Par Toma Kreicberga grāmatu "Lopu ekspresis", no angļu valodas tulkojusi Lauma T. Lapa, apgāds "Zvaigzne ABC", 2016
Ja sarunās ar mazlasošiem paziņām aizpļāpājos līdz tēmai "latviešu literatūra", reizēm nākas sastapties ar vietējo rakstnieku virzienā raidītiem pārmetumiem, kas iedalāmi divās grupās. Pirmajā ietilpst tādi viedokļi kā "latviešu literatūra ir veca, slima suņa murgi", "mani neinteresē tas, ko viņi raksta" un "lasot gribu atpūsties, man nevajag "nopietno" literatūru". Šos pārmetumus domās noapaļoju līdz vārdam "inertums", ar to saprotot literatūras nosacītu nedraudzību pret lasītāju – lasīšanas process prasa nemitīgu intelektuālu piepūli tematikas vai teksta specifikas (īpatnēja valoda, lēna sižeta attīstība, teksta fragmentētība) dēļ. Otrā pārmetumu grupa izriet no pirmās – "tāds teksts jau tepat Latvijā kādu knapi interesē", "kāpēc lai ārzemēs kāds to gribētu lasīt", "nekādi bestselleri mums nespīd".
Rēķinu, ka Tomam Kreicbergam (amerikāniskā manierē – Kroshilam) ar savu debijas romānu "Lopu ekspresis" noteikti jābūt šo mazlasošo paziņu mīlulim.
Kreicbergs pēc vidusskolas beigšanas pārvācās uz ASV, lai mācītos un strādātu, viņpus okeānam parādījās arī pirmās prozas publikācijas zinātniskās fantastikas žurnālos, rakstītas angļu valodā. Tā par Tomu Kreicbergu pirmoreiz padzirdēja pašmāju lasītāji – kā par latviešu puiku, kurš dzīvo ASV, raksta zinātnisko fantastiku angļu valodā un (starp citiem nopelniem) nu jau trīsreiz nominēts prestižajai "Nebula Awards" balvai. Kreicberga stāstus 2013. gadā latviski izdeva apgāds "Zvaigzne ABC" Ingus Josta tulkojumā grāmatā "Dubultnieki un citi stāsti", pēcāk šis krājums tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kā spilgtākā debija.
"Lopu ekspresis", tāpat kā pārējā Kreicberga proza, sarakstīts angļu valodā un vēlāk tulkots latviski (tulkotāja Lauma T. Lapa), tomēr grāmata nav izdota angļu valodā, un šķiet, pagaidām to arī nav plānots darīt. (Šo jocīgo faktu pats autors skaidro tā, ka viņš nesalīdzināmi vairāk daiļliteratūras lasījis angļu valodā, tādēļ tajā viņam arī vieglāk rakstīt.) Angļvalodīgajā tirgū par Kreicberga debijas romānu kļuvis young adult darbs "The Cat King of Havana". Interesanti, ka neviena no abām grāmatām nav rakstīta zinātniskās fantastikas žanrā, kas ir rakstnieka komforta zona, tādēļ liekas esam loģiskākā izvēle pirmajam pilnmetrāžas darbam.
"Lopu ekspreša" galvenais varonis ir latviešu puika Pēteris (amerikāniskā manierē – Pīters), kurš pēc vidusskolas beigšanas pārvācies uz ASV, lai mācītos un strādātu, viņpus okeānam Pēteris arī sācis blogā veidot komiksu "Lopu ekspresis". (Pētera un Toma biogrāfijās ir daudz līdzību.) Pēteris ir ambiciozs un mērķtiecīgs, viņam izdodas iekārtoties darbā lielā Volstrītas finanšu kompānijā, kur strādājošie ir alkatīgi bezprincipu naudas rausēji: par tādu nu jākļūst arī viņam. Ņujorkā Pēteris iepazīstas ar kubiešu izcelsmes imigranti Kristīnu, ar kuru drīz sāk kopā dzīvot (viņu attiecības feisbukā tiktu kategorizētas kā "it's complicated"), – darba intrigas un abu jauniešu attiecību melodrāma ir abas galvenās romāna sižeta līnijas, tās papildina fragmenti no komiksa "Lopu ekspresis" sižeta par Pētera vecmāmiņas Lauras bērnību Latvijas brīvvalstī, dzīvi izsūtījumā un īslaicīgo atgriešanos LPSR pēc Staļina nāves. Šīs romāna daļas rotā Mikus Dunča ilustrācijas stilizēta komiksa formā. Īsta komiksa sajūtu gan tās nerada, tomēr patīkami redzēt ilustrācijas arī ne-bērnu romānos.
