Pagājušā gada izskaņā Latvijas publiskajā telpā notika skandāls par kādu vardarbīgu pasaciņu bērniem, kurā gluži vai mudina vīrus sist savu sievu, lai tās būtu paklausīgākas. Apgāda "Zvaigzne ABC" izdotajā pasaku grāmatā nav minēta šīs pasakas izcelsmes vieta un laiks (ja tā vispār ir pasaka), tāpēc ir grūti komentēt tās morāli, tomēr, arī nezinot vietas un kultūras kontekstu, pasaciņa "Suns un gailis" šķiet naiva un absurda.
Pasakas sižets īsumā ir tāds: saimnieks staigā noskumis, un viņa rūpju avots ir nepaklausīga sieva, tāpēc gailītis dod padomu iekaustīt sievu, tāpat kā viņš kausta savas septiņas sievas, un nu saimnieka dzīvē viss iet uz gaišo pusi. Zināms, ka grāmatā apkopotās pasakas tulkotas no angļu valodas, t.i., tās, domājams, ir senas angļu – vai varbūt amerikāņu? – pasakas.
Pēc tam, kad lasītāji pauda sašutumu par agresijas propagandēšanu, redakcija paskaidroja, ka pasakas vēstījums ir nevis "ja sitīsi sievu, viņa pakļausies", bet "ja viens var tikt galā ar septiņkāršu darbu, tad arī otrs to varēs, ja vien atradīs pareizo pieeju", tāpat redakcija piezīmē, ka "gailim (kā jau gana agresīvam putnam) šādas attiecības ar vistām tiešām ir realitāte un pareizā pieeja, jo gailis pārstāv dzīvnieku pasauli", savukārt cilvēki savā attīstībā ir gājuši tālāk, tāpēc "ģimenē tādas attiecības ir nepieņemamas pat vislielāko dusmu brīžos", uzskata redakcija.
Cilvēks ar filologa izglītību šajā pasakas tekstā noteikti atradīs morāli un alegoriju, taču iespēja to saskatīt būtu jādod ikvienam lasītājam, jo sevišķi tad, ja pasaka paredzēta bērnu auditorijai. Šādai grāmatai būtu jāsniedz saprotams ievads pasaku lasīšanas mākslā – tās nozīmes un skaidrojumu meklēšanā. Šīs pasakas galvenā problēma ir grūti nolasāmā alegorija, tāpēc lasītājs tās saturu saprot burtiski un emocionāli saasināti. Bet kopš kura laika mēs pasakas saturu uztveram nealegoriski un pārmetam tām vardarbību?
Pasakas ir kompleksi teksti, kas bieži piedzīvojuši jaunu nozīmju uzslāņošanos, un to analīzei ir dažādas pieejas. Pievēršanās pasaku skaidrošanai notiek pēc apgaismības, kad līdz ar racionālisma pārsvaru cilvēki sāk meklēt skaidrojumu maģiskā un iracionālā lomai. 19. gadsimta skotu folkloras pētnieks Endrū Langs uzskatīja, ka pasakas ir tikai atgādinājums par laiku, kad "cilvēki un lopi bija vienā [attīstības] līmenī" un brīnumaino uztvēra kā daļu no realitātes. Kāds cits vācu izcelsmes pētnieks Frīdrihs Makss Millers izvirzīja solāro teoriju, kas dzīvniekus pasakās interpretē kā debesu spīdekļus, – piemēram, ja ērglis bez iemesla noknābj zvirbuli, tad tāpēc, ka viens ir saule, bet otrs mēness un, uzaustot dienai, naksnīgajam ir jāpagaist. Jo tāda ir dabiskā lietu kārtība. No šīs teorijas izrietētu, ka gailis problemātiskajā pasakā "Suns un gailis" ir saules un rītausmas putns, kas vienmēr uzvarēs maldus, neģēlību un viltu. Viņš ir kā atgādinājums, ka pēc nakts vienmēr sekos diena. Alegoriski skatoties – gailis saimniekam ir kā gaismas stars krēslainajā dzīves slīkšņā un aicina uz cīņu par savu labklājību. Šādi interpretējot, pasakas vēstījums ir diezgan pozitīvs un uzmundrinošs, ja vien ar "sievu" un "sišanu" tiešām ir domāta saimniecības problēmas un to risināšana.
