Recenzija
07.10.2016

Vesela paaudze

Komentē
0

Četrpadsmit jaunie režisori, kuru filmas nominētas kinobalvas "Lielais Kristaps" studentu filmu kategorijā, atstāj patīkami daudzveidīgas grupas iespaidu. Pat ja izvēlētajās tēmās ir līdzīgas tendences (bērnu–vecāku attiecības, nauda, politika, sekss, apokalipse), viņu pieeja tēmu atveidošanā, rokraksti, vērtību un estētiskās prioritātes veido ļoti plašu spektru. Lielākajā daļā filmu "mākslinieciskums" un oriģinalitāte nešķiet pašmērķis, par to svarīgāks autoriem licies filmas vēstījums un tam piemērotas formas atrašana. Līdz ar to studentu filmu izlasē pārstāvēti ir visdažādākie žanri – drāmas, piedzīvojumu filmas, trilleri, fantastika –, ne tikai poētisks mākslas un dokumentālais kino, bet arī enerģiskas filmas ar populārā kino potenciālu.

Iepazīties ar jauno autoru filmām ir interesanti kaut vai tāpēc vien, ka tās atklāj šīs paaudzes pasaules uzskatu. Precīzāk, to nevar noslēpt – tas ienāk dialogos, varoņu attiecībās, montāžas izvēlēs un režisora attieksmē pret skatītāju: cik daudz viņš uzticas skatītāja zināšanām un nojautām.

Par pateikto un nepateikto

Daces Pūces filmai "Tango" (#bērnu–vecāku attiecības, #nauda, #sekss) temperamentīgās dejas tēma ļauj noturēt gan elegantu estētisko veidolu, gan scenārija dinamiku. Kā dejotāji viens otru vada, piekļauj, atgrūž, tomēr vienmēr paturot rokas stiepiena attālumā, tā sadzīvo arī filmas scenārija varoņi: māte un dēls. Tas nav Argentīnas, bet gan Rīgas tango – smaga, noklusēta, iekšēji plosoša varas un greizsirdības spēle (iespaidīgs Baibas Brokas tēlojums) ar kuplu vīna pēcgaršu.

Režisore ar cieņu izturas pret katru kadru, pievēršot uzmanību detaļām, pat nejaušām izkārtnēm pilsētā, un atmosfērai – filma ir kā sajūtu ceļojums pa Rīgas pagalmiem, pavārtēm un dažādiem dzīvokļiem. Skatītājs gūst tādu kā vuārista baudu no ielūkošanās savu kaimiņu logos – mazliet piefantazējot nešķīstību viņu omulīgajos dzīves kambaros, ambigvitāti viņu attiecībās. Taču vērojumu pārtrauc pilnīgi naivs un neticams notikumu "sarežģījums": puiša draudzene viņam ikdienišķi paprasa astoņus tūkstošus bāra atvēršanai Madridē, un viņš uzreiz bez jautājumiem tos metas prasīt mātei. Sasteidzinātie notikumi un dialogu plakanums it kā diskreditē niansēto saikni, kas skatītājam veidojas ar filmas vizualitāti. Bet arī ar visu neveiklo pārrāvumu filma piedāvā līdz šim maz redzētu mūsdienu Rīgas dzīves šķērsgriezumu, pastāvošos sociālos slāņus, kas pietiekami labi atklājas filmas vizuālajā materiālā, tāpēc varētu arī palikt tik burtiski neuzsvērti vārdos.

Šajā ziņā pretēju izejas pozīciju, šķiet, ieņem Liene Linde, režisore, kura tic, ka nofilmētā atmosfēra un vārdos nenosaucamais trauslums, kurš ir bijis tik īsts un spēcīgs uz laukuma, caur lirisko gaismu, izplūdumu un trīsošo kameru nonāk pie skatītāja gandrīz nedeformētā veidā. Savā impresijā viņa ieliek arī mazliet stāsta un cinisku, bet patiesu apgalvojumu, ka reizēm skrituļslidas ir labākas par tēti. Tiek panākts ne pārlieku dramatisks, bet neizbēgams "kamols kaklā", ar kuru mēs, lielais vairums, dzīvojam, ar kuru mēs izaugam un plaukstam savā dzīves pavasarī. Tomēr pat Linde, šķiet, ir mazliet nobijusies no sava sakāmā skaidrības un iedevusi filmai... vienkārši drausmīgi paskaidrojošu nosaukumu – "Zeme ir visvientuļākā planēta"(#bērnu–vecāku attiecības, #bohēma). Manuprāt, nosaukumā būtu pieticis ar sievietes vārdu – Alise, Linda vai Renāte –, tāpat saprastu, ka tas ir par mums.

