Uz ko mēs vispār varam cerēt

"ja arī politiskajai teorijai veltītās un jauniešiem paredzētās grāmatās neparādās pat vāra atblāzma no morālā pilnībā balstīta valstsvīra ideāla, tad uz ko mēs vispār varam cerēt?"

- "Nepaļaujieties uz dižciltīgajiem, uz cilvēku bērniem, kas taču nevar palīdzēt!" ('Do not put your trust in princes, in human beings, who cannot save.', Ps.146:3)
- "Labāk ir paļauties uz To Kungu nekā cerēt uz dižciltīgajiem!" ("It is better to take refuge in the LORD than to trust in princes." Ps. 118:9)
- "Bet Jēzus tos pasauca un saka tiem: "Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri." (ο δε ιησους προσκαλεσαμενος αυτους λεγει αυτοις οιδατε οτι οι δοκουντες αρχειν των εθνων κατακυριευουσιν αυτων και οι μεγαλοι αυτων κατεξουσιαζουσιν αυτω; Mk. 10:42)

- bet runa ir par r e ā l o. politikas teorētiķi var runāt ko grib un bārsīties ar Ženēvām gan teroristu, gan bēglīšu sakarībā cik uziet - absolūti lielākā daļa no viņiem nekad nenonāks tiešā praktiskā situācijā, kur vajadzēs izšķirties par problemātisku x, upurējot vai aufheben'ojot kādu morālo vai likumisko y - un tur nekādas Ženēvas konvencijas nelīdz. un tas nav tikai lēmums dot zaļo gaismu lielas, iespējamas problēmas radošas svešas populācijas nometināšanai mierīgu pilsoņu miestiņā, tikpat labi tas ir par izglītības darbinieku algu apcirpšanu par labu ārstiem, vai pensionāru pabalstu apcirpšanu par labu demogrāfijai (vai otrādi) - vienmēr būs "viens no", sāpīgs, kaut gan LIKUMA un c-tiesību svētais burts taču paredz gan pensiju, gan izglītību, gan medicīnu (maizi un darbu masām!)

- varbūt, ja kāds lielu daļu mūža ir nodarbojies tieši ar d e m o krātijas teoriju, viņš diezgan pamatoti var runāt par r e ā l o ierindas politiķi kā morali nepilnvērtīgu, vāju, pretrunu un dilemmu plosītu cilvēku, kurš šos iekšējos konfliktus, pretēji grieķiskajam garam, dzīves laikā nemaz nespēj iztaisnot vai noapaļot (atkal bibliskums)? jo tas nebūt nav pašsaprotami, ka - "Aristotels, piemēram, daudzu, arī dīvainu lietu starpā savulaik vismaz formulēja augstāko valstsvīra ideālu: ir jāvalda nevis pirmajam, kas pagadās, no vienlīdzīgajiem vai pašam bagātākajam, vai gudrākajam, bet tikai krietnākajam – tam, kura "tikums" (taisnīgums, savaldība, apdomība un drosme) ir lielāks nekā pārējiem pilsoņiem" - būtu samērojams ar demokrātiskas pārvaldības ideju.
sākot ar grieķiem, filozofijas attiecības ar d e m o krātiju nebūt nav tās siltākās. tāpēc filozofi savā resentimentā kā vienīgo nīgro atbildi plebam spēj postulēt monumentālo "filozofa-ķēniņa" tēlu (elku). tas ir lielākais filozofu un politikas teorētiķu kārdinājums, vilinājums (La tentation totalitaire) - vismaz Ījabs, paldies Dievam, šajā grāmatā no tā [tehnokrātijas!] daudz maz izvairās.

VISI POLITOLOGI, KĀ KARAVADOŅI, GATAVOJAS AIZPAGĀJUŠAI KAUJAI. VIŅI SPRIEDELĒ PAR TO, KAS NOTIKS TAD UN TAD, BET PAŠI NEZINA, KAS AR VIŅIEM NOTIKS PĒC 5 MINŪTĒM