Ar bērniem
23.03.2016

Vai māksla audzina?

Komentē
1

Turpinot sarunu par to, vai saskaršanās ar mākslu ietekmē bērna un jaunieša morālo attīstību, mēs vairākiem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem uzdevām jautājumu: "Kurš literārs darbs, filma, teātra izrāde, mākslas darbs ir ielicis pamatus jūsu personības izaugsmē, palicis atmiņā no bērnības vai jaunības ar to, ka iemācījis jums kaut ko īpaši būtisku par pasauli vai pašam par sevi?"

Dzejniece Inese Zandere: Manus pamatus ielika latviešu klasiķi, un tas notika vēl labu laiku, pirms sāku iet skolā. Tos varētu nosaukt par pamatiem gandrīz vai burtiskā nozīmē – jo "Lāčplēsim" manu interesi piesaistīja tieši grāmatas lielums un smagums. Milzīga grāmata ar Ģirta Vilka ilustrācijām, uz bieza reljefa papīra, šķiet, pat audekla vākos, katrai bildei pāri zīdpapīrs, sumpurņi ar acīm kā šķīvjiem – un pantmērs, smagnējais, šūpojošais pantmērs, garās rindas kā lieli viļņi, vārdu sakot – mēroga izjūta. Tajā pašā lielo grāmatu kaudzē bija tumši sarkans "Uguns un nakts" izdevums – it kā tā pati pasaka, bet pilnīgi citāda dzeja, kurā es sajutu, kā saturu nes forma un dinamika, kā deg un skrien Spīdolas cietais teksts un mīksti velkas Laimdotas, kā tekstā kontrastē atsevišķums un masa. Protams, es to ne analizēju, ne apzinājos, bet spēcīgi jutu, un tagad varu šīs sajūtas noformulēt. Laimdota un Spīdola uz mani iedarbojās tieši kā pretstata ideja (par to liecina arī fakts, ka no galvas skaitīju tieši kontrastējošos "šodien cērtu pirmā, rītu nepazīšu" un "vai, vai, mūsu mīļie"), ar to saistījās arī satraucoša doma par izvēli (identitāti) un ilgošanās pēc veseluma, lai ko tas nozīmētu – estētisku pilnību vai Dieva meklēšanu. Tad nāca "Spēlēju, dancoju", Dailes teātra uzvedums, ko rādīja televīzijā – skatīšanos melnbaltajā mazajā ekrānā vēl tagad atceros kā aizraujošu piedzīvojumu –, tad Brigaderes "Princeses Gundegas" un "Maijas un Paijas" lasīšana – daudzas reizes, arī balsī, lomās. Uz pasakaino ideju drāmu pamatiem saliku lauku dzīves prozu ar visiem dabas aprakstiem, kas ļoti harmonēja ar manu ikdienas dzīvi: Birznieka-Upīša "Pastariņa dienasgrāmatu", Valda "Staburaga bērnus" un Upīša "Sūnu ciema zēnus", kā baļķus, katru lasot un pārlasot pa nez cik reizēm, kamēr gluds un turas kopā, – un tad jau, var teikt, Zandere bija gatava.

Mūziķis un žurnālists Edgars Raginskis: Par nozīmīgu manas bērnības literāro pieredzi iz 80. gadu beigām (lēšu, man bija gadi pieci, ne vairāk) kļuva brazīliešu rakstnieka (tagad, vikipēdiju šķirstot, izrādās, arī žurnālista, tulkotāja un mākslas kritiķa) Monteiru Lobatu "Dzeltenā dzeņa ordenis" (José Bento Renato Monteiro Lobato, "Sítio do Picapau Amarelo", 1920–1940). Mani sasodīti valdzināja košā, svešādā un bīstamā zeme Brazīlija, kurā atdzīvojas, cilvēkiem pilntiesīgi līdzāspastāvēt spēj un trakos piedzīvojumos metas kukurūzas vālīte – grāfs Kukuruzo, lelle Emīlija un rozā ruksis marķīzs de Rabiko. Iespējams, šī bērnu grāmatiņa akurāti neierindojas cēlajā "bērnu grāmatas pieaugušajiem" kategorijā, kurā gozējas Sent-Ekziperī "Mazais princis" vai Milna "Vinnijs Pūks", tomēr man šī bija pirmā iepazīšanās ar humānisma, rakstura neatkarības un patstāvības, cilvēciskās sadarbības vērtībām (nē, meloju, pirmoreiz ar šīm kvalitātēm sastapos latviešu tautas pasaku krājumā "Ganuzēns un velns", tajā melnajā grāmatā ar biedējoši reālistisko velna galvu uz aizmugurējā vāka!). Un tad jau sekoja Lindgrēne, Jānsone, Jaunsudrabiņš, Valdis, Brigadere, Kestners un citi jauniņa cilvēka "must-read".

