Blogs
20.11.2017

Vēdlodziņš un caurvējš

Komentē
0

"Negaisa laikā nedrīkst pie loga stāvēt."

No Jura Karlsona un Ilzes Bindes dziesmas "Negaisa laikā"

"Pats ļaunākais, pēc viņas domām, bija zobu pastas traipi uz spoguļa. Tagad spogulis ir no vienas vietas notašķīts ar zobu pastu. Viņa necieta, ka mēs apčurājam tualetes poda vāku. Tagad mēs vienmēr čurājam uz poda malas. Viņai nepatika, ka atvilktnes pametam vaļā. Tagad atvilktnes paliek vaļā vienmēr. Viņa necieta, ka mēs pirms ēšanas nenomazgājam rokas. Tagad mēs rokas nemazgājam nekad."

Lūkasa monologs, kuru viņš runā uz arvien pieaugošā tempā ieslēgta skriešanas trenažiera. No izrādes "SAVN"

Lai arī daudzi uzskata, ka caurvējš ir īpaši latviska hipohondriskas paranojas izpausme, tā, visticamāk, tomēr nav tiesa. Jau fakts, ka šai parādībai pastāv apzīmējums arī, piemēram, krievu valodā (сквозняк), apliecina: tas ir starptautiski pazīstams, lai arī, iespējams, izmirstošs fenomens.

Līdz galam neapzinātu domāšanas procesu iespaidā allaž esmu uzskatījis, ka caurvējš ir tieši saistīts ar kādu arvien retāk un retāk sastopamu arhitektonisku risinājumu, proti, vēdlodziņu. Ja kāds nezina, tas parasti bija kvadrāta formas lodziņš vairākrūšu loga augšējā stūrī un to izmantoja telpu vēdināšanai arī ziemas laikā. Starp citu, caurvēja saistību ar arhitektūru netieši apliecināja kāds labi zināms latviešu poparhitekts, reiz izteikdams bažas, vai tik mūsu iecerētais dzīvokļa remonts neizraisīšot "gaismas caurvēju".

Par caurvēja izmirstošo dabu var pārliecināties, mēģinot tā apzīmējumus citās valodās atrast ar "Google Translate" palīdzību. Automātiskais tulks caurvēja vietā tagad pat krievu valodā untumaini piedāvā tādus jēdzienus kā "projekts" un "uzmetums". Cerams, ka šī mašīntulkošanas aplamība patiesi iezīmēs caurvēja norietu. Arī nicīgo teicienu "tas jau caurvējā taisīts" tagad laikam var izlasīt vienīgi grāmatās, ne dzirdēt sarunvalodā. Un arī vēdlodziņu laikmetam vismaz mūsu pusē laimīgi pienācis gals. Vēdlodziņa un caurvēja kombinācija, kā man stāstīts, var izrādīties visai draudīga, pat eksplozīvi bīstama. Es vēl tajā laikā esot bijis pavisam mazs, tāpēc neko tādu pats neatceros. Taču reiz esot gadījies tā, ka pa vēdlodziņu istabā sprakstēdams ielaidies lodveida zibens. Caurvēja nests un izplatīdams ap sevi tīra ozona smaku, tas istabā apmetis loku, itin nekam nepiedūries un tāpat šņākdams pa to pašu lodziņu izlidojis laukā. Gribi tici, gribi netici. Arī par lodveida zibens novērojumiem mūsu dienās ziņo nožēlojami reti. Lai gan cilvēki varētu būt šokā. Bet ar logiem gan labāk uzmanīties – gan allaž tos rūpīgi aizdarot, gan pielūkojot, kas pa tiem var ielūrēt jūsu iekštelpās un dzīvē.

Kad no Līgatnes pārvācāmies uz Siguldu, jaunajā vietā nekādu vēdlodziņu nebija, toties mūsu dzīvoklis ar lielajiem logiem bija pirmajā stāvā. Kā jau pie visiem, dienas laikā mūsu logiem priekšā allaž bija plānie aizkari, bet tajā diennakts laikā, pat vēl krēslas stundās, kad iekštelpās bija jāiededz gaisma, mēdza aizvilkt biezos aizkarus. Nevienam no āra iekšā notiekošais nebija jāredz, bet, tumsā gadoties laukā pašiem, par norisēm aiz dažādu krāsu aizkariem klātajos logos varēja tikai minēt. Vienīgais drošais minējums bija logi, kuros zibsnīja zilgana gaisma: tur pilnīgā tumsā, pat bez iedegtas naktslampiņas vai stāvlampas, kāds skatījās televīziju. Šķiet, kaut kā bija kolektīvi zināms, ka tā mēdz darīt vienīgi krievi.

