Aigars Cinis
pirms 7 mēnešiem
Es biju tajā draudzīgās tikšanās reizē, kas Ilvesam bija sarīkota ar Latvijas radošo inteliģenci, kurā viņš pateica vienu gudru domu: personas dati ir jāaizsargā. Es to uztvēru kā tiešu vēršanos pret ECT Naglas lietā, kas pat nepagaidījusi līdz Poikmaņa krimināllietas lietas beigām, kur vairs nav runa par sabiedrības ziņkāres apmierināšanu, ielūkojoties ne pārāk labi apmaksātu valsts ierēdņu maciņos, bet privātbankas klientu sistematizēti dati, noteica, par cik var nopirkt viņas žurnālistisko neatkarību. Mani satrieca tā jūsma, ar ko ļaudis cieņpilni cēlās kājās. (Tikai drusciņ, man likās, un kāds iesauksies: „Ilvesu par Latvijas prezidentu!”, tad visi skrien parakstīties inteliģences kolektīvajai vēstulei Saeimai, kam ar balsu vairākumu ir tiesības atstādināt ievēlēto un apstiprināt cilvēku ar dubultpilsonību. -- Tā bija tābrīža manu mirkļa fobiju fiksācija.)
Viņu tieši kā polittehnologu es pamanīju nesen saistībā ar virsrakstu presē, kas tā presē cilvēku prātus, ka bail, kur viņš iebļāvās: „Es gatavojos karam.” Izcili. Ne šamjam kara pieteikšanas pilnvaru, ne mobilizācijas izsludināšanas veidlapu uz galda. Pasaulē, arī Latvijā to zina, bet vēsts ir skaidra: Igaunijas līderis ar profesionālu izglītību psiholoģijā, pieredzi ārlietu jautājumu risināšanā Rietumiem skaidras zīmju sistēmas ietvaros, ilggadējs darbinieks radio, kas praktiski cīnījās, lai uzturētu igauņu prātos normālas Rietumu vērtības, saka – ir cīņa uz dzīvību vai nāvi par cilvēku prātiem, lai, piemēram, kādā Igaunijas austrumu pierobežas teritorijā sabraukušas privātpersonas, vietējo slāvu radinieki ar oficiālām vīzām no citas valsts, nerada negaidīti tādu situāciju, kad vietējie pilsoņi pasaka, ka tiem apnicis tas mežonīgais kapitālisms un viņi grib tādu reģiona vadību, kas pasludina lielāku neatkarību no Tallinas. Un tā tālāk kā Krimā, vai dies’ pas’ – Donbasā. Lai man piedod Igaunijas cilvēki, ko ar šādu abstraktu pieņēmumu esmu aizvainojis. Ilvess un viņa profesionālā pieredze, kas īstajā brīdī sakritusi ar prezidentūru, ir īstais kareivis šajā karā par cilvēku prātiem un stāv Rietumu vērtību pusē kā cilvēks, kas to iesūcis ar mātes pienu un visu savu dzīves pieredzi, kas caur darbu par Igaunijas idejas saglabāšanu viņam ir uzlikusi arī šo pienākumu – pārstāvēt savu valsti. Tomēr labāk viņš dara darbu, ko saprot – cenšas iedvest cieņpilnu attieksmi pret ne visiem zināmu vietu Europā „pie Somijas”, kā man ir nācies skaidrot visnotaļ normāliem šā kontinenta pilsoņiem, noliekot uz lāpstiņām viņa lauciņā profesionāli – liela amerikāņu kanāla žurnālistu, kurš nevērīgi nav papūlējies iemācīties suverēnas valsts Prezidenta uzvārdu, un pieķerts klajā neprofesionālismā spēj vien paglābties atsaucoties uz tehnikas ķibelēm, kas, visiem skaidrs, viņiem ir tā labākā. Vispār jau profesionāli lēti: tad kad nav ko teikt, jo esi tikai sēdējis blakus runātājiem kā mēbele, nav lielāka prieka kā politkorektas muldēšanas (process notiek, tikai mēs nesaprotam, kāpēc pie sarunu galda sēž slepkavas, kas nav leģitīmas pasaulē, nu, ja nu viņš būtu drosmīgs un sauktu lietas īstajos vārdos, vai arī izbrīnītos, ko te dara Krievijas pārstāvji, kuri visos līmeņos saka, ka „mi tut ņe pričõm”, t. i., gribam tikai humanitārās kravas ar grāmatām atvest) vietā izsmērētu pa sienu kolēģi, kurs nolaidis muļķi. Ilvesa autoritāte latviešu acīs ir nebijušā augstumā.
