Ja tiek apcerēta nākotne, tad tūrisma industrijai tā visbiežāk tiek zīmēta visnotaļ rožainās krāsās: ekonomikas statistika apgalvo, ka tūrisms ir visstraujāk augošais sektors pasaules ekonomikā. Šo izaugsmi nodrošina ārzemju tūristu skaita pieaugums – pēc Pasaules tūrisma organizācijas datiem, 2015. gadā ārzemju tūristu skaits pieauga par četriem procentiem un sasniedza 1,2 triljonus. Bet 2030. gadā saskaņā ar šīs ANO aģentūras prognozi jau 1,8 triljoni iedzīvotāju pametīs savas mājas (tiesa, ar ciešu apņemšanos tajās atgriezties), lai dotos pasaulē, tas ir, ārzemju ceļojumā. Arī Latvijas tautsaimniecības politikas veidotāji cer nokramstīt savu kumosiņu no strauji rūgstošā tūrisma industrijas pīrāga. Latvijas Nacionālā attīstības plāna 2014.–2020. gadam veidotāji, plānojot dabas un kultūras kapitāla ilgtspējīgu apsaimniekošanu, cer uz ārvalstu tūristu, kas Latvijā uzturas četras un vairāk dienas, skaita pieaugumu no pusmiljona 2014. gadā līdz pusotram miljonam 2030. gadā. [1] Cerības ar tūrisma industrijas attīstību saista arī kultūrpolitikas veidotāji, uzsverot: "Kultūra un kultūras mantojums ir nozīmīgs resurss tūrisma nozares, īpaši kultūras un radošā tūrisma, attīstībai." [2]
Tūristu, un vispirms jau ārvalstu tūristu, skaita pieauguma prognoze mudina mēģināt saprast, kas tad sagaida mūsmājās palikušos pamatiedzīvotājus. Ņemot vērā tūrisma industrijas izaugsmes potenciālu, jautājums, kā sadzīvot ar tūristu – nē, ne jau ar vienu tūristu, jo tūrists nekad nav viens, bet gan ar tūristu tūkstošiem un miljoniem –, liekas gana nozīmīgs, lai tam pievērstos. Būtu skumji, ja tūristu skaita pieaugums mūs pārsteigtu tikpat nesagatavotus kā pirmais sniegs ceļu uzturētājus. Jo skaidrs ir viens – bez kultūras mantojuma un tā saglabāšanas nav iedomājama tautas nākotne. Kultūras mantojuma saglabāšana, protams, neizslēdz tā pārveidošanos un pārtapšanu, bet svarīgi, lai šajā pārtapšanā atspoguļotos mūsu pašu identitātes transformācijas, nevis caurbraucēju vēlmes un iegribas.
Kā tad lai raksturo tūristu, kurš itin labi varētu kalpot arī par modernā laikmeta simbolu? Jau izsenis cilvēki, visdažādāko apsvērumu vadīti, uz ilgāku vai īsāku laiku pametuši savas mītnesvietas, lai dotos svešumā. Tirgotāji un karotāji, svētceļnieki un varas pārstāvji vienmēr devušies ceļā. Lai pirktu un pārdotu, lai iekarotu un pakļautu, lai izpirktu grēkus un saņemtu svētību, lai ieviestu kārtību un iekasētu nodokļus. Visos šajos gadījumos ceļošana ir bijusi un ir drīzāk apgrūtinājums nekā izklaide, kuru paciešamu un pieciešamu dara tikai mērķa nozīmīgums. Mūsdienās miljoniem cilvēku pasaulē ik gadu labprātīgi dodas ceļā, neraugoties uz atšķirīgo laika joslu radīto diskomfortu, stundām ilgo sēdēšanu autobusu un lidmašīnu sēdekļos, nīkšanu sastrēgumos uz autoceļiem un laika nosišanu lidostās. Šīs un vēl citas neērtības neattur cilvēkus no došanās ceļā. Tūrista pieredze, kā uzsver pētnieki, ir kļuvusi par mūsdienīga cilvēka raksturlielumu. Tūrista pieredze – kur esi bijis, ko redzējis – marķē cilvēka sociālo statusu, tā tiek uzskatīta par nepieciešamu nosacījumu labas veselības saglabāšanai un mūsdienīga, atvērta pasaules uzskata iemantošanai [3].
