Par izglītojošo programmu visai ģimenei "Baleta pasaulē"
Latvijas Nacionālajā operā un baletā
Režisore: Elita Bukovska
Šajā sezonā Latvijas Nacionālās operas repertuārā ienācis jauns projekts – izglītojoša programma visai ģimenei "Baleta pasaulē". Jau pāris sezonu izglītības pasākumu sadaļā skatāma arī mūzikla "Mūzikas skaņas" koncertversija, kas bērniem ceļā uz sarežģīto mākslas veidu – operu – ir ļoti draudzīga iepazīšanās forma. Ko līdzīgu, iespējams, vēlējušies radīt arī baletnieki, piedāvājot mazu ieskatu baleta pasaules aizkulisēs.
Svētdienā, sēžot ne pārāk piepildītā Operas Jaunajā zālē un vērojot baleta solistus, nedaudz samulsu – vai šī nav pārāk ekskluzīva iespēja par salīdzinoši mazu naudu un tādā tuvplānā redzēt mūsu jaunās baleta solistes Ievu Rāceni, Alisi Prudāni, Evelīnu Godunovu un Jolantu Lubēju? Turklāt atsevišķās epizodēs parādās arī viens no vadošajiem solistiem Artūrs Sokolovs.
Režisore Elita Bukovska un scenārija autore Gunta Bāliņa stundu garo priekšnesumu veidojušas kā koncentrētu lekciju, kurā vērojamas gan epizodes no ikdienas klasikas stundām, gan dota iespēja ar videoarhīvu palīdzību ieskatīties dejas vēsturē – arī mūsu baleta vēsturē.
Atklātās baleta stundas vadītājas lomā iejūtas Elza Leimane-Martinova, kura sevi pamatoti piesaka kā vadošo baleta solisti. Kā gan citādi, ja viņai divas aktuālākās lomas, ko paredzēts dejot jau tuvākajās nedēļās, ir Kitrija baletā "Dons Kihots" un titulloma "Žizelē". Arī šīs baleta stundas vadītājas lomā viņa jūtas ērti, runā maigi žūžojošā tonī - kā feja, kura, ar burvju nūjiņu pieskaroties, liek kustēties balerīnām vai atdzīvoties kinohronikas kadriem. Un skatītājs var justies kā jaukā pasakā, kāds balets savā būtībā varbūt arī ir.
Elza Leimane-Martinova gandrīz visu redzamo komentē – gan nosaucot dejotāju izpildītos deju soļus un kustību frāzes franču valodā, gan paskaidrojot videoekrānā redzamo materiālu. Teksta ir visai daudz, un, visticamāk, auditorijas jaunākā daļa diez vai šo informāciju uztver. Varbūt vecāko klašu skolēniem šī priekšnesuma daļa ir piemērotāka. Tomēr, ja ir vēlme ātri pārskriet pasaules un Latvijas baleta vēstures lapaspusēm, tas ir arī vienkāršākais veids. Skaidrs, ka nav iespējams runāt par dejas vēsturi, nepiesaucot, piemēram, Saules karali Luiju XIV, kurš tik ļoti mīlējis arī deju. Šajā epizodē aizdomājos, cik milzīga loma ir tam, ja valsts varas pārstāvji ir patiesi kultūras cilvēki. Francijā tolaik radītās vērtības joprojām "baro" visu pasauli, baleta mākslu ieskaitot.
Mūsu baleta vēsturē nozīmīgās personības ir gan pirmais latviešu izcelsmes baletdejotājs un horeogrāfs Mārtiņš Kauliņš, gan Latvijā skolojušies, pēc tam pasaulslaveni kļuvušie baletdejotāji Māris Liepa, Mihails Barišņikovs un Aleksandrs Godunovs. Tomēr tādā sapresētā stāstījumā, mēģinot aptvert pēc iespējas vairāk, šķiet, dejas vēsturē neiesvaidītam skatītājam koncentrāts izslīd caur apziņu, neatstājot nekādus paliekošus nospiedumus. Pieļauju, ka šī baletstunda drīzāk var derēt kā labi zināmā atkārtojums.
Pasākuma pirmajā daļā četras balerīnas izpilda vingrinājumus pie stieņa. Elza Leimane-Martinova saka, ka tieši tā dejotāji iesāk savu darba dienu. Atšķirība esot vien tajā, ka ikdienā dejotāji trenējas lielu spoguļu priekšā, lai redzētu savas kļūdas un nepilnības. Šoreiz spoguļa vietā ir skatītāju uzmanība. Vismaz šajā svētdienas rītā šķiet, ka visas četras dejotājas ir teju perfektas. Taču paralēli rodas jautājumi – vai tiešām mēs, skatītāji, netiekam mānīti un vai tiešām dejotājas iznākušas mūsu priekšā bez iesildīšanās? Ja jau tā ir "īsta treniņstunda", tiešām gribas redzēt arī īstu iesildīšanos, kādas garāmejot dažkārt pazib TV reportāžās no baleta aizkulisēm. Un kāpēc viņām ir tik gari tilla svārki, kas nosedz kājas stipri pāri ceļgalam? Tieši kājas taču klasiskajā baletā veic visus sarežģītākos trikus un rāda "brīnumus".
