Par Gajatri Čakravorti-Spivakas eseju "Vai pakļautie spēj runāt?", apgāds "Mansards", 2014
Gajatri Čakravorti-Spivaka ir indiešu izcelsmes amerikāņu literatūrzinātniece, filozofe un profesore Kolumbijas Universitātē. Spivaka dzimusi 1942. gadā Kalkutā un tur arī studējusi gan angļu, gan bengāļu literatūru, taču doktora disertāciju par V. B. Jeitsu aizstāvējusi jau ASV. 1983. gadā tapusī eseja "Vai pakļautie spēj runāt?" ir viņas slavenākais darbs. Sarakstīts no marksisma, feminisma un dekonstrukcijas pozīcijām, šobrīd tas līdz ar Edvarda Saida un Homi Babas darbiem pieder kanoniskiem postkoloniālisma studiju tekstiem, un lielai daļai studējošo "Satori" lasītāju droši vien nāksies to izlasīt par spīti tam, ka eseja tiek uzskatīta par vienu no vissarežģītākajiem un grūtāk lasāmajiem 20. gs. otrās puses kultūras teorijas darbiem, kuros katrs teikums ir atsevišķas apceres vērts.
Eseja patiešām pieder pie tiem tekstiem, kuri pat ar visu vajadzīgo sagatavotību jālasa divas, trīs un pat četras reizes. Lai gan Sandra Meškova grāmatu kvalitatīvi iztulkojusi atbilstošā latviešu valodā, tomēr, arī latviski lasot, vismaz pirmajās nodaļās ir krietni jāsasprindzina uztvere. Teksta izpratne prasa aktīvu akadēmisku interesi par vairākiem 20. gs. domātājiem un konceptiem, uz kuriem autore atsaucas un/vai ar kuriem polemizē. Spivakas piesauktie domātāji ir Mišels Fuko, Žils Delēzs un Žaks Deridā, bet svarīgākie jēdzieni – subjekts (es), Cits, pakļautie (angliski – subaltern). Tā kā Indijas situācijai veltītā grāmatas daļa lielā mērā adresēta rietumniekiem, šeit Spivaka skaidro kontekstu jau iejūtīgāk pret lasītāju, un nonākot pie esejas kodola, kurā tiek analizēts sati rituāls un veids, kā par to savulaik ticis runāts, iespējams jau raitāk izsekot autores domai. Palīdz arī Paula Daijas un Denisa Hanova pēcvārdi.
Jāsamierinās tomēr, ka kultūras teorijas teksti palaikam mēdz būt tikpat sarežģīti kā augstākā līmeņa eksaktajās zinātnēs – kuras taču prasa pamatīgu mācīšanos un kurās daudz retāk kāds mēģina uzrakstīto izskaidrot plašāk saprotamā valodā. Apzinoties, ka vienkāršota interpretācija var izrādīties triviāla, tomēr riskēšu pastāstīt, kā es sapratu "Vai pakļautie spēj runāt?".
Jēdziens Cits bieži tiek lietots feminisma, zilo un postkoloniālajās teorijās, lai apzīmētu identitāti, kas ne vien ir atšķirīga no subjekta (sevis, normālā, vairākuma), bet arī ir marginalizēta, un kam ir laupītas runas spējas. Tā kā Gajatri Čakravorti-Spivaka vienlaikus darbojas gan feminisma, gan marksisma un postkoloniālisma teoriju ietvaros, viņa demonstrē situācijas, kad šis Cits ir Cits kvadrātā vai pat kubā. Viņa ir viena no pirmajām, kas runā par dažādu apspiestu identitāšu krustpunktiem, necenšoties izspriest, kurš aspekts – piemēram, dzimte vai rase – primārāks, bet gan uzsverot, ka identitāti veido vairāki faktori – dzimte, etniskā piederība, rase, sociālā šķira, seksuālā orientācija u.tml. Mazākuma/apspiestā identitāte allaž tiek izjusta spēcīgāk, un vairākas apspiestas identitātes krustojoties attiecīgi veido jaunu, jau vairākās pakāpēs ievainotu, identitāti. "[J]a tu esi nabadzīga, melnādaina un sieviete, tu esi trīskārt pakļauta." (55. lpp.)
