura, lūk, esot atdzīvināta Skolēnu dziesmu un deju svētkos. Vispirms, daudziem cilvēkiem it visur pasaulē, tai skaitā arī demokrātiskajā, patīk masveidīgas, kolektīvistiskas akcijas, kurās ir iespēja uz mirkli piederēt pie koordinētas masas. Ja neticat, paraugieties uz amerikāņiem, kuriem milzīga mīlestība uz visādām kolektīvām izrīcībām netraucē būt gana demokrātiskiem. Masu pasākumos pašos par sevi nav nekā totalitāra – turklāt, pēc Dziesmusvētku popularitātes spriežot, šai tradīcijai nedraud iznīkšana arī Latvijā.

Cits jautājums ir par žanru – kas tieši ir šādi skolēnu svētki? Visu cieņu svētku organizatoriem, starp viņiem ir daudz profesionālu un pašaizliedzīgu cilvēku. Turklāt es no savas pieredzes varu liecināt, ka svētku organizācija kopš padomju laiku beigām ir ļoti būtiski uzlabojusies. Tomēr nešķiet, ka organizatori pilnībā saprot atšķirību starp "lielajiem" un skolēnu Dziesmusvētkiem. Taču tieši tas šajā gadījumā ir ārkārtīgi svarīgi. Dalība Dziesmusvētkos ir bijusi saistīta ar lielu fizisku slodzi jau kopš pašiem pirmsākumiem – galu galā, uz pirmajiem svētkiem dažs dziedātājs brauca nedēļu zirgu pajūgā. Taču tur vienmēr ir bijusi darīšana ar pieaugušiem cilvēkiem, kuri apzinās savas spējas un spēj par sevi parūpēties. Taču bērni un pusaudži, manuprāt, ir pelnījuši pavisam atšķirīgu, daudz nopietnāku attieksmi – viņi nespēj pilnībā izvērtēt savus spēkus, nedz arī no viņiem var prasīt pilnu atbildību, ja viņiem kļūst slikti. Bērni aizraujas un bieži rīkojas "kā citi", nezina, kam paprasīt un pasūdzēties, – un, lūk, jums rezultāts, kad desmitiem noģībušo tiek nesti zemē no estrādes. Te ir vajadzīgas papildu rūpes un papildu uzmanība.

Kā šādā situācijā būtu jārīkojas? Manuprāt, pirmais risinājums būtu – noteikt konkrētu maksimālo stundu skaitu (teiksim, 6 stundas), kuru katru dienu jaunieši drīkst tikt nodarbināti Dziesmusvētku pasākumos. Savukārt visiem mēģinājumu, koncertu, pārbraucienu utt. plānotājiem būtu gluži vienkārši jāiekļaujas attiecīgajā grafikā – dziedi vai raudi. Un "jāiekļaujas" nevis rekomendējošā, bet absolūtā un kategoriskā nozīmē. Ja kāds no organizatoriem, virsvadītājiem vai virsdiriģentiem kaut ko nepaspēj, tā ir viņa – un nevis bērnu – problēma. Tas varbūt izklausās primitīvi un patētiski, bet daudzi Dziesmusvētku dalībnieki sapratīs, par ko ir runa. Organizatoru un māksliniecisko vadītāju problēmas (kāds kaut ko ir saputrojis, kāds kaut ko grib izmēģināt vēlreiz, kāds nav ieradies laikā utt.) parasti tiek noveltas uz svētku dalībnieku laika rēķina – apelējot pie "svēta mērķa", protams. Taču rezultāts ir tāds, ka septiņgadīgi bērni, aizgājuši no mājām 8 rītā, atgriežas 11 vakarā, starplaikos zvanīdami vecākiem un raudādami klausulē. Protams, entuziasms ir laba lieta. Taču uz to nevajadzētu norakstīt  organizācijas problēmas, jo arī entuziasms nav bezgalīgs resurss. Nezinu, kā jums, bet man vēl pirms visas sestdienas ģībšanas jau likās ļoti aizdomīgi, ka kādā televīzijas reportāžā no Ziedoņdārza mazie svētku dalībnieki uz žurnālistes jautājumu "kas jums Dziesmusvētkos vislabāk patīk?" atbildēja: "Pauzes."

