Foto - Eva Ikstena-Strapcāne "Nometne Liepājā"
 
Domas
31.10.2014

Uzdevums "Ceļš"

Komentē
0

Prozu es nerakstu. Stāvot aplī ar citiem rakstītājiem un pamatojot savu atrašanos viņu vidū, teicu, ka publicēju pasūtītas recenzijas, tāpēc nezinu, vai man šoreiz būs, par ko uzrakstīt. Es cenšos neko neizdomāt, bet iespējami tuvāk patiesībai atstāstīt konkrētu notikumu un savus iespaidus par to. Par piedalīšanos radošajās nometnēs, darbnīcās, rezidenču izstādēs u. tml. man ir priekšstats, ka tajās ir jāmāk sevi atdarināt. Ja, organizēti rakstot vai radot, vēlas nonākt līdz atrādāmam rezultātam, ir jābūt pietiekami pieredzējušam, lai apmēram zinātu, kā tevi redz citi, un jānorunā no savām pozīcijām. Pēc tam tas fragmentiņš vai skice varbūt noderēs, varbūt arī ne, bet tas būs bijis treniņš savu spēku pārbaudei. Ideāli, protams, ja ir jau gatavs gabals, par kuru šaubies, – tad to var notestēt ar kompetentu auditoriju. Bet man nekā testējama nebija.

Brīvā tēma man ir kā lamatas, jo tā nozīmē atklāties pašam. Nevis man uzdeva jautājumu un es uz to atbildēju pēc savām zināšanām, bet es pati izvēlējos šo tematu, tātad tas man ir būtisks. Turklāt tēma "Ceļš" vilka diezgan filozofiskā un pat tādā kā intīmi personiskā gultnē. Es par to domāju vairākas nedēļas. Skatījos filmas, lasīju grāmatas: Pītera Fleminga ceļojumus pa Ķīnu, kaut kādus padomju rakstniekus par Japānu, Žana Ženē "Zagļa dienasgrāmatu", kur viņš bēguļo no policijas pa dažādām pasaules padibenēm, Vasilija Šukšina "Saviešus" par iznākšanu pretī savai dabai, savas vecās dienasgrāmatas u. c., bet nekādi atklāsmes ledāji nesakustējās. Apzinājos, ka "ceļš" var būt jebkas, sākot ar lidmašīnu atstātajiem kemtreiliem debesīs un beidzot ar matu sakārtojumu, un ceļošana būtu ļoti burtiska tēmas interpretācija, tomēr cerēju, ka manī kaut kas norezonēs ar pašas dzīvi un sajūtām. Es esmu diezgan daudz ceļojusi viena un dzīvojusi svešās kultūrās, man vajadzētu varēt par to pateikt savu versiju, varbūt pat kaut ko jaunu vai mazliet atšķirīgu. Diemžēl nekas nenāca prātā.

Dienu pirms radošās nometnes kopā ar bērnu aizbraucu uz Sējas Pabažiem, zinot, cik tukšs un gleznains ceļš uz turieni ved no Saulkrastu stacijas. Iepriekšējā viesošanās reizē Pabažos bija nolijis varžu lietus gluži kā filmas "Magnolija" eksplozīvajā finālā – viss ceļš bija nosēts ar brūniem, apkaltušiem varžu līķīšiem, bet ap vietējo daiļamatniecības šedevru – izgrebtu koku, kuram katrs zars rāda uz kāda ievērojama objekta pusi, – vējš apokaliptiski dzina melnus trūdošu lapu viļņus. Šajā reizē es vispār nemanīju neko neparastu vietā, kas man bija tik maģiski iespiedusies atmiņā. Steidzīgi aizbraucu un atbraucu, varbūt kaut kā īpaši sajutu tikai to stundu karstas saules spriedzes Saulkrastu stacijā, kad gaidījām vilcienu atpakaļ. Vienā brīdī tur vispār nav ēnas. Vilcienā "Zagļa dienasgrāmatā" izlasīju, ka "satraukums, ko izraisa bailes [tikt pieķertam], ļauj piedzīvot stāvokli, kas līdzinās reliģiskai noskaņai".