Taču mūsdienu folkloristika nepieturas arī pie šīs pasaku skaidrojošās teorijas un izvairās no konkrētas jēgas izdibināšanas. Savukārt lasītāji, atšķirībā no folkloras pētniekiem, turpina meklēt jēgu – velk paralēles ar tagadnes notikumiem un izmanto sev zināmas pieejas, piemēram, kādu no Zigmunda Freida teorijām par apspiestām vēlmēm un raizēm.
Diemžēl pasakas "Suns un gailis" skaidrojumu ir grūti atšķetināt no mūsdienu skatpunkta. Šī pasaka šķiet nonsenss. Absurds. Vienīgā atziņa varētu būt – gailim nesaprast, ko domā cilvēks, un sunim labāk nelīst par starpnieku. Tas atstāj zināmas bezpalīdzības sajūtu. Līdzīgi kā noraudzīties uz vardarbību kaimiņu sētā, nespējot tajā iejaukties. Vai arī... tā pieradina pie domas, ka ļaunums notiek. Bez cēloņsakarībām, bez motivācijas un morāles – tas nokrīt tavā rūpīgi koptajā dārzā kā meteorīts. Tevi piekauj līdz nāvei cilvēks, kurš tevi mīl. Vai tevi nobrauc ātrā palīdzība.
Sit, tātad mīl
Lielvalstu politiskie notikumi, kas pēdējos mēnešos satricina pasauli, apliecina, ka reizēm no pasakām līdz dzīvei "kā pasakā" ir tikai viens solis. Vēl pagājušā gada izskaņā mēs uztraucāmies par to, ko bērni iemācīsies no vardarbīgas pasakas, bet jau februārī mūsu kaimiņvalsts kā pilnīgi pašsaprotamu dekriminalizēja vardarbību pret ģimenes locekļiem, padarot sievietes un bērnus vēl ievainojamākus nekā līdz šim. Likums pieņemts, pamatojoties uz tradicionālajām vērtībām, kas it kā nosakot, ka šajā kultūrā ģimenes galva – vīrietis – drīkst savu autoritāti nostiprināt ar fiziska spēka palīdzību.
No kurienes šādas tradīcijas? Par kādu tradicionālo Krieviju ir runa? Vai tiešām par pagānisko Krieviju, kurā pāra savienību, auglību un mīlestību sargāja dažādas dievietes un kurā sievietēm bija pat tiesības izšķirties no dzīvesbiedra? Vai par primitīvo sabiedrību? Visdrīzāk runa ir par kristīgo morāli, kas ienāca Krievijā pēc 11. gadsimta, kad līdz ar monoteisma un patriarhālās sistēmas nostiprināšanos sieva un bērni gan garīgi, gan fiziski nonāca ģimenes tēva aizgādībā. Krievijā, līdzīgi kā citās zemēs, tolaik izplatījās viduslaikiem raksturīgais uzskats, ka sieviete ir netīra un nešķīsta kārdinātāja, velna sabiedrotā, tāpēc vīra uzdevums ir no tās izdzīt visus iedzimtos grēkus.
Populārais krievu teiciens un tradīcija "sit, tātad mīl" ir saistāms ar Ivana Bargā laikā tapušo uzvedības un morāles normu kodeksu "Domostroj", kas balstīts Vecajā Derībā, konkrēti Zālamana Pamācību grāmatā, un dažādos ar Bībeli un morāli saistītos tekstos. Grāmatā apskatīti ar reliģiju un saimniecisko darbību saistīti jautājumi, tostarp doti padomi, kā pareizi audzināt sievu, bērnus, kalpus un kā viņus pareizi sist. Saimes iekaustīšana ir aprakstīta kā vīrieša svēts, Dieva uzticēts pienākums, kas palaikam veicams profilaktiskos nolūkos: "Sodi savu dēlu vēl jaunu, tas atmaksāsies vecumdienās un greznos tavu dvēseli; neatslābsti, sitot jaundzimušo: kaut ar stieni sit, viņš nenomirs, tikai veselība kļūs labāka. Sitot viņa ķermeni, tu šķīstī viņa garu."
