Cenu pierakstu, kurš beidzas ar devītniekiem, piemēram, EUR 4,99, pirmais esot ieviesis pazīstamais amerikāņu lielveikals "Macy's". Nezinu, kā precīzi tas strādā, taču acīmredzot psiholoģiski liekas izdevīgāk pirkt preci par vienu centu zem apaļās summas. Liekas, ka maksājot, piemēram, EUR 29,99, tu samaksā mazāk un nesamaksā "pat" EUR 30. Tomēr ievērosim: kad mums kāds vēlāk prasa par preces cenu, mēs viņam nekad neteiksim oficiālo cenu ar devītniekiem, bet apaļosim to līdz pilniem cipariem – tātad mēs tīri instinktīvi tomēr zinām, cik maksājam. Taču droši vien nopirkt, teiksim, motociklu par EUR 9999 ir vieglāk nekā par šausminošo piecciparu EUR 10 000.
Kā jūs, iespējams, nojaušat, es grasos rakstīt par valsts svētku svinēšanu. Salīdzinājums ar cenām ir īsti vietā, jo šā gada 18. novembris nepārprotami ievada simtgades svinību ciklu, tādēļ šeit 99 nepārprotami "nozīmē" 100. To mums netieši atgādināja arī valsts augstākās amatpersonas, Latvijas 99. dzimšanas dienas sakarā ikreiz piesaucot simtgadi. Svētki tiek svinēti, un tie arī ir jāsvin. Turklāt es ceru, ka nākamā gada svinības, par spīti visiem šodienas kašķiem un histērijai, izdosies godam. Taču pēc katra salūta un svinībām neizbēgami iznāk aizdomāties par kādu jautājumu. To visbiežāk eksaltētā stilā uzdod izmisuši un/vai satracināti ļaudis, kuriem jebkura valsts darbība vai bezdarbība ir iemesls dziļam morālam sašutumam. Taču tas pats par sevi nebūt nepadara šo jautājumu bezjēdzīgu. Proti, tas ir jautājums, vai valstij vispār ir jātērē nauda svinībām, ja tai trūkst naudas vairākām citām funkcijām – pensijām, policistu algām, aizsardzībai un tamlīdzīgi. Vai tas tiešām nav amorāli: šaut naudu gaisā salūtos, kad to trūkst daudz vitālāki svarīgākiem mērķiem.
Runa nav vienīgi par to, ka valsts svētku vārdā mēs teorētiski pievelkam jostas mazliet ciešāk, – tā vēl nebūtu nekāda nelaime. Lieta tā, ka minēto naudu būtu iespējams izmantot, burtiskā nozīmē glābjot dzīvību. Kā mēs to zinām, vairāki cilvēki Latvijā gaida uz valsts apmaksātām operācijām, kuras netiek veiktas, jo ir beigušās kārtējās kvotas, un tamlīdzīgi. Dažs labs, nesagaidījis attiecīgo operāciju, nomirst. Ja mirklī, kad šis cilvēks aiziet viņsaulē, viņam aiz loga dārd valsts apmaksāts salūts, kāds varētu šeit saskatīt smagu morālu pārkāpumu. Turklāt būtiski, ka runa šeit nav vienīgi par Latviju, kurai nepietiek naudas pat likumā nostiprinātām vajadzībām. Runa šeit ir par jebkuru valsti, jo, kaut arī to budžets daudzviet ir lielāks un "fiskālā telpa" – plašāka, tie nekur nav neierobežoti. Novirzot naudu svētkiem, tu vienlaikus to nenovirzi kaut kam citam – iespējams, svarīgam.
Reizēm tiek piesaukta analoģija starp valsts un ģimenes budžetu. Sak', arī trūkumā nonākušas ģimenes visbiežāk neatsakās no dzimšanas dienas svinībām vai jaungada sagaidīšanas – lai cik pieticīga tā arī būtu. Taču šī analoģija nav īsti pamatota: ģimene tomēr rīkojas ar savu naudu, turpretī "valsts nauda" patiesībā pieder tiem, no kuriem valsts to ir iekasējusi nodokļos noteiktu uzdevumu veikšanai. Raugoties no šādas perspektīvas, drīzāk vietā būtu analoģija ar kādu uzņēmumu, kas sniedz noteiktu pakalpojumu, – piemēram, benzīntanku ķēdi. Iedomājieties, jūs iebraucat uzpildīties, un pārdevēja jums laipni paziņo: mūsu uzņēmums šodien svin 10 gadu jubileju, tādēļ benzīns jums maksās par 10 eiro centiem litrā dārgāk. Taču neskumstiet, cienītais klient, – arī jūs esat aicināts piedalīties svinībās. Benzīntanku gadījumā jūsu rīcība ir diezgan skaidra: jūs brauksiet uz citu uzpildes staciju, kas nesvin jubileju. Taču valsts gadījumā jūs kā pilsoņi nevarat tā vienkārši nomainīt pakalpojuma sniedzēju, tādēļ jums jāsamierinās, ka valsts savus svētkus svin uz jūsu rēķina.