Lai arī došanās prom no mājām vienmēr saistās ir papildu riskiem – ne jau velti pastāv ceļojumu apdrošināšana –, tomēr šķiet, ka ceļojumā iegūtais tūristam atsver ar pārvietošanos saistītās neērtības un riskus. Kas tad liek cilvēkiem brīvajā laikā pamest mājas? Apsvērumi šajā gadījumā šķiet esam tie paši, kas latviešiem labi zināmajā stāstā par Sprīdīti, kurš devās pasaulē laimi meklēt. Sprīdītis un tūristi ir viena kaluma: tos vada apgaismības laikmeta izauklētā pārliecība, ka laime ir nevis pārpasaulīga, bet gan gluži pasaulīga lieta, tātad – atrodama kaut kur pasaulē. Ja iepriekš cerības uz laimi saistījās ar pēcnāves dzīvi un paradīzi, tad apgaismības patoss sēj pārliecību, ka laime ir iespējama te un tagad: Dieva valstība, kur, tāpat kā Latvijā, iespējams laimē diet, jānoceļ no debesīm un jāiedibina tepat uz grēcīgās zemes. Vēl vairāk, apgaismība laimi padara par cilvēka laicīgās dzīves mērķi, kā to 1776. gadā, apgaismības ideju iedvesmota, pasludināja Amerikas Savienoto Valstu Neatkarības deklarācija, piešķirot katram cilvēkam neatņemamas tiesības uz dzīvību, brīvību un laimi. Sekojot apgaismības ideāliem un mūsdienu sabiedrības un kultūras piedāvātajiem ceļvežiem labākai dzīvei, mūsdienu cilvēks laimes meklējumiem nododas visa mūža garumā. Un viens no šiem ceļvežiem, kas vilina ar iespēju vismaz uz brīdi sajusties laimīgam, ir tūrisma ceļvedis.
Tomēr priekšstatos par laimi ir kaut kas tāds, kas tūristu atšķir gan no Sprīdīša, gan apgaismības laikmeta domātājiem. Sprīdītis devās ceļā ar pārliecību, ka kaut kur uz pasaules pastāv laimes zeme, tāpat kā apgaismotāji bija pārliecināti, ka tādu vietu iespējams radīt. Modernā laikmeta individuālisms laimi ir pārvietojis uz cilvēka iekšējo pasauli, kur par tās esamību vai neesamību tagad atbildīgs katrs pats. Laime ir kļuvusi par pozitīvu pašizjūtu, kuras pamatā ir atziņa, ka no dzīves esi paņēmis visu, ko tā var sniegt. Būt laimīgam laikmetā, kurā laimes diskurss ieņēmis centrālo vietu sabiedrības apziņā, nozīmē dzīvot dzīvi, kura pārpilna notikumiem, piedzīvojumiem un izjūtām. Līdz ar to laimes meklējumu virziens top skaidrs: lai iemantotu laimi, kuras iegūšana šajos laikos ir kļuvusi gan par pienākumu, gan publiskas atzinības garantu, ir vien jādodas notikumu un vēl nebijušu izjūtu meklējumos.
