Komentārs
17.10.2016

Valsts budžets un svētku mielasts "Mērnieku laikos"

Komentē
4

Lai gan parasti valsts budžeta projekti tiek apspriesti un vērtēti, izmantojot ekonomiskas (piemēram, izmaiņas nodokļos) vai sociālas kategorijas (piemēram, finansējums veselības aprūpei), 2017. gada budžeta kontekstā gluži negaidīti pavīd iezīmes tam, kā lēmumu pieņēmēji Latvijā saprot kultūras lomu.

Finanšu ministre, aizvadītajā nedēļā dažādās auditorijās komentējot nākamā gada budžeta projektu, starp izdevumu pozīcijām, kurās parādījies papildu vai jauns finansējums, minēja valsts simtgadei atvēlēto – nākamajā teikumā paužot cerību, ka tad nu "mēs arī redzēsim rezultātā patriotisma palielināšanos" (gandrīz precīzs citāts, interesenti var iepazīties ar Reiznieces-Ozolas komentāriem, piemēram, Ministru kabineta ārkārtas sēdē vai Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē šeit).

Tālākās pārdomas nav ironizēšana vai pukstēšana par ministres pausto. Viņa savus argumentus, visticamāk, izvēlējās – ja runājam tiešu valodu –, lai aizstāvētu līdzekļu piešķiršanu simtgades svinībām situācijā, kad pastāvēja un pastāv citi naudas pieprasījumi un var rasties jautājumi, vai tiešām simtgades finansējums ir tik svarīgs, salīdzinot ar šīm citām vajadzībām. Citiem vārdiem sakot, Reizniece-Ozola izvēlējās pamatojumu, kurš publikai, pēc viņas domām, ir saprotams vai pret kuru vismaz mutes nevērsies protestēt. Iespējams, uzrunāto domu gaitu viņa saprot pareizi, līdz ar to runa nav tikai par vienas amatpersonas pausto.

Tātad ko mēs varam izlobīt no šādas argumentācijas? Pirmkārt, ka simtgades pasākumu rezultātam jābūt patriotisma kāpumam. Otrkārt (ņemot vērā, ka ar lielāko daļu no finansējuma rīkosies Kultūras ministrija), netieši jāsaprot, ka kultūras uzdevums ir patriotisma veicināšana.

Par pirmo secinājumu. Šāda svinību un patriotisma sasaiste, manuprāt, ir riskanta kaut tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nav skaidrs, kā nomērīt, vai svinēšanas rezultātā patriotisms ir vairojies, un, ja ir, kādā apmērā (tas vispār izklausās jocīgi). Faktiski šī konstrukcija nozīmē: ja 2019. gadā socioloģiskās aptaujas liecinās, ka, piemēram, cilvēku attieksme pret Latvijas valsti nav uzlabojusies, varēs teikt, ka nauda izlietota nelietderīgi. Kas, protams, būtu nekorekti no veselā saprāta viedokļa, bet korekti no svinēšanas un patriotisma sajūgšanas kopā pozīcijām.

Pati sasaiste saturiski ir interesanta. Nebūt nepiederu pie tiem, "kuriem nekad nav labi", un simtgades svinēšanu atbalstu. Cita lieta, ka man subjektīvi tā liekas iespēja plašākai, intensīvākai refleksijai par mums pašiem, mūsu pagātni. Refleksija ir vērtīga kā tāda neatkarīgi no tās iznākuma. Pārdomas var nerezultēties ar nepārprotami pozitīvām emocijām, bet vai, piemēram, rezultāts "par spīti visam..." arī nav konstruktīvs? Labāka izpratne par kaut ko var arī nedot tieši lepnumu un līksmību (atvainojos, ja sanāca ironiski), bet tā ir vērtība vispār. Līdz ar to, manuprāt, simtgades svinēšanas vēlamais rezultāts būtu plašākas zināšanas un vispār dzīvāka interese par šo vietu, kuru sauc Latvija, – un nav jāpaģērē kā rezultāts apgalvojumi a la "tik labi nav nekur citur", "unikāla zeme" utt.

