Ar bērniem
06.05.2016

Vai Rīga jau gatava?

Komentē
0

Par Jura Zvirgzdiņa un Ingunas  Cepītes grāmatu "Cekulaina zīle dzied… Stāsti par Rīgas vēsturi", apgāds "Pētergailis", 2015

Senā Rīga. Sirmā Rīga. Skaistā Rīga. Vecrīga, centra Rīga, Ārrīga, apkaimju Rīga. Dažādību iemieso tik daudzus laikus un varas piedzīvojusī Baltijā lielākā pilsēta, kuras osta allaž bijusi stratēģiski nozīmīga gan pašiem rīdziniekiem, gan tās tuvākiem un tālākiem kaimiņiem. Mūsdienās Rīga joprojām tiek celta – nerimstoši attīstot pilsētu, veicinot tās ekonomisko, sociālo un kultūras dzīvi, atjaunojot kultūrvēsturisko mantojumu, nodrošinot pilsētas atpazīstamību pasaules mērogā un, galu galā, kā pienākas pilntiesīgai 21. gadsimta Eiropas kultūras galvaspilsētas godu piedzīvojušai pilsētai, rūpējoties ne vien par pilsētnieku fizisko un sociālo, bet arī garīgo labklājību. Kā atgādina iemīļotā tautas teika, kuru šobrīd aktualizējuši vairāki bērnu literatūras autori [1], Rīga nekad nedrīkst būt gatava, citādi tai lemts nogrimt Daugavas dzelmē. To apliecina arī Rīgā valdošie kungi, kuri dienu un nakti prāto, plāno, ceļ un veido, un katram, kurš šaubās par pilsētas pastāvēšanu, atgādina: "Viss notiek! Rīga šodien ir dinamiska un pulsējoša pilsēta." [2] Ikdienā varam vērot, ka pilsētas arhitektoniskā panorāma pakāpeniski mainās, tomēr Rīgas siluets nav iedomājams bez spožajiem vecpilsētas baznīcu torņiem un senākās pilsētas daļas kā vēstures liecinieces. Un, kā zināms, bez vēstures nav iedomājama šodiena, neesam iedomājami mēs paši. No Vecrīgas vaļņiem ir aizsākusies plašā Rīga, un te sākas arī grāmatas stāsts.

Nav mazsvarīgi, ka darbā "Cekulaina zīle dzied… Stāsti par Rīgas vēsturi" pieredzējis autoru tandēms sadarbojas ne pirmo reizi. Ja Ingunai Cepītei izdevējdarbībā ir cienījama pieredze un skaidrs redzējums attiecībā uz vēstījumu lasītāju auditorijai, tad ne mazāk cienījamais Juris Zvirgzdiņš ir tas latviešu rakstnieks, kurš pilntiesīgi dēvējams par bērnu literatūras vecmeistaru un vienu no iemīļotākajiem autoriem pašu lasītāju vērtējumā. Grāmata par tautas vēsturi, kāda lielā mērā ir arī šeit aplūkotā, nav vienkāršākais uzdevums rakstniekam, jo sevišķi tādēļ, ka jāatrod apdomīgs vidusceļš starp avotu pārstāstu un paša autora jaunradi. Tāpat nācijas vēsture ir gana sensitīva tēma, par kuru stāstot jaunākajai paaudzei pastāv liels risks nemanot ieslīgst pamācošā demagoģijā, tā jaunatnes interesi tikai slāpējot. Lai arī grāmatā lasāms visai blīvs daudzu faktu un notikumu kopums, izvēlētā stāstījuma forma ir dzīvīga un, šķiet, arī labi saprotama, jo vienkāršā, raitā valodā stāstīts par būtiskāko Rīgas pastāvēšanas 815 gados.

