Tēva mīlestība

Par Mārenas Ādes filmu "Tonijs Erdmanis", 2016

"Lux" kinobalva ir Eiropas skatītājam svētīgs pasākums – tā sniedz iespēju trim Eiropas filmām, kas reflektē par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem, nodrošināt titrus 24 Eiropas Savienības oficiālajās valodās. Eiropas Parlamenta redzējumā tieši kino kā masu kultūras medijs spēj uzrunāt sabiedrību un rosināt diskusiju par Eiropas vērtībām, kā arī tās nākotni. Filmas tiek atlasītas ar mērķi piedāvāt atšķirīgus skatījumus uz sociālām un politiskām problēmām, ilustrēt Eiropas tradīciju daudzveidību un palīdzēt izprast Eiropas integrācijas procesu, Parlamentam fokusējoties tieši uz kopražojuma filmu izplatīšanu. "Tonijs Erdmanis" ("Toni Erdmann"), "Atverot acis" ("Á peine j'ouvre les yeux") un "Mana dzīve kā Ķirbjagalvai" ("My Life As a Courgette") ir trīs kinostāsti, kas šogad sacenšas par "Lux" kinobalvu un "Lux" filmu dienās (no oktobra līdz decembrim) tiek izrādīti visās Eiropas Savienības valstīs.

Vācu režisores Mārenas Ādes traģikomēdijas "Tonijs Erdmanis" panākumu sērija aizsākās šīgada Kannu kinofestivālā, to gandrīz nešaubīgi papildinās "Lux" kinobalva un, iespējams, arī Eiropas Kinoakadēmijas atzinība. "Tonijs Erdmanis" ir izvirzīta Eiropas Kinoakadēmijas balvai piecās kategorijās, tostarp galvenās – Labākās Eiropas filmas – kategorijā, kurā šogad dominē spēcīgi sieviešu aktierdarbi: burvīgā Izabella Ipēra Pola Verhovena filmā "Viņa" ("Elle"), oskarotā Brī Lārsone Lenija Ābrahamsona "Istabā" ("The Room"), spānietes Adriana Ugarte un Emma Suaresa Pedro Almodovara "Julietā" ("Julieta"). Un apbrīnojamā Sandra Hillere, kuras karjeristes Ineses tēls "Tonijā Erdmanī" trāpīgi atspoguļo mūsu gadsimta personisko vientulību – darbaholisma postošo blakusparādību.

"Tonijs Erdmanis", Vācijas un Austrijas kopdarbs, ir neviltoti smieklīgs un ārkārtīgi smalkjūtīgs tēva un meitas attiecību iztirzājums, 162 minūšu garumā balansējot starp neērtu, skumji pazīstamu un negaidīti uzjautrinošu kino. Amizanto notikumu virkni aizsāk vācieša Vinfrīda Konrādi (austriešu aktieris Pēters Simonišeks), vientuļa mūzikas skolotāja ar hipija dzīvesveidu, došanās uz Bukaresti, kur dzīvo un kādā konsultāciju uzņēmumā strādā no viņa atsvešinājusies meita Inese Konrādi. Inesi skatītājs sākotnēji iepazīst kā galēji nopietnu un nesatricināmu būtni, kuras mati ir sasprausti ciešā mezglā un kuras biznesa sievietes ikdienā jokdarim tēvam vietas nav. Eksistence konstanta stresa, sanāksmju un greznas uzdzīves vāveres ratā – Ineses privātā un profesionālā dzīve rotē ap nozīmīgu naftas industrijas darījumu. Vinfrīds ir noraizējies: vai tiešām uzņēmumu liekulīgā sabiedrība un nežēlīgā cīņa par hierarhijas augstāko līmeni meitu dara laimīgu? Kad tradicionālie centieni tēva un meitas komunikācijā izgāžas, Vinfrīds nolemj izmantot ekstrēmus līdzekļus. Viņš izvelk no krekla kabatas karikatūrisku zobu protēzi, uzvelk paplūkātu parūku un maisīgu uzvalku, un skatītāja priekšā nu ir Vinfrīda dubultnieks Tonijs Erdmanis – sabiedrības krējuma koučs, diplomāts, biznesmenis. Iejūtoties dažādās neprātīgās lomās, Erdmanis izjoko privileģētos un snobiskos Ineses darbības sfēras pārstāvjus, provocējot konfrontāciju un ienesot haosu meitas perfektajā dzīves ritmā (starp citu, daži skatītāji Erdmaņa tēlā un viņa apzinātajā provokācijā saskatījuši līdzību ar amerikāņu kinorežisoru Maiklu Mūru). Šajā komerciālajā intrigu pasaulē, kurā katram iesaistītajam ir vairākas sejas, tēva un meitas attiecības izvēršas par jaunu spēli, abiem mēģinot gūt psiholoģisku pārsvaru pār otru. Turklāt, spēlei progresējot, filma kļūst tikai intensīvāka, bet Tonija Erdmaņa un arī Ineses rīcība – arvien radošāka.

