Lībiešu virsaitis Imanta (Imauts) 1199. gada kaujā pie Daugavas grīvas
 
Eseja
20.01.2017

Toreiz un tagad

Komentē
1

Turpinām publikāciju sēriju "Šajā dienā pirms 100 gadiem" – atskatoties uz to, kas tika publicēts Latvijas laikrakstos tolaik, un samērojot to ar notikušo gadsimta laikā.

Brīnumus gaidot

Cilvēka dabas pašos pamatos, bez šaubām, guļ kaut kas dziļi optimistisks. Ja kāda iekšēja, nemotivējama balss pastāvīgi neteiktu un neatkārtotu, ka nākotnes labumi pārsniegs pārdzīvojamos ļaunumus, tad cilvēkam būtu jādomā par pašiznīcināšanos, kā jau arī Šopenhauera pesimistiskā filozofija savā konsekvencē noved pie pašslepkavības. Šis "veselīgais" optimisms ir visa dzīves prieka, visa spara un cīņas gribas dziļākais pamats, kas mums palīdz pārvarēt grūtības, uzņemties ciešanas. Bet – tāpēc gribas dzīvot... (tālāk - šeit)

Laikraksts "Baltija", 1917. gada 22. janvārī

I.

Laikraksts "Baltija", no kura komentēšanai izvēlējos rakstu "Ticība brīnumiem", iznāk nepilnu gadu – no 1916. gada 14. maija līdz 1917. gada 12. aprīlim. Tas tiek drukāts Pēterburgā un pamatā izplatīts Latvijas bēgļu vidū, kas Pirmā pasaules kara laikā, tuvojoties vācu karaspēkam, lielā skaitā atraduši patvērumu šai pilsētā. Laikraksta izdevēji ir sabiedriskie darbinieki un žurnālisti Vilis Olavs un Jānis Čakste, kuru vārdi gan avīzē nav rodami. Viņi abi tai laikā ir vieni no aktīvākajiem mājas zaudējušo tautiešu problēmu risinātājiem, piedalījušies Latviešu bēgļu centrālkomitejas dibināšanā, ieņemot vadošus amatus: kad priekšsēdētājs Olavs 1917. gada pirmajā pusē no tuberkulozes priekšlaicīgi mirst, viņa vietā stājas Čakste – nākamais neatkarīgās Latvijas valsts pirmais prezidents. Iespējams, ka Olava pāragrā nāve blakus politiskās dzīves revolucionarizēšanās procesam 1917. gadā Krievijā ir viens no cēloņiem avīzes slēgšanai.

Anonīmā ievadrakstā, kas publicēts "Baltijas" pirmajā numurā, laikraksts norobežojas kā no kreisajiem, tā labējiem, par savām galvenajām vērtībām pasludinot materiālistisku vēstures izpratni un tautības nozīmi: "Stāvēdama uz nacionāla pamata, "Baltija" uzskata mūsu tautu par atsevišķu vēsturiski kulturēlu vienību ar savu specifisku vērtību, kura visas cilvēces kulturēlo interešu dēļ ir jāuztur, jākopj, jāattīsta." Ievadraksts tiek nobeigts ar frāzi, kas nepavisam nav materiālistiska un joprojām aktuāla arī 21. gadsimtā: "Mēs būsim tādi, par kādiem paši pratīsim tikt." Mūsdienās šim uzskatam, ko drīzāk var uzlūkot par lozungu, nedaudz variēta lingvistiskā forma: "Viss ir atkarīgs no mums pašiem." Vai: "Viss mūsu rokās."

