Jiliana Kanjisaresa, foto - Ernests Dinka, rigasritmi.lv
 
Recenzija
07.07.2016

Trīs džeza koncerti Kongresu namā

Komentē
0

Nesen noslēdzies Rīgas festivāls, tūlīt gaidāms Senās mūzikas festivāls, bet pa vidu izskanējis festivāla "Rīgas ritmi" tradicionālais vasaras koncertcikls. Tāpat kā aizvadītajās sezonās, "Rīgas ritmu" organizācija darbojas precīzi un iepriekš paredzami: skaidri zināms, ka jūnija pēdējās dienas un jūlija sākumu varēs netraucēti veltīt bagātīgai džeza programmai, kuras dēļ nevajadzēs atteikties ne no viena cita nozīmīga pasākuma senās vai laikmetīgās mūzikas jomā. Arī koncertu norise tā pati – Rīgas Kongresu namā klausītāji katru vakaru sagaida divas viendaļīgas programmas ar dažādu mākslinieku dalību, taču citi mūziķi tajā pašā laikā uzstājas arī atpūtas parkā "Egle", mūzikas namā "Daile", džeza klubā "Trompete" – un kur nu vēl meistarklases dienas pirmajā pusē. Rezultātā iespaidu daudz, raisot arī vienu otru kritisku iebildi, bet jau pašā sākumā droši var teikt, ka ārzemju viesmākslinieku profesionālais līmenis nebūt neatpalika no agrāko gadu "Rīgas ritmu" piedāvājuma.

Pirmā sajūta, iepazīstot akordeonista Vinsenta Peirāni un saksofonista Emīla Parizjēna spēli 2016. gada 30. jūnijā – cik labi iet kopā akordeona un saksofona tembri. Franču mūziķu dueta uzstāšanos raksturoja kolorīta un valdzinoša tembrālā plūsma, kas izcēla katra atsevišķa instrumenta skanējuma grāciju un pievilcīgumu, kopā savijoties izsmalcinātos un mirdzošos muzikālos rakursos. Šādu iespaidu tikai pastiprināja abu atskaņotāju mākslinieciskā gaume un virtuozitāte, Emīla Parizjēna soprāna saksofona tonim izgaismojoties niansētās pasāžās, un tikpat brīvs un atraisīts raksturs piemita Vinsenta Peirāni akordeona spēles krāsām un noskaņām. Abu mākslinieku izvēlētā mūzika definējama kā franciskai mentalitātei tuva – lai arī šeit dzirdamais tematiskais materiāls un tajā balstītās improvizācijas patiešām atbilda džeza principiem, to caurauda emocionāls vieglums, šansonu melodiskās intonācijas, dejām neatņemamais plastiskums, un galu galā te netrūka arī kontrastu starp lirisku un dinamisku izteiksmi. Cita lieta, ka akordeonista un saksofonista uzstāšanās sākums tomēr bija saistošāks un interesantāks nekā programmas noslēgums – ātri vien varēja atšifrēt priekšnesuma emocionālo ievirzi un stilistisko veidolu, un, lai gan atskaņotāji koncerta gaitā prasmīgi izvērsa aizrautīgas un meditatīvas dabas pretstatījumus, nekas principiāli jauns vairāk nesekoja. Īsi sakot – Vinsenta Peirāni un Emīla Parizjēna veikums saucams par augstas klases izklaidējošās mūzikas programmu; tiesa, tam sekojošie koncerti strauji aizēnoja franču dueta radītās izjūtas, taču vispārējais priekšstats palika gaišs un pievilcīgs.

Amerikāņu vokālistes Daienas Rīvsas un viņas kvarteta uzstāšanās gan, visticamāk, paliks atmiņā uz ilgāku laiku. Pirmais iemesls – pašas dziedātājas izteikti individualizētais un profesionāli izkoptais tembrs. Nemaz nav tik bieži tādi gadījumi, kad solistes dziedājumā acīmredzami apvienojas absolūtā dzirde un absolūtā muzikalitāte, un Daienas Rīvsas priekšnesums bija tieši šāds piemērs. Kā zināms, slavenās amerikāņu mākslinieces kontā ir piecas "Grammy" balvas, un viņas koncerts Kongresu namā lieliski ļāva saprast tik augsta novērtējuma iemeslus – mūziķes priekšnesums viscaur saistīja ar sevišķu izteiksmīgumu un nianšu bagātīgumu, kas atbilstoši skaņdarbos ietverto pārdzīvojumu gammai ļāva gan sasniegt emocionālu ekspresiju, gan arī izteikt trauslu lirismu. Tikpat apbrīnojama bija arī vokālā skanējuma tīrība – koncertā dzirdamo skaņdarbu nebūt ne vienkāršie melodiskie vijumi tika izdziedāti precīzi, vienlīdz kolorītas krāsas soliste prata piešķirt gan balss augšējam diapazonam, gan zemākajiem reģistriem, un, visbeidzot, Daienas Rīvsas muzikālo dotību iedzīvinājumā varēja priecāties arī par krāšņām un dzīvīgām džeza improvizācijām.