"Tonijs Erdmanis", Mārenas Ādes ārkārtīgi oriģinālais vēstījums, ir pārsteidzoša parādība pie kinematogrāfa apvāršņa. Tās balsts un viens no veiksmes priekšnoteikumiem ir brīnišķīgais sievietes tēls, ko efektīgi izvērš Sandra Hillere. Viņas Inese, augsta ranga konsultante, ir ārēji pašpārliecināta, nosvērta un mūsdienīga sieviete, kas strādā jomā, kurā dominē vīrieši. Inese atzīst, ka nav feministe, un pie biznesa vidē valdošajiem dzimumu stereotipiem viņa ir pieradusi, uzņemot tos ar drūmu ironiju. Ineses priekšnieks nekautrējas mudināt savu padoto izmantot seksualitāti uzņēmuma labā, ko sieviete arī dara: viss šajā biznesa pasaulē koncentrējas ap veiksmīgu darījumu. Te izkristalizējas vēl viens būtisks aspekts filmas klimatā, un tā ir sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība, ko viegli saskatīt naftas industrijas un Ineses konsultāciju uzņēmuma pretstatījumā nabadzīgajai Rumānijas daļai. Starptautiskie uzņēmēji smalkos uzvalkos reālo strādnieku vietā redz vien ciparus, un, kamēr pirmie Bukarestes naktsklubos šņauc kokaīnu, šķiras otro liktenis. Inese aukstasinīgi runā par tūkstošiem rumāņu darbinieku atlaišanu ekonomiskā labuma vārdā. Tomēr viņas tēlā zem formāla zemiskuma koncentrēts vēl daudz vairāk, režisorei apejot jebkādu shematismu un klišejas: vientulība, sarūgtinājums, kauns, atkarība no darba un vienlaikus riebums pret to. Tēvs kļūst par sevišķi lielu apkaunojumu meitai tādēļ, ka Inese un Vinfrīds pārstāv divas dažādas pasaules, divas atšķirīgi domājošas paaudzes. Vinfrīds un viņa gandrīz infantilais humors ir kā svešķermenis šajā izmeklētajā sabiedrībā, kas dzer kokteiļus ar lietussardziņu, sintētiski smaida un uztur saviesīgas sarunas. Tēva un meitas konfliktā režisore iekodējusi arī politisku aspektu, kādā intervijā uzsverot, ka brīvība, par kuru cīnījās Vinfrīda paaudze, pavēra ceļu neierobežotam kapitālismam, bet joma, kuru karjerai izvēlējās Inese, iemieso visas tās vērtības, kuras Vinfrīds reiz nicinājis. Mēs kļūstam par aculieciniekiem tam, kā kādreizējais Vinfrīda dumpinieciskums materializējas Tonijā Erdmanī. [1]

Režisore (viņa arī scenārija autore) filmā smalki ir saliedējusi realitātes un absurda elementus, un humors, lai arī specifisks, nebūt nav dīvains. Šī filma ir slavinājums ikdienišķajam, kas izstudēts ar tādu rūpību un precizitāti, ka kļūst neparasts. Turklāt, neskatoties uz filmas savādajiem un teicami izstrādātajiem raksturiem, Ineses attiecībām ar tēvu piemīt gandrīz universāls kodols, kas pazīstams jebkuram pieaugušam bērnam, kuru vecāki pamazām noveco. Režisore ir atzinusi, ka vēlējās uzņemt filmu par noteiktiem izturēšanās modeļiem ģimenē, par mums uzspiestajām lomām un par cilvēka slepeno vēlmi aizbēgt no visa, lai atkal sāktu no nulles. [2] Inese, iespējams, neaptver, cik nelaimīga ir, kamēr tēvs viņai uz to nenorāda. Izglābt meitu no darbaholisma negausīgās bedres un atgriezt humānā gultnē – tā kļūst par Vinfrīda apsēstību un viņa iefiltrēšanās primāro iemeslu. Vinfrīdam šim mērķim ir viss pasaules laiks (viņa pēdējais privātskolēns Vācijā ir pārtraucis nodarbības), un joki savu mērķi sasniedz, piespiedu kārtā raisot meitā spontānu emociju uzplūdus. Tā nu disciplinētā Inese attopas pareizticīgo olu krāsošanas saietā, kur viņa svešinieku pilnā istabā dramatiski, neveikli un reizē līdz kaulam saviļņojoši (un skatītājam absolūti negaidot) sāk dziedāt Vitnijas Hjūstones dziesmas "The Greatest Love of All" versiju, kamēr tēvs, uzdodoties par Vācijas vēstnieku, piespēlē klavieres. Tieši tik sirsnīgs, neizdaiļots un mazliet jucis kino ir "Tonijs Erdmanis", un tieši tāda ir vecāku mīlestība – bezgalīga, savāda un reizēm apgrūtinoša. Nesteidzīgi filma tuvojas Ineses lūzuma punktam un vienlaikus darba kulminācijas brīdim, kad, kaut kur apziņas labirintos apjaušot sava dzīvesveida nožēlojamību, Inese atsakās no nospiedošās samākslotības, pārņem tēva stratēģiju un burtiski nomet visas maskas. Nu viņa ir tā, kas diktē noteikumus savdabīgajā komandas gara stiprināšanas pasākumā. Šo filmas maksimālā kāpinājuma momentu – vienu no smieklīgākajiem un fascinējošākajiem kailskatiem nesenākajā kino vēsturē – ievada spēcīga un neatkarīga sieviete, kas stāv istabas vidū un nespēj tikt ārā no savas kokteiļkleitas.