Meiteņu vārdos, kas mazliet līdzinās pašu autoru vārdiem, savas filmas nosaukušas režisores Monta Gāgane un Dārta Putniņa. Abi darbi šķiet personiski, introspektīvi un rada skatītājam noteiktu sajūtu. Montas Gāganes klasiskais stāsts par naivo lauku meiteni pilsētā filmā "Meldra" (#bērnu–vecāku attiecības, #bohēma, #mākslas procesi) galvenokārt ir par neiederēšanos – meitenes nesamaitātā vienkāršība atgrūž pilsētas realitāti kā jutīga āda, kas iekaist ap pīrsingu. Lai arī premisa it kā ir banāla, filma tāda nav. Mulstošo, bet atklāto un temperamentīgo Meldru brīnišķīgi nospēlē aktrise Elīna Dambe, bet dokumentālā stilistika (ainas, kas filmētas īstās literātu tikšanās reizēs) precīzi nodod to stīvumu un neērtību, ko jūt jaunpienācējs dzejnieks vai debitants kinorežisors.

Savukārt Dārtas Putniņas "Arta" (#mākslas procesi) piesaka daudz sarežģītāku un destruktīvāku mākslinieka problēmu: jaunā māksliniece Arta ir apsēsta ar savu projektu un gatava iet "pāri līķiem". Medījot guļošu cilvēku portretus, Arta iekļūst lamatās – paliek aiz aizcirstām durvīm, naktī uz ielas, ģērbusies pidžamā, savā ziņā tikpat bezpalīdzīga kā viņas guļošie upuri. Lai arī situācija patiesībā ir Artas iespēja nokļūt īstā, neinscenētā piedzīvojumā un atklāt jaunas guļošās pasaules dimensijas, māksliniece padodas fiziska diskomforta priekšā. Filma sniedz ticamu refleksiju par mākslas darba radīšanas iekšējiem procesiem, tostarp nedrošību, bailēm, gļēvumu. Stāsts, šķiet, nav par autori, jo filma pierāda, ka viņa savas radošās krīzes spēj pārvarēt un neslēpti par tām paironizēt.

Kino pāri līķiem

Dāvja Dreimaņa filma "Baroni" (#bērnu–vecāku attiecības, #nauda, #mākslas procesi) varētu būt vēl viens stāsts par "kino pāri līķiem" un sarežģītajām attiecībām starp māksliniecisko bērnu un nerealizējušos tēvu. Ar dzīvīgajiem dialogiem un asprātīgajām metaforām (antikvāra galda staipīšana līdzi spriedzes pilnos piedzīvojumos; iztītā kasete kā pagātnes izlaistās iekšas, kuras tēvs cenšas satīt atpakaļ) filmas scenārijam ir traģikomēdijas potenciāls, taču autors ir izvēlējies to pārvērst izteiksmīgā farsā. Filma veidota no vairākām epizodēm ar atkārtojuma elementiem: izejas punkts, kurā tēvs ideālists ar dēlu pragmatiķi šķietami iet uz vienotu mērķi, notiek likteņa pavērsiens, un radušos problēmu katrs risina savā neefektīvā veidā. Rezultātā abi kuļas uz vietas – arī burtiski stiegot dīķī ar visu savu vērtīgo kravu. Atkārtojums uzsver autora pesimismu attiecībā uz paaudžu iespējamo saprašanos, taču "laimīgās beigas" nozīmē, ka viņi tomēr nekad viens otru nepametīs. Filmas, kuras sižetu uz priekšu virza nevis varoņu motivācija, bet gan vajadzība tikt pie benzīna, mūzikā un noskaņā jūtamas amerikāniskas road movie asociācijas.