Daiena Rīvsa, foto - Ernests Dinka, rigasritmi.lv

Otrais iemesls šī priekšnesuma īpašajai vērtībai – pavadošā sastāva sniegums. Nav šaubu, ka pianists Pīters Mārtins, ģitārists Romero Lumbabo, kontrabasists Redžinalds Vīls un bundzinieks Tereons Gallijs ir patiesi profesionāli mūziķi, kuri spēja klausītājiem atklāt gan savu personisko radošo iemaņu daudzveidīgumu, gan arī noslīpētu ansambļa izjūtu un prasmi iedziļināties katra atsevišķa skaņdarba vēstījumā un stilā. Tā rezultātā visa koncerta laikā nostiprinājās iespaids, ka Daiena Rīvsa var droši paļauties uz savu muzikālo domubiedru atbalstu, ka atskaņojuma intonatīvā stabilitāte nekur nepazudīs un ka jebkura mākslinieku paustā ideja gūs mērķtiecīgu un līdzsvarotu izklāstu. Tiesa, šāda līmeņa sniegums tomēr neizkliedēja arī pāris kritisku secinājumu – īsi pirms koncerta beigām vērojamā Daienas Rīvsas vēlme piešķirt viņas dziedātajai mūzikai politisku aktualitāti, protams, noveda pie bezgaumīgām banalitātēm, daudz labāks nebija arī uzspēlēti ārišķīgais atvadu skaņdarbs, līdz noslēguma numurs – lirisks džeza standarts – klausītājus atkal atveda atpakaļ pie tīras un mākslinieciski piepildītas skaņumākslas. Un, lai arī koncertā ievērotās proporcijas starp džezu un soulu nozīmīgāku lomu atvēlēja džeza intonācijām un stilistikai, kas nenoliedzami priecēja, vissiltākās jūtas tomēr radīja Daienas Rīvsas atklāsmes tieši klasiskā džeza jomā – gan liriskās balādēs, gan raksturā spraigākos darbos.

Salikums 1. jūlija programmai tas pats – pirmajā daļā viesmākslinieku duets, otrajā daļā vokāliste instrumentālā kvarteta pavadībā, un arī secinājumi, starp citu, līdzīgi. Ģitāristi Kaina Kavalkante un Mišaels Pipokinja publikai deva iespēju iepazīties ar brazīliešu populāro mūziku autentiskā veidolā, kur dažādas stilistiskās ietekmes savijās mākslinieciski viengabalainā kopainā. No vienas puses, tas neapšaubāmi bija džezs – ar ritma intensitāti, izteiksmes dinamiskumu, harmonisku spriegumu un neapslāpējamu muzikālā vēstījuma impulsivitāti. No otras puses, šī mūzika stipri izklausījās pēc īpaši izsmalcināta un modernizēta flamenko ar latīņamerikāņu deju zemstrāvām, kam savukārt pretstatīta liriski apgarota kontemplācija, kura spāņu, portugāļu, itāļu kultūrvidē tikpat labi rodama kā akadēmiskajā, tā tradicionālajā skaņumākslā. Līdzīgi kā Vinsenta Peirāni un Emīla Parizjēna priekšnesums, arī Kainas Kavalkantes un Mišaela Pipokinjas spēle pirmām kārtām uzrunāja ar instrumentālo tembru valdzinājumu un virtuozu spožumu. Lai gan katrs no ģitāristiem savā brīdī uzstājās arī kā solists, gandrīz neiespējami izšķirt, kurš tad no viņiem būtu pārāks, un tieši abu mākslinieku atraktīvajā dialogā elektrisko un akustisko ģitāru tembri, artikulācija, dinamiskās nianses un ritma zīmējumi guva vislielāko izteiksmīgumu, vienlaikus pārliecinot gan ar rūpīgi izvītas virtuozitātes tīmekļiem, gan ar lirisku emociju atspoguļojumu. Un arī skeptiskāka rakstura iespaidi sasaucās ar franču dueta izveidoto priekšstatu – brazīliešu mūziķu programma, bez šaubām, izskanēja ļoti augstā profesionālā līmenī, tikai būtiskus pārsteigumus pēc pirmajiem numuriem tā vairs nesagādāja. Koncerts bez kādiem sevišķiem pavērsieniem ritēja savu labi iesākto gaitu, beigās radot secinājumu par pirmklasīgu populārās mūzikas priekšnesumu, kas žanra cienītājus, visticamāk, sajūsminātu, bet pārējos atstātu neapšaubāmi labvēlīgas, bet pakāpeniski gaistošas atmiņas.

