Uz robežas

Dzīvojot noklusējumu režīmā (t.i. kad varas diktāts ir ieguvis papildus lingvistisku rīku komplektu), jājautā, ko tieši Satori redakcija domā, publicējot bildi - uz izdevumu raugās patversmes suns redakcijas ģimenes gaisotnē. Vai nevarētu būt tā, ka cilvēku individuālā atbrīvošanās ir sasniegusi stāvokli, kad iespējams par lietām runāt tieši un neatkārtot milzīgas estetizācijas kļūdas? Mūsdienās vārdu salikums 'uz robežas' par metaforu var kalpot ļoti dīvainos gadījumos - ja cilvēki nespēj asociēties veidos, kas atklāj esošo robežu iekārtošanas un uzturēšanas tehnoloģijas. Jo nav laika. Darbības lauks ir dzīvnieku patversme, privātīpašums ar vardarbību mājās un robežkontrole. Tad tiek meklēti valodas līdzekļi, lai šīs netaisnības novērstu. Poētika kļūst par civilizētu norāžu sistēmas izveides paņēmienu. Satori 'pa tiešo' translē Dienas komentētāju, kas politikas atsķetināšanai labprāt izmanto arī zemjostas līmeni. Kā būtu ar tādas saziņas kultūras veidošanu, lai Dienas dzīvnieku lapa mainītos - Teklas Šaiteres diskursa teoretizēšana būtu patiess ziedojums par brīvu. Kāda ir Jūsu ideoloģija - un kad pienāks laiks, kad Jesajas Berlina augstprātīgos ārpuslaika citējumus aizstās Mišels Fuko? Ja jau reiz atkal man draud, ka būs jaiet karā, un pazemojuma veidi ir apzināti. Kas ir fenomenoloģija pēc šīs 'tumšās novembra nakts' (apmēram K.Vērpe), ko cilvēki beidzot neizmanto, lai salīdzinātu svešinieku ādaskrāsas!!, bet gan, lai izsekotu neskaitāmu dzīvnieku ceļiem uz nāves soda izpildi, meklējot patvērumu, ciešot sāpes no iesprostojuma tikai sava prātā, jo jau tas ir pārāk nežēlīgi, turklāt daudziem no šiem dzīvniekiem ir cilvēku vārdi un uzvārdi. Kas notiktu, ja Kārli Vērdiņu par rupjību citēšanu baznīcā nogalinātu, sakropļotu vai ļoti sistu? Un vai tad viņš vēl teiktu 'es nezināju, no kurienes nāku'?