Komentārs
10.10.2016

Tikai mēnesis līdz "vēsturiskajai dienai"

Komentē
0

Lai cik drūmās krāsās tiek zīmēta nākotne Donalda Trampa uzvaras gadījumā, jārēķinās, ka arī demokrātu kandidātes ievēlēšanas gadījumā ASV ārpolitika mainīsies. Tam ir vairāki objektīvi iemesli, kas nozīmē, ka būtu pilnīgi lieki runāt par Eiropas sabiedroto (t.sk. Latvijas) "aizmiršanu", "nodevību" utt.

Pirmkārt, jau pašreizējā ASV prezidenta laikā ir palielinājies Klusā okeāna reģiona kā interešu un attiecīgi resursu izlietojuma īpatsvars ASV ārpolitikā. Arī par to ir bezjēdzīgi runāt moralizējošās kategorijās. Ķīna amerikāņiem ekonomiski ir daudz nozīmīgāka (gan labā, gan sliktā nozīmē) nekā, piemēram, Krievija, līdz ar to ASV vienkārši nevar atļauties pret šo lielvalsti un tās ietekmes izstarojumiem reģionā izturēties kā pret kaut ko otršķirīgu. Krievijas pašreizējā režīma retorika var likties daudz draudīgāka, tomēr Maskavas reālās iespējas sabojāt dzīvi amerikāņiem, salīdzinot ar ķīniešu, ir mazākas.

Ja vien pati Eiropa izkļūst no apjukuma perioda un spēj īstenot kaut cik konsekventu kopējo politiku, tad neko briesmīgu Vašingtonas lielāka pievēršanās citam ģeopolitisko spēļu lauciņam arī nenesīs.

Otrkārt, Hilarija Klintone, kļūstot par prezidenti, nevarēs ignorēt sabiedrības vairākuma – tostarp savu vēlētāju – vēlmi, lai valdība vairāk pievēršas iekšpolitisko problēmu risināšanai. Ja atceramies Klintones sāncenša – pašu demokrātu nometnē – Bērnija Sandersa, panākumus, tad to pamatā bija Sandersa idejas (cits jautājums, pareizas vai kļūdainas) tieši par iekšpolitisko tematiku (sociālā nevienlīdzība, citas valsts un finanšu biznesa attiecības utt.). Turklāt neliekas, ka Klintone pat ir kaut kā speciāli stumjama un grūžama šajā virzienā. Lai gan daudzi eksperti, plūcot matus par Trampa idejām, arī Klintones izteikumos bieži saskata izvairīgumu un nekonsekvenci, tiek uzteikta viņas (un viņas komandas) idejas par, piemēram, taisnīgāku valsts attieksmi pret strādājošām mātēm un citiem nepārprotami sociāliem jautājumiem. Tātad arī bijušajai valsts sekretārei pašu mājas sakārtošana, tā teikt, būs svarīgāka par aktīvu un visaptverošu ārpolitisko reaģēšanu. Un ko te var pārmest?

Lai gan ne tik piepaceltā tonī kā Tramps, arī Klintone neslēpj skepticismu (un par to viņai tiek pārmesta nekonsekvence) par vērienīgiem starptautiskiem nolīgumiem, kas regulētu preču un pakalpojumu globālo tirdzniecību. Tas nozīmē, ka, kļūstot par prezidenti, viņa diez vai metīsies iepūst otro (vai trešo) elpu šajos projektos. Tomēr, lai gan tas varbūt nesaskan ar kapitālisma anglosakšu versijas piekritēju retoriku, es arī šādā iznākumā neko traģisku neredzu. Visticamāk, izčūkstošie projekti (piemēram, TTIP starp ASV un Eiropas Savienību) skar ne tik daudz tarifus, cik dažādu standartu un strīdu izskatīšanas procedūru salāgošanu, intelektuālā īpašuma jautājumus. Ciniski sakot, ņemot vērā Latvijas eksporta struktūru, mums vēl kādu laiku par šiem jautājumiem galva tāpat sevišķi nesāpēs.

Prezidente Klintone, atšķirībā no Trampa, atbildīgāk izturēsies pret globālo klimata izmaiņu tēmu, kas manā skatījumā ir būtiski, tomēr neesmu pārliecināts, ka šis skatījums ir plaši izplatīts.

Īsi sakot, arī Klintonei, uzvarot vēlēšanās, ir jārēķinās ar ASV, kas vairāk vērsta uz iekšpolitisko problemātiku. Nedomāju, ka tas būtu apzīmējams tieši kā "drauds", "riski" vai kā līdzīgi.

Tomēr vislielāko nervozēšanu, noprotams, izraisa iespēja, ka par prezidentu kļūst Tramps.

