Viss sākās vienā skaistā dienā, kad mans bērns, kurš četrus gadus bija apzinīgi zīmējis tikai uz papīra, nonāca līdz idejai apgleznot savu drēbju skapi ar ūdenskrāsām. Turklāt katru reizi, pieskaroties skapim, uz viņas plaukstām bija palikuši krāsas nospiedumi, un tie darba gaitā tika pārnesti uz jebkuras citas virsmas visā mājā. Mazliet sadusmojusies par šādu ķellēšanos, es paziņoju meitai noteikumu, ka gleznot turpmāk drīkstēs tikai uz papīra – uz mēbelēm un sienām to darīt nav atļauts!
Zinot, ka mans bērns parasti ir diezgan prātīgs un uzklausa vecāku dotos norādījumus, tālāk šajā jautājumā vairs neiedziļinājos. Līdz kādā dienā vecvecāki bērnam uzdāvināja eļļas krāsas. Pirmajā brīdī man bija liels prieks, ka bērns uz audekla varēs izpaust savu radošumu, savukārt radītos darbus vēlāk varēsim ierāmēt un meitas istabā pielikt pie sienas. Protams, šāda doma varēja ienākt prātā tikai mammai, kurai šis ir pirmais bērns un iepriekš nav bijusi īpaša saskarsme ar citiem līdzīga vecuma bērniem. No domas par eļļas krāsām un skaisto gleznu pie sienas pavisam drīz nonācām pie realitātes – tumši ziliem eļļas krāsās mērcētu plaukstu nospiedumiem pa visu dzīvokli – sienām, durvīm, skapjiem, sienas kalendāra, gaismas slēdžiem utt. Biju tik lielā neizpratnē par sava parasti tik prātīgā bērna rīcību, ka spēju vien piezvanīt vīram, lai paziņotu par šo faktu, un ķertos pie tīrīšanas. Meita, redzot manu reakciju, arī aizgāja pēc lupatiņas un kopā ar mani sāka berzt skapja durvis. Jāpiebilst, ka eļļas krāsu ar lupatiņu un ūdeni noberzt nav iespējams, bet mēs abas klusēdamas turpinājām cītīgi tās mazgāt, līdz ieradās vīrs ar tīrīšanas brīnumlīdzekli, kuru viņam bija ieteikusi kāda vairāk pieredzējusi mamma ar bērnu līdzīgā vecumā. Rezultāts neizpalika – sienas un skapja durvis bija noberztas, un nezinātājam pat neienāktu prātā, ka vēl pirms mirkļa to visu klāja mazie zilie plaukstu nospiedumi. Pieļauju, ka viens no meitas secinājumiem bija tāds, ka tomēr tā skāde nebija tik liela, jo viss taču tika notīrīts.
Līdz ar to, manuprāt, bija pienācis brīdis aprunāties ar meitu nopietnāk, jo galu galā šī nebija pirmā reize un viņa bija apsolījusi tā vairāk nedarīt (viens starpgadījums jau bija noticis arī vecvecāku mājās, kur siena tika sakrāsota ar flomāsteriem). Sākumā uz jautājumu: "Kāpēc tu zīmēji uz sienām?", atbilde bija: "Es nezinu." Vēlāk, šķiet, es pati ieliku atbildi bērnam mutē – viņa esot aizrāvusies. Tikai pēc kādas nedēļas, dzirdot, kā šis notikums tiek atstāstīts auklītei, es izdzirdēju īsto atbildi: "Man šķita, ka tas ir skaisti, bet nebija." Variantu, ka bērns sienu ir nevis sabojājis, bet, viņasprāt, izdaiļojis, es nemaz nebiju iedomājusies. Ar vieglu roku biju ņēmusi un notīrījusi viņas radīto mākslu, turklāt netieši iegalvojot viņai, ka tas, ko viņa uzskatīja par skaistu, tāds nav. Nodomāju, ka abas esam guvušas mācību, un pēc šāda, manuprāt, visnotaļ traģiska notikuma, es pieņēmu, ka šī problēma mums vairāk nebūs jārisina. Un atkal šis pieņēmums izrādījās pieredzes trūkuma kļūda.