Mazliet citādu, iespējams, vēl ciniskāku farsu par naudas spēku un vecāku–bērnu attiecībām piedāvā Pēteris Rozītis filmā "Paldies, vecais!" (#bērnu–vecāku attiecības, #nauda, #nāve, #emigrācija). Filmas pamatā ir vienkāršs, asprātīgs sižets par mūsdienu drošsirdi – cilvēku, kurš spēj atprasīt savu aizdoto naudu, neskatoties ne uz kādiem liekulīgiem rituāliem un aizspriedumiem (pietāti pret bērēm).

Ivo Skanstiņa "Medību diena" (#bērnu–vecāku attiecības, #nāve, #atriebība) ar dziļdomīgo klusumu un mēmajiem skatieniem kamerā sākumā šķietami iekļaujas latviešu psiholoģisko drāmu tradīcijā, taču drīz vien pārvēršas absurdā šausmu trillerī ar apšaudi cūku kūtī. Fotogrāfiski estētiskie kadri kontrastā lopiskajiem notikumiem ļauj skatītājam emocionāli distancēties no slaktiņa, uztverot notiekošo kā spēli ar nolūku šokēt, komiski imitēt vardarbīgu kino un vardarbīgu pasauli. Filmā izmantotā simbolika (cūkas, mednieku medības, ieroču krustugunis – kurš izdzīvos pēdējais) gan liek aizdomāties par iespējamo metaforisko jēgu un morāli, kas tomēr nekļūst līdz galam skaidra. Vai varoņu nerunāšana un instinktīvā rīcība ilustrē dzīvnieka bezpalīdzīgo mēmumu, vai tā ir filma par malumedniecību un dzīvnieku tiesībām vai arī alegorija cilvēku attiecībām? Vai varbūt mēmais klusums, iesprostotība paša ķermenī, ir garīgi atpalikušā personāža iekšējās pasaules atspoguļojums? Darbība notiek pārāk strauji un paradoksāli, lai paspētu nostāties kāda pusē, tā trāpa spēcīgi un bezjēdzīgi kā viena no lodēm, kas nospindz ekrānā.

Šādā kontekstā tikai likumsakarīgi šķiet, ka daži režisori savos darbos pievērsušies arī apokalipses tēmai (Elīnas Veiras stilizētajā Kamī romāna "Mēris" interpretācijā filmā "Telpa bez ūdens jeb pelēkie fraktāļi" (#apokalipse, #nāve)) un postapokalipses vīzijām – Endrjū Skota un Evas Strautkalnes animācijas filmā "Pasts" jeb "Post" par pēdējo pasta robotiņu, kurš, nebeidzami iesprūdis kļūdas ciklā, turpina piegādāt paciņu, kas vienmēr tiek atdota atpakaļ. Neatlaidīgais, mazliet vientiesīgais personāžs sasaucas arī ar Artura Buharina dokumentālās filmas "Mašīnista grēksūdze" varoni. Vientuļais mašīnists no darba brīvajos brīžos turpina klīst pa tukšām industriālajām ainavām, veidot dzelzceļa modeļus un fantazēt par mešanos zem riteņiem – viņš, smagā, leģendārā dzelzs vilciena, industriālās ēras ikonas, vadītājs. Filma raisa pārdomas par pagājušām ērām – kas ar tām notiek un kas seko pēc beigām? Robotiņš aiziet tuksnesī, bet mašīnists spēj atrast gaišumu savā rutīnā – viņš ceļas, notīra putekļus no vilciena loga un brauc nezināmajā, joprojām sēžot priekšgalā, kur redzamas abas ceļa puses.

Uz gaismu

Viens no būtiskākajiem labas filmas priekšnoteikumiem ir veiksme. Veiksmīgs komandas sastāvs, laikapstākļi, budžets, neparedzētie notikumi un galvenokārt režisora spēja pagadījušos veiksmi notvert un pareizi izmantot. Pamanīt negaidītas atklāsmes parasti izdodas dokumentālā kino veidotājiem. Igauņu režisores Noras Serakas filma "To light!" (#bērnu–vecāku attiecības, #politika, #apokalipse) ir dziļi introspektīva, noskaņām bagāta un gaumīga ielūkošanās Pečori pilsētā, Igaunijai nogrieztajā un Krievijai pievienotajā apgabalā un tur dzīvojošās igauņu mātes un dēla attiecībās. Neapgalvojošs, interpretējams nojautu kino par mūsu platuma grādu mentalitāti, marginalitāti, vientulību un to, kas mūs notur pie dzīvības un citu pie cita. Neaizmirstams skats ar večiņu, kas optimistiski pūš dzimšanas dienas tortes svecītes, vēloties, kaut drīzāk pienāktu nāve. Filma rāda drūmu vidi, bet bez dziļa pesimisma. Tajā jūtama nesteidzīga, intuitīva režisores pieeja un, galvenais, interese par savu filmējamo – interese par pasauli, par citiem, izzināšana, nevis paļaušanās uz savām subjektīvajām zināšanām.