Svinēšana kā instruments vai, formulējot citādi, ja nav kopīgu svētku un nav kopābūšanas, tad tas nāk par sliktu patriotismam (lai cik dažādas var būt šī jēdziena subjektīvās interpretācijas). Droši vien saikne patiešām pastāv, un es negrasos snobiski vīpsnāt, ka bez kopābūšanas rituāliem (dziesmusvētki, līdzjušana sportā utt.) pašvaki mums ar to patriotismu būtu. Kopīgi rituāli ir svarīgi visām kopienām. Tādēļ man būtiskāk liekas, kāds būs simtgades rituālu saturs, jo no tā izrietēs arī, kas tiks aicināti rituālā piedalīties. Proti, vai rituāla saturs būs vērsts uz nosacīto latviešu auditoriju un mērķis attiecīgi būs latviešu patriotisma stimulēšana – vai arī rituālā piedalīties aicināti būs arī cittautieši? Kā saka, var gan tā, gan tā, tikai jāpatur prātā: ja mērķis ir lielāka piederības sajūta Latvijai arī cittautiešu auditorijā, tad tas ir krietni sarežģītāks un vienlaikus interesantāks uzdevums, kas prasa kaut ko būtiski vairāk par, atvainojos, sišanu sev pa plecu.

Par otro secinājumu. Ņemot vērā, ka kultūras ministrei ir pietiekami plašs redzesloks, nedomāju, ka pie horizonta vīd nosacījums: naudu iedevām, bet tad nu kultūras programmā iztiksim bez "visādiem modernismiem", kas taču neveicina patriotismu. Tomēr, atklāti sakot, pat ļoti pieklusināti – varbūt pat neapzināti – izteikta tēze, ka kultūrai ir jārespektē kādas politiskās kategorijās (patriotisms) formulētas intereses, mani mulsina. Manā izpratnē mākslas darba partneris tā pastāvēšanā ir indivīds, mākslas darbs pastāv pārdzīvojumā (visdažādākajā!), ko tas indivīdā izraisījis. Neesmu pārliecināts, ka, piemēram, Jāņa Veseļa "Dienas krusts" vai Kārļa Padega grafikas kaut kā veicina tieši kolektīvās piederības, kopības sajūtu, tomēr tās visas ir izcilas Latvijas kultūras sastāvdaļas, jo spēcīgi sarunājas ar lasītāju/skatītāju – indivīdu.

Vēlreiz – nedomāju, ka lēmumu pieņēmēju un kultūras attiecībās Latvijā pastāv "kurš maksā, tas pasūta mūziku" risks, attiecīgi nekādi trauksmes zvani nav jādimdina. Runa ir par to, ka ierobežotu valsts finansiālo iespēju apstākļos – un tādi tie būs arī turpmāk – lēmumu pieņēmējiem attiecībā uz kultūras "produktu" būtu derīgi mierīgi nonākt pie pareizās (manuprāt) rezultātu secības. Kultūra piedāvā tieši indivīdam iespēju saskarties ar kaut ko ārpus ikdienas mehānismu rutīnas, savukārt šādus impulsus saņēmuši indivīdi bagātina kopējā sabiedrības tīklojuma pulsāciju paleti. Un nevis otrādi – ka kultūrai ir jāstrādā ar kaut kādām kolektīvām emocijām un priekšstatiem, kas jau tālāk veido indivīdu.

Un vēl. Kultūras un simtgades sasaiste (ieguldījums – rezultāts) ar noskaņām sabiedrībā ir tāda kā (visticamāk, neapzināta) blēdība, alibi pirkšana. Mēs atvēlējām naudu, viss skaisti notika (cerēsim), gaidām pozitīvas emocijas – kurām kaut kā jābūt spēcīgākām un noturīgākām par tām izjūtām, ko var raisīt citi varas pieņemtie (vai tieši otrādi) lēmumi. Kultūra, vēsture kā plāksteris.

Rezumējot: simtgades svinību satura veidošana un tam sniegtais novērtējums būs noderīgi interesants. Tradicionāli kultūra lēmumu pieņēmēju retorikā un, pieļauju, arī domāšanā vispirms tiek saprasta kā budžeta pozīcija (pārcilājiet prātā, kādi jēdzieni dominē: pareizi, "kultūras darbinieku atalgojums"). Tas nav nedz labi, nedz slikti. Runa ir par to, ka simtgade un ar to saistītie izdevumi labā nozīmē provocēs lēmumu pieņēmējus izteikties arī, kā saka, par saturu. Pozicionēties kategorijā "sabiedrībā pazīstami cilvēki apmeklē..." ir viens, sajust sevī aicinājumu vērtēt kultūrā ieguldītās naudas atdevi – kaut kas cits.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4