Man ir bail. Es redzu, kā Latvijas sabiedriskās domas līderi ir apmaldījušies un producē tādas ievirzes ziņas, kas pilnībā dezorientē valsts iedzīvotājus. Apstākļos, kad jāstiprina cilvēku prāti un spriestspēja, ārpus visas reālās daudzveidības, kas var ietvert slēpto reklāmu, skandālu kāri vai citas dažādas ar pamatvērtībam nesaistītas blēņas vai izklaides lauki, par vadošo vektoru Latvijas komercmediju vidē, un tā sērga jau sāk izplatīties sabiedriskajos medijos, jo pretspara viedokļa nav, ir kļuvuši stihiski, bet pastāvīgi uzbrukumi Latvijas Republikas Prezidentam Andrim Bērziņam. Mans prezidents ir atbildīgs cilvēks, viņš ir viens no nedaudzajiem, kas balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu, bet joprojām atbildīgi turpina iesākto politika laukā, kaut arī tādu prastu iemeslu, kāpēc turēties pie varas viņam nav un prezidenta vara Latvijā kā jau parlamentārā republikā ir simboliska. Ir pamatlēmums – nominēt parlamentam premjeru/-i. Blakustiesības: sekot pieņemtajiem likumiem un ierobežotu skaitu reižu atgriezt tos likumdevējam. Reprezentācijas pienākumi, kas prasa elementāras protokola zināšanas un pieklājīgu atvērtību, kā arī viņa brīvā griba, tajā vai citā valstī savā līmenī tikties ar citiem līderiem, ko viņš veiksmīgi realizē, nevis lienot Francijā ar Latvijas sieru, bet oficiāli ņemot līdzi darījumu cilvēkus uz valstīm, kur ir tirgus un iespējams bez papildu grūtībām sazināties latvju jaunatnei nezināmajā „starpnacionālās saziņas valodā”. Prezidentam ir virkne ārpusreglamenta saistību, kas paredz tiešu piedalīšanos sabiedrības dzīvē. Manā skatījumā ar to visu viņš tiek galā spīdoši. Vienīgais viņa kā profesionāļa trūkums ir iemaņu trūkums ne pa tiešo, ne pastarpināti agresīvi (tas ir tieši uztvērējam uzreiz pieņemamā formā) iedarboties uz sabiedrisko domu. Viņš ir pieklājīgs un nevis uzreiz sniedz sagataves domu graudu veidā, bet acīmredzami domā tad, kad viņam uzdod jautājumu, cieņpilni izturoties pret jebkuru jautājumu. Tas, tā teikt, nav preses formāts. Bet viņš izdara secinājumus: runa, ko viņš teica 18. novembrī, bija izcila ne tikai saturiski, bet arī noslīpēta retoriski, viņš neskrien uz katru komercmedija saucienu, arī sabiedriskajā TV viņš ir noteicis personu, ar ko nerunās. Ņemšanās ar preses haizivīm, par kādām sevi iedomājas ļauži no mūsu mediju vides, nekad nav bijis hobijs, viņam nav bijusi vajadzīga lēta popularitāte, jo viņš ir praktiķis un vienkāršs cilvēks šā vārda vislabākajā nozīmē.
Mediju vide viņam nievājošu ievirzi sāka izrādīt, kad viņš cilvēcīgi reaģēja ticis filmēts vedot savu dēlu uz skolu. Viņš oficiāli atvainojās. Citā komerctelevīzijā viņam uzdeva jautājumu, kas attiecas uz valsts pastāvīgu protokolu, vai vēl ir spēkā uzaicinājums Putinam apmeklēt Latviju, ko bija izteicis viņa priekštecis. Viņa diplomātiski precīzā reakcija izsauca mākslas sfērā strādājošu cilvēku kolektīvu ķengu vēstuli. Nevienam pat neienāca prātā, ka pavisam drīz sekojošā ziņa no Somijas, ka tur datu bāzē ka nevēlama persona palicis Putins, un robežsargi dabūja smagi pa biksēm. Tad viņam uzbruka, ka paziņojums neapmeklēt Maskavu 9. maijā nāk par vēlu. Un to saka ļauži, kas ikdienā jūsmo par Hermaņa ilgajām pauzēm, lai slēptu, ka viņam nav ko teikt. Liela mākslinieka lielā pauze ir jēgpilna, tā nes vēsti. Bērziņa vēsts: „nevajag sasteigt”, man bija saprotama kontekstā ar Latvijas prezidentūru ES, kas paģēr uzskatu saskaņošanu. Sliktā ziņu starpnieku (mediju) vide tiek pārpildīta ar spriedumiem, kāpēc viņš vēl nav paziņojis par savu balotēšanos otrajam termiņam; sabiedrības viedokļu līderi rīko diskusiju: Kāds mums vajadzīgs realitātes „Latvijas valsts pārvalde un dejas ar ārzemju zvaigznēm viņu valoda” šova vadītājs?
Par bļaustekli no Lietuvas Krievijas polittehnologiem pat ilgi nebija jādomā, lai norādītu uz viņas „komsomoļskij pil” starptautiskos izteicienos. Jo tālāk, jo trakāk, pēc ģeldīga darba ar nezināmas cenas gāzi no štatiem, nāk jauni murgi. Latvijas armijas vīri ir spiesti taisnoties, ka negrābs katru aiz stērbeles un pēc mēneša apmācībam negrūdīs visus zem lodēm un šrapneļiem. Leiši katoliskā vienotībā ir gatavi savus dēlus atdot par lielgabalgaļu. Es esmu gatavs palielināt emigrantu skaitu pierunājot savu dēlu nebāzt savu galvu cilpā histēriska patriotisma viļņa izraisītā psihozē. Karošana ir smags darbs, šīs arods – nogalināt un palikt dzīvam – prasa nopietnu sagatavotību, nevis tikai gatavību atdot dzīvību par Tēvzemi.