Vārdu pakļautie (subaltern) angļu valodā visbiežāk lieto, lai apzīmētu pēc subordinācijas zemāk stāvošas personas, bieži jaunākos virsniekus vai ierēdņus, par kuriem mēs latviski drīzāk teiktu padotie. Spivaka norāda uz dažām apzīmējuma niansēm, atgādinot, ka Radjards Kiplings bieži ir uzlūkojis imperiālismu no tāda sarežģītā koloniālā hierarhijā iesprostota padotā funkcionāra viedokļa, kurš atrodas starp nīstamiem priekšniekiem un bīstamiem vietējiem. 80. gados daži radikālāki vēsturnieki terminu lieto, lai apzīmētu Indijas iedzīvotājus, kuriem kolonizācijas rezultātā atņemtas viņu pilnvaras. Pakļautie varas attiecībās vienmēr ir divējādā pozīcijā, tas ir tāds kā starpslānis, kas neidentificējas ar koloniālo eliti un arī nepieder pie vienkāršās tautas masām. Spivaka uzsver, ka šis ļaužu slānis nav viendabīgs.
Kritizējot veidu, kā par pakļautajiem tiek runāts koloniālos tekstos, Spivaka vispirms polemizē ar Fuko un Delēzu, kuri apstrīdējuši pieņēmumu, ka indivīdam vispār piemīt suverēna apziņa. Viņi uzskata, ka mūsu subjektivitāte tiek konstruēta varas diskursos, bet, kā parāda Spivaka, paradoksālā kārtā paši runā par apspiestām cilvēku grupām tā, it kā šo grupu apziņa nebūtu konstruēta, turklāt uzskata, ka intelektuāļi var runāt šo grupu vārdā, aizmirstot, ka Citam pašam arī varētu būt kas sakāms.
Ja feminisma teorētiķes vēlas dot vārdu sievietēm, postkoloniālisti – trešās pasaules iedzīvotājiem, bet marksisti – apspiestajām sociālajām šķirām, Gajatri Čakravorti-Spivaka iebilst pret to, ka Cits tiek politiski romantizēts un pat izmantots kā manipulāciju objekts, būtībā atkārtojot iepriekšējo vardarbību. Spivaka uzskata, ka postkoloniālie pētījumi ir kārtējais mēģinājums atbrīvot apspiestas ļaužu grupas un ļaut tām izteikt to, kas palicis ārpus dominējošā diskursa. Viņa uzdod jautājumu, vai paši pakļautie vispār – ar intelektuāļu palīdzību vai bez tās – spēj runāt, un viņas atbilde ir nē.
Turpmāk Spivaka izmanto Freida rakstīto, lai parādītu, kā balto cilvēku identitāti konstruē uzskats par kolonizācijas nepieciešamību aiz rūpēm par "mežoņiem". Freids brīdina no grēkāžu un glābēju tēlu radīšanas, vienlaikus pats darbā "Bērnu sit" padarot par grēkāžiem sievietes. Spivaka apzinās, ka arī viņa nav pasargāta no grēkāžu radīšanas (viņas gadījumā šī loma tiktu baltajiem kolonizatoriem), tomēr viņa vairākkārt uzsver teikumu "baltie vīrieši glābj brūnās sievietes no brūnajiem vīriešiem", kas baltajiem kalpo kā koloniālās iejaukšanās attaisnojums. Šeit ir runa par sati rituāla aizliegumu. (Starp citu, diezgan tipisks koloniālisma marķēts glābšanas stāsts atrodams Žila Verna piedzīvojumu romānā "Astoņdesmit dienās ap zemeslodi". Romānā Fogs ar Āķi ierauga, ka jauna sieviete vārdā Auda tiek vesta uz sārtu, lai tiktu sadedzināta kopā ar mirušu radžu. Tā kā meitene ir acīmredzami sazāļota, viņi nolemj to glābt, un Auda pievienojas ceļotājiem, lai vēlāk kļūtu par Foga sievu.)