Tikpat lielā mērā priecēja kubiešu mākslinieces Jilianas Kanjisaresas uzstāšanās, vienlaikus liekot izteikt pieņēmumu, ka viņas vārds pavisam nepazudīs aizvien jaunu muzikālo iespaidu klāstā, saglabājot priekšstatu par mūziķes individualitāti. Un tas nekas, ja salīdzinājums ar Daienu Rīvsu neizbēgami aizēno Jilianas Kanjisaresas uzstāšanās tembrālo piepildījumu un vokālo spozmi – to vismaz daļēji kompensēja dziedātājas muzikāli skatuviskā pievilcība, māksliniecisko ideju oriģinalitāte un radošā fantāzija. Festivāla organizētāju solītie kubiešu ritmi 1. jūlija koncertā patiešām arī izskanēja bagātīgās devās, klāt vēl nākot reģionam raksturīgajai melodikai, priekšnesuma aizrautībai un mūzikā pausto izjūtu, tēlu un pārdzīvojumu daudzpusīgumam. Pašas solistes sniegums saistīja gan ar tīru, lokanu un brīvi plūstošu balsi, gan ar izkoptu un niansētu vijoļspēli, un arī šim visnotaļ neordinārajam priekšnesumam par labu nāca teicama sadarbība ar pavadošo sastāvu. Pianista Daniela Stavinska spēle veiksmīgi iekļāvās Jilianas Kanjisaresas inspirētajās mūzikas stila un rakstura maiņās, ar tādām pašām kvalitātēm izcēlās kontrabasista Davida Brito veikums, savukārt divu sitaminstrumentu komplektu – eiropeisko un Latīņamerikas perkusiju – iekļāvums ansamblī ir labi pārbaudīts paņēmiens, kā atskaņojumam piešķirt īpašu ritma spriegumu, un Sirila Regamē un Inora Sotolongo duets to arī lieliski apliecināja. Un beigās atkal jāraksta – tāpat kā Daienas Rīvsas programmā, arī šajā koncertā tieši pēdējie darbi salīdzinājumā ar visu iepriekšējo jūtami nogurdināja. Daļēji tādēļ, ka tajos izpaudās bēdīgi slavenā džeza mūziķu vēlme pēdējos numurus pārpildīt ar visai bezsaturīgām un trokšņainām improvizācijām un līdzīgiem specefektiem nelāgā kontrastā iepriekš rūpīgi izplānotajai muzikālajai dramaturģijai, daļēji tādēļ, ka visu, ko atskaņotāji vēlējās pateikt, viņi patiesībā jau bija pateikuši agrākās koncerta norises laikā. Un liekvārdība džezā izrādās tieši tāds pats trūkums kā akadēmiskajā mūzikā.

Festivālā "Rīgas ritmi" 2. jūlijs pienāca ar amerikāņu pianista Džastina Koflina soloprogrammu. Šī uzstāšanās nu reiz vienlīdz lielā mērā uzrunāja no pirmā līdz pēdējam skaņdarbam, vēstot gan par pianista spožo talantu, gan arī par viņa izvēlētā repertuāra māksliniecisko un emocionālo daudzveidīgumu. Džastins Koflins, kurš šī gada martā svinējis savu 30. dzimšanas dienu, džeza mūzikas arēnā plaši pazīstams jau ilgāku laiku – viņš muzicējis kopā ar vadošiem mūsdienu māksliniekiem, uzstājies prestižākajos džeza festivālos un nu atbraucis arī uz Latviju. Pēc pirmajiem piesardzīgajiem klavieru motīviem pianista radošā izdoma un māksliniecisko izjūtu spektrs aizvien pieauga – viņa spēlēto skaņdarbu tematiskais materiāls, nezaudējot muzikālās domas loģiku un plūdumu, izvērtās kolorītās improvizācijās, kur ar jauniem pavērsieniem un atklāsmēm varēja sastapties regulāri. Solista iedzīvinātais klavieru tembrs un piesitiens izcēlās ar līniju un krāsu skaidrību, arī mūziķa virtuozitāte bija pavisam uzskatāma, un tā rezultātā Džastina Koflina spēlētā mūzika izgaismojās trāpīgās un iepriekš neparedzamās niansēs. Tās caurstrāvoja gan klasiskos džeza standartus – Džūla Staina, Koula Portera, Fetsa Vollera darbus, gan arī paša Koflina un viņa laikabiedru jaunradi, tomēr visnegaidītākās un interesantākās aprises guva solista versija par divām "The Beatles" dziesmām, lieku reizi apliecinot to autoru unikalitāti un parādot pianista iztēli.

Džastins Koflins uz "Rīgas ritmu" skatuves atgriezās vēl uz diviem numuriem, pie klavierēm nomainot Latvijas Radio bigbenda pianistu Viktoru Ritovu, ar latviešu māksliniekiem neatteicās uzspēlēt arī Mišaels Pipokinja, tomēr festivāla pēdējās programmas uzmanības centrā bija Latvijā jau labi pazīstamais austrāliešu pūšaminstrumentālists Džeimss Morisons. Ar harismu un humora izjūtu apveltīta personība, kas šoreiz kopā ar Latvijas Radio bigbendu atskaņoja albumā "Mare Balticum" iekļauto repertuāru – latviešu tautasdziesmas džeza aranžējumos. Katrā ziņā, veidojot šos aranžējumus, Džeimsu Morisonu un viņa latviešu domubiedrus nepievīla ne mākslinieciskā gaume, ne profesionālās iemaņas – Kongresu namā šī mūzika skanēja dažādu nokrāsu liriskās intonācijās, līksmā aizrautībā, melanholiskā apcerīgumā, komiskā vitalitātē, vienlaikus izceļoties arī ar formas slīpējumu un krāšņām harmoniskām vertikālēm. Pašas interpretācijas gan nebija gluži ideālas – novērtējot Radio bigbenda saksofonistu snieguma kvalitātes, kuras, starp citu, apstiprināja arī vairākas soloimprovizācijas, un flautu grupas priekšnesuma līmeni, tomēr jāsecina, ka vissaliedētāk izskanēja tieši programmas pirmais numurs, citkārt skanējuma tīrībai un orķestrālajam kolorītam brīžiem izklausoties pārmēru šaubīgam. Savukārt Džeimsa Morisona vēlme pierādīt sevi visu metāla pūšaminstrumentu spēlē pēc kārtas koncerta gaitā izsauca domu, kaut viņš vairāk būtu pievērsies siltajam un plastiskajam trompetes tonim, nevis bezpersoniskajam flīgelhorna tembram, un Morisona izcilā meistarība kā trompetistam aizēnoja arī viņa prasmes trombona spēles mākslā. Ar to visu koncerta noslēgums, atšķirībā no iepriekšējiem diviem vakariem, pienāca diezgan ātri – pēc latviešu tautasdziesmu džeza versijām sekoja vēl tikai Džeimsa Morisona un Latvijas Radio bigbenda jaunā albuma "Mare Balticum" tituldarbs, un pēc šī kontrastainā diptiha vairs nebija tālu visa festivāla fināls. Un, izskanot 2016. gada "Rīgas ritmu" vasaras koncertu sērijai, nožēla tikai par to, ka pat ar visiem pārskrējieniem no vienas koncertzāles uz nākamo nebūtu bijusi iespēja kaut cik nopietni iepazīt arī tos mūziķus, kuri uzstājās ārpus Kongresu nama – mūzikas namā "Daile" un citur. Varbūt nākamajā gadā būs jākoncentrējas tieši uz mazākām spēles telpām.

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!