Pienāca diena, kurā mums bija paredzēts visiem tikties, un es joprojām biju tukšā. Tomēr man vēl bija atlikusi iespēja aprakstīt braucienu no Rīgas līdz tikšanās vietai Liepājā. Nolēmu aizņemties ideju no vienpadsmitā gadsimta japāņu rakstnieces Seijas Šonagonas un veidot sarakstu ar ceļā pamanītajām lietām. Saraksts ir meditatīvs veids, kā savākties un nomierināties, turklāt tas varētu būt bezkaislīgi objektīvs. Ar sarakstu es varētu pastāstīt par ceļu, to neaprakstot. Uzskaitīt lietas ir gandrīz kā pierādīt, ka tās faktiski eksistē. Mans saraksts būtu patiess ceļa atainojums, jo nosauktās lietas runātu pašas par sevi.

Izvēlējos veidot sarakstu ar "lietām, kas liek sirdij sisties straujāk". Man šķita, ka šis formulējums precīzi definē to, ko pamanām un pēc kā dodamies ceļojumā, ko fotografējam vai pēc tam atstāstām. Princeses Sadako galmadāmas Šonagonas, japāņu tradicionālās estētikas lietpratējas, sarakstā ar lietām, kas liek sirdij sisties, minēti zvirbuļi, kas baro savus mazuļus. Gulēšana istabā, kurā kūpināts smalks vīraks. Brīdis, kurā pamani, ka elegantais Ķīnas spogulis kļuvis mazliet duļķains. Tas, kā džentlmenis aptur savus ratus pie vārtiem un liek pavadoņiem paziņot par savu ierašanos u. c. Pēc Šonagonas "Pagalvja pierakstiem" Pīters Grīnevejs 1996. gadā uzņēma stilistiski izsmalcinātu un metaforisku filmu par cilvēka miesu, kuru var lasīt kā grāmatu, – intīmo dzīva cilvēka un rakstīta teksta savienošanos. Savukārt dokumentālists Kriss Mārkers atsaucās uz sirdi saviļņojošā saraksta principu, atlasot safilmētā materiāla fragmentus savai filmai-esejai "Bez saules" (Sans soleil, 1983). Pirms ceļa es izmērīju pulsu, tas bija normāls, un tad sāku skaitīšanu.

SARAKSTS AR LIETĀM, KAS LIEK SIRDIJ SISTIES STRAUJĀK:

– šaubas, vai esmu izvēlējusies pareizo transporta veidu;
– uztraukums, ka nokavēšu tikšanās sākumu;
– ka es neko neuzrakstīšu;
– ka es neizbēgami nokavēšu sākumu un neko neuzrakstīšu;
– tās dažas stundas pirms brauciena, kurās nezinu, ko iesākt (somas sakārtošana palīdz atbrīvoties no dažām iedomām par to, kā būs);
– uztraukums par šo sarakstu;
– domas par to, ka būs viens tāds ceļa posms, kurā es nevarēšu neko mainīt, un neviens nevarēs mani aizsniegt, mani iepriecina un liek sirdij sisties straujāk;
– gaidīšana;
– sastrēgums pie Liepājas, kad vēl mēģinu pierakstīt kaut ko, kam būtu vajadzējis mani saviļņot: līgava kuplā kleitā pie pieminekļa, lopbarības cisternas pie apvāršņa, informācija par to, ka Liepājas muzejā aplūkojamas Šagāla litogrāfijas;
– Liepāja jau klāt, un es neesmu neko uzrakstījusi.