Gaiša filma par smagu zaudējumu sanākusi arī Līvai Vilnītei. Filmas "Saulīte" (#bērnu–vecāku attiecības, #nāve, #mākslas procesi) pamatā ir vārdos neizteikts apgalvojums – pat ja bērna nav, māte paliek – un trāpīgi ar lakoniskiem izteiksmes līdzekļiem ieskicēta sajūtu gamma starp laimi un izmisumu. Bērnu zaudējušās mātes ikdiena, žesti, kas siltumu un gādību ieliek savos mākslas darbos, un samierināšanās plānā kārtiņa.

Vēl viena lieta, ko es sagaidu redzēt studentu darbos, ir drosme jeb atļaušanās dullums – nekonvencionālas formas, utopiski scenāriji, oriģināla montāžas valoda –, kas būtu pretrunā ar gaumes tendencēm un to, ko no viņiem sagaida pasniedzēji. Tāpēc reizēm ir mazliet žēl redzēt scenārijiem uztupinātu gluži lieku un vecmodīgu dramatisko sarežģījumu, lai gan attēls liecina, ka autoru interesē smalkākas attiecību matērijas.

Ar drosmi un spītu kinobalvai izvirzīto studentu grupā noteikti izceļas jaunā režisore Dita Celmiņa, kas uzdrošinājusies veidot romantisku mūziklu ("Mažora dienas, minora naktis" (#romantika, #drāma, #emigrācija)) – žanru, kuram Latvijā nav tradīcijas un par kuru, visticamāk, arī konsultantiem ir maz izpratnes, kā tas būtu veidojams. Bet visdullākais scenārijs, kura autors nebaidās no realizēšanas iespējām un vispār ne no kā, ir Kārļa Lesiņa filmai "Konvertīti" (#detektīvs, #emigrācija, #politika) – detektīvstāstam par to, kā Latvijā tiek vervēti Islāma valsts kaujinieki. Lai arī filma iesākas mazliet gausi, klasiskā latviešu dziļdomīgo skatienu un mazrunības garā, tās temps un spriedze tiek kāpināta ar pieaugošu paātrinājumu – filmas beigās, ritot augšupielādes procentiem, saprotam, ka tā ir mērķtiecīgi veidota forma. No plašsaziņas līdzekļu ziņām pazīstamie islāma teroristu mitekļi un tipāži lieliski ierakstās Latgales būdiņu rakstainajos interjeros, radot jaunu, ticamu islamizēto vidi. Un, lai arī premisa un sižeta pavērsieni šķiet absolūti naivi, ir jūtams nopietns svešādās un provokatīvās tēmas pētījums, veiksmīgi panākta spriedze un autora fantāzijas lidojums, kas notur skatītāju piedzīvojumā. Stāsta uzspēlētajai nopietnībai cauri jaušas arī pamatīga ironija par plašsaziņas līdzekļu sensācijām un Latvijas provinciālo radikalizēšanos, kas, sekojot ziņu aktualitātēm, ik pa brīdim liek filmu atsaukt atmiņā un pasmaidīt.

Pēc filmu noskatīšanās kopumā šķiet, ka jaunie režisori dzīvo daudzveidīgā, globalizētā pasaulē, kuras ietekmes godprātīgi lokalizē savā teritorijā. Viņi neidealizē savas iespējas, saglabā reālistisku, paškritisku attieksmi un paļaujas uz skatītāja inteliģenci. Rodas iespaids, ka jaunie režisori ir izgājuši psihoterapijas kursu: viņi runā par sāpīgo bez izmisuma, viņi ir skaidri, gudri un atvērti labajam.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0