Tālākā esejas daļa man šķita visinteresantākā, jo tajā tiek dziļi un izvērsti skaidrotas Indijai raksturīgas parādības. Tātad – sati rituāls ir sens Āzijas bēru rituāls, kuru izpildot atraitne kāpj sārtā un ļaujas sadedzināšanai līdz ar mirušo vīru. "Šo rituālu nepildīja visur, un tas nebija saistīts ar noteiktu kastu vai šķiru." (61. lpp.) 1829. gadā briti savās teritorijās to aizliedza. Spivaka pārskata notikumu atspoguļojumu koloniālajos arhīvos un parāda, kā Rietumu pētnieki ir atstājuši bez ievērības pakļauto pieredzi. Ja baltie domā, ka rituāla aizliegums glābj vietējās sievietes no vardarbības, tad paši vietējie uzskata par vardarbību tieši aizliegumu, jo uztver to kā mēģinājumu lauzt senās tradīcijas. "Brūno vīriešu" galvenais arguments ir "tās sievietes īstenībā vēlējās mirt". Neviena pašu "brūno sieviešu" liecība nav dokumentēta.
Redzams, baltie vīrieši izturas pret brūno sievieti kā pret glābjamu objektu, bet brūnie šķietami piešķir sievietei kā subjektam izvēles iespēju. Spivaka skaidro minētās pašnāvības filozofisko pamatojumu un atzīmē, ka praktiskā situācija, kurā kā izņēmums atļautā pašnāvība tiek realizēta, būtībā izslēdz pašu atļaušanas cēloni: "Vispārējā likuma attiecībā uz pašnāvību izņēmums anulē pašuzupurēšanās fenomenālo identitāti, ja to izpilda noteiktās vietās, nevis noteiktā apgaismības stāvoklī." (66. lpp.) Spivaka norāda arī, ka rituāls bijis īpaši populārs Bengālijā, kur, atšķirībā no pārējās Indijas, atraitne varēja mantot īpašumu. Tāpēc, apelējot pie atraitnes jūtām pret mirušo vīru, pārējā ģimene centās tikt no viņas vaļā. Savukārt britu policijas uzraudzībā atraitnes izvēle veikt rituālu nozīmēja izvēli būt brīvai. Tādējādi no māņticības rituāls pārvērtās par noziegumu. Pēc britu iejaukšanās tas ieguva jaunu nozīmi un turpmāk tika īstenots kā pretošanās forma.
Nobeigumā Spivaka apskata kādu gadījumu, kad 1926. gadā tēva dzīvoklī Ziemeļkalkutā pakārusies sešpadsmit vai septiņpadsmit gadus veca meitene, turklāt viņa pirms pašnāvības sagaidījusi menstruāciju, lai neradītu iespaidu, ka nāvē devusies nevēlamas grūtniecības dēļ. Vēlāk izrādījies, ka meitene iesaistījusies pretošanās kustībā un pašnāvību izdarījusi aiz nespējas veikt viņai uzticētu politisku slepkavību. Esejas autore šeit saskata sati pašnāvības sociālā teksta pārrakstīšanu un noskumst, kad pat izglītota bengāliete, filozofe, neuzskata par vajadzīgu tuvāk painteresēties par šo notikumu. Spivaka uzsver, ka sievietei intelektuālei – kā jebkuram intelektuālim – ir noteikts uzdevums. Tā kā runāt pakļauto vārdā nozīmē vēlreiz tos pakļaut, taču paši tie runāt nespēj, tad manā izpratnē Spivaka aicina intelektuāles rūpīgi apcerēt savu vairāk pakļauto māsu iespējamo sakāmo.
0