Krieviete bija arī mūsu kaimiņiene Frosjas tante, kas manā atmiņā palikusi ne vien kā reiz leģendām apvītā restorāna "Sēnīte" konditore un kliņģeru cepēja, bet arī visai plašs mūsu pilsētas lauku teritorijas informācijas avots. Vasarās pie atvērtā mūsu virtuves vai istabas loga viņa mēdza parādīties klusiņām un pēkšņi, pēcpusdienā vai jau pievakarē. Parādīšanās iegansts vienmēr bija "bičošanās". "Es atnācu pabičoties," viņa tad teica. Ar bičošanos viņa saprata kāda nieka aizņemšanos (neatceros gan, ka tai sekotu arī atdošana, bet tas, ņemot vērā aizņemšanās apjomu, nudien nešķiet būtiski). Reizēm viņai bija aptrūcies mazliet sāls, citkārt cukura. Varēja būt beigušies arī sērkociņi. Tikai par ieganstu visu šo produktu trūkumu tagad varu droši nodēvēt tāpēc, ka ar nepieciešamās lietas dabūšanu viņas apciemojums nekad nebeidzās. Frosjas tante ērti atspiedās ar elkoņiem uz mūsu palodzes (mūsu pirmā stāva logi bija tik ļoti pirmajā stāvā, ka to varēja izdarīt ērti un bez piepūles), un sākās gara jo gara runāšanās ar manu māti. Lai gan pieredzēju to neskaitāmas reizes, man nav ne mazākās nojausmas, par ko. Taču, ja šo sarunu saturs man laikam bija gaužām vienaldzīgs, forma šķita ārkārtīgi pievilcīga, un tagad saprotu, ka Frosjas tantes bičošanos mēdzu gaidīt pat ar zināmu ilgošanos. Droši vien tāpēc kādu vakaru, kad pie jau aizvērta loga aiz aizvilktiem biezajiem aizkariem atskanēja neatlaidīga grabināšanās, bez mazākajām raizēm aizkarus parāvu vaļā, bet tur…*

Tagad saprotu, ka tas droši vien būs bijis kāds no Frosjas tantes vīra draugiem dzērājiem, kas vienkārši bija sajaucis divus līdzās esošos pirmā stāva logus. Taču tajā vakarā redzētais man palicis atmiņā kā baismīgākais jebkad mūžā redzētais vieplis, pats sātans, ja vien tāds eksistētu, un bailes, ko tajā brīdī izjutu, liek neomulīgi sajusties vēl šobaltdien. Ja es zinu, ko nozīmē no bailēm trīcēt pie visām miesām, pie šīs zināšanas esmu nonācis tieši šajā acumirklī.

Žaka Tatī Ilo kungs 1967. gada komēdijā "Playtime" klīst pa modernisma sisto Parīzi un vienā epizodē nonāk pie nesen celta daudzdzīvokļu nama. Dzīvokļu logi arī pirmajā stāvā ir pa visu sienu, katra istaba tādējādi atgādina aizstiklotu un no iekšpuses izgaismotu skatuves kārbu, bet dažādas drāmas nejaušā garāmgājēja acu priekšā norisinās ne vien atsevišķās kārbās, bet, šķiet, pat to iemītnieku mijiedarbībā cauri neredzamajām šķērssienām.

Logi, sveši logi, skatīšanās logos un mēģinājumi tur notiekošo interpretēt un izprast apspēlēti arī vienā no pazīstamākajām Alfrēda Hičkoka filmām "Logs uz sētu" (1954), bet dzīvē par svešos logos atklāti redzamo padzirdēju kaut kad pašā 80. gadu nogalē, kad mammai pirmo un vienīgo reizi beidzot izdevās aizbraukt uz Stokholmu un apciemot savu tēvu, manu vectēvu. Dzīvokļu logi, kurus nevienā diennakts stundā no svešiem skatieniem nesargāja nekādi aizkari, bija viens no viņas spilgtākajiem Zviedrijas brauciena iespaidiem.

