Redzējumi
08.08.2016

Vēl viena versija par "brīnišķīgo jauno pasauli"

Komentē
3

Politiskās varas (un tās konstruētās ideoloģijas) attiecības ar zinātni (un tajā balstītajiem tehnoloģiskajiem jauninājumiem) ir sarežģītākas par veco labo "kurš maksā, tas pasūta mūziku".

Varas un intelektuālo elišu attiecībās ir elementi, kas būtībā nav mainījušies gadsimtiem ilgi. Piemēram, zinātnes atbalstīšana kā varas prestiža jautājums. Saturiski te nav lielas atšķirības starp viduslaiku valdnieku, kas mērķtiecīgi pulcina savā galmā dažādus gudriniekus, un mūsdienām, kad daža laba valsts attīsta savu kosmisko programmu galvenokārt tāpēc, lai pierādītu, ka ir sasniegusi noteiktu līmeni.

Tikpat nemainīgs elements ir gudrinieku intelektuālā produkta izmantošana sava militārā potenciāla pavairošanai.

Citiem vārdiem sakot, no morāles viedokļa kutelīgi jautājumi varas un zinātnes attiecībās bija, ir un būs. Līdz ar to jautājums ir: vai, zinātnes iespējām objektīvi palielinoties, saasinās arī problēma, ka tas vai cits atklājums, tā vai cita tehnoloģija ir pielietojama pretēji autora sākotnējai iecerei – vai vismaz ļoti atšķirīgi no tās?

Te svarīgi uzsvērt, ka zinātnes "puse" nevar (līdz ar to ir diezgan bezjēdzīgi no tās prasīt) prognozēt, kā varas "puse" izmantos tās darbu. Un te pat nav jāmīņājas pa to lauciņu, kurā sasniegumam var atrast militāru pielietojumu, un attiecīgi vismaz teorētiski var pārmest zinātniekiem, ka tie savas pētnieciskās intereses un ambīcijas vērtē augstāk par riskiem. Kā piemēru var minēt tehnoloģijas, kas paredzētas saldūdens iegūšanai no sālsūdens, kā arī notekūdeņu pārstrādei līdz atkārtotas lietojamības līmenim. Diez vai kāds apšaubīs, ka – paturot prātā arvien asākās ūdens resursu problēmas un klimata izmaiņas pasaulē – šādas tehnoloģijas ir maksimāli attīstāmas. Kas var notikt praksē? Izraēla apmēram trešdaļu patērētā ūdens iegūst, izmantojot atsāļošanas tehnoloģijas, un atgriež apritē apmēram 80% notekūdeņu. Ņemot vērā valsts ģeogrāfisko novietojumu, to var tikai apsveikt. Cita lieta, ka šie sasniegumi Izraēlu nostāda principiāli izdevīgākā pozīcijā nekā Palestīnas pašpārvaldi, kuras rīcībā tādu tehnoloģiju nav. Vai tehnoloģijas tiek izmantotas kā politiska spiediena instruments? Tiek. Vai tāpēc būtu kaut kā regulējuma to attīstība un izplatīšana? Protams, ka ne.

Te jāpiemin arī zinātnei raksturīgais plastiskums jaunu uzdevumu formulēšanā un sasniegšanā, kas apgrūtina varas iespējas prognozēt, kā beigsies mēģinājums izmantot tehnoloģiju x kā spiediena instrumentu.

Labāk zināmais ir energoresursu piemērs. Tātad, pateicoties zinātnei, tiek sasniegts zināms tehnoloģiskais līmenis, kura uzturēšanai ir nepieciešami fosilie energoresursi. Skaidrs, ka vienā jaukā brīdī naftas un dabasgāzes resursu kontrolētājiem rodas kārdinājums resursu piegādes izmantot kā spiediena instrumentu. Tas lielā mērā arī veiksmīgi notiek, tomēr vienlaikus tas rada arī spēcīgu stimulu alternatīvu enerģijas avotu pētniecībai un pielietošanai praksē. Mazāk minēts, bet arī labs piemērs ir mūsdienās visuresošā elektronika, kuras ražošanā nepieciešami retzemju metāli. Pēc tam, kad Ķīna diezgan tālredzīgi sāka šim resursam globāli "uzlikt ķepu" un droši vien prātā jau skaitīja megapeļņu, citi spēlētāji piespiedu kārtā sāka meklēt alternatīvas tehnoloģijas.

Vārdu sakot, ja kāds mūsdienās iedomājas, ka zinātnes/tehnoloģijas sasniegumu varēs ilgstoši izmantot kā politiska spiediena instrumentu, viņš alojas. Spiediena "objekts" vai nu, rupji sakot, instrumentu nokopēs, vai izdomās alternatīvu. Līdz ar to nešķiet, ka dilemma par atklājuma izmantošanu politiskiem mērķiem mūsdienās ir kļuvusi asāka.

Tomēr tas nenozīmē, ka problēmu nav.

