Recenzija
23.03.2016

Tu neesi sniegs, bet tomēr balts

Komentē
1

Par Ingas Pizānes dzejoļu krājumu "Tu neesi sniegs", izdevis "Jāņa Rozes apgāds", 2016

Jēdzienam debija vienmēr piemitusi īpaša aura. Tam piemīt gan lielais nezināmais, līdz ar to kārīgi tveramais; tā ir apziņa par latviešu literatūras tālākgaitu – jauni autori un jauni rokraksti; tas ir izdzīvošanas likums autoram, jo viņa pasaule tiek atkailināta līdz kaulam un viņš vai nu tiek debesīs celts, vai arī pelts, un jāsaka atklāti, ka abi varanti ir bīstami jaunā autora ego tālākajā attīstībā…

Inga Pizāne (1986) tikko piedzīvojusi lielo notikumu – debijas krājumu "Tu neesi sniegs". Tagad lasītājam vien atliek vērtēt, vētīt un sniegpārslās virpuļot, gluži tāpat kā jaunās autores liriskajai varonei.

Atzīšos, es vienmēr esmu priecīga par debijas grāmatām, jo ikdienā daudz jāsakaras ar topošo jauno autoru tekstiem un arī emocijām. Katra viņu veiksme un neveiksme ir arī kā manējā, tādēļ zinu, ka nereti ambīcijām jānospiež bremzes un tās jānoķer "aiz astes", pēc principa – nesasteidz, pieslīpē, pārraksti utt. Ingu Pizāni arī gribas paņemt aiz rokas un teikt, ka krājumam, iespējams, vēl vajadzēja nogulsnēties, piebriest kā ābolam ābeļdārzā, kad, dzejnieces vārdiem runājot, "ābele atbrīvo plecus. Āboli krīt" (30. lpp.), un grāmata ir piepildīta kā sulīgu, gardu augļu piesātināts grozs. Krājums liecina, ka šobrīd ābeļdārzā raža ir nevienmērīga – ir jau nobrieduši un sulīgi augļi, bet daudzos kokos vējā šūpojas vēl negatavi jēpīši.

Krājuma noskaņu kopumā var raksturot kā harmonisku, kas dažubrīd tomēr uzjunda monotonuma piegaršu, līdz ar to teksts nevis ieinteresē, bet gan, gluži pretēji, – garlaiko. Iespējams, tas ir veids, kādā dzejniece spēlējas ar lasītāju, jo pēc ieaijāšanas pēkšņi atrodas kāda oriģināla frāze, metafora, redzes glezna ("mākoņi melleņu krāsā") vai pants, kas pārsteidz, un lasītājam miegs vairs nav nevienā acī, piemēram:  "Sniegam vienalga / Uz kāda zīmola cepurēm un mēteļiem krist; pārslām vienkārši vajag vietu, / kur krāties." (46. lpp.)

Grāmatas vadmotīvs ir mīlestība, to apliecina arī Ingas Pizānes padomdevēja dzejas meistardarbnīcā un krājuma redaktora Jāņa Rokpeļņa teiktais (izlasāms uz krājuma aizmugurējā vāka): "Mīlestības tēma mūsu dzejā krīt par laupījumu galvenokārt grafomāniem, diletantiem. Turpretī Ingas Pizānes dzeja šo senseno attiecību tēlojumā ir psiholoģiski smalka, negaidītiem pavērsieniem, paradoksiem bagāta un profesionāli izkopta." Liriskā varone tik tiešām izdzīvo nebanālas mīlestības dažādu sajūtu gammas, un jāpiekrīt, ka krājuma kontekstā var samanīt topošo talantu, taču ir daži klupšanas akmeņi arī mīlestības un attiecību temata atspoguļojumā, piemēram, liriskās varones koptēla emocionālo un psiholoģisko noslodzi mazina, pat bojā tēlu un frāžu klišejas ("apaugsim viens ar otru", "viņu rokas smaržo pēc jūras", "es peldu pa vientuļiem viļņiem", "baltas zeķes kājās un rudens matos" u.c.).

Iepriekš kaut kur lasītas, dzirdētas šķiet arī laika metaforas. Līdz ar to laiks, kuru autore reprezentē, kā tēlus piesaucot pašu laiku ("laiks saslauka mūsu smieklus") vai arī pulksteni, upi vai gadalaikus ("ziema atvadās / pati no sevis  / pagalam nogurusi un / gandrīz kaila" [..], "un pavasaris lēnām izkausē / balto muguru/ ko mums pagriezusi ziema" (50. lpp.), "rudens ir gredzens no sarkanā zelta" u.c.), šķiet plakanisks.

Autore arī patīkami pārsteidz, proti, visnotaļ šķiet simpātiska liriskās varones vēršanās pie adresāta vai arī emociju gammu sapludināšana vienā ritmā. Autore liriskos varoņus tur uz viena pulsa – mēs. Visnotaļ uzrunājošs ir dzejolis, par kura struktūras pamatu dzejniece izvēlējusies dialoga formu, – Inga Pizāne tekstā neuzbāzīgi ieraksta divu cilvēku saprašanos un klusās, nevis kaislīgās jūtas vienam pret otru: "Es laikam iešu," tu bilsti, "man jābaro kaķis" / "labi," es neiebilstu, / "lūdzu, paglaudi viņu no manis" (29. lpp.). Lūk, nepiespiesta, mākslīgi nekonstruēta, pat it kā ikdienišķa  epizode, taču ar patiesuma un izteiksmes vienkāršību tā uzrunā. Es noticēju.