Autori pilsētas vēsturi rakstījuši stāstu žanrā, grāmatas kompozīciju veido sešas nodaļas par hronoloģiski visaptverošiem vēstures aspektiem: Rīgas dibināšanu, Rīgas plešanos plašumā un varas nostiprināšanu, poļu un zviedru laikiem Rīgā, Krievijas cara Pētera Pirmā ierašanos Rīgā un Ziemeļu kara sākumu, Napoleona kara laikiem, kad Rīgā gribēja ienākt Makdonalds, un par diviem kariem, un brīvības izcīnīšanu. Īpaši gribas uzsvērt lappusi jaunāko laiku vēsturē, kas ietverta grāmatas noslēguma nodaļā, – 1991. gada barikāžu notikumus. Šī gada sākumā ar plašu pasākumu programmu barikāžu 25. gadadiena tika pieminēta visā Latvijā, un būtiski šajā atcerē ir vēstīt par piedzīvoto jaunākajai paaudzei, dalīties atmiņās un skaidrot pieredzēto  – Jura Zvirgzdiņa un Ingunas Cepītes darbs arī šajā ziņā ir veiksmīgs ievadmateriāls. Kopumā grāmatā aplūkoto tēmu un notikumu loks ir vērienīgs, sākot no teikas "Kā zvēri Daugavu raka" un pilsētas pirmsākumiem Rīgas dibināšanā līdz pat tagadējā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa Jaungada uzrunas pieminējumam.

Darbā redzams lietpratīgs materiālu apkopojums, jo līdzās vēsturiskiem faktiem un notikumu aprakstam, analīzei izmantota arī tautas folklora – tautasdziesmas, teikas, leģendas –, kā arī pavisam nesenu, sadzīvisku notikumu pieminējums. Ar tautasdziesmu epigrāfu iesākas katra nodaļa, un, lai arī šāds mākslinieciskais paņēmiens latviešu literatūrā šķiet tradicionāls, pašsaprotams, tam ir būtiska vērtīborientējoša nozīme. Tautasdziesma kā pārlaicīgs simbols, paaudžu mantojums un nācijas gara raksturotājs, iepriecinātājs svētku reizē un mierinātājs grūtībās.

Tāpat kā dzīvē, arī grāmatā neiztrūkstošs ir dzīvespriecīgs aktuālo notikumu un reāliju pieminējums, un būtu melots, ja mēs sacītu, ka dzīves ritējumā ikdienišķiem mirkļiem nav nozīmes. Arī apziņa, ka latviešu tautas vēsturē ir daudz smagā, sarežģītā un traģiskā, nācijai ne vienmēr palīdz attīstīties, tādēļ ir vērts rādīt – jo īpaši jaunākajai paaudzei –, ka, par spīti piedzīvotajam, ir daudz gaišā, priecīgā un skaistā. Laiku pa laikam gaisināt smagnēju skatu uz pasauli un pārmērīgu nopietnību – gribas ticēt, ka tam jābūt katra latvieša iekšējās attīstības plānā.

Šī grāmata ir vērtīga lasāmviela visai ģimenei un visām paaudzēm – to apliecina ne vien tematika un notikumu plašais mērogs, bet arī darba forma un iekodētā paaudžu kopība. Cilvēka literārās gaumes veidošanu un tās nozīmi daudzkārt uzsvērusi pati Inguna Cepīte [3], taču, kā jau nojaušams, šis ir ne tikai izdevēju rūpals. Ļoti lielā mērā vecāku pienākums ir apzināties, ka viņi ir ne vien savas, bet arī bērnu, tātad – nācijas un nākamās sabiedrības, gaumes veidotāji. Tāpat varētu vēlēties, lai katrā Latvijas ģimenē būtu iespējams sarunāties tā, kā grāmatā to dara divas paaudzes simbolizējošās zīles – Mazā Zīle un Vecā Zīle, no kurām viena ir dedzīga jautātāja, bet otra zinoša un ieinteresēta stāstītāja. Dialoga forma caurvij visu grāmatu un blīvā, koncentrētā veidā aptver Rīgas vēsturi un nozīmīgākos Latvijas vēstures notikumus, kuru pieminējums vedina lasītāju apdomāt – kas esmu es pats un kāda ir mana loma uz lielās vēstures ass? Kāds ir mans uzdevums šajā vietā, pilsētā, valstī?