Pēc pāris nedēļām, lasot pasaku pirms gulētiešanas, bērns man pēkšņi pajautāja: "Kā tev patīk putniņš?" un norādīja virzienā uz skapi. Atkal skapi! Es paskatījos. Putniņš skaists. Bet, tā kā mums taču joprojām bija spēkā noteikums zīmēt tikai uz papīra, sāku ar jautājumu: "Kāpēc tu atkal zīmēji uz skapja?" Meita, kura bija izgājusi cauri iepriekš aprakstītajām audzināšanas epizodēm, šoreiz neapmulsa un uzdeva man pretjautājumu: "Bet kāpēc nevar zīmēt uz skapja?" Mēģināju argumentēt, ka skapis nav veidots no tāda materiāla, lai uz tā zīmētu, tāpēc krāsa to bojā. Bet bērns, izrādījās, jau iepriekš bija veicis eksperimentu, ko arī tūlīt lika man pretī – viņa zinot, ka tā nav problēma, jo putniņu ar ūdeni un lupatiņu varot nomazgāt. Un jautāja vēlreiz: "Vai putniņš skaists?" Vairāk izvairīties no atbildes nevarēju – skaists jau gan. Tomēr neatlaidos, jo noteikumi ir noteikumi un sarunāts ir sarunāts – tā mani audzināja, un līdz šim biju pārliecināta, ka tā ir pareiza formula. Es jautāju: "Kāpēc tu tomēr nezīmēji uz papīra?" Viņa atbildēja: "Bet skapim taču nekas nenotika, kāpēc nevar zīmēt uz skapja?" Nu jau es lēnām sāku apjaust sava ātrumā izdomātā noteikuma robus. Noteikuma mērķis patiesībā bija pasargāt sienas, bet mēbeles tika pievilktas klāt, lai būtu vieglāk un nebūtu jāskaidro, kāpēc uz sienām nevar, bet uz mēbelēm var. Mēģināju izdomāt, kāpēc tad īsti nevar uz mēbelēm zīmēt, lietojot tādus argumentus kā – varbūt kādreiz tās mēbeles atdosim kādam citam bērniņam, un viņam negribēsies, ka tur ir zīmējumi. Uz ko atbilde bērnam jau bija gatava – to taču var nomazgāt ar ūdeni! Turklāt putniņš taču ir skaists un viņa to izdarīja, jo tikai gribēja izgreznot skapi. Protams, ja mērķis bija izgreznot skapi, tad taču nevar zīmēt uz papīra, tad tieši ir jāzīmē uz skapja, jo kā tad citādāk to varētu izgreznot. Meitas neapgāžamie argumenti turpinājās cits pēc cita, līdz es atjēdzos, ka esmu nonākusi līdz galīgai sakāvei, vārgi bilstot: "Varbūt tev pašai pēc pāris gadiem apniks tas zīmējums vai vairāk nepatiks, bet tev būs vienalga jāsadzīvo ar to. Uz papīra uzzīmēto var nolikt malā, ja apnīk." Uz to meita man atbildēja ar pēdējo izcilo argumentu: "Nu, ja es paaugšos un man tas nepatiks, tad es paskatīšos uz to un atcerēšos, ka bērnībā man tas šķita skaists."
Un pēkšņi man atmiņā atausa mana bērnība, kad es sadauzīju virtuves kumodi ar gaļas āmuriņu, jo man patika tās pumpiņas, kas palika kā nospiedumi krāsā. Saprotams, ka man tā šķita skaistāk. Atcerējos ar krītiņiem apzīmētās tapetes, ar atslēgu ieskrāpēto savu vārdu pa visu tualetes sienu, ar guaša krāsām aizkrāsotos logus, jo gribēju, lai tie ir kā vitrāžas. Atcerējos arī mammas teikto, kad mēģināju līdzīgi uzdot jautājumus, kā to darīja mana meita: "Nefilozofē, nevar un viss." Toreiz tas šķita asi un nesaprotami, kāpēc tad viņa nevar atbildēt? Ko es TĀDU pajautāju? Un pēkšņi man viss bija skaidrs.
Vispirms es slinkuma iespaidā izdomāju nederīgu noteikumu un gaidīju, ka bērns apslāpēs savu radošo garu tikai tāpēc, ka es tā teicu. Tad domāju, ka būšu daudz progresīvāks vecāks par saviem vecākiem un ļaušu bērnam apspriest savus izdomātos noteikumus. Noslēgumā man nācās brīnīties, ka šis noteikums, izrādās, ir bijis brāķis, un tik liels, ka mana četrgadniece to loģiski apstrīdēja piecās minūtēs.
Beigās man tomēr nācās secināt, ka turpmāk pie dažādu mājas noteikumu izstrādes ir jāķeras nopietnāk un varbūt pat jāiesaista pats bērns, jo viņai no tiesas ir talants ātri atrast noteikumu nepilnības. Un jāpriecājas, ka bērns ir tik spējīgs cīnīties par savām tiesībām, jo citādāk es viņas radošo brīvību būtu nokāvusi pilnībā. Man būtu bijuši pāris vienkāršāki audzināšanas gadi, bet vai mans bērns būtu izaudzis par tādu cilvēku, kādu es viņu gribētu redzēt? Ar iniciatīvu apveltītu, radošu, atbildīgu, analizēt spējīgu jaunu cilvēku? Vai tomēr par tādu, kas ir bez ierunas paklausīgs un seko baram? Pārāk daudz audzināšanas kļūdas mēs ieraugām tikai tad, kad jau ir par vēlu. Šoreiz bērns man deva iespēju labot kļūdu laikus.
0