Otrkārt, iespējams, ka ir vērts pārskatīt repertuāra izvēles politiku un uzticēt to kādam vienam autoritatīvam cilvēkam – nevis kārtējam diplomātiskajam konsīlijam. Pretējā gadījumā šīs koncertu programmas tiek sastādītas pēc principa, lai visiem būtu labi, un tā rezultātā tās gluži vienkārši ir pārāk garas un atšķaidītas. Ja pieaugušo svētkos ļaudis grib palikt līdz naktij uz sadziedāšanos, tas ir jauki un interesanti. Taču bērniem likt stundām stāvēt uz skatuves tikai tādēļ, lai komponista X skaņdarbs nepaliktu neizdziedāts (kazi, apvainosies), vai virsdiriģents Y varētu pietiekami izmahāties tūkstošgalvaina kora (un televīzijas) priekšā, nav īpaši produktīvi. Ar to, starp citu, ir saistītas arī nemitīgās skatuves pārkārtošanas un dziedātāju (dejotāju, pūtēju) utt. garās staigāšanas augšā lejā. Tā ir lieta, kas galīgi nebija raksturīga Dziesmusvētkiem pirms padomju laika, kad Dziesmusvētki daudz vairāk nozīmēja dziedāšanu, nevis staigāšanu.

Es varētu pieminēt vēl dažas lietas, kas būtu maināmas, domājot par šās jaukās tradīcijas ilgtspēju. Viena no tām ir loģistika. Pie Dziesmusvētku estrādes dalībniekiem ir ļoti grūti piebraukt, un tas, īpaši pēc lielajiem vakara koncertiem, būtiski attālina mirkli, kad attiecīgais mākslinieks beidzot dosies pie miera. Es nezinu, kas precīzi tur bija ar dzeramo un ēdamo, taču jebkuram šādu pasākumu organizatoram ir zināms princips – ja gribi, lai visiem pietiek, dari tā, lai ir par daudz. Visbeidzot, acīmredzot būtu vajadzīga principiāla diskusija – kam īsti ir domāti Dziesmusvētki? Vadībai, skatītājiem vai dalībniekiem? Vadībai bieži vien liekas, ka galvenais objekts ir skatītāji – klātienē vai pie televizora ekrāniem –, kuriem tad ir jāsniedz iespējami labākais izpildījums, lai ko tas nemaksātu. Skatītājiem turpretī bieži vien rodas iespaids, ka svētku galvenais objekts ir vadība – visi šie cienījamie patriarhi ar daudzajiem puķu pušķiem un ozolu vaiņakiem (kā mēdza teikt Auseklis), kuriem šie svētki ir 5 gadu slikti atalgota darba kulminācija. Dalībnieki turpretī bieži paliek kaut kur perifērijā, un neviens īpaši nedomā par to, kā katrs no viņiem jūtas. Tas būtu jāmaina – centrā ir jābūt dalībniekiem. Galu galā, šodienas skolēni ir tie, uz kuriem pēc gadiem desmit vai divdesmit balstīsies Dziesmusvētku tradīcija – un būtu labi, ja viņiem šie svētki jau no bērna kājas nesaistītos ar fizisku diskomfortu, pārpūli, dirnēšanu un ģībšanu. Protams, vienmēr būs kāda daļa entuziastu, kuriem Dziesmusvētki vieglā mazohismā patiks kā pārcilvēcisks "varoņdarbs", kas ir īsti izdevies tikai tad, ja piedalies tajā uz vājprāta un fiziska sabrukuma robežas – kā kalnu tūrismā. Taču tradīcijas nākotnei nebūtu gudri paļauties tikai uz šo cilvēku kategoriju.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6