Publiciste Anete Konste: Kad vaicāju mammai, vai viņa atceras, kurš darbs uz mani bērnībā atstājis īpašu iespaidu, saņēmu atbildi: "Tev patika, griežot gurķus, apēst neglītākos gabaliņus." Bija pārpratusi jautājumu. Mākslā gan mēdzu darīt tieši pretēji – izvēlēties skaistākos gabalus. Šķiet, daudz jau neatšķīros no parasta bērna – man patika Kārļa Skalbes pasakas, stāsti par trollīti Muminu un Vizmas Belševicas "Bille". Laikā, kad vēl nemācēju lasīt, mamma nereti pēc mūsu ikvakara "prozas lasījumiem" atstāja grāmatu gultā. Tad es to šķirstīju un skaļā balsī runāju, izliekoties, ka tālāk lasīt turpinu pati. Vēlāk lasīt tomēr kaut kā iemācījos, un tad starp maniem iemīļotākajiem darbiem bez neiztrūkstošā Džeroma Selindžera "Uz kraujas rudzu laukā" un gurķu griešanas ierindojās Erika Ādamsona "Smalkās kaites", Andras Neiburgas "Stum, stum" un Justeina Gordera "Pasjansa noslēpums", ko pat ieteicu izlasīt omai. Ilgstošas pārdomas mani nomāca arī pēc Jaunā Rīgas teātra izrādes "Tims Tālers jeb pārdotie smiekli", kurā, izrādās, jāsmejas bija pavisam maz. Tomēr tad, ja pavisam noteikti jāizvēlas tikai viens darbs, tā ir tautasdziesma "Meita gāja uz avotu".

Lūdzu to mammai atkārtot atkal un atkal, katrreiz no jauna piedzīvojot patīkamu pārsteigumu par to, ka meitene muižas un naudas vietā ir izvēlējusies puisi. Tā es iemācījos, ka mīlestība ir daudz svarīgāka par naudu.

Teātra zinātniece Edīte Tišheizere: Diezgan ilgi nācās domāt par redakcijas jautājumu. Izceltu trīs. Pirmais bija "Pastariņa dienasgrāmata", ko lasīju kādu brīdi pirms skolas sākuma. Tur klētiņā ieslēgts mira kalējs. Nekad pēc tam neesmu sajutusi tādas šausmas un bezpalīdzību nāves priekšā, nezinu, kāpēc, jo neesmu pārlasījusi joprojām.

Vidusskolas sākumā izlasīju pirmo grāmatu krieviski – tas bija Puškina "Jevgeņijs Oņegins", kas mani satrieca ar atklājumu, ka saturam ir forma un ka tā arī ir mākslas darba būtiskākā komponente. Joprojām tā liekas.

Trešais iespaids ir Boba Fosa "Kabarē", ko, Atmodas gados skatoties (biju to jau redzējusi iepriekš), pēkšņi sapratu, ka esmu gatava celties kājās, dziedot līdzi skaistajam hitlerjūgenda zēnam.

Tas bija diezgan apdullinoši: saprast, par ko ir filma, just to, ko jūtu, un apzināties, cik viegli esmu manipulējama piemērotos apstākļos.

Filozofs Vents Sīlis: Mihaila Bulgakova "Meistars un Margarita". Tas ir romāns par to, kā Maskavā ar savu svītu ierodas Sātans, romānā saukts par Volandu, un sarīko balli, kur visas sievietes ir plikas. Arī par neatzītu literātu vārdā Meistars un viņa mīļoto sievieti Margaritu. Un kādu ļoti būtisku sarunu starp dumpīgu sludinātāju vārdā Jēzus no Nācaretes un Jūdejas prokuratoru, romieti Ponciju Pilātu.

Rotaļīgo un vienlaikus bezgalīgi skumjo Sātanu vada antropoloģiska ziņkāre par to, vai cilvēki gadsimtu gaitā ir stipri mainījušies. Izrādās, lielākā daļa ir tieši tikpat egoistiski un ļauni. No viņiem atšķiras vien daži, kuri cieš tieši tādēļ, ka ir labāki par pārējiem. Tāds ir Meistars, kurš tiek vajāts un ielikts trakonamā tādēļ, ka sarakstījis ģeniālu romānu par Jēzus pēdējām dienām. Tāda ir Margarita, viņa bijusī mīļākā, kura mīlestības vārdā piekrīt pakalpot Sātanam, lai tikai uzzinātu, vai Meistars vēl ir dzīvs.

