Aprakstīt jēdzienu "islāma fundamentālisms" un tā dažādās izpausmes ir grūti pat akadēmisko aprindu ekspertiem.
Lai gan šodien, šķiet, attieksmi pret sociālajām zinātnēm Krievijā pavada zināma aizdomu ēna (politiskā angažētība utt.), neslēpšu, žurnālu "Valsts, reliģija un baznīca Krievijā un ārpus tās robežām" uzskatu par kvalitatīvu. Šis teksts saistīts ar žurnāla šā gada 3. numuru, kas veltīts mūsdienu islāmam.
Šādas tēmas izvēli noteica divi apsvērumi. Pirmkārt, nav jāpierāda, ka mūsdienu islāms izraisa pastiprinātu interesi. Otrkārt, likās būtiski gūt priekšstatu, kā ar šo tēmu strādā profesionāli orientālisti, kuriem nav saistoša politikas un plašsaziņas līdzekļu retorika.
Kopumā žurnāla numuru var ieteikt ikvienam, kuram ir laiks un vēlēšanās ar tēmu padziļināti iepazīties, tomēr manā diletanta skatījumā iezīmējās divas problēmas, kas, iespējams, ir raksturīgas sociālajām zinātnēm kopumā.
Pirmā – vēlme kādu parādību vai procesu, profesionālajā žargonā izsakoties, konceptualizēt.
Numura autoru gadījumā tas nozīmē, piemēram, meklēt paralēles ar reformāciju kristietībā (atgriešanās pie "pirmavotiem", indivīda lielākas tiesības ticības interpretācijā utt.) vai... marksismu (globālā ietekme, mainīšanās laika gaitā utt.).
Tomēr, spriežot pēc diskusijām starp pašiem autoriem, centieni parādību (konkrētajā gadījumā islāma fundamentālismu) ievietot kādā pazīstamā koordināšu sistēmā visbiežāk rada jautājumus, vai vispār var runāt arī par šo it kā pazīstamo koordināšu sistēmu (neiecietības klātbūtne agrīnajā protestantismā, kas šķietami ir pretrunā viedoklim par protestantismam raksturīgo elastību, u.c. elementi).
Galu galā ekspertiem jāatzīst, ka "islāma fundamentālisms" (es te nemuļķošos, mēģinot dot jēdziena skaidrojumus, tie atrodami citētajā tekstā) Tunisijā, Pakistānā, Malaizijā un Ziemeļkaukāzā nav gluži viens un tas pats. Jāatzīst, kādu līdzīgu dzinuļu, vērtību klātesamība nenozīmē, ka parādības ir salīdzināmas.
Tēzes paskaidrošanai minēšu piemēru no pavisam citas (dabas zinātnes) sfēras. Žurnālam "Edge" ir laba tradīcija ik gadu veselam baram atzītu dažādu nozaru ekspertu uzdot vienu jautājumu, un pirms dažiem gadiem tas bija "kāda idejai laiks mirt", jo tā kavē zinātni. Viena no speciālistēm, paleontoloģe Džūlija Klārka, raksta, ka viņai apnikusi situācija, kurā ikreiz, kad tiek atrasts kārtējais dinozaurs, kam konstatējams kaut kas līdzīgs putna spalvām, pat zinātnes žurnālistu pirmais jautājums ir – vai viņš mācēja lidot? "Ko nozīmē "lidot"?" pukojas Klārka. Ja konkrētais radījums apspalvojuma iespējas izmantoja, lai planētu no viena koka uz citu, vai tā ir jau vai vēl nav "lidošana"?
Citiem vārdiem sakot, akadēmisko aprindu priekšrocība (vismaz manā skatījumā) ir ziņu virsrakstu un sociālo tīklu kategorisko secinājumu nelietošana, savukārt problēma saistās ar vēlmi atrast aplūkotajai parādībai līdzīgo un izprast parādību caur šo (it kā) līdzīgumu.
Otra problēma, manuprāt, saistās ar vēlmi tēmu, tostarp ar cilvēku reliģisko pārliecību saistītu, analizēt racionāli. Žurnālā ir, piemēram, intervija ar kādu Maskavā strādājošu filozofijas doktoru, profesoru, kurš pat sevi apraksta kā liberālu musulmani. Un šis kungs sūkstās, ka islāma pasaulē ir bijušas politiskās modernizācijas epizodes – piemēram, Ataturks Turcijā 20. gadsimta divdesmitajos trīsdesmitajos gados –, bet šie modernizētāji neesot parūpējušies par reliģijas satura modernizāciju, kam sekas redzamas šodien. Es nesaprotu, kā ar administratīviem līdzekļiem var modernizēt reliģijas saturu (pārvaldi, rituālus varbūt var, nezinu)? Manuprāt, tā ir noteikta domāšanas modeļa nepamatota pielāgošana pavisam atšķirīgai cilvēka esamības sadaļai, un tā rezultātā sadaļa tiek saprasta aplami. Turklāt šī kļūda, iespējams, tiek pieļauta ne tikai gadījumos, kad sociālās zinātnes mēģina aprakstīt reliģisko pārdzīvojumu pasauli, – itin bieži var novērot, ka pētnieki, visādā ziņā izcili ļaudis, t.s. iracionālo rīcību skaidro ar politiskiem, ekonomiskiem, sociāliem, jebkurā gadījumā racionāliem argumentiem.
Te, protams, vietā ir pretjautājums – bet ko tad darīt? Ja apraksta valodas ir principiāli atšķirīgas, tad zinātniskais apraksts šādos gadījumos ir lemts neveiksmei apriori? Varu piedāvāt tikai šādu atbildi – acīmredzot ir jārēķinās (vai jāsamierinās): visu izskaidrot nevar, lai kā mēs būtu apraduši ar tēzi, ka var gan, un tas ir tikai, kā saka, laika un resursu jautājums. Nekas briesmīgs tādēļ nenotiks.
Publikāciju kopumā parādās kāda interesanta tēze. Viegli iedomāties, ka arī akadēmisko aprindu pārstāvjus nedaudz, teiksim tā, satrauc dažas islāma fundamentālisma radikālākās izpausmes. Skaidrojumu vienkāršojot varētu formulēt tā: reliģija veidojas ciešā tīklojumā ar noteiktu kultūras kontekstu; mūsdienās šis konteksts ir zudis, attiecīgi indivīds, kurš kaut kādu iemeslu dēļ cenšas veidot savu identitāti islāmā, lieto pliku (tā slikti skan, bet...) reliģiju, un tā ir pavisam cita situācija. Būt musulmanim viduslaiku Andalūzijā nozīmē dzīvot noteiktā, ar islāma kultūru saistītā vidē. Musulmanim mūsdienu Londonā ir cita kultūras vide, kas nav organiski saistīta ar reliģiju, un tas veicina zināmu burtiskumu izvēlētās reliģijas uztverē.
Šī liekas auglīga hipotēze, tiesa, neizbēgami rodas pārdomas, vai un kā tā attiecināma arī uz kristietību.
Lai vai kā, rodas iespaids, ka, atšķirībā no personāžiem, kuriem par islāmu mūsdienās "viss ir skaidrs", pētnieki (kuriem, atšķirībā no personāžiem, ir valodu prasme un citas specifiskas zināšanas) vēl tikai formulē skaidrojumus.
21