Arī "Brīnumus gaidot", kas publicēts 1917. gada 22. janvārī, ir anonīms ievadraksts, kura autors nav zināms. Visdrīzāk tas nav Jānis Čakste, kurš no 1916. gada decembra līdz 1917. gada februārim atrodas Stokholmā, un diez vai tas ir arī Vilis Olavs, kura dzīvei šai laikā rit pēdējie mēneši, viņam izcīnot smagu cīņu ar nāvējošo slimību. Iespējams, ka raksta autors ir pavisam cits cilvēks, kurš reāli vada redakcijas darbu. "Baltija", kas sevi pasludinājusi par "politisku avīzi" un kas iznāk sešas reizes nedēļā, vai katru numuru ievada ar apmēram divas lappuses (mūsdienu datorrakstā) garu ievadrakstu. Tie uzrakstīti apbrīnojami labā latviešu valodā, kurā nav arhaisku formu (apceramajā rakstā, no mūsdienu viedokļa raugoties, ir tikai viena novecojusi forma – "kulturēls"), un tas veltīts kādai aktuālai pat ne problēmai, bet visdrīzāk uzskatam vai viedoklim, kas izplatīts latviešu to dienu sabiedrībā. Rakstiņiem ir esejistiska forma, tiem piemīt tāds kā neaizvainojošs audzinošs patoss, izskaidrojot pareizo domāšanas formu un parādot nepareizo. Autors, lai pamatotu savu pozīciju, talkā ņem saviem lasītājiem vairāk vai mazāk zināmus faktus no Latvijas nesenās vēstures.

Tā mums nezināmais autors publikācijā "Brīnumus gaidot" šo latviešiem, kā izrādās, allaž aktuālo brīnumu gaidīšanas stāvokli aplūko no divām pusēm. Ticību (un cerību) uz brīnumiem viņš, no vienas puses, vērtē kā katra atsevišķa indivīda un arī tautas "veselīgo optimismu", kas ļauj tai pārdzīvot grūtus laikus, kā tādu gandrīz vai nedefinējamu, bet spēcīgu izdzīvošanas instinktu. Viņš piemin varoņus, ko radījusi kāda autora vai tautas kolektīvā fantāzija, piemēram, Imantu, kas "nevaid miris". Šai kontekstā var atgādināt otru, vēl plašāk zināmu varoni, ko, no Andreja Pumpura aizņēmies, rada Rainis. Tas, protams, ir Lāčplēsis, kurš mūžīgo cīņu ar Melno bruņinieku, kā mums "Uguns un nakts" finālā tiek apsolīts, reiz beigs ar uzvaru un pats neiegāzīsies Daugavā.

No otras puses, autors brīdina, ka politiskās un ekonomiskās dzīves dibināšana uz brīnumu gaidīšanu var atnest ne tikai smagu vilšanos, bet arī pilnīgu sakāvi, kad nākas piedzīvot kaut ko gluži pretēju gaidītajam. Kā šādas totālas latviešu kolektīvas vilšanās piemērs tiek minēta tā saucamā Manaseina revīzija, kas notika 1882.–1983. gadā, kad Rīgā no Pēterburgas, cara Aleksandra III sūtīts, ierodas senators Nikolajs Manaseins. Komandā ir 14 revidenti, par tulku strādā Stērstu Andrejs, ar zemnieku grūto stāvokli senatoru vēl Krievijā iepazīstinājuši slavenie jaunlatvieši Krišjānis Valdemārs un Fricis Brīvzemnieks. Cik jaušams no skopajiem vēstures faktiem, augstā kunga vizīte rada atmosfēru, kas līdzinās Nikolaja Gogoļa lugā "Revidents" un brāļu Kaudzīšu romānā "Mērnieku laiki" tēlotajai: augstus amatus ieņemošās vācbaltu izcelsmes amatpersonas pārdzīvo baiļu lēkmes, bet latviešu sabiedrība viļņojas brīnumainu cerību eiforijā, kas balstītas uz ticību "labā caratētiņa" taisnīgumam, kuram revidents pa tiešo vadu nogādās viņu sāpes, žēlabas, pārciestos vācu muižnieku pāridarījumus. Pēc vieniem avotiem, Manaseinam tiek iesniegtas 10 000, pēc citiem – 20 000 sūdzības un ierosinājumi no visiem sabiedrības slāņiem, bet Rīgas Latviešu biedrība pat izstrādā un tam nogādā projektu par Kurzemes un Vidzemes guberņu apvienošanu vienā administratīvā vienībā, tai piešķirot kultūras autonomiju Krievijas impērijas sastāvā. Revīzijai ir sekas, taču pilnīgi pretējas gaidītajām – tiek izdots likums, ka ar 1887. gadu Kurzemes un Vidzemes guberņās latviešu skolās obligātā mācību valoda ir krievu, pat starpbrīžos skolēni nedrīkst sarunāties latviski: kas pārkāpj šo noteikumu, tam kaklā uzkarina dēli ar uzrakstu krievu valodā "es runāju latviski". Arī oficiālajās valsts iestādēs visi dokumenti no 1887. gada jākārto krievu valodā. Citādi viss paliek pa vecam.