Turklāt pievērsiet uzmanību: valsts iestādes Latvijā vispār nedrīkst svinēt savas jubilejas korporatīvo tusiņu ietvaros par nodokļu maksātāju naudu. Jums šādas svinības ir vai nu birokrātiski jānoformē kā "semināri" vai kas tamlīdzīgs, jāizgudro kāds piemērots sabiedrisko attiecību vai reputācijas menedžmenta pasākuma formāts, vai arī vienkārši jāsametās un jāfinansē svētki no savas kabatas. Taču valsts kopumā drīkst svinēt, turklāt šajā tusiņā teorētiski ir aicināti visi valsts iedzīvotāji.
Tad kāds ir pamats valsts svētku svinēšanai? Arī šeit netrūkst labu argumentu. Vispirms, svētku svinēšanu var uzskatīt par patriotiskās audzināšanas elementu. Patriotiskā audzināšana joprojām ir leģitīms mērķis valsts naudas tērēšanai: valstij ir tiesības tērēt līdzekļus, lai stiprinātu pilsoņos apziņu par savu piederību demokrātiskai valstij un izpratni par savu lomu tajā. Taču šis arguments nav īsti pārliecinošs, jo svētku svinēšanas galvenais uzdevums ir pati svinēšana, pati attiecīgā notikuma (šai gadījumā – valsts dibināšanas) atzīmēšana, nevis audzināšana. Ja svētkus svin, lai kādu audzinātu, svinētājs laikam nav sapratis pašu svētku ideju. Tiesa, svētkus reizēm izmanto audzināšanas un propagandas mērķiem – mūsu paaudzei ir gara pieredze ar daždažādiem politizētiem svētkiem. Taču, ja uzskatām, ka svētkiem novirzītā nauda patiesībā kalpo patriotiskās audzināšanas un propagandas mērķiem, ir vietā vaicāt: vai tiešām svētku svinēšana ir efektīvākais veids, kā īstenot patriotisko audzināšanu? Varbūt vajadzētu investēt citos patriotiskās audzināšanas veidos – skolās, plašsaziņas līdzekļos, vietējās kopienās? Acīmredzot svētkus tomēr svin citiem nolūkiem, nevis šiem.
Īsi sakot, lai cik dīvaina šķiet diskusija par svētku svinēšanas izmaksām, pats jautājums nebūt nav triviāls. Taču, reālistiski raugoties, vēlme svinēt svētkus ir pašsaprotama un loģiska. Demokrātiskā valstī cilvēki arī sagaida valsts naudu un iniciatīvu jubilejas svinēšanai, un "vai" tam politiķim, kurš ierosinātu no tās atteikties – pat pašos trūcīgākajos laikos. Te mēs lieku reizi pārliecināmies, ka tautas demokrātijai ir maz kā kopīga ar formāli morāliem apsvērumiem. Iespējams, svētku svinēšana arī ir amorāla situācijā, kad par to pašu naudu varētu glābt dzīvību. Taču vēlētiem politiķiem vienmēr būs vieglāk nogriezt mazliet naudas valsts finansētām operācijām nekā svētku svinēšanai.
Tas varētu šķist ciniski, taču ir jāsaprot, ka politiķi, kuriem ir uzdots dalīt budžeta naudu, vadās pēc atšķirīgiem ideāliem vienlaikus. To cita starpā mums mācīja arī Jesaja Berlins: politiķis var rīkoties brīvības, vienlīdzības vai sociālās solidaritātes vārdā, taču nevajadzētu iedomāties, ka šīs vērtības obligāti saskaņojas cita ar citu. Valsts svētki ir notikums, kurā politiskā kopiena svin pati sevi, ikreiz no jauna radot šo kopienu cilvēku sirdī un prātā. Taču šādai, visnotaļ leģitīmai iniciatīvai, nav obligāti jābūt savienojamai ar sociālo taisnīgumu. Protams, no neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšanas dažādi cilvēki ir guvuši atšķirīga apjoma labumus: mēs, kā zināms, esam ES valsts ar visaugstāko sociālo nevienlīdzību. Tādēļ iespējams, ka vistaisnīgākais svētku svinēšanas veids būtu maksimāli paļauties uz privātā biznesa ziedojumiem. Ar šādu attieksmi, cik es saprotu, līdz šim īpaši nevedas. Lielais vairums uzņēmēju drīzāk domā, kā "uzvārīties" uz simtgades, nevis – kā palīdzēt to visiem skaisti nosvinēt. Tas savukārt vedina pie manis jau sen aizstāvētās domas: sociālā taisnīguma zemā prioritāte Latvijas politikā tikai atspoguļo solidaritātes trūkumu pašā sabiedrībā. Un par to iestāties, redz, ir daudz neērtāk, nekā gānīt valsti par tās šķietamo "neoliberālismu".
0