Vāru, vāru pelei putru

Kā labāk rīkoties, ja bērns niķojas, un negribas vienmēr teikt – nedrīkst to un nedrīkst šito, mazliet pacieties...? Atbildes uz šiem un līdzīgiem jautājumiem ir mēģinājis rast ikviens, kam ir bērni. Par šīs tēmas aktualitāti var spriest, ievadot "Google" meklētājā vārdus: "bērns niķojas". Piedāvātie atslēgvārdi runā paši par sevi: bērns niķojas; bērns niķojas ko darīt; ja bērns niķojas; 2 gadīgs bērns niķojas; niķīgs bērns; ļoti niķīgs bērns

Tēmu par bērnu niķiem dažādu interneta portālu rakstos[1] izsmeļoši apsprieduši mediķi, pedagogi un psihologi. Arī mūsu senči jau sen pirms mums zināja labu paņēmienu, kā audzināt un reizē arī izklaidēt bērnus. Tās ir ucināmās dziesmas. Vai ikkatrs būs dzirdējis un lietojis tik pazīstamos pantus, kas iesākas ar vārdiem: "Vāru, vāru pelei putru...", "Cepu, cepu kukulīti..." vai "Tā jāj kungi, tā jāj kungi...". Par ucināmajām dziesmām mēdz saukt tekstus, ko pieaugušais skaita vai dzied vienkāršā melodijā un ko pavada kustības: spēles ar bērna pirkstiem, rokām, kājām, kutināšana un paijāšana, bērna šūpošana uz ceļiem vai kājām. Parasti šos pantus sāk lietot bērna otrajā dzīves pusgadā, kad mazais jau apguvis sēdēšanas prasmi un sāk aptvert ucināmo dziesmu teksta nozīmi.

Latviešu folkloras krātuvē (LFK) ucināmās dziesmas lielākoties ienākušas no 1922. līdz 1930. gadam, kad skolēni no visas Latvijas atsaucās skolotājas un krātuves dibinātājas Annas Bērzkalnes aicinājumam vākt bērnu dziesmas. Uz daudzām skolām tika izsūtītas aptaujas lapas, pēc kurām skolotāju uzraudzībā skolēni rakstīja atbildes. Pagājušā gadsimta 60. gados no Bērnu dziesmu kolekcijas un ekspedīciju materiāliem tika veikti izraksti, lai veidotu kartotēkas. Arī katra ucināmā dziesma kopā ar tās pasi[2] tika izrakstīta uz atsevišķas lapiņas. Ucināmo dziesmu lapiņās samērā bieži bez teksta un pamatdatiem klāt pievienots neliels (jo lapiņas izmērs ir mazs) teicēja vai pierakstītāja komentārs, kurš iezīmē plašāku kontekstu un paskaidro, kādas darbības veicamas, izpildot šīs dziesmas. Dažos komentāros visai izteiksmīgi mēģināts aprakstīt arī pašus bērnus – viņu tikumus, labās un izskaužamās rakstura iezīmes: "Šī dziesmiņa ir jādzied izlutinātam bērnam, kad tam kājas aun un ne ar labu, ne ar ļaunu [ne]var piedabūt pie kāju aušanas. Tad ar māņiem, kad kājas apaus, tad vedīs uz ciemu, iestāsta tam bērnam, kurš jau saprot. Tad nu dzied [..]" (LFK 161, 509 Lazdona). Komentāros parādās attieksme pret bērniem, un apraksti liecina, ka ucināmās dziesmas galvenokārt izpildītas, bērnu mācot, izklaidējot, kā arī raudošu, niķīgu bērnu mierinot, piemēram: "Izsalkušam bērnam skaitīja, laiku kavēdami, dažādas tautasdziesmiņas, beigās viņu viegli pakutinādami" [..] (LFK 1968, 1491 Zvārde), vai arī "Kad bērns ēšanas dēļ raud, māte, ēdienu gatavodama, bērnu klusina [..]" (LFK 1669, 328 Stukmane).

Plašākā un daudzveidīgākā no ucināmo dziesmu grupām ir jādināmās dziesmas. Tautas valodā jādināšanas procesam ir daudzi dažādi nosaukumi – to mēdz dēvēt par auklēšanu, dancināšanu, damdināšanu, dildināšanu, lecināšanu, šūpošanu, ucināšanu, dažkārt par dopināšanu, upināšanu, učošanu, dīdīšanu, tillināšanu, siksināšanu, kratīšanu un tricināšanu. Dziesmiņas parasti attēlo jāšanas procesu un ir nesaraujami saistītas ar šīs darbības atdarināšanu. Populārākie jādināmo dziesmu motīvi vēsta par rāceņu zagšanu, Rīgā braukšanu, dažādu ļaužu atšķirīgu jāšanas veidu, par kāzās braukšanu un arī par izkritušo sieviņu:

Lapada, lapada

Rāceņus zagt;

Piecus sešus pazagu

Atpakaļ mājās;

Paklupa ķēvele,

Izbira rāceņi

Bu-u-r-r-kš! [LFK 1954, 32 Bārta]

Dop, dop Rīgā,

Pārdop mājā;

Būs, būs bērnam

Čīčiņ, pupiņ,

Sald, gard rācentiņ. [LFK Bdz 1893, 9 Pastende]

Tā jāj kungi, tā sulaiņi,

Tā jāj mani bāleliņi.