To atcerējos nupat, uz pāris dienām nokļuvis Kopenhāgenā un pievakarē pa mazas virtuvītes lodziņu lūkojoties gaiši izgaismotajos logos pāri pagalmam. Aiz katra no tiem savā nodabā ritēja kāda ar manējo nesaistīta paralēla dzīve – lūk, viena ģimene posās uz vakariņām; rau, cits tā arī visas dienas garumā nebija vīžojis saklāt gultu; vēl kādam mājās bija tik silts, ka varēja skraidīt apkārt vispār bez drēbēm, u.tml. Nekā ārkārtēja vai dramatiska, jo tur notiekošais bija tieši tik vienmuļš un ikdienišķs kā jebkas, kas ar mums nav nekā tieši saistīts. Mans skatiens šajās svešajās dzīvēs nebija nekas vairāk kā garāmskrienošs caurvējš, turklāt, pretēji tautas gudrībai, šim caurvējam nebija ne mazāko iespēju kaut ko sapūst vai savilkt. Te tas bija, te izbija.

Pretējā virzienā raugās ļaudis britu mākslinieces, Tērnera balvas laureātes Džilianas Vēringas (1963) izstādē "Ģimenes stāsti" skatāmajā videodarbā, kurā apkopoti vairāk nekā 200 skati pa dažādās pasaules malās esošiem logiem**. Katrs no tiem ir konkrēta mājokļa logs ar zināmu īpašnieku – pie sienas ir valstu un personu saraksts, tajā ir arī pa logam no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas, ja tas šķiet būtiski. Katrs logs iemūžināts tikai vienā īsā kadrā – te tas ir aizvērts ar nolaistām žalūzijām vai aizvilktiem aizkariem, bet tad žalūzijas tiek paceltas, aizkari atvilkti, un mēs ieraugām to, ko būtu varējis redzēt arī dzīvokļa vai istabas saimnieks. Videofragmenti nav montēti noteiktā secībā, un drīz vien rodas sajūta, ka atrodies vienā un tajā pašā telpā (realitātē jau tā arī ir, jo tu atrodies Kopenhāgenas Nacionālā mākslas muzeja zālē vai, raugoties vēl plašāk – šaisaulē), un tieši aizkaru atvilkšanas žests ir tas, kas liek izmainīties aiz loga skatāmajai ainavai. Līdzīgi kā bērnībā, uz brīdi palienot zem segas un cerot, ka pēc mirkļa tur ārpusē viss būs kaut kā pavisam citādi – tur nebūs ne caurvēja, ne lodveida zibens, tur nebūs nekādu baismīgu viepļu.

Aiz logiem (vai, precīzāk, durvīm) ritošās paralēlajās dzīvēs aicina ielūkoties arī Kopenhāgenā līdz 8. decembrim teātra "Grob" un kompānijas "CoreAct" kopīgi veidotais uzvedums, akcija, performance jeb viss kopā ar daudznozīmīgo nosaukumu "Atcerēties" ("SAVN"), kas risinās veco ļaužu pansionāta telpās. Īsi sakot, tas ir par nāvi un par to, kā dzīvi palikušie mēģina sadzīvot gan ar tuvinieku mirstību, gan apziņu, ka arī pašiem kādudien pienāks gals. Katra izrādes telpa (tās kopā ar Andri Eglīti iekārtojusi mūsu pašu Katrīna Neiburga) ir kā logs, pa kuru iespējams ielūkoties kādā svešā dzīvē pēc tikpat svešas nāves, taču rezultāts nav šausminošs, biedējošs vai nomācošs – vismaz tikmēr, kamēr atceramies un zinām, ka aiz durvīm, aiz aizvilkta aizkara, aiz vaļā atstāta loga stāv vēl kāds, mums tuvs un vajadzīgs. Vai, kā izrādes noslēgumā saka "balss no augšas": "Viss ir galā vien tad, kad nomirst tie, kuri mūs atceras un mīl." * Es nezinu, kāpēc, bet, atceroties šo atgadījumu, acumirklī galvā ieskanējās Borisa Grebenščikova dziesma "Vilki un kraukļi", konkrēti – šis pantiņš, kas arī vienmēr manī iedvesis savādas šausmas:

"Назолотили крестов, навтыкали где ни попадя,
Да проиеняли на вино один, который был дан
А поутру с похмелья пошли к реке по воду
А там вместо воды монгол Шуудан.
Aptuveni patvaļīgā tulkojumā:
"Sasazeltījuši krustus, sasaprauduši kur nu kuro,
Bet vienīgo un viņiem dāvāto izmijuši vīnā.
Bet paģirrītā gājuši līdz upei pēc ūdens,
Bet ūdens vietā tur - Mongolijas pasts."

** Vēringas izstāde "Ģimenes stāsti" Kopenhāgenas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma līdz 2018. gada 1. janvārim.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0