Un vispār, kāpēc Latvijas slāvu izcelsmes pilsoņus nerausta Prezidenta jautājums?

© AINIS, 2015

Aigars Cinis
pirms 7 mēnešiem
Paldies autoram par rakstu!
Mans mērķis vēršoties pie Satori publikas ir samazināt to jezgu, ko pēdējā laikā uztur radošā inteliģence (rupjāku apzīmējumu, ko lietot publiskai saziņai, es nevaru atrast) un kas dezorientē latviskās vides sabiedrisko domu. Runa ir par prezidenta vēlēšanām, kas notiks šogad.
Domāju, ka ir vērts šīm pļāpām noteikt „ceļu karti”, t. i., pamatot kandidāta izvēli viņa/ -as atbilstībai Satversmes 3. nodaļā izklāstītajām Prezidenta funkcijām.
Mans viedoklis saskan ar senu domu, ka no laba labu nemeklē, un labākais pretendents nākamajiem pilnvaru pildīšanas gadiem ir Andris Bērziņš. Nav vairs pirmais pārmaiņu laiks, kad derēja cilvēks ar atbilstīgu uzvārdu, lielisku spēju tieši sarunāt par karaspēka izvešanu, bet pilnīgu nevarību saimniecības jomā. Nav vairs cīņas laiks par starptautisko atdzīšanu, lai apstiprinātu personu ar dubultpilsonību, kad svarīgāk par iekšpolitiskām problēmām, pat tāda premjera nominēšanu, kas bez cīņas, tā paša starptautiskā miera vārdā atdeva Abreni, bet apkaunoja Latviju starptautiski, izrādot degsmi pirmā paužot atbalstu ASV iebrukumam Irākā. Nevar vairs atļauties steigā politikā iemest godīgu cilvēku, kas pameta savu labi iestrādāto profesionālo lauku, bet kā pirmo pēc ievēlēšanas sniedza paziņojumu, ka sāks uzmanīgi lasīt Satversmi; viņš to izdarīja, un sauklis „Atlaist Saeimu!” tika realizēts likumīgi, radot pamatotu izbrīnu tajos, kas gaidīja 15. maija garā veiktā apvērsuma sekas.
Domāju, ka Satori spēkos ir vēlreiz publiski uzsvērt acīmredzamo: kandidātu izvirzīs Saeimā pārstāvēta politiska partija vai kāds no ievēlētā simta atsevišķi, notiks slēgtais balsojums, t. i., tautas valodā: politiķu uzvārdus, kas izdarījuši to vai citu izvēli neviens neuzzinās, un visbeidzot: vēlētājs savu balss daļu jau uz neatgriešanos līdz nākamajām velēšanām ir atdevis, nobalsojot vai nebalsojot par to vai citu politisku spēku. Viss pārējais, kas notiek publisku sarunu telpā ir jezga, zaudējot izpratni par skaidriem spēles noteikumiem un uzdodot jautājumu: kā būtu, ja būtu?
Manuprāt, no politiskās retorikas viedokļa, būtu lietderīgi sabiedrībai atgādināt par šās izvēles nozīmību un no tās izrietošajām sekām: Prezidents ir vienīgā persona, kas likumīgi drīkst pieteikt karu, kas, protams, ir pamatdokumentā palicis rudiments, bet tur ir un ir aktuāls citāda laika apstākļiem kā Satversmes tapšanas laikā, šodien reāli karš notiek, bet par cilvēku prātiem. (Kā lai neatceras arī pirms pārmaiņu laika jociņu: uz stundu dabūt neatkarību, pieteikt karu Zviedrijai un aši padoties.) Otrkārt, Prezidents nominē premjeru, viņam/ -ai ir jābūt gana pieredzējušam cilvēku pazinējam, lai neizvirzītu veiklu saimniecisku darboni, kas prot vienā naktī padarīt nevarīgu parlamentāras valsts pamatu – parlamentu.