Krājuma virsraksta semantika liek aizdomāties par sniega semantiku vispār un tā metaforas regularitāti latviešu dzejas grāmatās, sākot jau ar daudzslāņaino Knuta Skujenieka  krājumu "Sēkla sniegā" (1990) un beidzot ar Arta Ostupa debijas krājumu "Biedrs sniegs" (2011). Kopumā pārliecina Ingas Pizānes krājuma atslēgas vārda jeb nosaukuma "Tu neesi sniegs" (vārsma no ne īpaši veiksmīga dzejoļa) izvēle, jo šīs metaforas  atsauce ietiecas visos grāmatas tekstos kā galvenā, divu cilvēku attiecību reprezentējošā diagramma: "es pieplūkšu sniegu pa ceļam / un pasniegšu tev to / uz ceļiem / uz pirkstgaliem, / lūpām. // Neliec man stāvēt uz sliekšņa / starp tevi / un manu ziemu". (55. lpp.)

Atzinīgus vārdus gribas veltīt baltās krāsas svaigam skanējumam (no baltās krāsas klišejām dzejniekiem ne vienmēr izdodas izvairīties), un šis aspekts attaisno jaunās dzejnieces debijas krājuma publicēšanu. Atļaušos nocitēt vienu Ingas Pizānes dzejoli pilnībā, kas liek paļauties un iekrist dzejnieces piedāvātajās sajūtu zemdzīlēs: "Pieskarties neaizskarot / māk tikai sniegs – / pazemīgi nokrist tev pie kājām / un klusējot nokust, / pieņemot tavus vienaldzīgos soļus / un pārmetumus, / un, it kā nekas nebūtu bijis, / par baltu velti / atgriezties atkal pēc gada. // * Cik gan balts cilvēks var izskatīties uz sniega fona?" (44. lpp.)

Krājuma noskaņu, kā jau iepriekš minēju, dzejniece iecerējusi harmonisku, kas atbilst latviskajai baltās pasaules izjūtai. Krājumā sastopamā attiecību un emociju, pasaules redzējuma apcerēšana uzjunda atmiņā filozofes Skaidrītes Lasmanes pausto viedokli par latviskajai mentalitātei raksturīgo. Proti, tautasdziesmu izlases "Liepu laipa" ("Zinātne", 1989) priekšvārdā "Baltā pasaules izjūta" zinātniece precīzi raksturo nacionālo  pamatkodu: "Saskaņas krāsa ir baltais, kurā skaistais un labais ir vienuviet, kurā esošajam piejaukta klāt ilgotā tīrība un kārtība un tādēļ dzīve kļūst vieglāka, brīvāka, atraisītāka." (14. lpp.) Šīs krāsas semantiskā nozīme paaudžu paaudzēs nav mainījusies, mantotie priekšstati par to atspoguļojas arī Ingas Pizānes dzejoļos. Veiksmīgi tekstos dzejniece tiek galā arī ar frazeoloģismu kodiem.

Gaumīgi dzejniece veido vārdu saspēli uz skaniskās līdzības pamata, kas, starp citu, raksturo vienu no autores radošā rokraksta šķautnēm. Rotaļāšanās ar fonēmām un morfēmām Ingas Pizānes dzeju atsvaidzina un ritmizē: "no pazīstu labāk par sevi / uz nepazīstu nemaz", "Uzvij sev ligzdu debesskrāpī un dzīvo ar uzviju", "Tu viņu baro no rokas, bet viņš dziļāk rok" u.c. Šķiet, ka sajust vārda skanējumu ir Ingas Pizānes radošā rokraksta trumpis, ar kuru gribētu sastapties arī turpmākajā autores dzejradē.

Grāmatas "Tu neesi sniegs" poētiskie knifiņi liecina par autores varēšanu un arī talanta esmi, kas, protams, jāattīsta un jākopj ne vienu dienu vien. Gribas atkārtoties un uzsvērt iepriekš teikto, ka, manuprāt, dzejoļi ir negatavi. Tos, iespējams, vajadzēja nesaudzīgāk rediģēt, jo, piemēram, nereti varam sastapties ar romantiķu ilgošanās un neaizsniedzamās tāles alūzijām ("simtiem neīstenotu glāstu", "kad atmiņā atbrīvosies / vieta un laiks", "gaismai saskandinot ar tumsu, pienāk rīts") un tēliem, u.c. Nepamet sajūta, ka jaunajai Ingai Pizānei jāpapildina latviešu valodas arsenāls. Izteiksmes nabadzība (kas diemžēl raksturīga autores tekstiem), iespējams, ir pie vainas izvēlēto tēlu vienveidībai un klišejām. Autorei vajadzētu ne tik daudz manipulēt ar savu izjūtu refleksijām, bet vairāk iedziļināties latviešu valodas iespējās, piemēram, Janīnai Kursītei ir brīnišķīgas t.s. vārdenes, kurās visnotaļ var smelties sinonīmu idejas. 

Neraugoties uz aprādītajām, īpaši jaunajiem autoriem raksturīgajām ķibelēm, ar cerīgu skatu vēršos Ingas Pizānes daiļrades nākotnē. Nenožēloju, ka manās rokās nonākusi šī grāmata, jo bija lietas un vietas, kas pārsteidza, veldzēja, uzrunāja un pārliecināja.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1