Proti, romānā atrodams viss, ko kāro baudīt domājošs un jūtīgs cilvēks: iemesli, kuru dēļ skaistas sievietes labprāt izģērbjas; refleksija par to, kas padara cilvēku par cilvēku un kā uz to skatās Dievs un Velns; kādēļ cilvēki grēko un kā izpērk grēkus; kādam ir jābūt, lai piedzīvotu īstu mīlestību, ko šāda mīlestība maksā un kā to atgūt, ja gadījies pazaudēt; pārspriedumi par to, ar ko laba literatūra atšķiras no sliktas, cik liela ir cilvēka radītspējas vērtība un kāda cena par to jāmaksā. Papildu vērtība ir tas, ka uz latviešu valodu tekstu izcili tulkojis Ojārs Vācietis.

Dzejniece Agnese Krivade: Visu zemāk minēto piedzīvoju 16–22 gadu vecumā. Negribas paskaidrot sīkāk – tas šķiet pārāk privāti. Ikviens no minētajiem man nevis vienkārši "paticis", bet gan kaut kādā ziņā uzlicis uz sevis saprašanas ceļa, ko turpinu iet vēl joprojām.

Dzeja: Jo, "Manas mīļās vārds"; Eduards Aivars, "Ainava kliedz"; Edvīns Raups, "Uzvāri man kaut ko pārejošu". Filmas: Tarkovskis, "Stalkers"; Almodovars, "Runā ar viņu"; Haneke, "Klavierskolotāja". Proza: Dostojevskis, "Brāļi Karamazovi"; Eduards Ļimonovs, "Tas es – Eģiks" (krievu val.); Bībele. Teātris: Alvis Hermanis, "Tālāk", "Stāsts par Kasparu Hauzeru". Mūzika: Kaspars Dimiters, "Krusta skola"; "Baložu pilni pagalmi", "Zabete baro baložus".

Ceļotājs Reinis Tukišs: Ikviens, kam sagadījies piedzimt cilvēka ādā, ienāk šajā pasaulē ar noteiktu priekšstatu bagāžu, un nevienam nav patiesas iespējas tos izvēlēties. Kāds piedzimst brīvdomīgu mākslinieku ģimenē relatīvi brīvā valstī un sāk valkāt attiecīgus priekšstatus par labo un ļauno, derīgo un nederīgo. Cits piedzimst stingri reliģiozā ģimenē valstī, kur brīvdomība nav cieņā, un sāk valkāt savā ģimenē un kopienā ierastus priekšstatus par labo un ļauno, derīgo un nederīgo. Dažkārt šie priekšstati izrādās šauri un tiecas izstumt to, ko izskata par citādo, un virkne ciešanu no tā dzimst.

Manuprāt, ja lasīšanai un kultūras pieredzei ir kāda jēga, tad tā ir izaicināt un paplašināt šos priekšstatus. Proti, lasot grāmatas un skatoties filmas par šķietami citādo – citiem ļaudīm citos laikos citās pasaules vietās –, ja tu esi inteliģents un jūtīgs lasītājs, tava sirds tiem pamazām atveras: tu atklāj, ka, neraugoties uz virspusējām atšķirībām, tie ir tādi paši cilvēki kā tu, kas līdzīgi cieš un priecājas. Lasot grāmatas un skatoties filmas, tu pamazām pārvari daudzus ierobežojošus uzskatus par dzīvi – jūtot līdzi grāmatu vai kino varoņiem, tu redzi, cik dzīve var būt dažāda, cik dažādi tā var tikt dzīvota. Līdz ar šo priekšstatu pārvarēšanu tevī ienāk daudz lielāka atvērtība un attiecīgi – vieglums.

Un, ja tu esi pavisam nobriedis lasītājs, tad ar laiku tu sāc redzēt un saprast – pati doma, ka "grāmatu lasīšana ir svarīga", ir tikai viens no daudziem priekšstatiem, ko cilvēki valkā. Lasīt grāmatas ir jauki, bet vēl jaukāk ir lasīt vienkārši visu, kas notiek: cilvēkus, vietas, situācijas. Šī ir skaista un nepastarpināta lasīšana, un tā notiek pati no sevis ik mirkli.

Tajā brīdī, kad to pa īstam sapratu, šī dzīve, kurā man sagadījies dzīvot, kļuva pavisam vienkārša un modra.

Tēmas

Satori aptauja

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!