© AINIS, 2015

Rīgā, 2015. gada 16. martā, Latvju sēru dienā

Aigars Cinis
pirms 7 mēnešiem
Paldies autoram par rakstu!
Mans mērķis vēršoties pie Satori publikas ir samazināt to jezgu, ko pēdējā laikā uztur radošā inteliģence (rupjāku apzīmējumu, ko lietot publiskai saziņai, es nevaru atrast) un kas dezorientē latviskās vides sabiedrisko domu. Runa ir par prezidenta vēlēšanām, kas notiks šogad.
Domāju, ka ir vērts šīm pļāpām noteikt „ceļu karti”, t. i., pamatot kandidāta izvēli viņa/ -as atbilstībai Satversmes 3. nodaļā izklāstītajām Prezidenta funkcijām.
Mans viedoklis saskan ar senu domu, ka no laba labu nemeklē, un labākais pretendents nākamajiem pilnvaru pildīšanas gadiem ir Andris Bērziņš. Nav vairs pirmais pārmaiņu laiks, kad derēja cilvēks ar atbilstīgu uzvārdu, lielisku spēju tieši sarunāt par karaspēka izvešanu, bet pilnīgu nevarību saimniecības jomā. Nav vairs cīņas laiks par starptautisko atdzīšanu, lai apstiprinātu personu ar dubultpilsonību, kad svarīgāk par iekšpolitiskām problēmām, pat tāda premjera nominēšanu, kas bez cīņas, tā paša starptautiskā miera vārdā atdeva Abreni, bet apkaunoja Latviju starptautiski, izrādot degsmi pirmā paužot atbalstu ASV iebrukumam Irākā. Nevar vairs atļauties steigā politikā iemest godīgu cilvēku, kas pameta savu labi iestrādāto profesionālo lauku, bet kā pirmo pēc ievēlēšanas sniedza paziņojumu, ka sāks uzmanīgi lasīt Satversmi; viņš to izdarīja, un sauklis „Atlaist Saeimu!” tika realizēts likumīgi, radot pamatotu izbrīnu tajos, kas gaidīja 15. maija garā veiktā apvērsuma sekas.
Domāju, ka Satori spēkos ir vēlreiz publiski uzsvērt acīmredzamo: kandidātu izvirzīs Saeimā pārstāvēta politiska partija vai kāds no ievēlētā simta atsevišķi, notiks slēgtais balsojums, t. i., tautas valodā: politiķu uzvārdus, kas izdarījuši to vai citu izvēli neviens neuzzinās, un visbeidzot: vēlētājs savu balss daļu jau uz neatgriešanos līdz nākamajām velēšanām ir atdevis, nobalsojot vai nebalsojot par to vai citu politisku spēku. Viss pārējais, kas notiek publisku sarunu telpā ir jezga, zaudējot izpratni par skaidriem spēles noteikumiem un uzdodot jautājumu: kā būtu, ja būtu?
Manuprāt, no politiskās retorikas viedokļa, būtu lietderīgi sabiedrībai atgādināt par šās izvēles nozīmību un no tās izrietošajām sekām: Prezidents ir vienīgā persona, kas likumīgi drīkst pieteikt karu, kas, protams, ir pamatdokumentā palicis rudiments, bet tur ir un ir aktuāls citāda laika apstākļiem kā Satversmes tapšanas laikā, šodien reāli karš notiek, bet par cilvēku prātiem. (Kā lai neatceras arī pirms pārmaiņu laika jociņu: uz stundu dabūt neatkarību, pieteikt karu Zviedrijai un aši padoties.) Otrkārt, Prezidents nominē premjeru, viņam/ -ai ir jābūt gana pieredzējušam cilvēku pazinējam, lai neizvirzītu veiklu saimniecisku darboni, kas prot vienā naktī padarīt nevarīgu parlamentāras valsts pamatu – parlamentu.

© AINIS, 2015

Rīgā, 2015. gada 16. martā, Latvju sēru dienā

akmens
pirms 7 mēnešiem
Ivara kungs! Nav laika manevriem, labāk Andris Bērziņš uz 4 gadiem, nekā Rubenis uz 8.

Antonija
pirms 7 mēnešiem
Jūsu komentārs tika izdzēst nejauši, cenšoties likvidēt dubultnieku (tas tika ievietots divreiz), un diemžēl anulēt šo darbību tehniski nav iespējams. Atvainojamies par sagādātajām neērtībām.
 ATGRIEZTIES UZ RAKSTU

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies