Trīs līdzīgas valstis?

Izstādes “What Drives Baltic”* attēls: Edgars Gluhovs, "On The Run", 2010

Ikkatrs latvietis, lietuvietis un igaunis visticamāk vēlas zināt, kas notiks nākotnē . Ne tā pa jokam, kā lejot laimes jaunā gadā vai lasot horoskopus, bet “pa īstam” un “noteikti, ar augstu varbūtību”. Tāpēc tiek veikta stratēģiskā plānošana – tiek attīstīti scenāriji, zīmētās attīstības līknes, aprakstīts, kā nokļūt no šodienas kādā attālākā nākotnes punktā. Ne vienmēr izdodas uzminēt, kas notiks pēc divdesmit gadiem. Kas notiks ģeogrāfiski politiskajā vietā, ko šobrīd ērtības labad sauc par Baltiju jeb Baltijas valstīm, kuras, no citurienes raugoties, uztver kā visai līdzīgas esam?

Viens bieži citēts citu zemju saprašanas veids  ir Apvienoto Nāciju aprēķinātais tautas attīstības indekss. Tajā tiek apkopota informācija par cilvēku sagaidāmo dzīves ilgumu, izglītotību un dzīves līmeni. Latvijai ir 48. vieta pasaulē, Lietuvai - 46. vieta, bet Igaunija atrāvusies – 40! Nerunāsim nemaz par iekšzemes kopproduktu. Kā tad ir – vairāk līdzīgas vai atšķirīgas? No iekšpuses (pašu valstu skatu punkta) skatoties – atšķirīgas. Būt 40. vai 48. vietā nav gluži viens un tas pats. Pasaules mērogā (starp gandrīz 200 valstīm) gan atšķirības šķiet nebūtiskas. Attīstīto valstu grupā netiek ieskaitīta neviena. Pierastākais veids, kā prognozēt nākotni, ir uzskatīt, ka turpināsies tas, kas jau notiek – Baltijas gadījumā, attīstība, kas mijas ar īslaicīgām grūtībām. Kas gan var izrādīties aplami. Mums patīk domāt par notikumiem kā par prognozējamākiem, likumsakarībām pakļautākiem, nekā tie patiesībā ir. Notiek kas negaidīts, kas izjauc visu plānoto un iecerēto. Negaidīts nenozīmē kaut ko tādu, kas sagaidāms ar mazu varbūtību, piemēram, kā sniegs jūnijā, bet gan kā neuzminams nezināmais, kā mp3 datu fails mūzikas industrijas jēdziens pagājušā gadsimta otrajā pusē. Vēsture tikai retrospektīvi izskatās saprotama un prognozējama.

Vēstures restrospektīvās saprotamības ilūzija nav vienīgā, kas cilvēkus un arī tautas padara līdzīgus. Visiem gribas būt laimīgiem, lai par viņiem labi domātu, lai būtu veseli, lai bērni klausītu. Tas no vienas puses. Bet pastāv arī otra līdzības puse – vēlamies to atzīt vai nē, bet visi esam sociālo psihologu saklasificēto un aprakstīto, tā dēvēto, secinājumu neobjektivitāšu varā. Piemēram, cilvēkiem piemīt tendence meklēt informāciju, kas apstiprina hipotēzi, nevis cenšas to apgāzt (zinātnieku vidū pastāv uzskats, ka ir otrādi – jāmeklē informācija, kas var apgāzt hipotēzi, ja tādu nevar atrast, tad secinājumi spēcīgāki). Vai arī, cilvēki pārspīlē savu spēju ietekmēt darbības rezultātu, un pēc notikuma pārvērtē pakāpi, kādā viņi pirms notikuma kaut ko zināja vai prognozēja. Tās tādas visai daudz pētītas parādības.

Iespējams, vēl vairāk ir pētīta vēlme par katru cenu nostiprināt un saglabāt jauku priekšstatu par sevi. Un vienkāršs veids, kā to izdarīt, ir pieskaitīt sevi kādai pozitīvi vērtētai grupai, identificēties ar to. Šo pozitīvo vērtējumu visvieglāk iegūt, par savu grupu (piemēram, tautu kam sagadījies piederēt) domājot labāk nekā par citām grupām. Piemēram, ja latvieši grib būt tie labie, tad par igauņiem un lietuviešiem jādomā (tie jāparāda, jāatspoguļo, jāattēlo) kaut mazliet sliktāki. Reti šādai salīdzināšanai ir objektīvs pamats, parasti dominē tas, ko dēvē par vēlmju domāšanu. Latvijas hokeja fani to pieprot ļoti labi – izlase uzvar, visi vai plīst no prieka un laimīgi trako.

Tad ko darīt, ja satiekam kādu igauni vai lietuvieti? Vai ir kāda dzīves sfēra, kādas īpašības vai cilvēku uzskati par sevi, kas ļauj latviešiem kaut klusībā pie sevis nodomāt – cik labi, ka neesmu kāds no viņiem. Te vajadzīga zinātniska pieeja, dati par visām trim valstīm. Nekas labāks par Pasaules vērtību pētījumu (World Values Survey) prātā nenāk. Šobrīd esot gatavi pavisam svaigi dati, taču nav vēl publicēti. Jāizmanto, kas ir pieejams. Un tie ir no iepriekšējā datu vākuma. Tā kā aplūkotās tēmas ir saistītas ar cilvēku vērtībām , ir pamats domāt, ka jaunāki fakti ainu būtiski nemainītu – vērtības mainās lēnām.

Vecum vecs ticējumu saka, ka latvietis ir čakls, nu vismaz nav slinkāks par igauni vai lietuvieti. Un izrādās – jā! Latvieši (te domāti visi Latvijas iedzīvotāji neatkarīgi no tautības, tas pats attiecas arī uz Lietuvu un Igauniju) lielākā mērā nekā kaimiņi uzskata, ka darbs ir pienākums pret sabiedrību. Lietuvieši tam tic vismazāk, igauņi ir pa vidu. Vēl vairāk, latvieši vislielākā mērā piekrīt apgalvojumam, ka nestrādājot cilvēki kļūst slinki. Latvieši ir arī čaklākie izpildītāji – viedoklis, ka jāklausa priekšniekam, visizplatītākais ir Latvijā. Igauņi, savukārt, biežāk padomās – ir vai nav vērts to darīt. Latvieši arī apgalvo, ka darbs ieņem ļoti nozīmīgu vietu viņu dzīvē (igauņi un lietuvieši tam piekrīt mazākā mērā). Lai paspilgtinātu atšķirības vēl jāpiebilst, ka brīvais laiks latviešiem nav īpašā vērtē, turpretī igauņiem un lietuviešiem tas ir svarīgs. Draugi latviešiem nav tik svarīgi kā lietuviešiem (kam tie ir visnozīmīgākie no trim salīdzinātajiem) vai igauņiem.

Kas notiks, ja latvieši nestrādās? To arī paši latvieši īsti nezina (varbūt pētnieki nepavaicāja?). Vismaz ellē droši vien nenonāks, jo tās pastāvēšanai visvairāk tic Lietuvā, Igaunijā – vismazāk, Latvija pa vidu. Lietuvā vairāk tic telepātijai. Igaunijā un Latvijā krietni mazāk (visai vienādā pakāpē).

Neatbildēts paliek jautājums: vai igauņi un lietuvieši par latviešiem domā tāpat, kā latvieši par sevi? Tas nav Pasaules vērtību pētījuma interešu sfērā, bet saviesīgās sarunās šīs tēmas ir izmantojamas. Jo būt vienotiem priekšstatos vienam par otru dažkārt ir izdevīgi. Bet būt par baltieti gan nav iespējams nepārtraukti. Skatu punkts, ar to saistītās vajadzības noteiks, kas viens, par Baltiju sauktā teritorijā dzīvojošs cilvēks īsti ir: lietuvietis, igaunis, latvietis, baltietis, eiropietis? Priekšstati par sevi var mainīties, cilvēkam pat neizkustoties no vietas. Kopīgais, līdzīgais par Baltiju biežāk ir ārēji vēlama idealizācija, kas tiek izmantota plānos, pētījumos vai atskaitēs. Un sava taisnība tur ir, mēri vai apraksti ko gribi, no ārpuses skatoties visas trīs valstis izskatās ļoti līdzīgas.  



WORLD VALUES SURVEY 1981-2008 OFFICIAL AGGREGATE v. 20090901, 2009. World Values Survey Association (www.worldvaluessurvey.org)  

* Izstādē What Drives Baltic , kas notiks galerijā Supernova no 30.04. līdz 26.05.2010 ar kinētiskiem objektiem, fotogrāfiju, video un skaņas darbiem piedalās Egle Budvytyte, Kristina Norman, Edgars Gluhovs, Krists Pudzens, Laura Toots, Reimo Võsa-Tangsoo. Esejas par Baltijas valstu paštēla, sacensības un ideālu jautājumiem izstādi pavadošajā brošūrā veidojuši Ivars Austers un Harry Weeks.
Baltijas autori piedāvā jaunus un jau iepriekš publiskotus mākslas darbus, kas ne tik daudz materializē uzskaitītos jautājumus, kā uzdod jaunus, nesaistītus ar spriedzi par lokālo specifiku, veiksmes stāstiem vai kādām traumatiskām pagātnes epizodēm.

Galerija Supernova, Krāmu 3. Darba laiks: O. - P./S.: 11.00 - 18.00/17.00., tālr. 67228837, [email protected]. www.super-nova.lv.