Notikumi ikdienas dzīvē, lai kāda tā arī būtu, lielākoties ir nejauši un izkliedēti gan laikā, gan telpā. Bet tādēļ nav jāskumst: izklaides industrija ir gatava šo nepilnību novērst, producējot notikumus – no mūsu ikdienas dzīves nodalītus, laikā un telpā koncentrētus, interaktīvus un performatīvus pasākumus, kas šķiet pievilcīgi relatīvi lielam cilvēku skaitam. [4] Piedāvājums šajā jomā ir plašs – sākot ar atrakciju parkiem, tādiem kā Disnejlendas visās pasaules malās, un beidzot ar šausmu filmām un sporta sacensībām, kur līdzjutēja statuss nodrošina visplašāko emociju gammu. Tūrisms ir tikai viens no izklaides industrijas piedāvātajiem produktiem, kas sniedz iespēju izrauties no ikdienības. Turklāt garantētu iespēju piedzīvot neikdienišķo. Lai redzētu savvaļas zvērus, tūristam nav kā medniekam jāmaldās meža biezokņos vai jāklīst Āfrikas savannas plašumos, tūrista ērtībām ierīkoti dabas parki, un pārvietošanās maršruti pielāgoti savvaļas dzīvnieku takām.
Bet atgriezīsimies pie tūrista. Savā piedzīvojumu kārē tūrists līdzinās klaidonim – vai, precīzāk, tam klaidoņu tipam, kurš reizē ir gan klaidonis, gan garlaikots dīkdienis un kura apzīmēšanai citās valodās tiek lietots termins, kas atvedināts no franču "flâneur". Viņš, tāpat kā šis dīkdienīgais klaidonis, kuru apdziedājis Šarls Bodlērs un kuru kā 19. gs. tipāžu aprakstījis Valters Benjamins, klīst apkārt bez noteiktas intereses par šo pasauli un arī bez noteikta mērķa, ja vien par mērķi netiek uzskatīta vēlme apmierināt kāri pēc jauniem iespaidiem. Tas nozīmē, ka par viņa mērķi var kļūt jebkas, kas spēj piesaistīt uzmanību, kas spēj saviļņot prātu un dvēseli. Līdzīgi šim franciskajam klaidonim, arī tūrista dzinulis doties ceļā meklējams viņā pašā, iekšējā nemierā, cerībā gūt jaunus iespaidus un izmainīt pašam sevi. Lai uz kuru pasaules malu tūrists dotos, viņa ceļa mērķis nav atrodams kartē, jo viņa mērķis ir notikums. Notikums, kas ļautu sevi iepazīt un izmainīt. Šajā ziņā tūristi turpina svētceļotāju tradīciju pasaulē, kurā Dievs ir miris.
Bet savu patību vistiešāk var izjust, satiekoties ar svešo. Arī tūristu, kas devies ceļā jaunu iespaidu meklējumos, vada alkas satikties ar svešo, kas kā pretstats zināmajam un ikdienībai sola vēl nebijušas emocijas un pārdzīvojumus. Varētu pat diezgan droši apgalvot, ka tikšanās ar svešo ir ikvienas tūres neatņemama sastāvdaļa, un ir vienalga, vai svešais tiek piedāvāts kā nacionālā virtuve, eksotiski augu un dzīvnieku valsts pārstāvji vai aborigēnu, tas ir, pamatiedzīvotāju, tradīcijas. Tomēr tiem, kas piedāvā tūrisma pakalpojumus, der atcerēties, ka vienlaikus tūrists grib palikt drošā attālumā no visa svešā. Vispirms jau tādēļ, ka piedzīvojumi tūrista izpratnē nav savienojumi ar apdraudējumu, bet arī tādēļ, ka iejusties svešajā vidē un tradīcijās nozīmē tās padarīt par ikdienu, tādu pašu ikdienu kā tā, no kuras tas aizbēdzis, par sūri grūti pelnīto naudu iegādājoties ceļazīmi. Lai paliktu komforta zonā, tūristam jāsaglabā distance attiecībās ar svešo. Šajā ziņā tūrisms ir līdzīgs pornogrāfijai: tos vieno vēlme gūt baudu, neriskējot un neiesaistoties ilgstošās attiecībās. Tūristiem vietējie un to kultūra liksies pievilcīgi, būdami neierasti, pārsteidzoši eksotiski. Tūrists nav ieradies izprast svešo, tūrists svešumā meklē sevi; viņš zina, ka vietējo un viņa ceļi krustosies tikai tūrisma maršruta ietvaros. Tādēļ diez vai ir pamats cerībām, ka tūrisms ir veids, kā dibināt attiecības ar citu valstu un kultūru pārstāvjiem.
