1. daļa - kritika
Ambicioza un bieza ir Ulda Rudaka atmiņu klade. Par to ir jābrīdina lasītāji - apakšvirsraksts „Latviešu rokmūzikas vēsture” ir pircēju maldinošs. Šī nav vēstures grāmata ne tradicionālajā, nedz jebkādā citā nozīmē. Tajā ir ļoti maz gadaskaitļu, hronoloģiskā secība klibo, brīžiem ieviesušies acīmredzami anahronismi (runājot par kādu koncertu „reiz, septiņdesmito gadu otrajā pusē”, autors saka „pirmo reizi šajā koncertā redzēju grupu „Sīpoli”” un citē divas dziesmas – „Mammu, es gribu” un „Ej, skrej, steidzies”, kas šajā koncertā uz viņu iedarbojušās īpaši spēcīgi. Pirmā ir sacerēta 1981., otra – 1983. gadā, tātad tās nekādi nevarēja tikt atskaņotas septiņdesmito gadu otrajā pusē). Acīmredzot, apzinoties to, cik grūti ir pārbaudīt un atcerēties precīzus datumus, visbiežāk šajā grāmatā mēģināts izlīdzēties ar nosacīto „pēc tam”. Tajā pašā laikā milzīga uzmanība ir pievērsta vissīkākajām detaļām un ārēji nenozīmīgām sarunām grāmatas varoņu starpā. Vērtējot no satura viedokļa, tā ir Ulda Rudaka autobiogrāfija, kur figurē ne tikai latviešu, bet arī ārzemju rokmūziķi, popmūziķi, vienkārši mūziķi un cilvēki, kuriem ar ierakstu industriju vai žurnālistiku ir bijis tuvāks un tālāks sakars, nereti – seksuāls. Vēl precīzāk runājot – autors šeit stāsta par visu, kas ar viņu ir noticis aizvadītajā mūžā. Atmiņu ainas ir biedējoši atklātas. Brīžiem pat rodas sajūta, ka to stāsta uz miršanu sataisījies sirmgalvis, bet pierakstījusi pārlieku cītīga sekretāre. Autors neņemas nošķirt, kas ir svarīgāks – atmiņas par padomju laika radio aparātu pogu krāsu vai mūzikas žurnālistikas pirmsākumiem Latvijā. Tikšanās ar intervējamajiem pasaules līmeņa spīdekļiem ir tikpat būtiskas kā piedzeršanās ar draugiem brīvdabas koncertā. Detaļas ir galvenie šīs grāmatas varoņi. Ja grāmatas sākumā tās uzbur stereotipisku padomju bērnības ainu (atskaņotāja smarža, plastmasas rokturu krāsa, tēva lodāmurs ar kolofoniju vai „ekranizētie” (sic!) vadi utt.), tad vēlāk uzmanības fokuss nenovēršami pievēršas (nē, šis kalambūrs nav no grāmatas, to es pats izdomāju) alkohola lietošanas cēloņu un seku aprakstam. Šajā ziņā mazliet pretrunīgs ir autora apgalvojums: "Pasaulē valda viens vienīgs sekss, apreibināšanās un rokenrols." Ja ar rokenrolu saprot mūzikas paveidu, tad rokenrols arī ir sekss, un sanāk, ka pasaulē valda viens vienīgs sekss un apreibināšanās, bet rūpīgāk palasot grāmatu, var pamanīt, ka ar vārdu rokenrols autors apzīmē: a) noteiktu dzīves veidu, kura pamatā ir alkohola lietošana; b) alkohola lietošanu. Un otrais gadījums ir biežākais. Tad sanāk, ka pasaulē valda rokenrols, kas patiesībā ir apreibināšanās, un mūzika, kas savā dziļākajā būtībā ir sekss. Viss pārējais ir vienādi svarīgs un vienlīdz pieminēšanas vērts – šādas pozīcijas konsekventa izturēšana ir cienījama. „Rokupāciju” lasīšu ilgi un pamazām. To ir vērts darīt kaut vai šādu pērļu dēļ: „Abi ar Ivetu metāmies dejā, un mana sajūsma, kas jau no pirmā acu skatiena, ja saucam lietas īstajos vārdos, bija nevaldāma iekāre, kļuva vēl lielāka, ieraugot viņas ļoti slaidā ķermeņa graciozās kustības, kas bija prātam neaptveramas un vārdos neizsakāmas. Biju iemīlējies, bet vēl ne tuvu tik pārliecināts, ka man izdosies šo burvīgo meiteni dabūt. No šīs neziņas izraisītās spriedzes diezgan negausīgi dzēru aliņus, līdz kādā brīdī filma pārtrūka. Atjēdzos busiņā...”
2. daļa – apoloģētika
Taču būsim godīgi, Uldim Rudakam ir izdevies gandrīz neiespējamais – 500 lappusēs ietilpināt divu vai pat trīs laikmetu portretējumus precīzā, teju vai faksimila tehnikas formātā. Atmiņas un sazin kur datorā saglabājušos interviju citāti kārtojas tekstā kā senu fosiliju nospiedumi piekrastes akmentiņos, lasāmi, atpazīstami, saujā satverami un noglāstāmi kā labi draugi. Viens laikmets ir 80. gadu vidus un beigas – rokmūzikas kā puslegālas protesta formas funkcionēšana padomju pelēkās ikdienas terora apstākļos. Aizliegtās plates, slāpētie radio raidījumi, neatļautās frizūras un deficītie džinsi – tie bija spēcīgi kultūrpsiholoģiskie elementi, kas noteica daudzu tālaika jauniešu (neslēpšu, arī manu) dzīves uztveri, vērtību sistēmu un radīja neizbēgamās psiholoģiskās traumas visam atlikušajam mūžam. Otrs laikmets ir 90. gadu sākumā valdošais apjukuma un neapvaldāmu ambīciju periods, kura laikā tika īstenotas visneprātīgākās muzikālās idejas, tiesa gan, ne visas tika īstenotas līdz galam vai publiski pamanāmas. Atrodoties daudzu procesu virpulī, autors ir mācējis saskatīt un tagad, pēc desmit vai piecpadsmit gadiem, atcerēties daudzas personības, noskaņas, faktus un nosaukumus, kas dažādu iemeslu dēļ ir nepelnīti nolemti aizmirstībai. Trešais laikmets ir kā tāds sviesta separators, kas atdala taukus no sūkalām – vieniem vilšanās un depresijas iezīmēts, citiem beidzot mūzika ir kļuvusi par normālu (nu, vismaz „normālu”) biznesu. Viena atsevišķi ņemta mūzikas kritiķa un joprojām bērnišķīgi sajūsmināta mūzikas fana personā vēsture ir nogājusi vēl vienu ciklu, savienojot galus kopā un ļaujot bērnības elkiem sastapties ar šodienas realitāti. Notikušā episkums varētu pretendēt uz traģēdijas vai pasakas žanru, taču arī šajā gadījumā spēcīgākais iespaids rodas ne jau no satura. Spēcīgākais šajā grāmatā ir forma – īsu, trīsteikumu anekdošu savērpums neapturamā apziņas plūsmā, kurā iekļūst gan visnenozīmīgākās ikdienas detaļas, gan fantāzijas un „apreibināšanās” (tā autors cenšas korekti dēvēt visu to, ko lieto viņa grāmatas varoņi) izraisītas vīzijas, gan patiesi vēsturiski notikumi, kas ir svarīgi un nozīmīgi tikai tik daudz, cik tie turpina skanēt šo notikumu aculiecinieku un lasītāju galvās, sirdīs vai vestibulāri sensorajās sistēmās.
0