"Ja sit, tātad mīl" – tātad rūpējas, lai sievas un bērnu dvēsele nokļūtu debesīs. Nabaga tuvredzīgās un neizglītotās, apspiestās, citu realitāti nepazinušās sievietes patriarhālo tirāniju esot uztvērušas kā gādīgu attieksmi, savukārt nesišanu tulkojušas kā draudus un vienaldzību. Ar pareizticīgās baznīcas vēlību šī tradicionālā vērtība Krievijas parlamentā arī 21. gadsimtā piesaukta kā krievu mentalitātes stūrakmens. Pieņemot, ka sabiedrība joprojām ir tikpat neizglītota un apspiesta kā viduslaikos, pat vēl sliktāk – mūsdienu Krievijā tagad tiek attaisnota nevis dvēseli attīroša, rituāla vardarbība, bet gan greizsirdības scēnu, atriebības vai alkohola delīrija mudināta rīcība.
"Krievu cilvēks tic brīnumiem, gaida tos, viņš ir iracionāls savā rīcībā, pacietīgs, atjautīgs un pārsteidzoši piedodošs. Viņam ir raksturīgi pieņemt vardarbību kā būtisku dzīves priekšnosacījumu un neatņemamu sastāvdaļu," – teikts kādā 2009. gadā Tomskas Valsts universitātē veiktā pētījumā par vardarbības fenomenu krievu kultūrā, kas balstīts tautas pasaku izpētē. Kā viens no bezjēdzīgas un pašmērķīgas vardarbības piemēriem kultūrā pētījumā minēta pasaka par lāci, kuram mežcirtējs ziemas guļas laikā ķepu nocirtis un zupā izvārījis. Lācis pamodies bez ķepas un ziņkāres pēc aizgājis pie mežcirtēja, kurš viņu ar šo zupu pacienājis, taču, kad lācis, labi paēdis, gribējis kāpt uz krāsns atpūsties, viņam paslīdējusi kāja, un viņš pagrabā ievēlies, un vēl šo baltu dienu no tā pagraba mežcirtēja sieva gaļu nesot.
Ar lāci, protams, domāta krievu tauta, kas pieļauj varmācību pret sevi, jo ir... tradicionāli iracionāla un pakļaujas viena mežcirtēja manipulācijām? Labā un ļaunā ciešā mijiedarbošanās ir tikpat nenovēršama kā fakts, ka dienu nomaina nakts. Tāpēc nav vērts pat mēģināt iedziļināties. Toties cilvēki var lepoties ar zilumiem un vardarbības akceptēšanu. T.i., taisnības nav, faktu nav – viss ir relatīvs un likteņa rokās. Pasaule ir nežēlīga un anekdotiski brīnumaina. Lidmašīna nokrita/nenokrita, Krimu anektēja/neanektēja.
Pasakas kļuvušas par bērnu žanru tikai 19. un 20. gadsimtā, un tās ne vienmēr ir labākā un piemērotākā literatūra bērniem, ja vien neesam gatavi sarunai par skaudru un sarežģītu realitāti. Reizēm pasakām nav laimīgu beigu, un dažreiz tām arī pieaugušie nespēj izlobīt jēgu. Tā reizēm gadās arī dzīvē – notiek kaut kas bezjēdzīgs –, un tās ir ļoti sliktas reizes.
Taču, lai arī kā mums patīk ticēt brīnumiem, pasaku un senu tekstu nealegoriska lasīšana mūs māna – tā nestāsta par mums un mūsu mentalitāti. Mūsdienu cilvēks nedzīvo ne mucā, ne mežā starp zvēriem, un viņš izvērtē to, ko viņam stāsta, un, pat ja realitāte ir absurda, viņš cīnās ar to. Pasakas "Suns un gailis" "vardarbības" skandālā redzu tikai vienu morāli: kritiskā domāšana ir jāaudzina no bērna kājas, un tās nevar būt par daudz.
1