Piedzīvojumu dziņa liek tūristam pamest pasaules daļu, kurai tas piederīgs, ar visiem tur valdošajiem vairāk vai mazāk stingrajiem noteikumiem. Notikumi sākas viņpus ierastās kārtības, starpstāvoklī. Lai kāds būtu ceļojuma galamērķis, tas ir tikai iegansts, lai pamestu ikdienību, tūrista patiesais mērķis ir starpstāvoklis, kas viņu atbrīvo no ierastās kārtības. Tūrists ne tikai nezina likumus, kas ir spēkā tajā pasaules daļā, kurā viņu izpalīdzīgi nogādājis tūroperators, bet arī nevēlas tos zināt un vēl jo mazāk ievērot; likumu un normu bijāšana ved atpakaļ pie ikdienišķās kārtības, kaut varbūt arī tā ir citādāka nekā mājās palikusī. Tādēļ nevajadzētu domāt, ka tie, kas izaicina Latvijas kārtības sargus, nokārtojot savas dabiskās vajadzības tam neparedzētās vai latvietim simboliskās vietās, būtu kādi nekulturāli barbari. Viņi vienkārši ir tūristi, kas meklē piedzīvojumus, uz kuriem mudina atrašanās starpstāvoklī, tas ir, ārpus ikdienišķās kārtības. Un patiesībā jau arī nav nekādas vajadzības apgūt vietējos likumus, aborigēnu ieradumus un paražas, jo tūrists jau nemaz nedomā te palikt uz visiem laikiem, kas nozīmētu vien jaunu ikdienību. Viņš skaidri zina to stundu, to dienu, kad beigsies ceļazīme, kas viņam garantē atrašanos starpstāvoklī, un nāksies vien atgriezties ikdienas rutīnā. Tūrista statusā var izmēģināt jaunu ģērbšanās stilu – tūristu jau iztālēm var pazīt pēc atkailinātā ķermeņa, vaļīgā T krekla, sandalēm – un jaunu atbrīvotu uzvedības stilu. Drēgnā oktobra dienā pilsētas centrā ieraugot vīrieti, kura kailo, spalvaino muguru papildina caurspīdīgu spārnu pāris, bet melndzelteniem volāniem rotātie svārciņi apliecina viņa mēģinājumus sev pielāgot bitītes Majas identitāti, ir skaidrs, ka esam sastapuši tūristu par exellence. Jo kļūt par tūristu nozīmē izkrist no rāmjiem un ļauties piedzīvojumiem – vai arī parūpēties par tiem pašam.
Par notikumu var kļūt it viss neparastais, svešādais, unikālais vai vismaz sevišķais. Tādēļ, veidojot piedāvājumu tūristiem, kultūras mantojuma objekti nepieciešami tiek pozicionēti kā kaut kas sevišķs, vienreizējs, neatkārtojams. Liepāja cer pievilināt tūristus ar Karostu – vienīgo tūristiem atvērto militāro cietumu Eiropā. Marka Rotko mākslas centrs sevi reklamē kā vienīgo vietu Austrumeiropā, kurā var iepazīties ar pasaulē slavenā mākslinieka, abstraktā ekspresionisma pamatlicēja Marka Rotko oriģināldarbiem. Bet Kuldīga savos solījumos ir apbrīnojami tieša: "Ja Jums patīk viduslaiku mazpilsētas šarms un sajūtas, kā arī piedalīšanās nekur neredzētos [sic! – I. F.] kultūras pasākumos, tad Kuldīga ir īstā vieta, kur pavadīt romantiskas brīvdienas." Piemēru uzskaitījumu varētu turpināt, bet skaidrs ir viens: lai dabas vai kultūras mantojuma objektus padarītu par tūrisma objektiem, nepieciešama norāde uz to sevišķību.
