Ziņa par Dzejnieka nāvi, kas vakar ar nebijušu ātrumu pārskrēja Latvijai pāri, lika satrūkties un aizdomāties tik daudziem un dažādiem cilvēkiem, ka nav šaubu – ir aizgājis kāds, kas tiešām ir bijis svarīgs un tuvs. Sēru tvītos un komentāros pie ziņām visbiežāk tika atkārtots tas, cik personisks un intīms ir šis zaudējums. Ziedonis, kas septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados strauji pietuvojās tam publiskā intelektuāļa statusam, ko mēdz dēvēt par sabiedrisku un pat politisku darbinieku, mūža nogalē atkāpās ēnā, palikdams literatūrā un cilvēku sirdīs.
Mums vēl tikai priekšā tā īsti izvērtēt Ziedoņa devumu latviešu kultūrai – viņš spējis atvērt jaunas un spilgtas lappuses ne tikai dzejā, bet arī publicistiskajā prozā, kurā radījis iespēju dzimt patriotismam bez patētisma un banalitātēm, bērnu literatūrā, kur Ziedoņa pasakas kā dīvains un neredzēts auglis ir sējis gaišas un svarīgas bērnības traumas nu jau vairāku paaudžu prātos. Būdams nenogurstošs izgudrotājs, Ziedonis no nulles, uz līdzenas vietas ir radījis vairākus jaunus literārus žanrus, sapludinot miniatūras, aforisma, dzejas un filozofiskās esejistikas formas. Viņa devums joprojām ir jūtams populārās mūzikas un kora dziesmu tekstos. Pat tajā, ko mūsdienās mēdzam dēvēt par sabiedrisko aktīvismu, Ziedonis ir spējis izdomāt jaunas, savdabīgas un vēsturē paliekošas kustības, pārdefinējot mūsu attieksmi pret visvienkāršākajiem vides un dzimtenes jēdzieniem – kokiem, akmeņiem, robežām, zemi.
Taču pirmām kārtām un līdz pat savām pēdējām dienām Ziedonis ir bijis Dzejnieks. Dzirkstošs prāts, kas turpināja dzīvot valodā un negaidītā domā. Ziedoņa tradīcijai latviešu dzejā nav īstu turpinātāju. Nav iespējams uzrakstīt Ziedoņa dzejoli labāk par viņu pašu, jo lielāko daļu viņš jau ir pateicis līdz galam. Mēģinot to atdarināt, sanāk vien salkani pantiņi. Tomēr ir kaut kas, ko vajadzētu paturēt prātā un censties saglabāt, – tā ir dzeja, kas raisās no valodas, dzeja, kas rotaļājas ne vien ar vārdu, bet arī ar domu, dzeja, kas nāk viegli un paliek, aizķērusies pirkstos kā pavasara lietus peļķēs sabiruši ziedputekšņi. Ziedonis rakstīja tā, it kā pats būtu izgudrojis valodu un izgudrojis to nupat. Pirmatklājēja sajūsma un bērnišķīgs prieks par īstajā vietā iekritušu zilbi piešķīra viņa dzejai to nevainību, ar kādu Ādams Paradīzes dārzā deva vārdus ikvienai dzīvajai radībai pirms savas grēkā krišanas.
Ziedoni ir tik grūti turpināt, jo ikvienā virzienā, kurā viņš spēris kaut soli, viņš kaut kādā ziņā ir aizgājis līdz galam. Pabeidzis, noslīpējis, aizslēdzis, nolicis mums uz galda iesaiņotu vārdos un teikumos kā nesavtīgu dāvanu. Ziedoni ir grūti pabeigt. Jo tas, ko viņš rakstījis, turpina dzīvot, sprēgāt, spirināties un spārdīties. Pat kļuvis par visas tautas mīlētāko, citētāko un gaidītāko dzejnieku, viņš spējis izsprukt ārā no pirkstiem un nekļūt par betonā atlietu klasiķi. Šķiet, Ziedonim nav bijis ienaidnieku, idejisko pretinieku un skauģu. Lai gan apskaust viņu gan ir bijis par ko – droši vien par mākslu nodzīvot garu un laimīgu dzīvi. Mēs varam tikai mēģināt dzīvot tā, kā ir dzīvojis viņš. Ar līksmu interesi par lietām un cilvēkiem, ar gaišām un priecīgām skumjām.
Un vēl mēs varam mēģināt rakstīt. Kaut ko līdzīgu dzejai.
1