Ar bērniem
25.11.2015

Uzzīmētā bērnība

Komentē
0

Recenzija par Māras Cielēnas dzejas izlasi "Pa īstam un pa jokam", māksliniece Una Leitāne

Izdevējs apgāds "Lietusdārzs", 2015

Tas, kas pārsteidz, pirmo reizi ieraugot mazpazīstamā renesanses gleznotāja Džovanni Frančesko Karoto (Giovanni Francesco Caroto) radīto bērna portretu, ir mūsdienīgums. No gleznas smaida zaļā samta jaciņā tērpusies sarkanmataina meitene un rāda savu zīmējumu. Nav zināms, kas ir attēlotais cilvēciņš, bet izteiksme un žests liecina, ka, visticamāk, tas ir bērna pašportrets. Tomēr, izlasot parakstu, izrādās, ka 1515. gadā gleznotā mākslas darba nosaukums ir "Zēns ar zīmējumu". Kamēr nomainījušies mākslas stili, mode un izpratne par bērnību tik ļoti, ka nav iespējams renesanses zēnu atšķirt no šodienas meitenes, bērni joprojām zīmē to pašu un tāpat kā senāk. Arī Marijas bērnudārza gaitenī pie sienas rindojas tie paši zīmējumi, kas pirms 30 gadiem manā bērnudārzā, – zaļa zāle pašā lapas apakšējā malā, zila debesu svītra un saule augšā. Pa vidu mamma un māja.

Džovanni Frančesko Karoto (Giovanni Francesco Caroto) 

Visas šīs svarīgās lietas, ko bērni zīmē, var atrast arī Māras Cielēnas dzejoļu izlasē "Pa īstam un pa jokam". Apgāda "Lietusdārzs" izdoto krājumu sastādījusi pati autore, un tajā apkopots dekādes veikums – ap pusotra simta dzejoļu. Lielākā daļa no tiem jau publicēta atsevišķos izdevumos, piemēram, "Debesu trepītē", "Trakulītē sandalītē", "Nāriņas pidžamā", "Krupītes kurpītēs" un citos, tāpēc jaunā grāmata daudziem būs kā atkalsatikšanās. Arī mēs ar Cielēnas dzeju iepazināmies jau agrāk – kad Marijai bija pusgadiņš, vecāmāte no "Maksimas" kopā ar burkāniem biezenītim atnesa "Trakulīti sandalīti". Cielēnas grāmatām piestāv, ka pēc tām nav jādodas uz speciālu grāmatveikalu – tās pieejamas arī turpat pie kases lielveikalā. (Jo saule spīd visiem vienādi, arī "ubagam ar zilo degunu" dzejolī "Saule un mēs"). Tomēr, tā kā šī atkalredzēšanās notiek citā vietā un veidā, tā atnes jaunas atziņas un pieredzi.

Krājuma "Pa īstam un pa jokam" tēmas pārstāv plašu emocionālo skalu: no pa jokam – skaitāmpantiem par krupītes kurpīti – līdz pa īstam: dzeju, kas skar patriotiskus un ekoloģiskus jautājumus. Pirmās nodaļas "Skaties, kāda mūsu māja" karaliene ir mamma. Viņa ir pasaules centrā, gluži kā saule planētām, taču nevis tālu, bet ļoti tuvu ("Pasaules uzbūve"). Ja visām siltajām lietām ir pa kādam aukstam elementam, pavasarim tas ir ezers, mājai – pagrabs, tad mammai viss ir silts – arī gredzentiņš viņas pirkstā. Diena nomaina nakti, jaunība briedumu, bet tikai mamma vienmēr ir mammas vietā ("Mammas vieta"). Kā mazas meitenes sevi zīmē? Marija – kā princesi, ar kroni galvā, gluži kā Cielēnas dzejā, kur māsas ir princeses, bet brāļi bruņinieki un māja – zemeslode ("Zemeslode"), kas tumšā naktī gaida starp citām zvaigznēm un mājām ("Mājupceļā"). Dzejnieces idilliskās ģimenes zīmējumā izdevies precīzi attēlot darbadienas beigas, kad vecāki grib atvilkt elpu pēc nogurdinošās dienas un, "karstu tēju salējuši", rāmi sēd, kamēr bērni, ar basām kājām izkāpuši no gultas, gatavi piebiedroties vakariņām ("Naktiņas").