Sevišķības piedēvēšana kādam objektam nenoliedzami ir pirmais solis šī objekta pārtapšanā par daļu no kultūras mantojuma, saudzējamu un saglabājamu. Šī iemesla dēļ tūrisms var kalpot par instrumentu, kas ļauj aktualizēt un saglabāt kultūras mantojumu. Padomju laika militārais mantojums, kas vietējiem aborigēniem atgādina laikus, ko, visticamāk, gribētos aizmirst, tūrista acīs var izrādīties gana eksotisks un intriģējošs, kā to apliecina Liepājas Karostas, jo īpaši Karostas cietuma, veiksmīgā pārtapšana par populāru tūristu apskates objektu. Ļoti iespējams, ka tieši tūristu intereses apmierināšana būs tas arguments, kas svaru kausus nosvērs par labu tādu modernisma arhitektūras pieminekļu kā Kongresu nama un Pasaules tirdzniecības centra (Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas bijusī mītne) ēku iekļaušanai arhitektūras pieminekļu sarakstā. Tūrista, šī neieinteresētā klaidoņa, skatienam atšķirībā no pastāvīgā iedzīvotāja redzējuma ir vērā ņemama priekšrocība saskatīt tā vai cita objekta potenciālu – tas spēj distancēties gan no ideoloģijas, gan nelāgās pagātnes radītā apgrūtinājuma, uzmanības lokā paturot tikai objekta estētiskās kvalitātes.
Tūrista atsvešinātais skatiens ļauj izcelt no ikdienības lietas, dāvājot tām potenciālu kļūt par kultūras mantojumu, tūristu reāla klātbūtne kultūras mantojuma objektos izstumj tos no vietējo ikdienas dzīves. Vietējo atkāpšanos tūristu priekšā uzskatāmi demonstrē norises baznīcu sakrālajās telpās. Dievnami, kas reizē ir gan tūristu apskates objekti, gan vietas, kurās ticīgie piekopj savai ikdienas dzīvei piederīgās reliģiskās prakses, pamazām pārvēršas par muzejiem. Pārtapšanas process aizsākas ar mēģinājumiem telpiski nodalīt tūristus no dievlūdzējiem, bet, pieaugot tūristu plūsmai, dievkalpojumi tiek pārcelti uz tūristiem nepieejamām telpām vai arī dievkalpojumu laikā sakrālās telpas tūristiem tiek slēgtas. Visā pārējā laikā īstie saimnieki šajos dievnamos ir tūristi, bet ticīgajiem nākas vai nu atlikt baznīcas apmeklējumu ārpus dievkalpojumiem atvēlētā laika, vai arī vērsties pie Dieva tūristu ziņkārīgo skatienu pavadītiem. Dievnami, kas nereti ir arī kultūras un arhitektūras pieminekļi, padarīti par tūristu apskates objektiem un atņemti vietējo iedzīvotāju ikdienas dzīvei. Tūristiem atvēlētais visbiežāk ir vietējo ikdienas dzīvei atņemtais.