Mans satraukums bija pilnībā nomācis kontemplāciju. Domas par to, kādam vajadzētu būtu rezultātam, traucēja plūdumam, un saraksts drīzāk atgādināja Šonagonas uzskaitītās kaitinošās lietas: "Kad, tīrot matus greznojošo ķemmīti, tai pēkšņi izlūst zobs. Kariete apgāžas – būtu licies, ka tik smags un masīvs priekšmets vienmēr turēsies uz riteņiem. Kad bērns vai pieaugušais izmet ko tādu, kas apkārtējiem liek justies neērti. Kad visu nakti esi gaidījusi kādu pilnīgā pārliecībā, ka viņš ieradīsies (..) Kad šaušanas sacensībās loka šāvējs trīc jau krietni pirms šāviena veikšanas, bet, kad beidzot bulta ir palaista, tā aizlido pavisam citā virzienā."

Nokļūšana galamērķī bija bez starpgadījumiem un attīstāmiem konfliktiem. Tas ceļš vispār nebija nekas. Braucu ar komfortablu, draugiem.lv līdzbraucēju komūnā sarunātu, kondicionētu auto gandrīz kā taksī. Maksāju par divām sēdvietām, tāpēc šoferis izturējās iecietīgi arī pret manu divgadnieku, kurš pusotru stundu skaļi pļāpāja, spiedzīgi dziedāja un tikai Saldū aizmiga. Apļa sarunās man nācās atzīties, ka neesmu spējusi veikt arī ceļojuma piezīmes. Ka nespēju raksturot esošo brīdi un sajūtas bez laika distances un esmu izmisumā par šo savu nespēju. Jutu, kā vainas un baiļu cilpa žņaudzas arvien ciešāk ap manu kaklu, līdz vienā brīdī izgriežas uz otru pusi un izstiepjas atkal taisna.

Atskaitot "Zagļa dienasgrāmatu", Žans Ženē savus darbus rakstīja tikai ieslodzījumā. Brīvībā viņš dzīvoja. Dzīvoja un zaga. Raksturojot vienu no saviem ievērojamākajiem noziedzīgās pasaules laikabiedriem, viņš rakstīja: "Neskatoties uz to, ka Stilitāno bija īsts gangsteris, viņš to arī tēloja, viņš bija izkopis gangsterim raksturīgu izturēšanos." Es pieļauju, ka kopēt īstu varoni, iespējams, ir efektīvākais veids, kā dzīvot stāstu, vienlaikus esot tā galvenajā lomā. Šķiet, visos pārējos gadījumos dzīve, ceļš utt. ir pieejami tikai atmiņās. Ceļot un rakstīt man liekas kā zagt no pasaules, kurā tu nepiedalies, – godīgs ceļš vispār nav iespējams. Un vispār, lai rakstītu, ir jābūt kaut mazliet noziedzīgam – zaglīgam, melīgam, bezkaunīgam, spekulatīvam, maucīgam vai pārgalvīgam –, jo rakstīt ir manifestēt tiesības uz šo pasauli, saukt to par savu un rīkoties ar to pēc saviem ieskatiem.

Tagad atkal esot drošībā, savā Rīgas dzīvoklī, sirdij sitoties no tā, cik satraukti aiz loga brauc mašīnas pa slapju asfaltu, es atceros Liepāju atmiņu siltā starojuma gaismiņā: kā mēs gājām divatā pa Kūrmājas prospektu, kā pacēlās skulptūra, tālē lūkodamās, kā skaitījām notis zem pēdām un pirkām alu zirglietu veikalā. Nevienmērīgajā bruģī reizēm bija izlikta tāda kā taciņa no lielākiem laukakmeņiem, siltiem un platiem, un uz katra no tiem varēja apstāties ar četrām pēdām. Jo esmu tālāk no šī notikuma, jo tas man kļūst tikai krāšņāks. Bet vairāk par Šagāla litogrāfijām mani saviļņoja Miķeļa Pankoka introvertās koka skulptūras. Tās šķita nocietinājušās kā pārogļojusies zvejnieka sirds – spītīga, sīksta un nospeķota kā vecs naža spals – pretstatā caurspīdīgam Austrumu zīdam vai lelles baltajai porcelāna sejiņai.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0