Politika
18.07.2017

Trauks muzejā

Komentē
8

Ko palaidām garām, dzīvojot bez liberālisma politikā

Kādreiz strādāju valsts pārvaldē. Reiz mūs – pārdesmit ierēdņus no viena departamenta – uzaicināja piedalīties seminārā par valsts pārvaldes tiesībām, ko vadīja šīs jomas guru. Pēc lekcijām, kas ilga vairākas stundas, guru apsēdās ar mums pie kamīna ar konjaka glāzi rokā un sirsnīgi paziņoja, ka ideju par tiesisko valsti un visu pārējo liberālismu vajag tomēr uztvert veselīgi distancēti, jo beigu beigās tās ir tikai idejas, ko izdomāja buržuji Anglijā, lai atbrīvotos no karaļa varas. Uz mēģinājumiem iebilst un argumentiem, ka liberālas vērtības pašas par sevi ir neatņemama mūsdienu demokrātijas sastāvdaļa, tiesību eksperts atbildēja vienkārši – jūs to sakāt tāpēc, ka iemācījāties tās slavēt savās Rietumu augstskolās.

Kopš tā laika, kaut gan pagājuši jau trīspadsmit gadi, mani nepamet aizdomas, ka liberālisma uztvere noteiktā Latvijas elites daļā ir savdabīga – gluži kā ideja, ka tiesību seminārs valsts pārvaldes darbiniekiem var izpausties kā sešu stundu gara lekcija kādā lauku īpašumā. Liberālisms tiek uztverts kā neobligāta un ne īpaši vēlama Rietumu demokrātijas sastāvdaļa. Kaut kas, bez kā var lieliski iztikt un turpināt saukt sevi par demokrātisku valsti.

Ja tas tā tiešām būtu, neviens, izņemot kvēlākos liberāļus Eiropas Parlamentā un Eiropas Komisijā, neiebilstu ne pret Viktora Orbāna 'neliberālo demokrātiju' Ungārijā, ne pret Polijas varas partijas grābstīšanos ap konstitucionālās tiesas likumu. Bet reakcija uz šīm atkāpēm no liberālās izpratnes par tiesisku valsti ir daudz plašāka, un citas ES valstis, kā redzam šogad, nemaz nesteidzas izvēlēties antiliberālus līderus. Turklāt uzbrukumi brīvajiem medijiem, nevalstisko organizāciju neatkarībai un tiesu varai tiek uztverti tieši kā uzbrukumi demokrātijai – kaut gan uzbrukumi notiek no demokrātiski ievēlēto politiķu puses.

Viens no atzītākajiem divdesmitā gadsimta otrās puses politikas zinātniekiem Džovanni Sartori jau 1987. gadā pamatoja, kāpēc tas, ko Rietumu pasaulē sauc par demokrātiju, īstenībā ir liberāla demokrātija. To nevar reducēt uz vairākuma varu, un vairs nav iespējams nodalīt demokrātiju no liberālisma, jo reprezentatīvas demokrātijas institūcijas ir vēsturisks trauks, kas kopš jauno laiku Rietumu kultūras revolūcijām ir piepildīts ar jaunu garu – neatņemamām indivīdu tiesībām un brīvības. Nav iespējama neliberāla demokrātija.

Tieši nevēlēšanās saskatīt saikni starp demokrātiju un liberālismu (kā vēsturisku un mūsdienīgu politisku filozofiju, kas piedāvā līdzsvarot indivīdu intereses ar likuma varu) palīdz tiem, kuri prot un kuriem patīk manipulēt ar sabiedrību. Kā vēlreiz varam pārliecināties no Rīdzenes sarunām, tos pašus (oligarhiem lojālos) medijus var ērti izmantot, lai sludinātu karu pret 'Rietumu netiklību', atmaskotu kosmopolītus un 'sorosītus' un lai zvejotu balsis oligarhu partijām pirms kārtējām vēlēšanām. Nav pārsteigums, ka šādā manierē ievēlētajiem politiķiem ir tieksme aizvietot politiku ar biznesa sarunām, kurās visi, kas nevar/negrib 'sarunāt', ir 'idioti', bet tie, kas sludina liberālisma vērtības: 'pidari'. Citās valstīs, kurās pavisam droši uzvarēja uz liberālisma nosodījuma specializējušies 'nacionālā kapitāla' pārstāvji, situācija nonāk līdz vēl lielākam absurdam. Kā nesen dzirdēju no Moldovas kolēģes, 'neskatoties uz visu, cilvēki tic Krievijai un neuzticas Eiropai, jo tur taču ir geju laulības'. Noteiktā brīdī vēlme pēc citu cilvēku ierobežošanas kļūst stiprāka par vēlmi pēc savas brīvības.

Tas, kā man pietrūkst Latvijā pēdējo gadu sarunās par briesmām, kuras varētu radīt hibrīdkars, valsts nozagšana un citas politiskas nelaime, ir atzīšanās, ka bez liberālām politikas idejām valsts pārvaldē un bez liberālām partijām Saeimā mēs esam palaiduši garām daudz iespēju. Esam aizmirsuši, ka tikai brīvu cilvēku valsts ir droša. Esam meklējuši risinājumus nākotnes izaicinājumiem pagātnē. Esam skatījušies tikai uz sevi, it kā pasaule apkārt – Ziemeļvalstīs, Kanādā, Skotijā – nepiedāvātu daudz lielisku ideju jaunai politikai, kas balstās cilvēka cieņā.

Laiks pēc Rīdzenes sarunu publicēšanas ir īstais brīdis atcerēties: tikai pateicoties liberālismam, kopš 19. gadsimta parlaments vairs nav vienkārši vieta, kur politiķim pārstāvēt šauri definētas korporatīvas vai darbaļaužu intereses jeb – mūsdienu Latvijas kontekstā – pārstāvēt lauksaimniekus, biznesa asociācijas, ārstus vai pensionārus. Bez mērķa nodrošināt visu pilsoņu tiesības un brīvību pēc iespējas pilnīgākā apjomā, iedrošināt un palīdzēt attīstīties politikas process ir bezjēdzīgs. Tukšu trauku var izstādīt muzejā, bet dzīvē priekšroku parasti dod traukiem, kurus var piepildīt ar kaut ko baudāmu.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
8