Ņemot vērā, ka tūrisma produkta kodols ir elpu aizraujoši notikumi – un visspēcīgāk elpa aizraujas nevis tad, kad esi pasīvs notikumu vērotājs, bet gan aktīvi piedaloties, – mainās arī tūrisma piedāvājums. Arvien biežāk tūristiem piedāvātie pakalpojumi paredz pašu tūristu piedalīšanos un līdzdarbošanos. Bauskas pils piedāvā tematisku ekskursiju "Deju stunda galmā" ar renesanses deju mācīšanu, bet atpūtas komplekss "Rāznas gulbis" tūristus mudina iegriezties keramiķa Evalda Vasiļevska darbnīcā, solot iespēju savām acīm vērot īsta latgaļu podnieka meistarību, savām rokām taustīt latgaļu mālu, "kā arī pārvērst to smalkā formā un caur to saskarties ar Latgales podnieku garīgas kultūras un etniskas identitātes noslēpumiem, iepazīties ar latgaļu podniecības tradīciju īpašībām [stils un ortogrāfija kā orģinālā – I. F.]". Savukārt Karostas cietums Liepājā piedāvā vēsturisku uzvedumu ar skatītāju līdzdalību "Aiz restēm", kā arī spiegu spēli "Bēgšana no PSRS". Tūrists vairs nav un lielākoties arī negrib būt apcerīgs vērotājs; piedalīšanās un līdzdarbošanās nodrošina daudz spilgtākus iespaidus nekā kārtējā tūrisma objekta aplūkošana un klausīšanās gida stāstījumā. Animācijas un spēles elementu iekļaušana tūrisma piedāvājumā mūsdienās kļuvusi par ierastu praksi. Taču tūristiem paredzētās spēles, tāpat kā jebkura spēle, paredz, ka tās gan telpā, gan laikā ir nodalītas no ikdienas dzīves. Spēle rada savu realitāti, kurā ārpusspēles laikā un telpā pastāvošie noteikumi tiek atcelti. Līdz ar to tūristiem paredzētās aktivitātes neizbēgami atceļ arī tūrisma pakalpojumu sniedzēju ikdienišķo kārtību: darbnīca, kurā amatnieks izrāda savu amata prasmi, kļūst par skatuvi un viņa darbošanās par priekšnesumu, tāpat kā par inscenējumu kļūst publiskajā telpā iznestās gadskārtu svinēšanas tradīcijas, vienalga, vai tie būtu Jāņi Daugavmalā vai Mārtiņdiena Brīvdabas muzejā. Arī tūrisma industrijā darbojas likums, saskaņā ar kuru "ikviens piedzīvojumu tirgū esošs piedāvājums rada publiku". [5] Bet publikas klātesamība notikumos norāda, ka spēkā ir nošķīrums starp tiem, kas izrāda, ceļ priekšā, un tiem, kas iesaistās vai tiek iesaistīti, starp tradīcijas zinātājiem un nezinātājiem. Nošķīrums, kas raksturīgs teatralizētiem, publikai paredzētiem pasākumiem un kas atšķir inscenējumu no svētkiem, kuros visi ir svinētāji un nav neviena skatītāja.
Atsaucoties uz tūristu vēlmi pašiem darboties, tūrisma industrijas skatieni vēršas arī nemateriālās kultūras mantojuma virzienā – tradicionālās amatu prasmes un iemaņas, paražas un tradīcijas īstenojas vien darbībā. Iepazīstināt tūristus ar nemateriālās kultūras mantojumu iespējams, tikai inscenējot šīs darbības: sniedzot rupjmaizes cepšanas meistarklases, ļaujot ielūkoties un izmēģināt savu roku podnieku darbnīcās, demonstrējot ziemas saulgriežu svinēšanas tradīcijas. Bet kā inscenējums kultūras mantojums zaudē savu piederību kultūrā iedibinātajai lietu kārtībai, inscenējums uztur spēkā distanci starp kultūras mantojumu un tā mantiniekiem. Apcerot iespējas piedāvāt tūristiem autentisku nemateriālās kultūras mantojumu, der atcerēties, ka tādā gadījumā mēs savās tradīcijās būsim plecu pie pleca ar tiem, kam šīs tradīcijas ir ne vairāk un ne mazāk kā eksotisks piedzīvojums. Dziesmusvētki, kuru skatītāju lielāko vairumu veidotu nevis tie, kas dzīvo ar šo kultūras tradīciju, bet gan tūristi, šķiet, līdzinātos ļaunam murgam. Lai gan ir skaidrs, ka ikviena tūrisma firma ar lielāko prieku reklamētu un pārdotu iespēju pabūt Dziesmusvētkos. Bet, ja negribam savus Dziesmusvētkus atdot tūrisma industrijai, tad ir pat veselas divas iespējas – Dziesmusvētki bez tūristiem un Dziesmusvētki tūristiem.