Iespējams, ka 1917. gadā, kad tiek publicēts raksts "Brīnumus gaidot", ir kāds aktuāls notikums, likums vai lēmums, kas visiem zināms, tādēļ netiek konkrēti minēts, bet attiecībā uz kuru lasītāji tiek brīdināti neļauties pārmērīgai ticības eiforijai.

II.

Arī mūsdienu Latvijā "brīnumu gaidīšanas" fenomens, protams, ir vairāk nekā aktuāls – tas attiecas gan uz mūsu attiecībām ar sabiedriski politisko dzīvi, gan uz mākslu. Katras Saeimas vēlēšanas jau sen ir pārvērtušās par tādiem kā "gaidīšanas svētkiem", ja izmantojam senas Paula Putniņa lugas nosaukumu, kas agrāk vai vēlāk rada dziļas vilšanās paģiras. Tādēļ turpināt apcerēt šo situāciju šķiet triviāli. Labāk pastāstīšu par saviem personiskajiem brīnumu gaidīšanas gadījumiem politiskajā dzīvē, kuri manā biogrāfijā ir veseli divi. (Iespējams, tie jums sagādās vielu garšīgiem smiekliem. Bet man nav žēl.)

Vispirms gribu pateikt, ka mani (un to nu skaidri zinu, ka tāda neesmu vienīgā) neinteresē un uz mani ne mazākajā mērā neiedarbojas kādas kolektīvi sacerētas abstrakti frāžainas partiju programmas, kas cita starpā nekad arī netiek īstenotas. Mani interesē un mani spēj aizraut, ietekmēt, ierosināt vienīgi konkrētas personības. Pirmā politiskā persona, kas uz mani atstāja iespaidu, bija Mihails Gorbačovs. Atceros, kā, gandrīz vai sastingusi veroties pelēkā televizora ekrānā, klausījos viņa PSKP 27. kongresa runu, kad viņš pasludināja perestroiku. Tie bija vārdi, kurus savā mūžā nebiju cerējusi no oficiālās tribīnes dzirdēt: par atklātību, visu dzīves pamatu pārkārtošanu, veco dogmu un tukšo vārdu atmešanu... Paziņojumu, ka šai lielajā darbā vajadzīgs būs katrs valsts pilsonis, uztvēru tik personiski, ka drudžaini sakāpinātā iztēlē jau redzēju sevi atrotītām piedurknēm ķeroties pie darba. Varu atzīt, ka savu mazo grāmatiņu "Brošūra par manu naidu", kas veltīta vēlīnā staļinisma izpausmēm Latvijas literārajā dzīvē un kas pabeigta 1989. gadā, uzrakstīju, kaut kādā mērā iedvesmojusies no šīs Gorbačova runas.

Otra politiskā personība, kurai es noticēju, bija Andris Šķēle. Varbūt tā bija viņa vīrišķīgā harisma, kas mani iedvesmoja, varbūt tas, ka viņš lietoja dzīvus, neoficiālus vārdus, turklāt runāja neiztopošā, drīzāk dusmīgā intonācijā. Viņa slavenā Jaungada runa televīzijā, kur viņš aicināja beigt gausties, bet katru kaut ko konkrētu darīt dzīves augšupejā – tīrīt zobus, gludināt uzvalka bikses, mācīties angļu valodu un izravēt nezāles no savas mājas puķu dobēm –, kā zināms, gadiem ilgi plašās aprindās kalpoja par izsmiekla un ironijas objektu. Bet es tiku uzrunāta un biju entuziasma pilna intensificēt angļu valodas studijas, jo divus pārējos uzdevumus jau veicu regulāri, bet bikšu gludināšana man nebija aktuāla...