Pirmā saistīta ar to, ka zinātnieka un naudas devēja (vienalga, publiskās vai privātās naudas) motivācija var atšķirties izziņas jēgas nozīmē. No zinātnieka viedokļa, noskaidrot, ka, tēlaini izsakoties, "tā nav", nereti ir tikpat vērtīgi, cik noskaidrot, ka "tā ir". Bet var viegli iedomāties, ka finansējuma piešķīrēju nepavisam neiedvesmo iespēja, ka finansētais indivīds nodarbosies ar strupceļu izpēti, galu galā atvieglojot dzīvi citiem pētniekiem un to sponsoriem. Tā teikt, patiesības noskaidrošanas process kā tāds, protams, ir burvīga lieta, tomēr, esiet tik laipni, lieciet priekšā "produktu". Cik saprotu, šis uzsvars uz taisnu ceļu pretī uzvarai – bez kaut kādiem līkločiem – rada pamatīgu spiedienu uz zinātniekiem.

Otra problēma paradoksālā kārtā izriet no pašas zinātnes sasniegumiem. Te klasisks piemērs ir viss, kas saistīts ar farmakoloģiju un medicīnas tehnoloģijām. Tieši tādēļ, ka ir panākumi, teiksim, dzīvildzes palielināšanā, publika (un tās kā vēlētāju gribu uzklausošā vara) vēlas, lai pagarinātajā mūžā nekas nezustu arī no, smalki izsakoties, dzīves kvalitātes. Negribu nevienu aizskart, tomēr prasība, lai astoņdesmitgadīgs indivīds justos tāpat kā četrdesmitgadīgs, ir diezgan savtīga, ja ņem vērā, cik daudz vēl ir citu ar fizisko labklājību saistītu neatrisinātu jautājumu (piemēram, turīgajai pasaulei neraksturīgas slimības).

Trešā problēma atvasināma no specializācijas kā nosacījuma sasniegumu gūšanai. Un specializācijai kā tādai, sarunvalodā izsakoties, nav ne vainas, tikai ķeza tā, ka pamatotā priekā par atsevišķiem sasniegumiem mazāka vērība tiek pievērsta tam, kādu kopējo fonu un iespējamās problēmas šie sasniegumi veido. Te kā piemēru var minēt arvien lielāka funkciju apjoma uzticēšanu, ja atļauts vienkāršot, programmatūrai. Te ir gan jautājums par nesankcionētu, attālinātu iejaukšanos tajā (vienalga, vai runa ir par kādu medicīniska rakstura "ierīci" jūsu ķermenī vai mājas robotu, kas atrodas kopā ar jūsu bērnu), gan jautājums par ētiski juridiskiem aspektiem. Piemēram, tik "seksīgā" bezpilota auto situācija. Ja rodas avārijas situācija, kad programmatūrai ir jāpieņem lēmums, vai glābt jūs un ietriekties pūlī vai otrādi: kā tā būs ieprogrammēta? Vai jūs kā pircējs zināsiet par to? Ko jūs par to domāsiet? Un tā tālāk.

Nav runa par to, ka kāds no "punktiem" būtu bīstams vai nevēlams kā tāds (turklāt, ko tas dotu, pat ja tas tiktu par tādu atzīts...). Runa ir par to, ka izcilība ir tā segmentējusies, ka nereti pietrūkst "punktu" sasaistes plašākā tīklojumā. Lai gan tas it kā šķiet tik vienkārši – jo sarežģītāka, jo sazarotāka sistēma, jo tā vieglāk ievainojama.

Visbeidzot – problēmas rada arī tas, kā vara (sabiedrība kopumā) uztver zinātni. No vienas puses, ievērojama paļāvība – kas, starp citu, noder kā attaisnojums pašiem ("gan jau zinātnieki šo problēmu atrisinās). Šai paļāvībai gan ir blakusefekti – vēlme saņemt skaidras un, vēlams, drīzas atbildes un risinājumus. No otras puses, aizdomīgums vai vismaz aizdomīguma (ja tas dominē elektorātā) respektēšana. Piemērs – viss, kas saistās ar DNS tehnoloģiju izmantošanu lauksaimniecībā. Tas būs pārspīlējums, protams, tomēr kopš alķīmiķu un astrologu laikiem nekas daudz nav mainījies. Ja ņem vērā, ka runa ir par naudas devēja, pasūtītāja uztveri, kuru ignorēt zinātne nevar, tad rezultātā mums ir situācija, kurā zinātnes PR, cenšanās savu darba jēgas skaidrojuma valodu pielāgot politiskajai retorikai vai "sabiedrības prioritātēm" kļūst par nepieciešamību. (Zinātnes vēsturniekiem nākotnē, piemēram, Lielā hadronu kolaidera "stāsts" būs īsta medusmaize...) Arī tā nebūtu lieta, par ko vaimanāt, jautājums ir par īpatsvaru.

Rezumējot: var teikt, ka, salīdzinot ar "politiku", "zinātne" ir – man nu jāmeklē vārdi – kaut kas sakārtotāks, jēgpilnāks, pamatīgāks, jo vērsts uz "īstajiem jautājumiem". Vienlaikus arī šīs kvalitātes arvien mazāk spēj nodrošināt zinātnei gadsimtiem ilgi kultivēto distancēšanos un autonomiju.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3