Ir tāda dilemma, situācija darbā, ka sestdien, svētdien jābrauc uz Lotes atrakciju parku Igaunijā autobusā ar vēl trīsdesmit bibliotekāriem, kādiem sešiem bērniem un diviem tēviem.
Tas viens. Bet par to nepienākas brīvdienas nekādas pēc tam. It kā varētu nebraukt un strādāt sestdienā, bet lasītava tad pilna…
Domāju, pateikšu, esmu slima, vai arī, man ieteica, ka uz māsīcas kāzām braucu, ka nevaru, vai kristībām. Sapratu, ka neiznesīšu šo – tādus melus pateikt! Tad jātrenējas pirms tam, lai ticami sanāk.
Saslimu otrdien pa īstam, sāka sāpēt kakls, no saspiestām emocijām drošvien. Pat atvieglojums uznāca. Tad atkal palika žēl laika slimošanai.
Līdz sestdienai izveseļojos, sakrāmēju mantas un devos. Autobusā uz Igauniju vajadzēja prezentēt savu mīļāko grāmatu, jaunāko, bērnu. Izvēlējos zviedru autores darbu "Brigita un brāļi aļņi". Grāmatā par meiteni, kurai nav brāļu, bet viņa grib. Un tad uzrodas aļņi par brāļiem viņai. Vislabāk patika, kā trīs brāļi aļņi no tualetes poda dzēra ūdeni. Tā arī autobusā pateicu savā prezentācijā. Brigita grāmatā aļņiem piedāvāja limonādi, bet šie ūdeni no poda. Vispār filozofiska grāmata, iesaku, teksta maz, zīmējumi lieli – lakoniska.
Pa ceļam iegriezāmies Cēsīs, tur jāiet uz bibliotēku apskatīties, tā kā ekskursija. No ārpuses ēka skaista, bet iekšā viss nepārdomāts. Katrā stāvā skaļrunis, pa kuru dot apmeklētājiem norādījumus. Klusās lasītavas norobežotas ar stiklu, bet augšpusē brīvs, skaņa ta cirkulē! Nekāda klusuma nav, aiziet pa visu telpu.
Ekskursijas vadītāja piezīmēja, ka bibliotēkā spokojas.
"Vienreiz," viņa stāstīja, "sēdēju darbā vēlā vakarā un jutu – kaut kas nav. Paskatos, durvju kliņķis kustas, tā uz leju." Esot nobijusies, tad sākusi domāt, ka tā varbūt bijusī bibliotēkas apmeklētāja, kura bieži nākusi, tad nomirusi, vienmēr lasīja periodiku. Viņa esot tieši tā durvis taisījusi. Un nomierinājās.
Brīvajā laikā pēc bibliotēkas apmeklējuma aizgāju uz Cēsu pils estrādi. Tur Imantdienu mēģinājums un dīķis spīdīgs zaigo. Sajūtu noķēru, mazliet, gabaliņu mūzikas, vieglāk palika kopumā, un vēl nopirku saldējumu.
Nakšņošana Igaunijā, amatnieku kopmītnēs, kur viss kā stropā uztaisīts. Mājas fasāde, piemēram, no rombiem izbīdītiem kā šūnām, un uz sienām bites. Istabiņās arī saspiests, gulta blakus gultai. Priekšniece blakus istabiņā gulēja. No rīta nāca pie durvīm klauvēt septiņos, lai ceļoties, a izbraucam ta tikai deviņos.
Nu, vispār, es domāju! A ko padarīt?
Vakarā, pirms tam, pieslēdzos Radio 2, varēja caur mobilo telefonu frekvenci Igaunijā uzķert īsto, tur Imantdienu tiešraide.
Pēc brokastīm visiem bija jāfotografējas pie kafejnīcas kopbildei. Tēvi negribēja, stāvēja malā.
Ar Loti ir tā, ka tas ir multiplikāciju tēls, arī grāmatas sarakstītas, bērniem ļoti patīk. Bet bērniem, uzsveru. Lotei ir draugi, ģimene, un viņi visi dzīvo ciematā un nodarbojas ar izgudrojumiem. Lote pati ir tā kā suns, suņu meitene, citi ir kaķi, spāres – visādi dzīvnieki cilvēku drēbēs.
Uz Lotes atrakciju parku jāiet kājām, ceļmalā izbūvēta milzīga popkorna kaste. Pats ciems pilns krāsainām mājām – rozā, dzeltenā un lillā –, acīs ņirb tas viss. Katrā mājā kāds izgudrojums. Un cilvēki, pārģērbušies par multfilmu tēliem, runā igauniski. Domāju, ko darīt, ko vispār darīt tādā vietā?
"Paņemam saldējumu," kolēģe ieteica.
Saldējums liels, jogurta – divdaļīgs: viena puse rozā, otra balta, ļoti salds, apšķebināja. Aizgāju līdz jūrai, tur žogs, uzpīpēju.
Pēc tam tornī katrs stāvs savā krāsā, a tur nekas, tikai koku stumbri un mazo koku galotnes, ne apvāršņa, ne horizonta.
Varēja nofotografēties uz tilta Lotes parkā un uzreiz uztaisīt bildi. Puisis no lejas kaut kā fotografēja, un es izskatījos liela, patiesībā milzīga tajā fotogrāfijā. Neiederējos.
Mājai blakus labirints, kurā iekļuva, nošļūcot no otrā stāva uz pirmo.
Vēl bija iespēja turpat skatīties Lotes teātri, bet tas arī igauniski, neaizgāju: ēdu pankūkas ar zemenēm – uz salvetēm Lotes seja. Pār laukumam, kur strūklaka, ik pa laikam pārskrēja tēls, bļaudams. Vispār visi tur tādā mazā riksītī pārvietojās. Nofotografējos ar spāri un suni, kuri sašļukuši sēdēja uz dīvāna. Tad Lotes gultā ar krāsainiem pleķiem. Pēc tam paskatījos fotogrāfijā, acis raibas kā deķis.
Viens ārzemnieks mūsu grupā. Man pēc ciemata apmeklējuma nebija ko teikt, bet, tā kā blakus gāju, runāt vajadzēja. Nezin kāpēc ierunājos par Džordžu Klūniju, ka apprecējies un tā.
Ārzemnieks iesmējās: "Viņš taču ir gejs, kā mēs visi!" – "Bet kā tad, kāpēc precēties?"
"Labi, biseksuāls," viņš novilka.
Tāda tā Lotes zeme.
Stāsts tapis šovasar interneta žurnāla "Satori.lv" autoru radošajā nometnē Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī. Nometni atbalstīja Ventspils pilsētas dome un TINTO vīna telpa. Stāstu ilustrējusi māksliniece Elīna Brasliņa, un šī ilustrācija tapusi Latvijas mākslas akadēmijas grafikas nodaļas I kursa maģistra programmas ilustrācijas klasē.
1