Kas ar abiem politiķiem – (maniem) "varoņiem" – notika tālāk, katram zināms, arī man. Viņi nespēja noturēties savās pozitīvi iedvesmojošās līderu pozīcijās un krita. Neapcerot savas emocionālas traumas, no šiem gadījumiem nācās izvilkt gauži racionālu (varbūt tomēr – filozofisku?) kvadrātsakni: mūsdienu pasaulē varoņi nav iespējami, jo viņi (tātad neviens?) nav brīvi, bet ir saistīti ar šaurāku vai plašāku grupu (partiju, platformu, sponsoru, prominenču) interesēm, kas viņus savažo. Bet neviens no tiem, kas "izsities" pašā politiskās dzīves augšā, nav ar mieru upurēt sevi un iet bojā, paliekot uzticīgs sev un tādā kārtā kļūstot par traģisko varoni. Es sev atļaujos tomēr vēl joprojām vienu pavisam mazu ticību, nē, ne vairs brīnumam, bet tam, ka tad, kad manis minētie un vēl daži citi "varoņi" sāka, viņi bija patiesi un ticēja tam, ko teica.

III.

Latviešu 21. gadsimta teātrī tēma "brīnumus gaidot" ir pat visai aktuāla, tā visbiežāk manifestējas sižetos par izcilām personībām, ko pierasts dēvēt par varoņiem kā ikdienas apziņas līmenī, tā mākslas teorijas definīcijās. Viņi tiek uzlūkoti par brīnumu demiurgiem un vai nu atzīti, vai – visbiežāk – apšaubīti. Gadījumi ar viennozīmīgu teātra attieksmi pret varonības "komplektu" ir samērā vienkārši, un tie raisa (vai – prasa) tikpat vienkāršu skatītāja attieksmi, kas šādos gadījumos primāri ir emocionāla.

Vairāki brīnumu, respektīvi, varoņu, tēmai veltīti uzvedumi bija un ir rodami Latvijas Nacionālā teātra repertuārā.

Piemēram, Kaspara Dimitera un Zigmara Liepiņa mūzikla "Vadonis" (2009, režisors Edmunds Freibergs) iestudējums postamentēja Kārli Ulmani kā mītisku paraugu mūsdienu politiķiem, pilnībā noklusējot viņa darbības skaudrās pretrunas. Daļa skatītāju iestudējumu kvēli apsveica, rīkoja stāvovācijas, viņiem acīmredzot šāds idealizēts varoņa vadoņa tēls radīja pārliecību, ka, pārnests uz mūsdienām, tas līdzīgi brīnumam spētu glābt mūsdienu Latvijas sabiedrību un izvest to saulītē. Turpretī vairums kritiķu ne tikai uzrādīja Ulmaņa tēlā noklusētās pretrunas, bet arī principā nepiekrita Latvijas nākotnes redzējuma konstruēšanai pēc pagātnes paraugiem.

Gluži pretējs gadījums saistās ar Raiņa "Uguns un nakts" (2015, režisors Viesturs Kairišs) uzvedumu. Ar postmodernisma ēras skepsi apveltītais režisors, kuram izdevās pat apbrīnojami svaigi atrisināt daudzus Raiņa simbolus, burtiski izrēķinājās ar Raiņa Lāčplēsi, ko, lietojot 1917. gada "Baltijas" publikācijas autora tēlu, pieņemts uzskatīt par tautas "veselīgā optimisma" iemiesojumu. Kaut arī Lāčplēša tēla atveidotājs otrajā cēlienā nēsāja tādu pašu bārdu kā režisors un tādējādi varēja tikt uzlūkots par Kairiša alter ego, viņa groteskās izpausmes, attēlojot varoņa aprobežotību, bija tik sakāpinātas, ka lika to uzlūkot vienīgi par smieklīgu un nožēlojamu, bet fināla mirklis, kurā notika Lāčplēša apskaidrošanās, bija pārāk īss, lai viņu mūsu acīs reabilitētu. Var saprast režisora izvēli, ko visdrīzāk rosināja vēlēšanās uzsvērt katra cilvēka patstāvīgas domāšanas aktualitāti mūsdienu pasaulē, izsmejot ticību brīnumiem, respektīvi, varoņiem, kas reiz nāks un atrisinās visas mūsu problēmas. Taču, pārmērīgi sakāpinot grotesko izteiksmi, lugai tika izrauta serde un interesantais uzvedums ieguva plakātiskas viennozīmības kaitinošos elementus.