Ikdienas priekšmetu pasaule Cielēnas dzejoļos atdzīvojas – galds ielūdz krēslus uz diskotēku, kur skapis dejo ar smalkām glāzēm ("Kad mūsu nebij mājās"). Vairākkārt gribas pārlasīt un pat iemācīties no galvas dzejoli par mākoņiem, kas, līdzīgi kā putni, māca mazos putnēnus lidot, ("Mākoņu mācības"). Par jūru, kuras gulēšanu netraucēja reņģu krākšana un kurai olis spieda sānu. Taču pantiņš par lietu ("Lietus vieta"), kas uz izlasi atceļojis no "Trakulītes sandalītes", bez Ilzes Dambes bildītes baltajā lapā sarāvies pavisam maziņš un nesaprotams. Tas nespēj sacensties ar pavasara tēlu Zaļo no blakus lappuses, kas "pilnā sparā skrien no zemes ārā", ielec acīs, tad no acīm ārā slaikā lokā kokā, kur sēž zarā un kūko, un tad – bums – iesit pa pieri ("Zaļais"). Mārai Cielēnai lieliski izdodas radīt dzīvīgus, bērna interesi saistošus tēlus – krupīte ar kristāla kurpīti, pelīte, kas lec pa dēlīti, žirafe, kas iet uz ziemeļiem, milzīga piparkūkas cūka – reizēm tie šķiet izskrējuši cauri dzejnieces galvai, tā arī neuzkavējoties tik ilgi, lai stāstu izstāstītu līdz beigām.

Vairāki no pantiņiem ir tīri praktiski pielietojami – nodaļa "Uz Ziemassvētkiem es spīdēšu" noderēs, gatavojoties svētku vakaram, bet "Ceļam, ceļam miega pili" palīdzēs aizmigt. Lielisks veids, kā paskatīties ar humoru uz tādām šaubīgām radībām kā monstri un spoki, ir dzejolis, kurā Briesmonītis midzina mazo briesmonīšu bēbīti ("Vakarbaide"), un "Spociņa šausmas" no sadaļas "Man ir jumts no pekstiņiem". Miega pantus "Vakarā, Kas nāk? Vai dabūs?" esmu iemācījusies no galvas, jo regulāri pārlasu – gan ritma, gan noskaņas, gan stāsta dēļ. Kopumā aizmigšanas rituālam veltītā dzejoļu izlase izceļas ar vienotu noskaņu un mērķtiecīgu kompozīciju, un tie noved pie loģiska iznākuma – aizmigšanas.

Dzejoļi, kas sagrupēti zem nosaukuma "Tāda zeme ir tikai viena" atstāti gandrīz pavisam bez jokiem. Tie ne vien kontrastē ar omulīgo bērnības kā siltas mannā putras noskaņu, bet vietumis arī atstāj trauksmainu pēcgaršu. Te ir rindas, kas stāsta par Lāčplēša dienu, kad cilvēki "uguns zeltotām sejām" iet "mūsu zemīti nosargāt" un ceļ sveču sētu, ka no ledainā naida paliks tik slapjums vien ("Sveču sēta"). Te iezīmējas kara draudi: "Dieviņ, dod, lai svešas zemes neizplešas." Bet pēc dzejoļa "Bērnu aizlūgums par jūru" man nākas mierināt Mariju, ka mazā nāriņa, kas mokās, ir veids, kurā cilvēkiem stāstīt par to, ka nevajag piesārņot dabu.