Kreicberga dinamiskais rakstības stils un lielais tiešo runu īpatsvars padara tekstu ātri lasāmu, visās trijās sižeta līnijās tiek uzturēta laba spriedze – iepriekš nebiju domājis, ka jebkad ar interesi lasīšu par finanšu tirgus mahinācijām, bet Kreicberga personīgā pieredze (viņš pats Ņujorkā strādājis ar finansēm) ļauj reālistiski atsegt vājprātu, kas valdīja finanšu tirgū apmēram 2007. gadā, nu jau atmiņā pabalējušās krīzes laikā. Viegli bipolārais Pētera draudzenes Kristīnas tēls uztur spriedzi romantiskajā līnijā, vienlaikus kalpojot kā rīks, ar kuru atsegt Pētera psiholoģiju. To Kreicbergs dara gan ar Kristīnas un Pētera tēlu saspēli, gan ar romānā iepītajām ainām no Pētera skolas gadiem, kas palīdz izprast viņa personības veidošanos: šis būtībā ir pieaugšanas romāns.
Par spīti tam, cik rūpīgi Kreicbergs ir centies līdzsvarot stāstījuma ritmu šajās nodaļās, nekur nevedošu tiešo runu brīžiem šķiet par daudz, notikumi par statisku uz emocionāli daudz spēcīgākā Pētera vecmāmiņas Lauras stāsta fona. Kontrasts starp abām daļām ir liels, un Lauras stāsts brīžiem šķiet pārējam romānam vienkārši piekabināts; ja Kreicberga grāmatu kādreiz izdotu arī angliski, skaidrs, ka Lauras stāsts būtu interesants pavērsiens (lasīt: eksotiskais šarms), kurš šai grāmatai ir ļoti vajadzīgs. Savukārt latviešu lasītājs, kuram dažnedažāda represēto literatūra pieejama bagātīgā klāstā, tur neko jaunu neatradīs.
Tomēr būtu maldīgi apgalvot, ka Lauras stāsts romānam piekabināts pašmērķīgi vai lai parādītu to, ka cilvēki ir pieauguši arī grūtākos apstākļos pirms vairāk nekā pusgadsimta. Kreicbergs romānā daudz runā par piederību zemei, tautībai, reliģijai, institūcijai; Kreicberga varoņu piederība ir viņu pašu izvēle, nevis apstākļu noteikts lielums: tāda ir gan Leila, kam ir sliktas attiecības ar savu islāmticīgo tēvu, gan Pētera krievu tautības vecāki, kas balsojuši par Latvijas neatkarību, gan Kristīna, kas nevēlas tikt asociēta ar stereotipiskiem latīņamerikas imigrantiem, gan Laura, kas izvēlas nebūt salauzta izsūtītā.
Romānā uzkrītoši – pat kaitinoši bieži – tiek atkārtota ideja, ka visi cilvēki ir pasažieri vilcienā, kura maršrutu nav iespējams ietekmēt un kura mērķis nav zināms, bet Kreicberga varoņi lielākoties paši veido savu attieksmi un līdz ar to: piederību. Vienīgais varonis, kas to atsakās darīt, ir Lauras tēvs, kuru autors attiecīgi soda.
Šķiet, Kreicbergs nejūtas neērti, virzoties prom no zinātniskās fantastikas, bet grāmatā ir sastopami pāris īpatnēju poētisku salīdzinājumu un metaforu, kas lapaspusēs negaidīti uzzibsnī (iespējams, krietni samulsinot daļu humanitārāku prātu), bet zinātniskās fantastikas darbā varētu paslīdēt garām kā ikdienišķi, piemēram: "Varbūt viņi abi kā divi eigenvektori ir sastumti kopā nelineārā transformācijā un viņu iepriekšējās būtības pilnībā atdalīt vairs nekad nebūs iespējams." [1]
"Lopu ekspresis" ir negaidīts solis no Toma Kreicberga puses, un ir atsvaidzinoši lasīt tik globalizēta rakstura latviešu rakstnieka romānu. Zināšu, kurā virzienā bīdīt mazlasošos paziņas.
[1] Kreicbergs, T. Lopu ekspresis. Zvaigzne ABC, 2016, 257. lpp.
0