Gluži ideālās proporcijās sabalansēt ironiju un liriku jeb komiku un nopietnību, risinot brīnumu pielūgšanas tēmu, izdevās Alvim Hermanim, Jaunajā Rīgas teātrī inscenējot "Zilākalna Martu" (2009). Aiz gara galda nosēdinātie divpadsmit aktieri, kas iemiesoja dažādus mūsu sabiedrības slāņu pārstāvjus, stāstīja pieredzēto, kontaktējoties ar Martu – visu laiku slavenāko latviešu dziednieci, kas nereti pasludināta pat par brīnumdari. Tie bija cilvēki, kam sabiedrības tā saucamās oficiālās struktūras negribēja vai nevarēja palīdzēt, kam bija atlikusi pēdējā iespēja – ticība brīnumam, respektīvi, Martai. Notikumi, kas svārstījās no reāli iespējamiem līdz absurdiem un pat fantastiskiem, tika vēstīti visnotaļ nopietnā intonācijā. Teātris neteica priekšā, vai un kam no dzirdētā ticēt, tas bija jāizlemj skatītājam pašam, vadoties pēc savas pieredzes un intelektuālās patstāvības. Teātra izlikās "ceļazīmes" bija konsekventas, bet pietiekami atturīgas, lai neuzmanīgāks skatītājs, īpaši ja viņš centrējās vienīgi uz izrādē skanošo tekstu, tās palaistu garām. Par izrādes jēgas izpratnes "špikeri" kalpoja filmas "Titāniks" mūzika. Mākslā, kā zināms, kuģa tēls bieži ticis izmantots kā sabiedrības vai valsts simbols. Visi atceramies, kas notika ar vēsturisko "Titāniku". Tādā kārtā JRT izrāde neuzbāzīgi, bet nepārprotami pareģoja, kas var notikt ar valsti, kura ignorē savus cilvēkus, pie viena padarot tos par tādu kā nelegālu, no dzīves izstumtu pagrīdes sektu – brīnumu pielūdzējiem.

Pamācošs gadījums, kam nav līdzīga piemēra visā latviešu teātra vēsturē, saistās ar citu JRT izrādi – "Ziedonis un Visums" (2010). Iestudējums, kas bija iecerēts, lai demitoloģizētu Latvijas 20. gadsimta otrās puses Latvijas demokrātiskās sabiedrības atzīto intelektuālās – jo neatkarīgās – domāšanas varonības simbolu Imantu Ziedoni, savu mērķi sasniedza pavisam negaidītā, no ieceres radikāli atšķirīgā veidā. No etīdēm komponētā izrāde, kas rādīja dzejnieku dažādās nevaronīgās situācijās, uzsvēra viņa fizisko vārgumu, dažādas kaprīzes un ekscentriskos gājienus, tieksmi dot receptes jautājumos, ko pats nepārvalda, un tā tālāk, bija jautra un – vienlaikus tā neatdeva Dzejnieku komēdijai par varoni. Tam pretojās divi galvenie, nepārvaramie spēki: viņa dzīvā balss, ko Kaspars Znotiņš – dzejnieka atveidotājs – bija sevī adekvāti iekopējis, un publikas, īpaši tas attiecās uz vidējo un vecāko paaudzi, zemapziņā mītošais Ziedoņa tēls. Tēls, kas principiāli atšķīrās no Lāčplēša. Jo rosināja balstīties nevis uz spēku, bet gan uz savu patstāvīgu domāšanu, uz katra uzdrošināšanos atvērt durvis. "Ja stacijai ir trīs durvis, bet visi drūzmējas tikai pie vienām, kāpēc tu neatver otras?" rakstīja Ziedonis kādā no 70. gadu epifānijām.

Nezinu, kā lai šīs pārdomas nobeidz. Īstenībā nekas daudz aizgājušajos simts gados jau nav mainījies. Gan visi kopā, gan katrs atsevišķi gribam ticēt brīnumiem, pat ja to noliedzam. Bet varbūt patiešām tikpat svarīgi, ja ne vēl svarīgāk, ir atvērt otras durvis. Ja ne trešās.

 

Rakstu sērija "Šajā dienā pirms 100 gadiem" top, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda piešķirtajam finansējumam.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1