Dzejniece arī mazliet pakrata pirkstu un aicina katru vakaru ne vien izpucēt zobus un noberzt muti, bet arī iztīrīt valodu no tādiem piesārņojumiem kā "bante, samosvals, davai". Tas šķiet labāk par pārmērīgu pozitīvisma apliecinājumu dzejolī "Pie mums": "Un it neviens nav negants, Un it neviens nav drūms."

Pie mums ir brīnumjauki – "Pat saule nāk pie mums!", Latvijas burvību atklāj aicinājums lidojošajam šķīvītim nolaisties dārzā, "te, pēc āboliem kur stipri smaržo gaiss", jo tur var redzēt, "kas pa īstam uz zemes ir skaists" ("Lidojošais šķīvītis"). Varbūt jokus nevajag pavisam mest pie malas.

Tā kā vairāki dzejoļi mums ar Mariju bija jau pazīstami, bija interesanti vērot, kā tie starp citiem vākiem un citā kompānijā mainās. Kā ne vien ilustrācijas, bet arī burtu veids un lielums, vāku cietums un papīra biezums ietekmē pantu ritmus un raksturu. Kamēr Marija klausās, viņas kakls palaikam pastiepjas, lai pārliecinātos, vai tiešām tur nebūs uzzīmēta žirafe, kurai deviņas meitenes adīja šalli. Viņa grib redzēt, kā izskatās piparkūkas cūka un kā – lidojošais šķīvītis un nāriņa. Bet ir tikai balta lapa, kur kāds no graciozajiem Unas Leitānes zīmētajiem putniem atstājis gandrīz caurspīdīgu spalvu. Tāpēc mēs izdomājām, ka meita pati zīmēs dzejoļu ilustrācijas. Eksperiments izdevās, un spociņš tika pie zirnekļa auskara. Varbūt nākotnē krājumu varētu ilustrēt bērni, jo Cielēnas dzejoļi šķiet tam piemēroti.

Vienu gan gribētos iezīmēt ar sarkano krāsu – izdevēji, netaisiet bērnu grāmatām asus stūrus! Mazi bērni ir nemierīgi dzejas lasītāji, viena nepareiza kustība – un asais stūris kļūst bīstams. Līdz šim Cielēnas dzejas krājumi bija iesieti plānos vāciņos, taču šai pieejamībai bija arī sava ēnas puse – mūsu "Trakulītes sandalītes" eksemplārs jau sen kā ir izjucis un sadiegts, bet "Krupītes kurpītes" sējums atdalījies no sava lakotā apvalka. Tāpēc saprotama ir vēlme visus dzejolīšus savākt vienkopus drošos, cietos un spožos vākos, kā svētku dienā svītraino kokvilnas kleitiņu nomainīt pret spožu, čaukstošu tafta kleitu. Taču, manuprāt, tiem labāk piestāv ikdienas ietērps. Nopietnais, baltais sējumiņš ar tukšajām lappusēm, ko tikai retums izgrezno kāds smalkais putns, vairāk iederas sekcijas plauktā, nevis pie klimpu zupas šķīvja uz vaskadrānas.

Tāpat kā sākumā pieminētajā renesanses mākslinieka dubultportretā atklājas bērna realitātes reprezentācija, ko iespējams salīdzināt ar paša mākslinieka skatījumu uz bērnību, arī Cielēna rāda bērnību it kā bērna acīm. Reizēm aizmirstot, ka bērni mēdz uzzīmēt melnas debesis, un, ja ieskatās, – mammas rokai ir pārāk daudz pirkstu. Te ir bērnība no labāko bērnu zīmējumu izstādes – ar karalieni mammu, ar brāļiem bruņiniekiem, lidojošo šķīvīti un piparkūku cūku, kas pēkšņi svētku priekšvakarā izbrāžas cauri istabai.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0