Katras nodaļas beigās ievietots annāļu kopsavilkums no "No Vecās Zīles bēniņos atrastajām lapiņām" ar jautājumu: "Vai Tavi vecāki un draugi zina, ka:", kurās lasāmi ne vien plaši zināmi notikumi, bet arī lokāli kultūrvēsturiski nozīmīgi fakti. Un, patiesi, vai atceramies, kad Rīgā ir notikusi pirmā teātra izrāde, kalta pirmā monēta, kad likti pamati Doma baznīcai, dibināta vecākā aptieka Rīgā un sāk darboties pirmais centralizētais ūdensvads? Vai zinām, kurš ir vecākais muzejs un kura ir pirmā mācību iestāde Rīgā un ka Bastejkalna vietā reiz bijuši pilsētas aizsargvaļņi?

Darba vizuālajam materiālam arī ir gandrīz muzejniecisks mērogs, jo grāmatā studējami ir Rīgas zīmoga, vēlāk – ģerboņa, attēli, rādīts Rīgas karogs 17. gadsimtā, padomju periodā un mūsdienās, skatāmi Johana Kristofa Broces filigrānie Rīgas pils un panorāmas zīmējumi un citi saistoši papildmateriāli. Mākslinieces Ilzes Ramanes skaidri un reālistiski veidotā ilustrāciju stilistika veiksmīgi sasaucas ar tematisko vēstījumu. Grāmatas tēliem, kuru vidū ir tādas vēsturiskas personas kā Krievijas cari, jaunlatvieši un pirmie Latvijas valsts prezidenti, ir visai neitrāli, cilvēcīgi vaibsti, un, šķiet, šis patiesi ir gadījums, kad mākslinieciska mērenība ir vietā, jo ekstravagance ilustrācijās pat varētu šķist lieka. Jūtams, ka darbs tiecas objektīvi skaidrot notikumus, grāmatas lasītājam savu nostāju ļaujot veidot pašam. Ieinteresēšana ir galvenais uzdevums, jo darba mērķauditorija ir vecums, kurā cilvēks lielo vēstures kopainu aptver pamazām. Arī titultēls stāstītāja putna – zīles – veidolā ļauj objektīvāk, distancētāk uzlūkot tekstu, jo cilvēks kā galvenais varonis aicina tieši identificēties ar aprakstītajiem notikumiem. No otras puses – lai emocionāli aptvertu, piemēram, kara notikumu traģismu un iespaidu uz cilvēka dzīvi, izvērtētu karu kā postošu konfliktu, pašidentificēšanās noteikti ir nepieciešama.

Rezumējot pārdomas par šī izdevuma nozīmi, cikliski nāk prātā doma, ka ikkatras nācijas un veselīgas, domājošas sabiedrības pastāvēšanas stūrakmens ir pašapzināšanās. To lielā mērā veido tieši vēsture, uz kuru mēs atskatāmies caur pagātni, tagadne, kuru veidojam šodien, un nākotne, kurā cerīgi raugāmies.

Cerīgi gribas raudzīties arī uz šo Ingunas Cepītes un Jura Zvirgzdiņa grāmatu, kurai, ļoti iespējams, būs lemts kļūt par klasiku, lai arī pēc desmit, piecdesmit un simt gadiem nākamie Latvijas iedzīvotāji un rīdzinieki zinātu, kādas ir viņu saknes un kādi ir pašas pilsētas pirmsākumi. Lai uz jautājumu "Kas jādara man?" viņi zinātu atbildi, būtu pilni lielu sapņu, apņēmīgu plānu un stipras gribas. Un kas jādara mums katram šodien? Viss iespējamais, lai mūsu vienīgā Rīga mūžam mirdzētu un reizē – lai tā nekad nebūtu pabeigta, nekad nebūtu gatava. Lai vēsts, ko nes zīle Rīgas torņa galiņā, ir par mierīgu laiku un skaidru apvārsni katra sētā, mājā un apziņā.

 

[1] Vai Rīga jau gatava? Nostāsti par Rīgu. Māksliniece Agija Staka. Sakārtojusi Inese Pelūde. Rīga: Zvaigzne ABC, 2015.

[2] Rīgas pašvaldības portāls

[3] Inguna Cepīte sarunā ar "Satori"

 

Agija Ābiķe-Kondrāte

Agija Ābiķe-Kondrāte ir filoloģijas maģistre. Profesionālā pieredze un intereses saistītas ar Latvijas muzejiem. Valdzina glezniecība un lirika, mūža sapnis ir dzejas krājumu kolekcija. Mīļākā vārdšķi...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!