Proza
06.06.2014

Un pēc tam?

Komentē
3

Kādu dienu man visu atņems. Iztukšos un slēgs bankas kontus un pārrakstīs manus kustamos un nekustamos īpašumus uz cita vārda. Izmetīs, savāks vai pārdos manas mantas, visu iedzīvi, garderobi un gadu gaitā sakrātos sadzīves piederumus, darbarīkus un kredītā iegādātos transporta līdzekļus. Manu dzīvesvietu iztīrīs un pārdos vai izīrēs citiem. Neļaus paturēt pat vienu koferi, ko varētu paņemt līdzi ar pašām nepieciešamākajām personīgajām lietām.

Mani atlaidīs no darba, atradīs aizvietotāju starp maniem kolēģiem vai izsludinās konkursu uz manu vakanto vietu. Ja man tobrīd būs savs uzņēmums, to atdos vai pārdos kādam citam.

Man neļaus vairs ne lasīt, ne rakstīt, ne skatīties televizoru, un es nevarēšu sekot līdzi maniem mīļākajiem sporta veidiem, seriāliem un aktieru spēlei jaunākajās filmās. Man neļaus spēlēt pat visnovecojušāko datorspēli uz veca "Playstation 2", kā to atļauj dažos cietumos. Mani sociālo portālu konti un mobilo telefonu numuri tiks slēgti. Cietie diski ar man svarīgajiem dokumentiem tiks dzēsti un no jauna formatēti.

Man, protams, nebūs iespējas neko smēķēt, dzert, šņaukt vai citādi reibināties, meklējot izklaidi un patīkamas izjūtas, lai saldinātu dzīvi vai, izmainot apziņas stāvokli, piekļūtu tuvāk savas eksistences jēgai vai vismaz jēgas šķietamībai. To darīt vairs nevarēs.

Pilsonību atņems, un neviena cita valsts mani nepieņems. Tāpēc man nebūs pieeja sociālajiem pakalpojumiem un valsts garantijām. Man nebūs vairs nekādu tiesību, pat manas cilvēktiesības neviens vairs neievēros, un es nevarēšu sūdzēties nevienā par to atbildīgajā iestādē.

Manus uzstādītos rekordus drīz pārspēs citi, un manām uzvarām un sūrā darbā gūtajiem panākumiem vairs nebūs nozīmes, jo to augļus es vairs baudīt nevarēšu.

Reputācija, ko esmu sev izveidojis, kļūs nekontrolējama, un to varēs izmainīt bez manas ziņas. Manus viedokļus un teiktās runas varēs viegli sagrozīt, jo man neļaus vairs paust savu nostāju nevienā jautājumā.

Visas manas apliecības un iegūtie grādi, sertifikāti un kategorijas zaudēs spēku. Visām uzkrātajām zināšanām, apgūtajām prasmēm un svešvalodām, kurām esmu veltījis tik daudz laika, vairs nevarēs atrast pilnīgi nekādu pielietojumu, un mans darbs nevienam nebūs vajadzīgs. Pat ja es piekritīšu, pat ja es lūgšos strādāt par baltu velti vissmagāko verga darbu, man to atteiks, pat ne uz mirkli neapsverot.

Tomēr vissāpīgākais būs, ka es nevarēšu arī baudīt līdzcilvēku sabiedrību, jo tikšanās man būs liegtas. Lai kā arī mani ģimenes locekļi raudātu, protestētu un žēlotos, lai kā arī mani draugi par mani iestātos un atbalstītu – tas nebūs atļauts. Pie manis nelaidīs nevienu dzīvu būtni. Pie manis nevarēs piekļūt pilnīgi neviens. Man nebūs ļauts pieskarties citiem, un, protams, neviens nevarēs mierinoši noglāstīt arī mani. Un es palikšu viens.

Manā prombūtnē mani radi un draugi varbūt vēl mēģinās organizēt kādu mākslīgu atgādinājumu par manu eksistenci, piemēram, noliekot bildi kādā redzamā vietā, bet arī tam, ikdienas rosībā un jauniem notikumiem uzslāņojoties, lēnām sāks pievērst aizvien mazāk uzmanības. Un pēc tam, paejot kādam laikam, par mani atcerēsies tikai retais, līdz aizmirsīs pavisam. 

Un jā, mans ķermenis vairs nepiederēs man pašam. Man atņems acu gaismu, un es nevarēšu vairs ārpasaulē meklēt vizuāli skaisto; laupīs dzirdi, un es nevarēšu vairs saklausīt ne vissīkāko troksnīti, pat ne džinkstoņu ausīs, nerunājot nemaz par mūziku; man aizbāzīs muti, un es vairs nevarēšu lietot savu balsi. Manu mēli padarīs nejūtīgu, un es nevarēšu izgaršot ēdienu dažādās garšas, kas mani pavadījušas, sākot no mātes piena līdz desmitiem izgaršoto sieru veidiem un vīna šķirnēm. Man atņems arī ožu, kas varētu mazdrusciņ kompensēt garšas spēju zudumu, un man nebūs vairs iespējams pat sasmaržot gaisa svaigumu. Manu augumu aptīs ar visstiprāko līmlenti tā, ka es nevarēšu pakustināt vairs ne pirkstiņa. Viss, ko būšu darījis savai veselībai un fiziskai sagatavotībai, būs izsviests vējā. Visa uzkrātā izturība, muskuļu masa un veiklība būs pagalam.

Es pat nezinu, vai varēšu skaidri padomāt un atcerēties. Iespējams, ka arī tas man būs liegts.

Turklāt to visu es zaudēšu uz visiem laikiem. Un es nekad vairs, nekad, nekad vairs neko no tā neatgūšu.

Ak, Kungs! Ko tad vēl no manis var paņemt?! Vai vēl kas būs atlicis?!

Ja būs, tad to man atļaus paturēt. Un pēc tam ar to arī būs jāiztiek.

Tēmas

Raimonds Jaks

Raimonds Jaks jau vairākus gadus dzīvo Šanhajā, cenšas apgūt vēl kādu svešvalodu un palīdz to darīt arī citiem. Brīvajā laikā ceļo un nedaudz arī tulko. Līdz šim nozīmīgākais viņa tulkojums ir īru rak...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!