Uzturēt robežu starp ikdienas dzīvi un tūrisma industrijas piedāvājumu arī tad, ja šajā piedāvājumā ietverts kultūras mantojums, ir ieinteresēti gan tūristi, kurus šī robeža nošķir no ikdienības, gan vietējie, kurus šī robeža nošķir no tūristiem, ļaujot aizsargāt savu ikdienas dzīvi.
Tā rezultātā kultūras mantojums tūrisma industrijas ietekmē pārvietojas aiz kulisēm – relatīvi nodalītām sabiedrības dzīves jomām, kas tiek pozicionētas kā pastāvošās kārtības pretstats. Kulises, kā atzīmē Gerhards Šulce, ir kopīgi radītas sabiedriskās dzīves jomas, uz kurām tiek projicētas – bet nevis reāli izdzīvotas – izjūtas, vēlmes, fantāzijas. [6] Tās, kā to savas grāmatas "Laimes kulises" nosaukumā uzsver Šulce, ir vietas, kas piedāvā iespēju justies laimīgam paralēlā, bet emocionāli piesātinātā realitātē. Tūrisms ir viena no kultūras jomām, kas producē šādas kulises kā starpstāvokli starp reālo un iedomāto. Tūristam šādās kulisēs ir iespējams, kā to sola "Tallink" reklāma, kļūt, par ko vien vēlies. Vari izspēlēt savu iztēloto identitāti kā pieminētais tūrists bitītes Majas kostīmā vai arī iejusties daiļās muižkundzes tēlā. Iespēju ir daudz, un tās ir dažādas. Kā telpas, kurās tiek izdzīvotas fantāzijas, darbošanās kulisēs ir emocionāli piesātināta, tātad spēj apmierināt arī tos, kas devušies pasaulē laimes meklējumos.
Secinājumi. Domājot par tūrismu kā daļu no mūsu ekonomikas, nedrīkst aprobežoties tikai ar vēlmi piesaistīt pēc iespējas vairāk tūristu, visādi aprādot mūsu kultūras mantojuma pievilcību. Ir jāpadomā arī par kulišu ierīkošanu, lai šo kultūras mantojumu saglabātu. Jo kultūras mantojumu nebūs iespējams saglabāt, nesaglabājot to vietu, kuru tas ieņem mūsu dzīvē. Bet kulises ir instruments, kas neļauj šo vietu, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, ieņemt tūristiem. Protams, kulises itin bieži balstās uz apmānu. Spilgtākais šādu kulišu piemērs ir Potjomkina sādžas, kuras Katrīnas II favorīts pacentās ierīkot, pārvēršot par plaukstošiem ciematiem sādžas Dņepras krastos, lai cariene, kas bija devusies ceļojumā pa Dņepru, redzētu, ka ļaudīm labi klājas viņas pārvadītajā impērijā. Bet arī bez tik konsekventas acu aizmālēšanas kulisēs prezentētā realitāte ir drīzāk šķietama nekā īsta, kas gan nenoliedzami ir pretrunā tūristu vēlmei redzēt un satikt autentisko. Bet tas nu reiz ir uzdevums reklāmas speciālistiem – uzdot šķietamo par īsteno, likt adresātam vēlēties to, ko viņš nemaz nevēlas. Un reklāma, kā mēs zinām, to spēj.
[1] Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.–2020. gadam. (Skatīts 10.10.2016.)
[2] Kultūrpolitikas pamatnostādnes 2014.–2020. gadam "Radošā Latvija". (Skatīts 10.10.2016.)
[3] Urry, J., Larsen, J. The Tourist Gaze 3.0. London: SAGE Publications, 2011, p. 5.
[4] Hitzler, R. Eventisierung: Drei Fallstudien zum marketingstrategischen Massenspaß. Wiesbaden: VS Verlag, 2010, S. 12.
[5] Schulze, G. Die Erlebnisgesellschaft: Kultursoziologie der Gegenwart. Frankfurt a. Main/New York: Campus Verlag, 2005, S. 460.
[6] Schulze, G. Kulissen des Glücks: Streifzüge durch die Eventkultur. Frankfurt a. Main/New York: Campus Verlag, 1999, S. 18.
0