Mana deju kolektīva vadītāja gan bieži mēdza atgādināt, ka "parastie" skatītāji dejotāju uz skatuves redz tikai no vidus uz augšu. Tādēļ tik svarīgi ir smaidīt un baudīt deju tā, ka acis mirdz. Balerīnas tiešām smaida vai visu laiku. Ja nu vienīgi pēc Evelīnas Godunovas un Artūra Sokolova dueta abu sejās redzu nepatīkami samākslotus smaidus. Nodomāju – droši vien, ja viņi tā smaidītu uz lielās skatuves, tad smaids izskatītos ticamāks. Saprotu, ka šāds tuvplāns dejotājiem acīmredzot ir labs aktiermeistarības pārbaudījums.
No visām jaunajām balerīnām visdabiskākā un atbrīvotākā, lai arī ievērojot akadēmiskās dejas formu un atturību, bija Ieva Rācene. Ja es būtu maza meitene, kas sapņotu par savu nākotni baletā, tad, visticamāk, gribētu būt par Ievu Rāceni, nevis vienkārši par balerīnu.
Elza Leimane-Martinova atzīstas, ka daļēji viņas sapnis par dzīvi baletā saistījies ar baleta kostīmu, respektīvi – ar iespēju uzvilkt pačku. Viņa paskaidro, ka pačku var saukt arī latviski par kārtaini vai svešākā mēlē – tutu. Vispār jau jābrīnās – kāpēc šajā skaistajā, noslēpumainajā dejas mākslā Latvijā populārākais tomēr ir apzīmējuma pačka lietojums, kas primāri rada raupjas, pat drusku vulgāras asociācijas, kamēr atturīgi diskrētā un, manuprāt, aristokrātiskā kārtaine joprojām negrib un negrib iedzīvoties mūsu saziņā.
Otra raksturīgākā baleta kostīma sastāvdaļa, protams, ir puantes. Skatoties, kā balerīnas nomaina parastās čībiņas pret puantēm, lai izpildītu "vingrinājumus uz vidus" (dejotāju leksikā), atceros neticami interesantos sižetus "YouTube" par to, kā balerīnas apstrādā savas puantes – lai tās būtu ērtas un lai neklabētu. Taču tādi ekskursi šajā stundā nav paredzēti. Interesantākās piezīmes vien saistās ar to, ka agrāk, kad bija jādejo uz dēļu grīdas, izrādes laikā pie lielākas slodzes sanāca "noplēst" pat trīs puanšu pārus. Tagad skatuvi ne tikai klāj īpaša deju grīda, bet arī puantes tiek ražotas no daudz izturīgākiem materiāliem, tās varot mazgāt pat veļas mašīnā. Šo faktu Elza Leimane-Martinova uzsver īpaši personīgi. Interesanti gan būtu bijis redzēt vēl arī to kasti ar puantēm, kas balerīnām uz gadu tiek sarūpēta.
Tieši tāpat kā treniņstundās, arī šajā atklātajā baleta klasē pie klavierēm ir koncertmeistars, kura uzdevums ir nepārtraukti saskaņoties ar dejotāju vingrinājumiem. Protams, arī tas šoreiz ir iestudēts, taču nevar nepamanīt, ka koncertmeistarei Nataļjai Dirvukai tiešām patīk savs darbs. Un tas ir brīnišķīgs fons. Savukārt video izmantojums varētu šķist obligāts uzskates līdzeklis šādā vēsturiski ievirzītā dejas stāstā, tomēr brīžiem šķiet, ka Elzai Leimanei-Martinovai ir stipri jāpiepūlas cīņā ar milzu ekrānu, kurā melnbaltos kinohronikas kadros gribas arī sazīmēt pasākuma vadītājas pieminētos "atslēgas vārdus". Brīžiem videofons pat kaut kā neadekvāti raustās un šķietami grib dzīvot savu dzīvi jeb stāstīt savu stāstu. Tādējādi rodas pārliecība, ka varbūt šajā īsajā ekskursā varēja iztikt arī bez mūsdienu skatuves mākslās teju vienmēr klātesošā video.
Nezinu, kāpēc, ejot uz šo pasākumu, es gaidīju sastapšanos ar personīgākiem stāstiem. Es taču zinu, ka reālā baleta pasaule ir stipri sevī noslēgta, lai, no malas raugoties, viss izskatītos pēc iespējas perfektāk, skaistāk, ideālāk. Arī koncertlekcija "Baleta pasaulē" piedāvā īsu perfektu baleta prezentāciju ar nostrādātām treniņstundu frāzītēm un īsiem, teju ideāli izpildītiem deju numuriem. Lai arī šoreiz mūsu acu priekšā uzburtu pasaku, kurā redzam tikai zelta putekļus, nevis sviedrus, sāpes un skatuves īstos putekļus.
Pasākuma beigās skatītāji tiek aicināti uz deju grīdas – padejot vai nofotografēties ar balerīnām. Bet arī šī "interaktivitāte" diez vai skatītāju spēj pietuvināt tikko uzburtajai pasakai. Lielā barā un skatītājiem ar ziemas zābakiem uz deju grīdas.
Var jau būt, ka ir taisnība arī tiem, kas saka – nevajag stāstīt par teātra aizkulisēm. Taču tad, kad baletā redzu patiešām talantīgu mākslinieku, es parasti aizmirstu par to, ka dažreiz nepieciešams izdauzīt puantēm purngalus, vai to, ka Pavlovas kūka radīta par godu slavenajai balerīnai. Tad es baudu deju, baudu balerīnas vai premjera lidojumu, viņu ķermeņa bezgalību un personības pievilcību. Un pēc tam atkal gribas palūkoties caur priekškara spraugu.
0