Kad bērns paaudzies lielāks, tad mēdz to uz ceļiem jādināt un dziedāt dažādas dziesmas, piemēram, dzied šādu dziesmu. [LFK Bdz 166, 3 Mangaļi]

Brauksim kāzās:

Rikšums, rikšums,

Brauksim mājās:

Lēkšums, lēkšum! [LTdz 25 240]

Tili, tili, buku, buku,

Sieviņ’ vedu vezumā;

Atskatos atpakaļ,

Sieviņ’ mana izkritusi. [LFK 358, 12 Smārde]

Jādināmām dziesmām tuvas, uz darbību balstītas ir arī dziesmas, kuras izpildot pieaugušais spēlējas ar bērna rokām, plaukstām vai pirkstiem. Gandrīz ikkatrs no mums bērnībā ir "cepis kukuļus" un saujā "vārījis putru", vai skaitījis pirkstus, katram dodot savu īpašu vārdu:

Cepu, cepu kukulīt’

Dižam dižu, mazam mazu,

Špudūkš, krāsnī.  

Atkal bērnu smīdināšana. No muguras, klēpī turot, pajem roķeles, sit kopā un pie vārdiem "Špudūkš, krāsnī!" met roķeles, kopā saliktas, uz augšu un uz priekšu. [LFK 1476, 100 Pampāļi]

Vāru, vāru putriņu,

Pieci milti katlā;

Tam došu, tam došu,

Tam pietrūka,

Tas ieskrēja azotē – čurks.

Ar vienu roku maisa pa otru, pēc tam, no mazā pirkstiņa sākot, skaita "tam došu", bet, nonākot pie īkša, saka, ka pietrūcis. Pie tam roku iebāž azotē. [LFK Bdz 1770, 2 Rīga]

Utu bunga,

Krējuma laiža,

Garais Sīmanis,

Zelta nesējs,

Knipucīts. [LFK Bdz 3808, 91 Beja]

Sitam plaukstiņas, kaunam mušiņas,

Liekam podā, vārījam,

Tētam pāpiņ’, mammai pāpiņ’,

Bērniem zupiņu pastribināt,

Suņam kauliņus apskribināt,

Kaķam karotes apmazgāt.

Dziesmiņu skaita, saņemot bērna rociņas un sitot plaukstiņas. Pie vārdiem "liekam podā, vārījam" ar labo roku satura kopā bērna labās rokas pirkstiņus, un ar tiem kreisās rociņas delnā atdarina zupas maisīšanu katliņā. [LFK 1757, 84 Sece]

Daudzviet Latvijā ir pazīstami panti, kuri skaitīti, darbojoties ar bērna kājām, un ataino zirga apkalšanu vai sākas ar vārdiem "Cibu, cabu kājiņas":

Kalu, kalu kājiņu

Naglainīti;

Kuru koku uzminu,

Tas lūze pušu –

Kr-a-a-a-u-kš!

Dziedot viegli ar roku piesita pie bērna kājiņas (pēdiņas). [LFK 1954, 31 Bārta]

Cibu, cabu kājiņas,

Ciemā ejot;

Lintaru, lantaru

Mājās nākot.

Šo dziesmiņu dziedot, saņem bērna kājiņas un kustina taktī. LFK Bdz 1818, 1 Baldone

Ir arī tādas ucināmās dziesmas, kuras skaitot bērns tiek viegli noglāstīts vai beigās mazliet pakutināts, piemēram:

Kaza nāk ar diviem ragiem,

Grib to puiku (var.: skuķi, bērnu, Māri, Ingu, dūdu) sabadīt! 

[LFK 2129, 50 N]

Latviešu folkloras krātuves materiāli dod plašas iespējas pētīt ucināmo dziesmu tekstu daudzveidību, tomēr nerada pilnīgu iespēju izprast, kā tās funkcionējušas izpildījumā. Šie teksti ir folkloras daļa, kas joprojām dzīvi funkcionē tradicionālajā situācijā un kontekstā atšķirībā no daudziem citiem žanriem, kas dzīvo citādu dzīvi – daži tikai uz skatuves koncertos un festivālos.