Neraugoties uz visiem "brīnumiem", ko Tramps pamanījies sarunāt līdz šim, nedomāju, ka viņa uzvaras rezultātā Kremlis secinātu tieši to, ka nu gan rokas brīvas Austrumeiropas atgriešanai savā ietekmes zonā (par kuras pamešanu, starp citu, varētu vēl pastrīdēties). Lielāka problēma, šķiet, būtu Trampa slieksme improvizēt un pārcelt uz starpvalstu attiecībām metodes, kas der attiecībās ar biznesa konkurentiem vai padotajiem. Citiem vārdiem sakot, uzskatu par pārspīlējumu tēzi, ka viņa ievēlēšanas gadījumā Kremlim nu būtu "mūsu cilvēks Vašingtonā". Patiesībā lielāku risku radītu tas, ka blefotāji un spēlmaņi Kremlī, prasti sakot, dabūtu tādu pašu pretī, un tad aukstasinības pazaudēšanas iespēja tikai vairojas.

Turklāt prezidents Tramps radītu, manuprāt, stresu ne tik daudz ar to, ko viņš dara, cik ar to, ka viņš apreibina sevi un savus atbalstītājus ar krāšņiem verbāliem izvirdumiem, kuriem neseko reāla darbība. Skaļi paziņojumi kā politikas saturs.

Jāpiezīmē, ka šīs Trampa īpatnības potenciāli ātrāk un vērienīgāk radītu problēmas nevis politiķu un diplomātu, bet gan starptautiskajās biznesa aprindās. Vulgarizējot – ticamāks viņa stila rezultāts būtu nevis kāda jauna Krievijas agresija, bet gan pamatīgas un pilnīgi nevajadzīgas svārstības pasaules finanšu tirgos (ar visām no tā izrietošajām sekām) pēc tam, kad nu jau prezidents Tramps būtu sarunājis "brīnumus", piemēram, par "netaisnību" labošanu ASV un Ķīnas ekonomiskajās attiecībās.

Citiem vārdiem sakot, manuprāt, nav profesionāli šausmināties par politiķu populistu vai politiķu šovmeņu kategoriju kā tādu: tādi ir bijuši un būs. Tramps kongresmenis būtu pat zināma estētiska kvalitāte. Šāda veida politiķis izpildvarā jau ir problēma. Atcerēsimies, piemēram, Silvio Berluskoni – daudz, spilgti un dažkārt skandalozi runāja, dominēja žests, nevis saturs, pacietības un neatlaidības Itālijai nepieciešamo reformu veikšanā patiesībā pietrūka.

Trampam kļūstot par prezidentu, lielākā daļa viņa enerģijas un laika, pieļauju, tiktu tērēta, kā saka, skaidrojot attiecības ar demokrātiem, paša partiju un visām iespējamām etniskām, sociālām un profesionālām grupām (to skaitā tām, kas par viņu balsojušas) par kārtējiem "pārprastajiem izteikumiem" un "the show must go on!" loģikas diktētajiem lēmumiem. Tas pat nebūtu lielāks akcents uz iekšpolitiku kā jau minētajā prezidentes Klintones gadījumā, tā būtu, atvainojos par izteicienu, nebeidzama ņemšanās un knosīšanās.

Rezumējot. Es, protams, neņemos apgalvot, ka šīs ASV prezidenta vēlēšanas var uztvert kā vienkārši "kārtējās". Tās ir, labi, lietošu šo apzīmējumu, "īpašas", tomēr ne jau Trampa personības dēļ. Manā subjektīvajā interpretācijā tās ir īpašas kā zīme tam, ka visā pasaulē, arī ASV, ievērojama daļa cilvēku acīmredzot, domājot par savām iluzorajām iespējām ietekmēt apkārt notiekošo, ir sasniegusi to noguruma – pat izmisuma – līmeni, ka ir gatavi noraidīt līdzšinējos modeļus, pat ja klusībā apzinās, ko izvēlētais "kaut kas cits" patiesībā nesīs. ASV vēlēšanu gadījumā mēs varam līdz aizsmakumam kā skaidrojumu Trampa fenomenam izmantot viņa atbalstītāju fobijas, tomēr fobiju pašos pamatos ir bezspēcības sajūta, nevis "neizglītotība", "aprobežotība" un līdzīgi parocīgi apzīmējumi.

Šāds strupceļa sajūtas diktēts eksperimentu uzplūds nav nekas vēsturiski unikāls, tādi ir piedzīvoti un pārdzīvoti. Cita lieta, ka eksperimentētāju arvien pieaugošās iespējas palielina risku, ka eksperimentam var būt neprognozējamas sekas.

Lai kā arī būtu, nav jāmeklē risinājums specifiskajai situācijai "ko darīsim, ja par prezidentu kļūs Tramps?", jo šis personāžs ir simptoms. Uzdevums ir indivīda, kopienas, t.s. elites līmenī a) akceptēt ieiešanas turbulences zonā faktu, b) saprast, kas ir tas, ko, arī atrodoties šādā zonā, mēs gribētu saglabāt, un kādi instrumenti ir palikuši mūsu rīcībā.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0