Mārena Āde "Tonijā Erdmanī" reflektē par lomām, kuras instinktīvi pieņemam, jūtot neērtas situācijas vai apjukuma draudus. Par brīžiem, kad savā ādā nespējam pārvarēt apstākļu radīto mulsumu un patieso pārdzīvojumu slēpjam zem pārdrošības, vulgaritātes vai ironijas sejas. Tomēr Vinfrīda pieņemtā loma ir smieklīga, jo tā ir acīmredzama, kamēr Ineses aprindās lomas ir dziļi apslēptas un patoloģiskas. Inesei par nepatīkamu kļūst pat vienkārša ģimenes saruna filmas sākumā, jo laikapstākļu un televīzijas tēmas parasti ātri sevi izsmeļ, bet patiešām sasāpējuši temati nevienam nav uzticēti gadiem. Atļaušanās būt brīvam – patiesi brīvam un tātad ievainojamam – neiederas uzvedības modelī, ko paredz Ineses sociālais statuss. Izlikties runājam pa telefonu, lai izvairītos no cilvēciskam kontaktam nepieciešamās dvēseles atkailināšanas, – kuram šī situācija nav pazīstama? Arī Vinfrīda biedējošie zobi funkcionē kā komisks aizsargmehānisms, apjaušot neērtības vai mokoša klusuma tuvumu. Un komiski ir aptvert, ka skatītājs ir klusināta šo ekscentrisko tēlu versija. Dažkārt šķiet, ka sociālās neveiklības sajūta caurauž moderno individuālistu sabiedrību – ģimenes, darba, līdzcilvēku attiecības –, un aktieru patiesums, to vienreizīgi iemiesojot, liek refleksīvi izplūst smieklos, vienlaikus identificējoties ar Vinfrīda un Ineses skumjām. "Tonijs Erdmanis" savā būtībā ir skumja filma, kas zaudējuma un vientulības smagumu atklāj caur humora prizmu. Tā tiecas jokot, lai nebūtu jāraud. Arī pats Tonija Erdmaņa tēls dzimst no sāpēm un tēva izmisuma, Vinfrīdam sākot apjaust laika neatgriezeniskumu. Skatītājs smejas, šo abu vientuļo cilvēku rīcībā saskatot uzticēšanās trauslumu un pakāpenisku cerību zudumu, bet filmas pasaulē – cilvēku nežēlību un ļaunumu, mūsu realitātes traģisko atspulgu. Saspīlējumu sekmē arī rokas kamera, sekojot tēlu tramīgajām kustībām, un epizožu reālais laiks – nav montāžas sniegtā emocionālā atvieglojuma un atsvešinājuma. Diskomforta situācijās iesprostoto tēlu reakciju esam spiesti pieredzēt visā to pilnībā. Tādēļ "Tonija Erdmaņa" kā kolektīvās mākslas šarms visprecīzāk atklājas tieši kinoteātra pieredzē, kad izjūtam līdzcilvēku atbildes reakciju: kāds nicinoši vīpsnā, kāds klusi ķiķina, bet citi smejas caur asarām.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, "Tonijs Erdmanis" ir pārsteidzoša filma savā cilvēkmīlestībā. Iedvešot dzīvību saviem tēliem, tā apcer neizprotamo cilvēka dabu un norāda uz iejūtību kā tuvināšanās atskaites punktu. Varbūt vecāki tomēr ir pelnījuši vietu mūsu dzīvē? Mārena Āde mīl savus varoņus un parāda to ceļu vienam pie otra kā varbūtīgu. Un tajā ir kaut kas bergmanisks – tiekties pie otra cilvēka, vēlēties šo tuvību. Laimīgākie mūsu dzīves mirkļi tomēr nav vientulībā pavadītie, pat ja patiesa sapratne starp cilvēkiem ir tikai ilūzija. Skaidri zinu vienu: Bulgārijas matainais kukeru mošķis manā prātā turpmāk neatgriezeniski atsauks kouču Toniju Erdmani.
 

[1] Ade, Maren. Interview by Emanuel Levy. 02.08.2016.

[2] Ade, Maren. Interview by Scott Roxborough. The Hollywood Reporter, 12.05.2016.