Lai izpētītu situāciju mūsdienās, vācot materiālus savam promocijas darbam, laikā no 2005. līdz 2007. gadam veicu lauka pētījumus. Šajā laikā aptaujāju jaunos vecākus, izzinot, kā notiek mazu bērnu iemidzināšana un ucināmo dziesmu lietošana. No 32 teicējiem pavisam ierakstīju 82 ucināmās dziesmas. Tas šķiet daudz, ja ņem vērā, ka vidēji viens teicējs pārzina divas, trīs, reizēm pat četras dažādas ucināmās dziesmas un prot ne tikai nosaukt pirmo rindiņu, bet parāda visu tekstu kopā ar kustībām. Rīgā tika ierakstīta arī viena ucināmā dziesma poļu valodā:

Jeģi, jeģi, pan, pan,

Na koņiku sam, sam;

A za panom hop, hop,

Na koņiku hlop, hlop!

Jeģi, jeģi, pan, pan,

Na koņiku sam, sam!

Bērnu nosēdina klēpī un ritmā jādina. Pie vārdiem "hlop, hlop" stiprāk met gaisā. [LFK 2129, 230 Daugavpils]

 Šo tekstu teicēja savulaik dzirdējusi no savas vecmāmiņas, kura bijusi poliete, un tagad to turpina izpildīt savai meitai. Tas, ka teicēju repertuārā ir teksti dažādās valodās, nav nekas jauns un neparasts. Pētot Bērnu dziesmu manuskriptu, kas LFK arhīvā ienācis pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, var redzēt, ka viena skolēna pierakstītais materiāls var būt pat trīs valodās.

Ja salīdzina šos rezultātus ar respondentu šūpuļdziesmu zināšanām, kur atbildēs izskanēja vienas un tās pašas daudzreiz pārpublicētās dziesmas – "Aijā žūžū, lāča bērni", "Velc, pelīte, saldu miegu", "Aiz kalniņa mēnestiņis", "Aijā, Ancīt, aijā", ucināmās dziesmas funkcionē salīdzinoši lielā tekstu dažādībā.

Ucināmās dziesmas samērā aktīvi tiek lietotas arī pirmskolas iestāžu silītes grupu mūzikas nodarbībās. Par to varu spriest no savas personiskās pieredzes, apmeklējot svētku koncertus divos Rīgas bērnudārzos (79. un 208. pirmskolas izglītības iestādēs). Tajos klasiskie ucināmo dziesmu teksti tiek lietoti žanram neraksturīgā situācijā. Tradicionāli šo tekstu izpildīšana pieprasa individuālu pieeju: viens pieaugušais darbojas ar vienu, varbūt diviem bērniem, savukārt bērnudārzos vienam pedagogam jānodarbina visi grupiņas bērni. Izpildot ucināmās dziesmas, nodarbības vadītāja parasti nostājas priekšā un rāda, savukārt bērni, stāvot kājās, izpilda līdzi viņas teiktos vārdus un kustības. Vēlāk, kad teksti un kustības apgūtas, bērni priekšnesumu veidā demonstrē vecākiem, ko noteiktā laika periodā iemācījušies.

Intervijas ar teicējiem rāda, ka lielākoties ucināmo dziesmu pārmantošana notikusi tradicionālā mutvārdu ceļā. Lai arī neliela ucināmo tekstu kopa atrodama interneta portālā "Cālis"[3], kā arī 2005. gadā izdota ucināmo dziesmu grāmatiņa[4], tomēr neviens no teicējiem neatzina, ka būtu iemācījies un lietojis tekstus no šiem avotiem. Tāpat netiek izmantotas arī bērnudārzā apgūtās dziesmas. Arī moderno tehnoloģiju ienākšana ikdienas dzīvē nav iespaidojusi ucināmās dziesmas tik ļoti kā šūpuļdziesmu dziedāšanu. Domājams, tas tādēļ, ka ucināmās dziesmas nav iespējams pilnībā parādīt bērnam, izmantojot audiotehniku, tās prasa paša pieaugušā piedalīšanos. Parasti panti bērnībā noklausīti no vecākiem, vecvecākiem vai citiem radiniekiem, kad teicēji bijuši ucināmo lomā. Nereti pieaugušie, jau paši būdami vecāki, noklausās tos no sava dzīvesbiedra vai tuvākajiem radiem, lai pēcāk varētu darboties kopā ar bērniem.

Lai arī teksti un kustības ir pakļautas improvizācijai, tajā pašā laikā tās ir ārkārtīgi konservatīvas un nemainīgas. Tekstos neienāk mūsdienām raksturīgo profesiju vai sociālo grupu pārstāvji, darbības vai priekšmeti. Piemēram, jāšanas kustību atdarināšana netiek aizstāta ar autobraukšanu, kungi un nabadziņi netiek aizvietoti ar uzņēmējiem vai bezdarbniekiem. Samērā nemainīgi ir arī kustību modeļi. Acīmredzot tie tikuši slīpēti ilgu gadsimtu gaitā un vēl līdz šim izrādījušies vienkārši un praktiski veicami.